Es būšu auglis. Tu būsi pirksti

***

es būšu auglis. tu būsi pirksti
es būšu zeme. tu būsi lietus
es būšu vecs magnetofons. tu būsi kasete
es būšu sērkociņš. tu būsi mazgadīgs piromāns

kaut kur starp sulu šļākšanos starp lūpām, kaut kur starp varavīksnēm, kaut kur starp čerkstošu mūziku un liesmojošām drēbēm, kaut kur tur

tu mēģināsi atcerēties manu vārdu

tu gribēji, lai tava sirds ir štābiņš mežā
guli tagad

visas sirdis ir hruščovkas

***
ar lietpratējas aci
iekāres dzirkstelīti tajā
kā skuķi uz kurpju veikala skatlogiem
kā puikas uz skuķu pārīsiem svārkiem
tur viņa stāv
un skatās uz kapakmeņiem
tajās smalkajās rievās
laiks jau ir apglabājis
mīlestības, nāves
un visādas ne tik dramatiskas
bet drusku dziļākas sāpes
varbūt vīrs tepat kapos
gaida sen solītu pieminekli
toreiz nebija naudas
bet
it sevišķi ziemā
kad visi viņi vienādi balti
ne viņa, viņa taču nekad
mazbērni, ja reiz sadomās,
vēl apmaldīsies
varbūt viņa pati pie sevis
prāto par formu, krāsu, uzrakstu
it sevišķi pēdējo
kā lai tā skaisti pagalam īpaši
pasaka, ka bija dzīve
un nebija jau slikta
nākamā pietura brasas stacija
maza meitene spiež degunu pie stikla
un viņai ir balons, kas ir arī zaķis
nāves nav
ir tikai galapunkts

***
nogurums
slāpē un aptur
bet vispirms, vispirms
tev jāapsola
ka tu paliksi te mūžīgi
un es apsolīšu
ka mūžība beigsies
pirms tev paliks bail
tās nav asinis
tas ir sarkanvīns
noslīks bruģakmens
piesūksies drēbes
un mēs tversim pēc gaisa
tas ir sarkanvīns
tu atkal pārnāc
tev atkal ir cita seja
pirksti atpazīst
rīt es jau būšu parīzē
pirms bēgums aizskalos
saullēkta izgaismotas
likteņa nodevības
nogurums
nāc tuvāk par ādu
tuvāk par redzi
es būšu projām
pirms tu pagūsi

nožēlot
saskatīt
es tevi pazītu
pat ja tas nebūtu tu
pat ja tas nebūtu te
tieši tik daudz skumju
vajadzīgs
lai prieks sarautu gabalos
pēdējos dzīvos
hirosima mana mīlestība
es tevi atstāju neiepazītu
es tevi atstāju
jo es tevi pazīstu
es tevi atstāju
jo tu mani pazīsti
es tevi atstāju
jo es tevi
neatstāšu nekad

***
neapdzīvotas sirdis
pārapdzīvotas pilsētas
un visi baidās
un visi grib mājās

ne katram tiek pa noklīdušam kaķēnam
pie kura turēties, izliekoties nesam

ne visiem tiek pa saulrietu bučai
uz zilos ekrānos glazētām ilgām

ne visiem, kam tiek
tā vienkārši pietiek

un ja arī dievam
tumsā vienam

un ja arī tev

jo tu atkal klaiņo
izliecies pazaudējis

kamēr zaudē
tos, kas gaida

un visi baidās
un visi gaida

tev vajadzēja domāt
pirms lūdzi
bet tev vajadzēja visu
un tad tu lūzi
tad nu paliec tepat
ar savu grēksūdzi

nekas nav zaudēts

pilna pasaule svešinieku
neapdzīvotas sirdis
un visi gaida
kādu, kurā iecirst
savus trīsošos žokļus

un es?
manis vairs nav
teica trusītis
un iekāpa atpakaļ cepurē

***
viņa ir visskaistākā meitene
kebabu kafejnīcā aiz stacijas naktī
pie tā resnā turka netīrajā priekšautā

un tu kautrīgi viņai jautā,
kā viņu sauc
bet izrādās, ka visskaistākajai meitenei
kebabu kafejnīcā
ir neizrunājams vārds

un ir neizturami skumji,
jo reiz tu vēlreiz uzskriesi uz ielas
visskaistākajai meitenei
kebabu kafejnīcā
ar neizrunājamu vārdu

un tu nevarēsi viņai teikt –
sveika, visskaistākā meitene ar neizrunājamo vārdu kebabu kafejnīcā naktī
jo tas būtu vienkārši stulbi

un ir neizturami skumji,
jo tu pēkšņi kā lētā melodrāmā
pamosties
blakus citai meitenei
un pēkšņi neatceries kā viņu sauc

un viņa tev saka – kuš,
tas bija tikai sapnis
un tu zini, viņa tev drīz gatavos brokastis
un tu zini, viņa nevar ciest ātrās ēstuves
un tu zini, ka reiz viņu apprecēsi
un tu zini – kādu dienu kebabu kafejnīcā
tu satiksi skaistāko meiteni pasaulē
un ir tik neizturami skumji

***
skaties, pa nakti viņa ir aizsalusi
un nevar jau zināt,
kas ir zem šī svilinošā ledus –
varbūt ūdeņi dejo un smejas,
bet varbūt viņa tiešām ir izžuvusi

mazais zemledus makšķernieks
tev būs jācērt un jāurbj
āda krāsosies zilgansārta
un nevar jau zināt
cik ļoti viņa sāpēs kliegs

noķert to glumo sirdi un sasildīt
lai tikai viņa nenosmok
un nevar jau zināt
vai sīka zelta zivtele
maz spētu tevi piepildīt

skaties, pa nakti viņa ir aizsalusi
ja tas ir tas, ko tu vēlies
ej droši, ej pāri
tikai ieklausies

jo tu taču zini – kad plaisājam
mēs pēkšņi esam pavisam klusi