Recenzija
13.03.2006

Ērika Bērziņa, shopping & fucking

Komentē
0

Ērikas Bērziņas grāmatiņa ir maza, mīļa un zila. Tai ir skaisti vāki, bet ne pārāk skaisti, pelēki telefongrāmatas ieliktņi starp nodaļām... kas tad nu tā par telefongrāmatu. Buduārs drīzāk. Vai iepirkumu saraksts? Runājot angļu dramaturga Marka Ravenhilla vārdiem, shopping & fucking, tas ir nosaukums vienai slavenai lugai, kas saturiski aplūko nedaudz citu problēmu loku kā Ērikas grāmata. Shopping & fucking, kaut kas visādā ziņā laicīgs, visās trīs šī vārda nozīmēs.

fucking

Pirmais iespaids, kas rodas ikvienam, atverot šo grāmatu, ir saistīts ar jutekliskām un ķermeniskām attiecībām ar pasauli. Brīžam miesiskā uzsvēršana kaitina, brīžam izvēlēti veiksmīgi, skaisti izvēlēti epiteti. "Apmatojums uzbudina", "vīrieša ļumīgās miesas trīc kaislē/ liepu pumpuri lipīgi", "izstaipa pusdienā gurnus", "elpoju tevis izelpoto/ zaļo olīvu elpu", "maigas persika pusītes sīrupā". Arī pēcāk, domājot par Ērikas Bērziņas grāmatu, domas sasaista salda, puscaurspīdīga viela, tāds kā persiku sīrups, un galvā maļas līmīgi, vecmodīgi vārdi - dekadence, bohēma, saldkaisle. Nākas uzreiz domāt par 20. gadsimta sākuma latviešu dzejas dekadentiem, par tiem pašiem, kas besīja ārā Raini. Es te neesmu nekāds Rainis, mani nebesī. Man likās, ļoti normāla, Jāņa Rokpeļņa vārdiem runājot, "salonu literatūra". Īpaši pateicoties sakārtojumam un dzejoļu atlasei. Dzeja, kas iegūst savu vērtību pie noteiktiem laikā un telpā definētiem parametriem.

Runājot par Ēriku, obligāti jāparunā arī par sievietēm. Skaidrs, ka neviens "vecis īsts" (22. lpp.) tādu grāmatu nerakstītu. Vecis uzrakstītu divus vārdus - shopping & fucking. Tomēr ceru, ka kāds īsts vecis šo grāmatu vismaz izlasīs, jo tā ir par ko tādu, kas sievietēs ir novērojams, bet ne tādā apmērā, kā viņas mēdz izlikties. Proti, seksualitāti un ar to saistīto valšķīgumu. Par tādu berzēšanos, rīvēšanos, ko caurauž vienlaikus viltība un labsirdība, kaut kas tāds, kas kļūst ļoti aktuāls, pirmo reizi saprotot savu vērtību zināmās delikātās situācijās. Pusaugu meitenēm raksturīgo pārspīlētu sociālu seksualitāti, kas savos apgriezienos stipri pārsniedz individuālo un sajaucas ar interesi par aktuālo tirgus piedāvājumu. Kad meitenes kļūst par sievietēm, un vairāk par pišanos un iepirkšanos runā, nekā to dara. Jo naudas īsti nav, un vairāk par mīlēšanos patīk tas, ka tevi grib.

shopping

Ieskatoties šajā grāmatā labāk, skaidrs, ka tur ir arī daudz tā, kas piešķir šai grāmatai laikmetīgumu un saistīts ar mūsdienu patērētāju kultūras ceļazīmēm, visādi reklāmu citāti, zīmolu vārdi un atsauces uz iepirkšanos. Šeit drusku nokaitina Ērikas dzejai raksturīgais neskanīgais, prozaisko svešvārdu lietojumu - "manipulācija", "konsekventi", "struktūra", "pneimatisks", "konvulsīvs", "transformēties". Šie shopping elementi, no vienas puses, nevajadzīgi sarežģī izteiksmi, traucē gludi norīt dzeju, no otras puses - ļoti piestāv šai sievietei, salipinātajai lellei, kas tieši tā arī varētu runāt savā izmisumā, maskētā par mūždien miklu un smaržīgu mieru. Piestāv iesākt dzejoli ar vārdiem "es tavu maigumu nejūtu pat sapņos" un beigt ar strofu "iepirkšanās mani nomierina" (16. lpp.) Tā ir sieviete, kuru neliek mierā lielveikali un reklāmas, "mums ir ļoti izdevīgas atlaides" (38. lpp.), "satiksimies jaunajā stacijā" (16. lpp.), "es esmu izpārdošana" (39. lpp.)

