Es labprāt nodarbojos ar lietām, kas kaut kā ir "palikušas pāri" un aizmirstas. Šis leftovers ("pārpalikumi") ir mani favorīti. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka aiz "malā noliktajiem atkritumiem", kas nevienam nav vajadzīgi, noteikti slēpjas kaut kas amizants. Katram "pārpalikumam" piemīt kaut kas īpašs, turklāt darbs arī tiek no jauna izmantots. Viss, kas "palicis pāri", satur kādu joka momentu. Kad es skatos kādu vecu filmu ar Esteri Viljamsu, kur aptuveni simts meiteņu lec no šūpolēm, jautāju sev, kādi izskatījās mēģinājumi un cik bieži vajadzēja atkārtot pozīcijas, ja varbūt kāda meitene negribēja lēkt īstajā brīdī un "palika pāri" - uz šūpolēm. Vai varbūt šī pozīcija "palika pāri" uz montāžas telpas grīdas - kā izgriezts kadrs - un acīmredzot pati meitene kļuva lieka, un viņu droši vien atlaida no darba. Un tātad visa aina pilnībā ir daudz amizantāka par gala variantu, kur viss norisinās gludi. Tā meitene, kas nebija nolēkusi no šūpolēm, izgrieztajā gadrā viennozīmīgi ir kļuvusi par zvaigzni.
No vācu valodas tulkojis Normunds Pukjans,
žurnāls Kentaurs, 1992., Nr 2
0