***
satikāmies ziemā
uz ielas
neredzošs skatiens
kliedziens manā virzienā:
"Ē, jaunkundze, man vajag uz Juglu!"
"Mēs esam Zolitūdē," es apstājos un domāju
"Man ir plastmasas acs!" viņš atkal kliedza
un tad bīdīja mani ar garu nūju uz malu, lai nenobrauc mašīna
"Iedod man kapeiku līdz Juglai!"
vasarā viņš sēdēja viens
nesen uzbūvētā rotaļu laukumā
netīrā apakškreklā un sombrero galvā
Es teicu: "Es jūs gleznošu!"
"Hā," viņš teica, iešot pārģērbties,
uzbrauca ar liftu augšā
un vairs neatgriezās
Foto
Viņa neko neierāmē
jo nekas jau nepieder
un nav ko izlikties, ka esi no ģimenes
vai cita īpaša klana amerikāņu filmās
bērnu nav
kamīna nav
īrētajā dzīvoklī caur vienīgo iluminatoru uz viņu skatās Jēzus
uz rokdarbu kastītes uzlīmēts Nils
bērnības draugi kaut kur ir
piesprausti ar adatiņu kā reti tauriņi
viņa sēž virtuvē
ēd salātus biešu sārtu muti
skatās logā
laukā snieg un lido albatrosi
viņa pati ierāmēta
***
kā tas ir, kad esi kopā daudzstāvu mājās
ar sevi un tiem citiem,
kuri arī ir vannā un masturbē vai skatās spogulī, ēd un lasa,
kā tas ir, kad esi kopā daudzstāvu mājās,
ielu rīboņā aiz loga,
kurš tad esi no tiem citiem,
kā tas ir, kad pienāk vakars,
visi saklāj, atklāj gultas, sevi
un tiem citiem,
paķer segas,
raud vai skatās
telefonā, datorā
vai atkal ēd un klausās ielu rīboņā,
skatās sevī, otrā –
spogulī
aizmieg,
kā tas ir,
vēl domā,
pamodīšos,
bet tad kur
un kas es būšu tad
ar sevi un tiem citiem.
***
Viņā iesūkušies visi saglaudītie runči
un drēgnās guļvietas klepus.
Mānīdama autobusa šoferi par galamērķi,
viņa nober centus ar pārliecību,
kā barojot kaķus.
Šoferis, aizdomīgs un noguris,
ņem centus, atver logu,
ieslēdz radio,
aizgaiņādams viņu uz autobusa otru galu.
Viņa apsēžas,
priecīgi uzsit takti,
lielo maksimas maisu starp kājām iespiedusi,
ver bezzobu muti
un iedziedas radio Adelei līdzi,
katru vārdu ritmiski uzsvērdama:
"Hello from the other side"
***
Viņa dzīvo Mežciema pansionātā,
viņa nedrīkst nokavēt vakariņas pussešos,
tad noņems vakariņas un ieejas karti.
Viņa daudz smēķē, tās lētākās, "Elitu",
vienreiz gan mēģināja atmest, teica Aināram,
lai labāk nenes viņai vairs cigaretes, tikai kafiju.
Viņa ir gara, lielām zaļām acīm, biezām uzacīm
un noskūtu galvu,
runā klusi, bet izjusti.
Uz kreisās plaukstas virspuses
ar zilu pildspalvu
viņa ir uzrakstījusi savu vārdu,
lai neaizmirstu,
Inga.
Happy birthday
Uzvārīsim rīsu paciņu, manu saulīt,
aukstu mierinājumu pret pārmaiņām.
Rīt uztaisīsi salātus,
ko ņemsi līdzi uz darbu
un ēdīsi pateicīga,
bet tagad aizver aizkarus
un liecies gulēt,
lai dormeo matracis tevi silda.
Pa mazu spraudziņu aiz loga
midžinās gaismiņas –
tā apsardzes mašīna
uz stūra
kā parasti.
Tā būs vēl kādu laiciņu,
tu neesi viena,
kaimiņi ir ar tevi.
Smaržīgā sieviete
es acis šodien nekrāsoju,
tāpēc man ir saulesbrilles,
un jūs mani te vedat cauri pagrabam uz savu darbnīcu,
arī dīvāna tumšā stūrī man ir saulesbrilles,
un man jums ir maza dāvaniņa –
šī sedziņa un māksliniecisks trauciņš,
kur ielikt svecīti,
un grauziet, grauziet piparkūkas
kā saulespuķu sēklas,
tikai neatstājiet atvērtus logus,
tad tās kļūst mitras,
un vai jums patīk tādas grāmatas,
es jums atnesīšu kā dāvaniņu.
Nē, es pati negleznoju,
man trūkst fantāzijas
un skumjas lielas no visa pārdzīvotā,
bet sedziņu uzklājiet, lūk, tur,
kur jūs ēdat, –
lūk, tā,
un tēja jums smaržīga,
vai pati lasījāt,
un es jums kafiju atnesīšu,
kādu kafiju jūs dzerat,
zvaniet man,
mēs norunājām,
es grāmatiņu atnesīšu.
***
Viņa adīja pati
visu ziemu un pavasari
vasaras beigās novāca burkānus
dzēra sulas
un adīja
vagas uz muguras
Bet varbūt tā ir nopirkta deviņdesmitajos
kad vairs neko neadīja –
ievācās sociālajā dzīvoklī,
un citas omes no Vācijas
sūtīja humāno palīdzību,
Latvijā nopērkamu uz svara.
Dobes vairs nav
pelēka smalkmaizīte pakausī
un silta, smaga jaka,
nenonēsājama vēl šodien,
tik labā krāsā
…
es kļūšu maza angliete,
puspievērtām acīm vadīšu elektrību
un vientuļo pensionāru
deju vakarus,
man piederēs māja
ar saknēm pie jūras, protams,
tad kaut kad būs vētras un plūdi,
saknes airēs un glābsies kā rokas,
bet iekšā mājā dejos mani pensionāri,
es turēšu līdzsvaru un sitīšu takti,
likšu rozetē pirkstus, lai vārītu tēju,
un visu laiku filmēšu.
Plūdi beigsies,
rokas pietauvos citā zemē,
tavos īpašumos,
kur pati saimniece, varbūt mongoliete,
stāvēs krastā,
lamāsies,
slaucīs prieka asaras piedurknē,
apsauks mani par staiguli no tālajām zemēm,
pacels pičpaunā un stieps uz māju,
bet pensionāri līgosies mums nopakaļ
deju soļos
kā iereibuši kāzu viesi.
1