Sācis rakstīt 24 gadu vecumā 1993. gadā, pasaules slavu Ērlenns Lū iegūst pēc trim gadiem ar romānu "Naivi. Super". Latviski šī grāmata izdota 2005. gadā (izdevniecībā "Norden AB") un tā sākas ar vārdiem: "Man ir divi draugi. Viens labs un otrs slikts. Un vēl man ir brālis. Var jau būt, ka viņš nav tik simpātisks kā es, bet viņš ir okei." Latviešu lasītājam ir zināmi arī Ērlenna Lū bērnu romāni no cikla par Kurtu "Kurts četrās grāmatās" (izdevniecība "Liels un mazs", 2009), kā arī romāns "Doplers" (izdevniecība "Nordisk"), kas latviski iznācis 2011. gadā. Mēs satikām Ērlennu Lū Rīgā, kad viņš bija ieradies uz pāris dienām, lai tiktos ar lasītājiem, izdevējiem un apskatītu Okupācijas muzeju.
Jums ne pārāk patīk mūsdienu sabiedrība?
Man patīk fakts, ka mēs esam paveikuši zināmu progresu un padarījuši pasauli labāku. Medicīna, likumdošana, pārvalde lielākajā daļā sabiedrību mūsdienās ir daudz humānāka nekā pirms simt gadiem. Mēs esam progresējuši. Mazāk ir to cilvēku, kam nākas cīnīties par savu izdzīvošanu. To nevar noliegt. Tajā pašā laikā nevar neredzēt, ka mēs iznīcinām lietas, iznīcinām viens otru un tehnoloģijas ir padarījušas to daudz vieglāk paveicamu. Ir kļuvis daudz vieglāk nozāģēt zaru, uz kura mēs sēžam. Un tas ir biedējoši.
Bet vai jums patīk Norvēģijas valsts?
Es neesmu pret valsti. Taču es arī ne vienmēr esmu ar to apmierināts. Atšķirībā no lielākās daļas skandināvu, es neesmu tendēts ticēt visam, ko valsts saka vai dara. Esmu mazliet skeptiskāks par citiem. Taču es viņus varu saprast. Skandināvu valstis – Zviedrija, Dānija, Norvēģija visai ilgā laika posmā nav darījušas pāri saviem pilsoņiem, iespējams – nekad. Ko nevar teikt par citām valstīm – bijušajā Padomju savienībā, Ķīnā un citur, paskatieties uz Sīriju, uz Lībiju. Ja tev ir šāda pieredze, tu nevari uzticēties valstij. Bet Skandināvijas valstu sistēma strādā, tā nedara cilvēkiem pāri. Tu vari teikt to, ko tu vēlies, vari darīt, ko vēlies. Tas ir labi un es nekādā ziņā neesmu pret to. Taču kā indivīds es nevēlos redzēt sevi maršējam vienā ierindā ar citiem – laimīgiem un apmierinātiem. Skandināvijā trūkst personiskās iniciatīvas, tā ir sabiedrība, kurā valsts par visu parūpējas. Tu nevari pakrist, jo kāds tevi noteikti noķers. Bet tā taču ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Skandināvijā cilvēki nevēlas neko sasniegt pietiekami stipri. Bet es cienu cilvēkus, kas kaut ko vēlas, cilvēkus, kas seko savam sapnim. Ir jābūt iespējai kaut ko sasniegt, iespējai kļūt ārkārtīgi bagātam un veiksmīgam, taču tas nozīmē, ka jābūt arī iespējai nokrist ārkārtīgi zemu. Tajā visā ir kāda dinamika, kas man patīk, taču Skandināvijā tās pietrūkst.
Interesanti, es jums jautāju par Norvēģiju, bet jūs sākāt atbildēt par Skandināviju. Vai jūs to jūtat kā vienotu kultūras reģionu?
