¼ Literatūra
16.05.2008

es gribu būt tavs suns

Komentē
0

Foto: Baiba Ogriņa

 

medicīnas muzejs

dot
naktij
vārdu, tik
dobju iekšpu –
sē, ka var sajust
ikkatru troksni, du –
noņu deniņos (pulsāci –
ju, kas pamazām pāraug cir –
vja cirtienos stumbrā, bet varbūt
tikai āboli nobirst uz paklāja), trok-
sni, kas kodolam ar čaulu saskaroties, za –
rojas telpā bronhu koka formā.
------------------------------------metāliska spī –
duma kiretes mehāniski krustu šķērsu mēro ista –
bu (svārsts, kas darbojas no mūsu ķermeņu siltuma).

divdesmit divas nedēļas vecs auglis ir apmēram
divdesmit centimetrus garš tas brīvi peld aug –
ļa ūdenī māte jau jūt bērna kustības acis
un deguns (nāsis) vēl ir ciet
---------------------------------un mēs
mostamies (divas sēkliņas pār –
šķelta ābola gūžā), ausma
paceļ virs apvāršņa
savu krampjai –
no putna gal-
vu un no –
knābj.


ēna

I
Orfej, kad sarkanvīns ziedēja viņai uz kleitas līdz pārņēma visu,
bēglis bez acīm, bez mutes tu atradi brūkošu, drudžainu visumu,
drebam starp lietām uz saklātā galda, starp glāzēm un šķīvjiem.
vientuļi mīlnieki, viņi ir gūstekņi pāviem un zaudētai dzīvei,
pat ja tiem pieder sīks klusuma tīklojums istabās, lielās kā mākoņi,
kuros tie atstāja miesas starp saplēstām lustrām un radio šņākoņu.
cik stiprs ir klusums, kad aizkari liesmo un māja deg sakniebtām lūpām!
stipri ir stikli, kad sakustas lappusēs aizmirstas lūpas.

II
ēna ir vienīgā mīļotā, kura tev piedod tās naktis, kad slēpies
gultā pie sievietes, kurai vēl melnāks ir mugurkauls, melnāks par kvēpiem.
gulta no rīta vēl saglabās ķermeņa siltumu, spilvenā rievas,
un nav ne zīmītes sīkas ar steidzīgi uzšņāptu „sveikas, ardievu”.
aizskrien uz staciju: zemē guļ biļete – plāksteris, noplēsts no pušuma,
salvetes ačgārnais zieds un kā putekšņi melnums, kas liecina par īpašnieces izplūdušo
                        skropstu tušu.



***
auskars, nejauši izkritis gultā, atgādina pazaudētu jautājuma zīmi
vai komisku vējrādi – neliela līdzība ar cirtām,
kas pavirši izklīdušas kur kurā uz spilvena.
kaut kur pa vidu dzīvei, kas izrāda žēlastību,
attālinoties no mums pašiem, ir laiks –
ik stundu šovakar pa vienai izdzēš tās krāsas,
kas mūsu kauliem kalpo par rotu.

svaidoties palagos, kas piesūkušies ar tavu sāli,
rīts atradīs mūs
līdz kliedzienam
atvāzts

vaļā.


***
viņa pagodina izbāzeņus ar savu klātbūtni,
ieradusies uz kāršu partiju parūkā, kas
pieskaņota precīzi tēlotajam mulsumam.
un spēlētāji paslēpj piedurknēs trumpjus,
viņa – žiletes gadījumam, ja zaudētu spēli.

mēs nevaram būt pārliecināti, ka telpas un
diennaktis, ko viņa neapdzīvo, patiešām pastāv.
pat gadalaiki ir viņas kaislīga izdoma. mūsu
soļi draud jebkurā brīdī ievilkt mūs sevī.

tāpēc mēs tā cenšamies, lai viņa neaizmirstu
par mums un piedotu mums mūsu parādus tā,
kā vien vējpūta spēj piedot čukstam,
savam parādniekam.


***
lūk, ķermeņi, ko nēsājam kā lielas un kroplīgas puķes,
stāv spoguļa priekšā, ļaujot atspulgiem tos pielaikot;
lūk, kauli, ko iespīlē āda, tāpat kā slepens nazis
spiežas cauri apģērbam, bet mēs izirstam:
lūk, diegi, kas spraucas ārā no ādas,
iestiepušies dziļi iekšienē, aptinušies ap orgāniem,
bet mēs izirstam.

tāpēc viņai ir tik neērti, kad viņa stāv manā priekšā
kā attaisnojums;
kad viņa stāv manā priekšā, tērpta kleitā,
kas pati saplēš sevi gabalos, un rudens,
tas tuvojas bez apstāšanās, cauru gadu
rudens.

es caur liesmām viņu pārziemoju, viņu,
kuras miesa ir mana maize;
kuras gurni ir vērša galvaskauss,
smags un nepanesams
kā dzimtene.

es lūdzu – turi mani tālāk no tumsas,
noplēs man ēnu, kas ir plāksteris
pātagotajai zemei;

es lūdzu – izved mūs no mūsu saplosītajām paradīzēm,
iekāres biezokņiem, kas ieņēmuši gultu.

viņa nodreb, it kā es būtu pieskāries viņas saknei,
saknei, kas tura viņu pie manis,
un tādēļ tu esi
greizsirdīgs,
mans kungs.

redzi, kraukļi,
kas nosēdušies uz galda –
tās ir manas rokas, kas balsta galvu.

mana ticība ir laužņi,
kungs.

bet, kad atspulgi pievāks manu miesu,
ar vairs neesošām rokām, ar tukšumu
es turēšos pie sava
pēdējā
kaula.


tagad es gribu būt tavs suns

šaubas elektrības skaitītājos turpina savu melno darbu
telefons cenšas sazvanīt pats savu eksistenci
tur otrā galā neviens gaida apstiprinājumu tam, ka pastāv
lūdzu, pacel klausuli tajās naktīs kad esmu neviens
un tava mīlestība ir neizturama un bezcerīga
atbildi uz vēstulēm, kuras rakstīju ļaujot burtiem
uznirt uz balta kā baismīgiem profiliem
attāluma sakropļotām līnijām

krekli žāvējas izkārti uz auklas atgādinot ķermeņus
atkaulotus atasiņotus ķermeņus izvērstus uz āru
tu esi tas krekls ko es apģērbšu skumjās
tu esi ilgi lolotā augšāmcelšanās
par kuras suni esmu kļuvis

tajās naktīs tu biji eņģelis, kas iznes sarkanu krustu cauri palātai
un tad atgriežas pie krustvārdu mīklas zirnekļa tīkla
tiklīdz soļi izskan cauri visam gaitenim
pulkstenis ieraujas atpakaļ sienā
ar rādītājiem turēdamies pie manas dzīvības
tajās naktīs kad tava mīlestība ir slimnīca
kur esmu atstāts ēnām
saplosīt

Arvis Viguls

Arvis Viguls ir trīs dzejoļu krājumu autors ("Istaba", 2009; "5:00", 2012; "Grāmata" 2018). Tulko un atdzejo no dažādām valodām diapazonā no cepumu reklāmām līdz operu ārijām. Patīk gatavot ēst, jo īp...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!