Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Dzeja
09.09.2016

Es beidzot piederu sev

Komentē
2

***

sapratu esmu atstāts izrādes dekorācijās
aizskatījos
pats nesaprotu kur aizskatījos
un piepeši visi jau prom
rekvizitore atstājusi priekšmetus uz galda
viņai slimnīcā jāaprauga bērns un tā nu
viņa man negribot atstājusi dāvanu
 
bet man jau viena tāda ir
 
un pat ja nebūtu kur lai lieku
šo nedaudz apgrauzto
vientulību

***

Vajadzētu iet gulēt –
bet es vēl sēžu tepat, lejā, dārzā,
pie galda.
Gaisma aiziet kā ārsts,
tikko pateicis sliktas ziņas.
Kaut kur blakus strīdas divas sievietes
vai arī kliedz ievainots putns.
Tā tiešām varētu būt: miesas sagrāvi
nemēdz pavadīt klusums.
Es paceļu gaisā rādītājpirkstu, it kā
gribēdams teikt ko ļoti svarīgu.
Taču vārdi, protams, kavējas.
Tie rotaļājas marmora baseinā,
kur ūdens vietā
viļņojas gaiss.
 
***

“Man kaut kur iekšā sāp,”
viņa domāja, bet pēc tam jau zināja droši.
Aizvilka aizkarus, iededza lampu,
bet aizvēra acis.
Šodien viņa ievēroja vīrieti rūtainā kreklā,
viņš bija izlējis kafiju pa veikala grīdu,
jutās neērti, bet brūnajā lāmā
tikām spoguļojās bērni.
“Kad sapriecājos, tā notiek,”
viņš atvainodamies teica pārdevējai,
kurai viss bija vienalga. Kaut vai
viesulis ietu pāri šiem mēteļiem un
bikškostīmiem, tādai ne plakstiņš
nenoraustītos.
Bet viņa
vēl arvien ir aizvērusi acis.
Iztēlojas, kā vīrietis iet pa ziemas ceļu
nomaļā piejūras ciemā,
kā viņš nobrauka ar plaukstu
ceļmalas žoga rupji notēstos kokus.
Apkārt neviena cilvēka, tikai vārnas
sēž nopietnas kā tiesneši
vējaino bērzu zaros.

***

Daba vairs ar mani nerunā.
Klusējot gaida kā pikta skolotāja
pie nesekmīga skolēna galda.
"Varbūt tu atceries šo vietu,
varbūt tikai spēcīgi iztēlojies.
Varbūt šīs atmiņas ir nenozīmīgas.
Varbūt tu vienkārši ilgojies
pēc kaut kā tāda, kas tev atkal
aizrautu elpu."
Tas bija pēdējais, ko dzirdēju no viņas.
Koki gumst pār savām barotavām –
lāmām biezokņu bedrēs.
Labības frizūra tikpat nekonkrēta
kā jauna karavīra ticība
sev piespriestās misijas mērķim.
Ceļi – tukši.
Elektrība tumīgi pulsē
pilošos, nokarenos vados.
Manu domu uzvedumā
vairs nav vietas suflierim.
Paliek tikai lietus
un mirklīgi debesu solījumi,
ka pavisam drīz būs jāmiedzas saulē.
Bet daba nerunā.
Viņa kaitējas ap vecām muižām,
cenšas izlikties sakopta,
bet, ja tai jāieskauj mīlētāji,
kuri atteikušies no līdzšinējās pasaules,
kārtību nomaina
sanoša mežonība.
Daba
ir sākusi klusēt.
Bet varbūt tā nemaz nebija ierunājusies.
Tikai tauriņi plivinās pie vaļā atstātiem logiem
un savās ēteriskajās balstiņās skandina:
"Vai jūtat?
Viss ir tik viegls!"

***

Es sajutu, rudenim jānopērk jaka.
Ieraudzīju savvaļā konservējušās ābeļu lapas
un pašus ābolus tajās,
ieraudzīju attēlā, kas man pastāstīja,
kurš ar ko apprecējies.
 
