Ēnu valstības protokoli

Par Ilzes Konstantes grāmatu "Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā. 1940–1956", apgāds "Neputns"

Ilzes Konstantes apjomīgais pētījums veltīts institucionāli komplicētam, psiholoģiski smagam, pretrunīgam un ar ierastajiem loģikas instrumentiem grūti izvērtējamam mākslas vēstures posmam, kas ienāca Latvijas mākslā līdz ar padomju varas okupāciju 1940. gadā. Brīva radošā pašizpausme tika aizstāta ar padomju ideoloģijas propagandēšanu, nodrošinot varai tīkamu un tautas audzināšanai noderīgu vizuālās informācijas apriti, nepieļaujot nekādu citu māksliniecisko stratēģiju eksistenci. Pētījums veltīts vizuālās (kā tolaik to dēvēja – tēlotājas) mākslas procesiem, taču tam piemīt tāda pati simboliskā slodze kā daudziem citiem padomju okupācijas periodam veltītiem zinātniskajiem vai mākslinieciskajiem sacerējumiem – pāridarījuma apzināšanas, ilglaicīgas netaisnīguma sajūtas mazināšanas nozīme. Lai gan Konstantes teksts neizvērš sarežģītākus totalitārās varas jautājumus, tas neatkarīgi no pētnieces nolūka aktualizē sabiedrības attiecības ar vienu no traģiskākajām Latvijas vēstures epizodēm, ne vien aizpildot mākslas vēstures baltos plankumus, bet arī sniedzot ieguldījumu atmiņu kultūras veidošanā, kuras nozīme mūsdienu politiskajos procesos tikai pieaug. Krievijas ārpolitika pētījuma tēmu padara daudz laikmetīgāku nekā tās faktiskā hronoloģija. Savulaik, stāstot par okupācijas un izsūtījuma tēmai veltīto "Teātra TT" izrādes "Pieskarties baltajam lācim!" (2003) veidošanu, režisors Lauris Gundars norādīja, cik grūti bijis atrast finansējumu tās iestudēšanai. "Vairākas firmas atbildēja pilnīgi atklātā tekstā – izrāde par Sibīriju? Tik briesmīga tēma, tādas šausmas, labāk to aizmirsīsim, mūsu firmai nav vajadzīgs tāds "imidžs" (..)". [1] Šķiet, ka kolektīvā nepieciešamība padomju perioda vēstures aktualizēšanai ir pieaugusi un jautājumi par tās leģitimitāti kļuvuši lieki – piemēram, Viestura Kairiša filma "Melānijas hronika"– viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem un atzītākajiem darbiem Latvijas kino – veltīta tieši šai "šausmu" tēmai.

Ilzes Konstantes pētījums iezīmē diezgan plašu vizuālās mākslas norišu ainu, tomēr galvenā uzmanība veltīta padomju varas izmantotajiem apspiešanas mehānismiem, cenšoties izsekot pieņemtajiem lēmumiem, veiktajām darbībām un caur to loģiku atklāt šī sešpadsmit gadu posma funkcionēšanas struktūru. Vēstures interesentiem šīs mašinērijas galvenie lielumi ir vispārzināmi – organizētas pārvaldes, sociālistiskā reālisma metodes, jebkādu avangardisku izpausmju aizliegšana un apkarošana, dažādu smaguma pakāpju represijas pret tiem, kas nevēlējās iekļauties un pakļauties sistēmai, utt. Mākslai bija jābūt vienkāršai, saprotamai ikvienam, gluži kā svētbildēm baznīcā, kas neizglītotākajai sabiedrības daļai ilustrēja Bībeles sižetus – kristietības sižetu vietā gan bija varenā padomjzeme ar tās saulaino tagadni, kurā bezsižetiskiem formu vai sajūtu tēlojumiem vietas nebija, jo iekšēji brīvi cilvēki bija grūtāk pakļaujami totalitārisma prasībām un ar to apdraudēja pašas sistēmas pastāvēšanu. Ilzes Konstantes darbs uz citu tematiski radniecīgu mākslas vēstures pētījumu fona izceļas ar dokumentāli detalizētu notikušā pārskatu, no dažādiem birokrātiskiem vēstures materiālu fragmentiem cenšoties uzmodelēt precīzāku staļinisma laikmeta ainu. Tiesa, vēstures izdevumā ir vairāk nekā mākslas – materiālu apkopojums ir patiesi iespaidīgs un balstās detalizētā izpētē, ko noteikti nevarētu dēvēt tikai par sausu statistiku. Ilze Konstante arhīva materiālus, lēmumus, spriedumus papildina ar ierakstiem no laikabiedru dienasgrāmatām vai vēstulēm, publiski oficiālajai vēsturei aktīvi mijiedarbojoties ar privāto. Jāuzsver, ka tas nav tikai formāli dialektisks paņēmiens lasīšanas atvieglošanai: daudzviet tieši caur šiem nejaušajiem materiālu dialogiem ir izdevies izteikt notikuma būtību. Un ar būtību es nedomāju kaut kādu objektīvo patiesīgumu – drīzāk tādu grūti definējamu apjēgsmi par tā laika un atmosfēras pretrunu nozīmi un sarežģīto iedabu. "Lūdzu piešķirt man mēteli, cepuri, kurpes, zeķes un bikšturus, jo, atrodoties Kurzemē, esmu minētos apģērba priekšmetus tā nolietojis, ka traucēta darba izpildīšana," 1945. gada 20. jūnijā Mākslas lietu pārvaldes apgādes daļai rakstīja Tukuma Mākslas muzeja direktors Leonīds Āriņš [544. lpp.]. Izdevumā netrūkst arī spilgtu kinematogrāfisku detaļu – piemēram, par to, kā Leonīds Āriņš ar Kārli Neili tuvojoties frontei ierakuši zemē Tukuma muzeja kolekciju, paglābjot to no bojāejas, tēlnieka Elmāra Rivoša kautiņu ar kombināta "Māksla" direktoru par netaisnīgiem algas piesavināšanas mēģinājumiem vai gleznotāja Pāvila Glaudāna izgājieniem, dzēruma stāvoklī uz ielas izkliedzot fašistiskus saukļus un uzmaucot Staļina piemineklim savu pieķēzīto cepuri, par ko mākslinieks uzreiz arī apcietināts.

