Kadrs no Lūkasa Donta filmas "Meitene"
 
Kino
10.12.2018

Es negribu būt paraugs

Komentē
0
Saglabā

Par Lūkasa Donta filmu "Meitene", 2018

"Es negribu būt paraugs, es gribu būt meitene," saka filmas galvenā varone – piecpadsmitgadīgā Lara. Savā ziņā to varētu nodēvēt par filmas pamattēzi, jo šeit izskan Laras vienīgā un dziļākā vēlme – lai viņas ķermenis vairs nebūtu pretrunā ar to, kas viņa ir. Vienkārši meitene.

Lielākoties filmas, kuras runā par transpersonām (piemēram, 1999. gada "Puiši neraud"), koncentrējas uz diskrimināciju un naidu, ar ko tām ikdienā jāsastopas. Protams, ka šīs problēmas pastāv joprojām, lai arī cik ļoti gribētos domāt, ka pasaule ir kļuvusi iecietīgāka. Taču savā ziņā pietrūkst kino, kas parāda transpersonas ikdienas dzīvi pat ļoti tolerantā un saprotošā vidē. Un šai ziņā Lūkasa Donta "Meitene" ir svaigs skatījums. Lara pārceļas uz jaunu dzīvesvietu kopā ar savu atbalstošo un rūpīgo tēvu un mazo brālīti. Viņa iestājas prestižā baleta skolā, kā arī gatavojas svarīgajai dzimummaiņas operācijai. Atskaitot vienu nepatīkamu piedzīvojumu meiteņu pidžamballītē, visi pret Laru izturas pieņemoši, lielākoties pat nepievēršot pastiprinātu uzmanību tam, ka viņa ir meitene, kurai joprojām ir puiša ģenitālijas. Un tieši šī it kā mierīgā un tolerantā vide ļauj koncentrēties uz Laras iekšējo cīņu, ar kuru patiesībā var empatizēties jebkurš pusaudzis, – ar naidu pret savu ķermeni.

Šī tēma filmā ienāk pamazām, bet iezīmējas jau pašā sākumā, kad Lara pati sev izdur ausīs caurumiņus. Tas sākotnēji nešķiet nekas īpašs – lielākā daļa pusaudžu ir paši sev dūruši pīrsingus, pat taisījuši arī pirmos tetovējumus. Taču šī it kā ierastā darbība atspēlējas šokējošajā finālā, kad vēlme pašai kontrolēt savu ķermeni pārņem Laru jau daudz skarbākā līmenī.

Svarīgs aspekts ir arī baleta studijas, kas zināmā mērā paredz sava ķermeņa pārveidošanu un konstantus fiziskus pārbaudījumus. Taču šoreiz tas viss notiek dubultā līmenī – līdzīgi kā ar leikoplastu tiek aplīmēti puanšu nomocītie, asiņojošie kāju pirksti, tāpat Lara ar šādu pašu leikoplastu katru dienu aplīmē arī savu dzimumlocekli, lai apslēptu to, kas katru dienu atgādina, ka viņa joprojām nav "īsta meitene". Turklāt šī "ikdienas rutīna", ko meitene veic ar baisu un rutinētu apņēmību, rada arvien lielākus riskus gaidāmajai operācijai, jo var rezultēties arvien smagākos iekaisumos.

Nepatika pret savu ķermeni, manuprāt, ir saprotama katram, kurš izgājis cauri pubertātei. Taču ja šī pubertāte nāk komplektā ar hormonu terapiju, gatavošanos dzimummaiņas operācijai un milzīgu gribasspēku paģērošiem baleta treniņiem… Lūkass Donts lielāko akcentu liek uz veidu, kā Lara pati mēģina tikt galā ar savu arvien augošo iekšējo neapmierinātību ar to, ka viņas āriene neatbilst meitenes iekšējai būtībai. Un ārstes ieteikums censties nedomāt tikai par ārieni šo neapmierinātību šķietami tikai vairo. Lara nerunā daudz un – kā jau pusaudžiem tas raksturīgs – sāpīgākās emocijas slēpj. Turklāt pārvērš tās arī sevis sodīšanā. Ar leikoplastu noslēptais loceklis, piemēram, nozīmē arī to, ka treniņu laikā nedrīkst dzert ūdeni, jo iešana uz tualeti ir apgrūtināta. Visi šie sevis šaustīšanas un ierobežošanas paņēmieni apvieno sevī gan izmisīgo vēlmi pēc iespējas ātrāk izskatīties kā meitenei, gan arī paust augošo emocionālo spriedzi uz āru, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nodarbojas ar pašsavainošanos, – nespēja artikulēt un izpaust savas skumjas, dusmas, vientulību, neapmierinātību. Turklāt Laras gadījumā šīs emocijas jātur apslēptas – ar viņu strādā gan ārsti, gan psihoterapeits. Un viņi ir tie, kas var atļaut vai neatļaut veikt tik ļoti gaidīto operāciju. Larai ir jābūt perfektai – gan baleta treniņos, gan ārstu priekšā.

