Krievijas teātra un kino režisors Kirils Serebreņņikovs, dzīvo un strādā Maskavā (darbojas Maskavas Dailes teātrī), 2010. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja izrādi "Mirušās dvēseles", kas nesa Spēlmaņu nakts Gada labākās izrādes balvu.
Serebreņņikovs intervijā ar Satori piekrīt Aristotelim un saka, ka esot "politisks dzīvnieks". Viņš ir viena no publiskajām personām, kas aktīvi iesaistās Maskavas protestos par godīgām vēlēšanām un pret Putinu, neraugoties uz to, ka Maskavas Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs O.Tabakovs šobrīd redzams Putina vēlēšanu atbalstošos reklāmas video.
Aicinājām režisoru uz sarunu par protestiem, Krieviju, teātri, mūzu un iestudējumiem Latvijā. Šobrīd Nacionālajā teātrī notiek mēģinājumi viņa jaunajai izrādei pēc Georga Bīhnera lugas "Voiceks".
Fragments no intervijas:
"Nevarētu teikt, ka es gribu aizbraukt no Krievijas, jo, redziet, es tur neesmu iebraucis. Es tur atrodos, un, acīmredzot, Krievija kaut kādā veidā eksistē manī, lai kur es arī neatrastos. Esmu tās daļa. Es to nesu sev līdzi. Es pats esmu daļa no šī haosa vai htoniskā spēka. Daļa no šīs mutuļojošās enerģijas. Es nevaru no tā distancēties. Kas tad es esmu? Kanādietis? Vācietis? Taču ne jau latvietis. Esmu daļa no šī postpadomju buljona.
Mans darbs ir saistīts ar valodu. Es varu aizbraukt, nav tā, ka es varu strādāt tikai Krievijā, es varu strādāt arī Latvijā, varu strādāt Eiropā, Vācijā, esmu strādājis arī ASV, es neesmu tāds, ziniet... Taču Krievijā ir interesanti skatītāji, Krievijā ir ļoti interesanta enerģija. Krievijā ir enerģija, lai cik tas nebūtu dīvaini. Krievija ir aptrakusi, mežonīga, briesmīga, taču tai ir enerģija. Bet Eiropa snauž, atdziest, tā ir tik reglamentēta. Krievijā visu laiku kaut kas mutuļo, vārās. Cita lieta, ka šādas revolūcijas varbūt nav labākais laiks mākslai - kad norisinās revolūcija, mūzas klusē. No otras puses, mūzas vislabāk strādā zem totalitāra un autoritāra režīma.
[..]
Latviešu aktieri ir labi sagatavoti, tātad akadēmija labi strādā, šajā ziņā viss ir normāli, taču galvenais, ka viņiem piemīt augsta profesionāla pašcieņa. Viņi nesteidzas, nešaudās apkārt kā krievu aktieri, viņi vairāk nodarbojas ar mākslu un saprot, ka teātris, tā ir māksla. Krievijā tā nav. Es vairs neatceros, kad aktieris uz skatuves būtu stāstījis kaut ko no sevis, kādu sev svarīgu tēmu iekļāvis lomas saturā. Kaut ko personīgu, intīmu. Tas notiek reti, ļoti reti. Bet šeit labos darbos es redzu privātu saturu, tas ir lieliski. Cilvēki domā par to, ko viņi dara, nesteidzas. Acīmredzot, pie vainas Rīgas ritms, cita attieksme, mazāk kārdinājumu. Maskava ir megapole, tur visu laiku jāpelna nauda, kaut kur jāskrien, visu laiku kaut kas jādara. Šeit tā ir mazāk, un cilvēki ir vairāk koncentrējušies uz pārdomām. Bet pārdomas un domāšana vispār māksliniekiem ir veselīgas. Un arī aktieriem."
1