Konstantes stāstījums veidots no valstisku un privātu arhīvu materiālu pārstāstiem un salīdzinājumiem. Pašas pētnieces balss saklausāma diezgan reti – no vienas puses, tas padara izdevumu par vieglāk izmantojumu faktoloģisko materiālu krājumu, taču, no otras puses, daudzu notikumu sarežģītība prasa padziļinātāku refleksiju par tiem vai vismaz uzvedinošus jautājumus. Kultūras dzīve (vai nāve) Konstantes grāmatā tiek aplūkota kā daļa no represīvas valstiskas sistēmas, taču konceptuālā līmenī varai piesaistītā ideoloģija grāmatā netiek skatīta, un šis totalitārisma būtības iztirzājuma trūkums izdevumu padara nedaudz vienpusēju, neatbildot uz jautājumiem par to, kā un kādēļ šādas varas sistēmas rodas un spēj eksistēt mentālā līmenī. Dažviet Konstante atsaucas uz vēl vienu staļinisma mākslas pētniecības autoritāti, kultūras filozofa Igora Golomštoka idejām, kurš savulaik guvis atpazīstamību, analizējot līdzības staļinisma un citu totalitāro režīmu mākslā ("Totalitarian Art in the Soviet Union, the Third Reich, Fascist Italy, and the People's Republic of China". London: Collins Harvill, 1990). Nav arī diskusijas ar Latvijas kultūrā populārā Borisa Groisa idejām, piemēram, par staļinisma mākslu kā avangarda projektu un iepriekšējo avangarda virzienu turpinājumu, kas ik pa laikam iznirst citos Latvijas padomju perioda mākslas pētījumos. Izvairīšanās no totalitārisma semantisko dimensiju aplūkošanas gan nav pretrunā ar zinātnieces definētajiem pētījuma ietvariem, kuros māksla netiek iztirzāta kā sociāls vai estētisks fenomens. Tik daudzus dažādus aspektus, protams, būtu grūti sakausēt jēgpilnā vienotā pētījumā, tādēļ iepriekš teiktais jāuztver vien kā lasītāja piezīmes, nevis norādes uz trūkumiem – nedaudz un ne ļoti būtiski tie atrodami mazliet citos aspektos.