Jā, protams, ir arī atšķirības starp Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju, taču līdzības ir daudz lielākas. Ir jēga runāt par skandināvu valstīm un es sevi uzskatu par skandināvu – esmu precējies ar zviedrieti, es mācījos Dānijā, dažkārt strādāju Dānijā. Šīs valstis ir kā brāļi un māsas, to politiskās sistēmas un nesenā vēsture nav pārāk atšķirīga. Ja paskatāmies tālākā pagātnē, protams, ir atšķirības. Norvēģi vienmēr ir bijuši jaunākie brāļi, mēs bijām Dānijas sastāvdaļa četrsimt gadu garumā, esam bijušu daļa Zviedrijas. Mūs nekad nav ņēmuši par pilnu. Varbūt, līdz pavisam nesenam laikam – kad mēs kļuvām ļoti bagāti. Tīras veiksmes rezultātā. Nevis prasmīga darba, bet tīras veiksmes rezultātā.
Jūs ar to domājat naftu?
Jā. Mēs vienmēr esam skatījušies dāņu televīziju, dāņu filmas, klausījušies zviedru mūziku, lasījuši viņu grāmatas. Bet viņi nekad nav uztvēruši mūs nopietni, nav interesējušies par mūsu filmām, teātriem un mūziku. Vienmēr ir bijusi šāda neatbilstība. Taču pēdējā laikā mēs sākam mīt uz papēžiem. Un mūsdienās dāņi un zviedri vairs nedomā, ka norvēģu literatūra ir slikta, varbūt pat tā ir interesantāka par viņu pašu literatūru.
Kāpēc viss, ko jūs esat uzrakstījis ir tik īss?
Jā… tas ir labs jautājums. Man patīk īsi… koncentrēti… precīzi… teksti. Man patīk arī gari teksti, ja tie ir patiešām labi, pienācīgi uzrakstīti – tādi kā "Karš un miers" vai "Mobijs Diks". Šīs grāmatas nevarēja būt īsākas. Tās ir brīnišķīgas un tām ir vajadzīgas visas tās daudzās lappuses. Taču tajā pašā laikā skaidrība un lakonisms, kas piemīt Hemingvejam vai Tomasam Bernhardam, šim sarkastiskajam austriešu rakstniekam. Viņu grāmatas ir ļoti īsas un fantastiski precīzas. Tas man ir tāds kā mērķis, uz ko tiekties. Pagājušajā rudenī es publicēju grāmatu, kas bija sanākusi divsimt lappuses gara, taču man gribējās to saīsināt līdz astoņdesmit. Tas bija ļoti grūti. Daudz vieglāk ir uzrakstīt simt astoņdesmit lappuses, nekā astoņdesmit. No otras puses – es labprāt rakstītu lielizmēra darbus, ja vien būtu pārliecināts, ka to spēju izdarīt labi. Es neesmu tik spēcīgs loģikā un psiholoģijā, lai radītu pasauli, kas būtu pašpietiekama un substancionāla. Lielam romānam ir nepieciešams pārdomāts sižets, varoņu attīstība, sākums un beigas, izmaiņas – es par to ļoti reti domāju, kad rakstu. Tas ir pavisam cits rakstniecības līmenis. Es neesmu pārliecināts, ka to spēju.
Jūsu varoņi patiešām nemainās – tie paliek tādi paši, kādi ir grāmatas sākumā.
Mainās, bet pavisam nedaudz. Es negribu kļūt par ķīlnieku tai loģiskā sižeta stāstniecības tradīcijai, kur romānā obligāti jābūt problēmai, tās attīstībai, varoņiem šī problēma ir jāatrisina un tad, pēc noteiktām pārmaiņām beigās uzaust jauna diena un viss ir pilnīgi savādāk. Lasot romānus, es spēju novērtēt šo māksliniecisko līdzekli, taču tad, kad es rakstu pats, man tas šķiet pārāk banāli, tas neaizkustina un nerosina idejas. Mani daudz vairāk interesē mazās situācijas, dialogi, absurdi notikumi. Man patīk būt brīvam un pārsteigt pašam sevi, sekot apziņas plūsmai. Un tas nav savienojams ar tradicionālo psiholoģiskā romāna žanru.