Jānopērk rudens jaka:
lai naktī atstarotos uz ceļa,
lai nokrišņi nesūktos cauri,
lai varētu nejauši ievelties grāvī
un nosnausties tur pusstundu.
 
Rudens jaka skatās uz rīta miglu,
kura turpinās visu dienu.
Rudens jaka, iekškabatā cigaretes.
Rudens jaka iet uz kultūras pasākumu.
Iet uz nevēlamu tikšanos.
 
Rudens jaka iet uz vakardienas bērēm,
uz rītdienas dzemdību namu.
 
Rudens jaka – bez rāvējslēdzēja.
Tikai ar pogām.
Lai visu var.
Vieglāk.

***
Zēns ar tubu ķer pokemonus,
arvien vairāk satumst.
Sieviete dzelzceļa malā
meklē sēnes.
Ielu mazgātājs
piešķir asfaltam smaržu.
Vīrietis lej bērzu sulu
stikla pudelē un piestiprina to
velosipēda rāmim.
Es ilgojos pēc mājām.
Pēc neatbildētiem zvaniem
vai tādiem, kuros zvanītājs
pagūst pateikt tikai "Nu, čau!",
un tad saruna pārtrūkst.
Strādnieki smejas par joku,
kamēr tiek piekrāmēta kravas kaste.
Dūmi no fabrikas skursteņa tik biezi,
ka aiz tiem palidojusī lidmašīna
pazūd.
Vecs mūziķis ieliek ģitāru futrālī
un saskaita dienas guvumu.
Es arī saskaitu savējo:
tie ir visi šie nevērtīgie,
pie realitātes karalienes rožainajām,
smaržīgajām pēdām nomestie
gadījumi.
Varbūt tieši tos vajadzēja ievietot
kosmosa zondē
tālienes civilizācijām.
Protams, neaizmirstot Bēthovena devīto.
Tai fonā pat smilgas šūpošanās
rudenīgā pļavā
līdzinās viena karotāja uzbrukumam
pret milzīgu pārspēku.

***

Es biju tīru, neapgrūtinātu varavīksni domājusi.
Tāda, šķiet, vairs neeksistē.
                    U. R.

Pēc trim gadiem komā
ieslīdu virtuvē.
Nav spēka atvērt
ledusskapja durvis.
Bet ko gan es tajā ieraudzītu?
Tikai gaismu un pāris
izbrāķētas desas šķēles.
Attopos pagalmā.
Zālienā laistītājs
diktē noteikumus
pilnīgā vientulībā.
Kas gan šobrīd prātā
tiem cilvēkiem, kuri
cirkulē pa tuvējām ielām?
Tās – pat tik neilgu laiku
man esot prombūtnē –
ir ļoti izmainījušās.
Ko viņi domā par aizejošo laiku?
Te ir tik daudz krāsu…
Melnā un baltā variācijas.
Kāpņu laukumi pārtop par
apaļīgiem putniem, kuri
paceļas viens virs otra,
veidojot nestabilu piramīdu.
Tās virsotnē mirkšķinās acs.
Redzot un neredzot vienlaikus,
acs vēro debesis,
nosūtot redzēto
tiem, kuri dzelmē.

***

gaiss smaržo pēc vafeļu tortes
es beidzot piederu sev

šis uzņēmums tiek likvidēts
darbinieki skatās pa logu

tējas pauze
ievelkas

labprāt apmeklētu kādu muzeju
šķiet tagad redzu sevi
arvien vairāk attēlos nekā agrāk
no krievu klasiķiem
līdz vidusāzijas kempam

laikam par mani ir uzzinājuši

bet viss ir kārtībā
es beidzot piederu sev

 

Tēmas

Toms Treibergs

Toms Treibergs ir etīžu teātra "Nerten" aktieris un režisors, kā arī Latvijas Radio 1 kultūras žurnālists. Raksta kino un teātra kritiku, ir trīs dzejoļu krājumu autors.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!