Taču, runājot par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm, ir jāuzteic smalkais operatora Franka van den Īdena darbs. Lielākoties izmantojot rokas kameru, viņš filmas varoņiem piekļūst pēc iespējas tuvāk, radot intimitātes sajūtu, kas brīžiem mijas arī ar pseidodokumentālu vizualitāti. "Meitenes" krāsu gamma ir pilnīgi pieskaņota tās galvenajai varonei – gaišmatainā Lara zilajā baleta tērpā arī darbojas kā atslēga filmas krāsu paletei. Filmas sākumā vērojam Laru sarunājamies ar kādu no saviem ārstiem un tuvplāna kadrā redzam, kā aiz loga mainās gaisma. Vienu brīdi viņas vaibstus izgaismo zeltaina saules gaisma, bet tad to nomaina zilganie mākoņaino debesu toņi. Tādējādi gan izkristalizējas filmas vizuālais kods, gan tiek attēlota varones iekšējo pārdzīvojumu gamma. Jo katra saruna ar ārstiem ir reizē cerīga, bet vienlaikus arī nomācoša, jo viss, ko viņi var ieteikt, ir – gaidīt.

Tā kā "Meitenes" centrā ir varones attiecības ar savu ķermeni, liels akcents ir likts arī uz ķermeniskā atveidošanu – baleta nodarbībās skatītāji redz plecus, rokas, muguras, tuvumā filmētu ādu un arī muskuļu nospriegošanos katrā izaicinošākā pozā. Turklāt ir redzams, ka filmas veidotājiem bijis svarīgi radīt teju dokumentālu precizitāti ķermeniskā aspekta atveidojumā. Piemēram, smagāko nodarbību gaitā redzam, kā pamazām piesarkst un svīst Lara, redzam pusaugu vecumam raksturīgās pūtītes uz sejas. Arī pēc nakts, kuru viņa pavadījusi raudot, nākamajā rītā ir redzamas pietūkušas acis. Visi šie paņēmieni ļauj notiekošajam ticēt, kā arī, manuprāt, rada lielāku empatizēšanās līmeni, kas šīs filmas kontekstā ir galvenais.

Filmas lēnais temporitms brīžiem nogurdina, un filmas otrajā pusē pāris ainas šķiet pārlieku garas. Tieši tempa, minimālā mūzikas izmantojuma un operatordarba dēļ "Meitene" reizēm iekrīt tajā plauktiņā, ko gribas apzīmēt ar tipisku "festivālu kino". Taču skaudrais fināls (pareizāk sakot, pirms-fināls) un smalkais jūtīgums attiecībā pret varoni šos iebildumus var izlīdzināt. Taču, ja nu kāds cer uz spraigu un dramatisku drāmu ar asiem sižeta pavērsieniem, – nebūs.

Viens no jautājumiem, kas apspriests arī dažādos filmas apskatos un recenzijās, ir tas, ka tomēr transpersonu Laru atveido cisdzimtes puisis – Viktors Polsters. Iebildumi pret to, ka transpersonas kino bieži vien atveido aktieri, kas paši nav transpersonas, pēdējos gados izskan arvien biežāk. Un tādi darbi kā Raiena Mērfija televīzijas seriāls "Pose" pierāda, ka problēma nav apstāklī, ka trūktu labu transdzimuma aktieru, bet ka lielākoties trūkst vēlmes šos aktierus piesaistīt konkrētajiem projektiem. No otras puses – kā uzsver Boids van Hoijs filmas recenzijā "The Hollywood reporter" – šajā gadījumā Laras loma paredz ļoti daudz specifisku īpašību: atbilstošu vecumu, profesionālas spējas baletā un arī gatavību kailumam kameras priekšā. (Turklāt, kad tika izsludināts kastings, tajā netika norādīts konkrēts dzimums.) Un jāteic, ka ne velti Polsters tiek akcentēts kā filmas spožākā daļa – jaunais dejotājs Laras lomā paveic ko tiešām pārsteidzošu. Pusaugu meitenes neveiklība, konstantā emociju slāpēšana, ko slēpj smaids, un iekšā augošais izmisums, kas piezogas nemanot, – to visu uz ekrāna maigi un iejūtīgi atveido Polsters.

"Meitene" ir viena no tām filmām, par kuru var teikt, ka tā veicina izpratni, izvairoties no didaktikas. Tā neuzsver robežas starp kaut kādām nenoteiktām "mēs" un "viņi" pasaulēm, tā maigi šādas robežas nodzēš. Turklāt, manuprāt, Latvijas publikai šī filma būtu ļoti vērtīgs ieskats tajā, ko gribētos saprast ar vārdu "tolerance".

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!