Sadarbībā ar starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo novus", kas šogad norisinās no 5. līdz 13. septembrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla izrādēm. To turpina kuratore Zane Zajančkauska par Valida Rāda izrādi "Luvras un/vai spārdot mirušo".
Atceros Marakešas tirgu jau pustumsā: starp lakatu, paklāju, riekstu un garšvielu, māla trauku un salmu cepuru stendiem vietējo bariņš bija sapulcējies ap vīrieti, kurš, pakāpies uz ķeblīša, žestikulēdams stāstīja stāstu, bet pārējie aizgrābti klausījās. Tieši tik vienkārši. Dzīvā stāstniecība, izdzīvojusi paralēli tās reinkarnācijām jūtūberu un slamu vai stendapu formātā.
Stāstniecības piruetes piedāvā arī Valids Rāds, libāņu mākslinieks no Ņujorkas. Sākotnēji viņš mūs sagaida it kā mulss un nedaudz neveikls, vēlāk, stāstiem uzņemot tempu un intensitāti, kļūst skaidrs, ka nekas nav nejaušs, neviena "starp citu", neviena "vēl tikai piebildīšu". Valids Rāds stāsta kā Šeherezade (it kā no tā būtu atkarīga dzīvība) vai kā prasmīgs krāpnieks uz ielas, kurš runā, lai novērstu klausītāja uzmanību. Dzirdam virkni savstarpēji nesaistītu stāstu, kas kādā brīdī tomēr izrādās saistīti, bet bieži vien nebūtiskā veidā. Stāsti ir izdomāti un īsti, visus stāsta viņš viens pats, tikai dažbrīd uzelpojot un parādot kādu it kā informatīvu, tomēr nedaudz absurdu video. Tas viss ir izklaidējoši un nogurdinoši reizē.
Vismelīgākos stāstus Valids Rāds vēsta vislielākajā intimitātē – no lekcijas formāta pasaucot mūs ekskursijā viņa izveidotā izstādē, viņš ir mums tepat blakus, skatās acīs un visā nopietnībā stāsta, kā izdevies atgūt priekšmetiem pazudušās ēnas. Tur arī noķerams stāstniecības valdzinājums – tajā brīdī jau mēs neviens vairs Rādam neticam un tomēr esam viņa varā.
Cita starpā uzzinām, ka muzejiem ir saistība ar lielu naudu, bet lielai naudai – ar debesskrāpju augstumu. Caur patiesajiem un fiktīvajiem stāstiem redzams, ka muzeji ir būvniecības un pilsētmārketinga žetoni, mākslas darbu kolekcijas ir līdzeklis, nevis mērķis; un tie, kas var, tie simbolisko vērtību ceļ, iepirkdami kādu ar kultūru piesūkušos vārdu. Kaut kur tam visam pa vidu ir migrants – strādnieks, kura darba devējs mēģina utilizēt pat viņa sviedrus.
Nav labāk notēmētas vietas, kur Rīgā piedzīvot Valida Rāda suģestējošos stāstus – Hanzas peronā, jaunās Rīgas, "Hanza City" rēgā vai priekšvēstnesī, to laiks radīs.
0