Vai jūs varat nosaukt savas piecas mīļākās filmas?
Piecas? Visu laiku mīļākās filmas. Uz tādu jautājumu ir gandrīz neiespējami atbildēt.
Šobrīd mīļākās?
Droši vien nosauktu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", vai zināt tādu? Tā ir perfekta filma, aizraujoša, aizkustinoša. Aina, kurā Džeks Nikolsons cenšas atraut no grīdas izlietni, ir fantastiska. Šai filmai ir perfekta struktūra, taču tā vienlaicīgi ir jautra un dramatiska. Man patīk septiņdesmito gadu Vūdija Allena filmas, kurās izmantota aizkadra stāstītāja balss – "Manhetena" un citas. Es no tā iedvesmojos, kad sāku rakstīt filmu scenārijus. Dažkārt man patīk Bergmans. Dažkārt man viņa ir par daudz. Taču man patīk tā aukstā precizitāte, kas ir Bergmana filmās, arī agrīnajās – "Zemeņu laukā". Man patīk Čaplina "Modernie laiki" vai "Lielpilsētas ugunis"… jā, drīzāk "Lielpilsētas ugunis", iespējams, ka tā ir visu laiku labākā filma. Precīza, smieklīga, emocionāla filma par mīlestību un tās traģiskumu, par vientulību. Es domāju, ka Čaplins ir viens no izcilākajiem kino režisoriem – tieši tāpēc, ka spēj saskatīt cilvēcisko traģēdiju un parādīt to ar humoru. Kas vēl? "Velosipēdu zagļi", itāļu kino klasika. Man patīk arī dokumentālās filmas – lielās, svarīgās. Vienu tādu redzēju Ziemeļvalstu bibliotēkā – zviedru režisora Jana Troela filmu "Sagolandet" ("Pasaku zeme"), kurā viņš apraksta Zviedriju kā organizētas laimes valsti un dekonstruē šo mītu pa sastāvdaļām. Brīnišķīga filma, brīnišķīga.
Kad es jautāju jums par to, ka jūsu grāmatu varoņi nemainās romāna laikā, man ienāca prātā Džima Džārmuša filmas. Arī viņa varoņi nemainās.
Jā, tiesa. Iespējams, ka es esmu iespaidojies no Džārmuša filmām. Astoņdesmitajos gados, kad es sāku iet uz kino klubu Tronheimā, tieši sāka parādīties viņa filmas. Tur es pirmoreiz redzēju "Dīvaināk nekā paradīzē" un "Ārpus likuma", tā man bija ļoti nozīmīga pieredze. Un es joprojām, gluži tāpat kā viņš, uzskatu, ka sižets ir vajadzīgs gļēvuļiem. Patiesībā sižets nemaz nav vajadzīgs. Pilnīgi pietiek, ja ir īstās situācijas, īstie varoņi – tas man patīk vislabāk. Tā ir arī televīzijas seriālā "The Wire" – tur ir tipiskā policijas pasaule no vienas puses un tipiskā kriminālā pasaule no otras, taču interesantais ir nevis sižeta līnija, bet gan personāži, situācijas, tas, ka īstenībā nekas nenotiek. Fantastiski! Man patiešām patīk, ja es varu uzticēties izvēlētajai situācijai un man nav jāķeras pie lētiem ziepju operu paņēmieniem – atrisinot sižetu ar negaidītu nāvi vai nevēlamu grūtniecību. Bet atceraties, kā filmā "Dīvaināk nekā paradīzē" Džona Lurija varonis sēž virtuvē pie galda un sāk stāstīt anekdoti. Tas aizņem minūti vai divas. Viņš nonāk līdz anekdotes finālam un… ir to aizmirsis! Tad ir pauze… kādas pāris sekundes un viss, nākamā aina. Tas ir fantastiski!
Pilnu intervijas tekstu lasiet žurnāla Rīgas Laiks maija numurā. Ar Ērlennu Lū sarunājās Ilmārs Šlāpins, video - Reinis Hofmanis, montāža - Marta Krivade.
0