&

Es domāju, ka nedaudz saprotu sievietes, un tādēļ negribētos ticēt, ka Ērika Bērziņa ir aizkavējusies sociāli pārspīlētas seksualitātes un iepirkšanās posmā. Drīzāk ir tā: viņa raksta tā, kā pašai vislabāk patīk. Nebaidos šī vārda - konceptuāli. Tikpat konceptuāli kā viņas pusironiskais lūgums vairākiem dzejniekiem uzrakstīt "veltījumu izcilajai dzejniecei Ērikai Bērziņai" un to nolasīt viņas grāmatas atklāšanā. Jo zinu (un par to atvainojos), ka Ērika ir izglītots cilvēks, kas savā dzīvē lasījis daudz dzejoļu. Viņa redz savu dzeju, viņa izjūt stilu un zina, kādēļ tā raksta. Veselīgi, skaidri sevi novērtē. Tāpat, kā zina un saprot, ko vilkt mugurā. Jūs varbūt esat dzirdējuši vai vismaz redzējuši Ērikas kleitas, šo konceptuālo, brīnumaino garderobi, kas reiz pat bija izlikta kādā izstādē. "Tādas lomu spēles", viņa pati teica. Spēlēšanās, jokošanās, kuru kaisles apjomi mēdz pārvērst nopietnībā. Nu ja, viss tā, kā jau pa īsto gultā arī gadās.

Tas, ko gribas pārmest, ir saistīts ar formu, ne saturu. Brīžam dzejoļi liekas nepietiekami nospriegoti. Ērika mīl rakstīt īsās rindas, kurās, pēc mana ieskata, nedrīkst atļauties vārdu šķērdēšanu neobligātumā un kāpināšanā, kas dzejolī neievieš nekādu papildus nozīmi. Piemēram, "ar kailu plecu/ ar atkailināti kailu plecu/ar uzbudināti kailu plecu" (11. lpp.) Vēl viens klupšanas akmens ir dzejoļu beigas. Tur, kur būtu jānāk atbildei, risinājumam, tur viņa vienkārši pabeidz gramatiski pareizu teikumu vai piepeši uzraksta pilnīgu bezsakaru, kas iecerēts kā haikisms. Dzejolī "acu zīlītes peld" šis haikisms vēl savu lomu pilda: "4. jūnija vakars / gaisa temperatūra + 3". Bet tur, kur tas nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi izjauc noskaņu - "satiksimies jaunajā stacijā", viņa noslēdz dzejoli 12. lapaspusē, kas līdz šim tik brīnišķīgi iešūpojies slimīgi asiņainajā kaislībā, HIV pozitīvā zēna gurnos un meitenes zilajās lūpās, asinīs, dubļos un ilkņu sāpēs. Dzejoļu tehniska nepabeigtība, varbūt tā to nosaukt. Asociāciju pārrāvums, valodas plūduma pārrāvums. Formas nepieradinātībā Ērika Bērziņa atgādina Andru Manfeldi, bet Andru attaisno tēlu spilgtums un viscaur neirotiskais ritms. Ērikas Bērziņas pasaules skatījums ir daudz vairāk nosvērts, tēli - konkrētāki un asociācijas nedreifē starp dažādām realitātēm, līdz ar to manai gaumei šeit prasītos rūpīgāka konstrukcija.

Grāmatas pēdējā nodaļa, kas sākas no 49. lapaspuses, man patika vislabāk, jo tajā dzejoļiem ir visādā nozīmē punktīgas beigas: "un suns uz mēnesi/ un es uz tevi/ neiedegt gaismu/ riet" (51. lpp.) Patīk dzejolī "nebaidies" (49. lpp.) beigas - "tev matos būs ziedi/ rokā arbūzs/ rūgti kā tabaka/ aizver acis ciešāk/ un ciet", un 50. lpp. "orhidejas smaržu" - "zudušo laiku meklējot/ orhidejas smaržu viņš / samīļo".

Ērika Bērziņa

Jānis Rokpelnis Ērikas grāmatas atklāšanā teica, ka "viņas dzejas galvenā vērtība un arī trūkums ir pilnīgais transcendenti - metafizisku tēmu trūkums". Tas pats laicīgums. Nezinu, nafig visas tās transcendentās tēmas un lielās idejas, nedomāju, ka obligāti vajag, ja gribas rakstīt par iepirkšanos un pišanos, tā ir jādara. Jo es, vēlreiz pateikšu, runāju nopietni, sakot, ka grāmata ir konceptuāla, un cita skaidrojuma tai man grūti rast.

Ja jūs pazīstat Ēriku, grāmatas lasīšanas laikā viņa pati nostāsies jūsu acu priekšā. Viņas aizrautība ar dzīvi, kas ietver arī vieglumu un tādu apzinātu nenopietnību. Man viņas dzeja atgādina to, kā viņa iet pa Rīgu savās krāsainajās kleitās un caurspīdīgajās šallēs, ar lapsu ap pleciem, to, kā viņa dejo, iepērkas, apkampjas, priecājas. Kā lasa savu dzeju, sajūsmināti, kaislīgi, labsirdīgi, ar tādu lapsas smaidu, kas iezīmē zināmu atkāpšanās ceļu. Kā jau prātīgs cilvēks mēdz attiekties pret saviem seksuālajiem instinktiem, ikdienas rūpītēm un sīkajām bēdiņām - kā pret tādiem mīļiem un dumjiem bērniņiem. Nu tā apmēram. Es nezinu, vai Ērikai pēc šīs grāmatas vēl ir kaut kas ko teikt, jo shopping & fucking ir izsmelts, pavisam noteikti. Mani interesē, vai viņa vēl rakstīs. Un, ja rakstīs, tad ko tieši.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!