Konstantes grāmata sākas ar vārdiem, ka līdz ar padomju varas ienākšanu tika pārtraukts Latvijas mākslas dabiskais attīstības ceļš. Šāds formulējums liek jautāt, vai dabisks attīstības ceļš kultūras vēstures kontekstā vispār var pastāvēt un vai tā nav tikai verbāla konstrukcija, kas atkal uzspiež konkrētas mākslas ideoloģijas kā pareizākas un vēlamākas? Un, ja par atskaites punktu izvēlas komplicēto mākslas ideoloģiskās brīvības kritēriju, vai šo "dabiskās attīstības" ceļu pirms tam nenolīdzināja Kārļa Ulmaņa pārlieku nacionāli mitoloģiskā kultūrpolitika? Dabiskuma, varas un brīvības attiecības ir sarežģītas jebkura laikmeta mākslā, tādēļ brīžiem izdevumā gribētos mazliet plašāku un vienlaikus precīzāku kontekstu šādu terminu lietojumā. Dažkārt tekstā jūtamas autores simpātijas vai antipātijas pret atsevišķiem personāžiem. Daži raksturi iezīmēti emocionāli spilgtos, izteikti labvēlīgos toņos, lai gan kopējā stāstījumā to loma ir epizodiska, savukārt citi, piemēram, Oto Skulme, kuram kā tā laika Mākslas akadēmijas rektoram un dažādu Latvijas Mākslinieku savienības vadošos amatu ieņēmējam ir viena no svarīgākajām lomām tā laika mākslas dzīves organizēšanā, autores stāstījumā tiek vērtēti ar uzkrītošu izvairīgumu. Brīžiem ne pārāk korekti šķiet atsevišķiem personāžiem veltītie epiteti, piemēram, Centrālās komitejas sekretāru Arvīdu Pelšu nosaucot par "vienu no padomju laika melnākajiem "kangariem"" vai, tieši otrādāk, lietojot pārlieku "patosīgus" apzīmējumus (piemēram, "cēlsirdīgais"). Lai arī epizodiskas, šādas intonācijas nedaudz sašķoba iecerēti lietišķo pamatievirzi. Droši vien pie tā vainojama nevis autores nekompetence, bet pati sensitīvā tēma – mākslas zinātniece ir personiski saistīta ar konkrēto laika posmu (zīmīga ir autores bērnudārza laika fotogrāfijas publicēšana izdevuma beigās), tādēļ skatījums uz notikušo atsevišķās epizodēs saprotamu apsvērumu dēļ nevar būt dzelžaini bezkaislīgs.

Tiem, kas gatavojas pētījumu lasīt kā tādu padomju laiku da Vinči kodu, būs jāviļas, jo tās nav ne raganu medības, ne čekas maisu atvēršanai pielīdzināmas atmaskošanas. Laika sarežģītība tiek aplūkota caur konkrētu kultūras notikumu un personāliju apskatu. To var vērtēt kā pārlieku tradicionālu pieeju, taču tas ir nepieciešams sākumpunkts, bez kura tālāka procesu analīze nav iespējama. Daudz vieglāk plašai vēstures nespeciālistu auditorijai, protams, ir uztvert šāda veida informāciju caur viena varoņa dzīvesstāstu – lasot Konstantes pētījumu, prātā iznirst ainas no, piemēram, Andžeja Vajdas pēdējās filmas "Pēcattēls" (2016), kas bija veltīta poļu avangardista, Maļeviča un Šagāla līdzgaitnieka, Vladislava Stšemiņska pēdējiem dzīves gadiem un nevēlēšanās diktētai nespējai iekļauties intelektuāli vulgārajā sociālistiskā reālisma sistēmā, kas beigās laupīja māksliniekam iespēju ne vien strādāt, bet arī dzīvot, jo varai nepakļāvīgajiem nebija iespējas nopelnīt pārtikas talonus. Ilze Konstante izvairās no kategoriskiem spriedumiem, piemēram, ka tā laika pasūtījuma darbi būtu pilnīgi nevajadzīga māksla, tomēr kopumā izdevumam pietrūkst aktīvākas refleksijas par to, kādas ir politiskās angažētības un mākslas darba "vērtības" attiecības un ko šīs sarežģītās politiskās intrigas (cik nu vardarbīgu sistēmu var saukt par politiku) nodarījušas apjēgsmei par to, kas ir un kas nav māksla. Un varbūt pati šī pārvaldes sistēma jāuzlūko kā mākslas darbs, multimediāla performance? Šajā ziņā man kā jaunākās paaudzes lasītājai lasīšanas procesā bija interesanti meklēt paralēles ar mūsdienu institucionālisma formām – noteikti ne tik vardarbīgām, taču ne mazāk sistemātiskām varas un ideoloģijas izpausmēm. Un kas noticis ar saukļiem, kuri aicina mākslu būt "tuvākai tautai"?

[1] Krauja, V. Pieskarties baltajam lācim. Latvijas Avīze, 12.06.2006.