Sadarbībā ar starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo novus", kas šogad norisinās no 5. līdz 13. septembrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla izrādēm. Kā pirmā tajā – dizaina domātāja, lektore un publiciste Jeļena Solovjova par izrādi "Hanna".
Austrāliešu zinātnieki, veicot izpēti par krāsu, ko izmantot likumā par cigarešu iepakojumu dizainu, savulaik nonāca pie secinājuma, ka olīvzaļais "Pantone 448" tonis cilvēkam rada sevišķi nepatīkamas sajūtas. Izrādes "Hanna" veidotāji šo krāsu nav taupījuši un līdzās dažāda veida skaņas, gaismas un kinētiskās grafikas eksperimentiem piedāvā skatītājiem trauksmainu, nekomfortablu un suģestējošu performanci.
Izrādes autori ir norvēģu mākslinieku apvienība "Verdensteatret", kas sevi dēvē par "runājošo orķestri". Šāds apzīmējums šķiet atbilstošs gan tādēļ, ka radošo apvienību veido dažādu jomu mākslinieki, gan tāpēc, ka skaņai, ko rada neparastas, pašu mākslinieku būvētas mehāniskas ierīces un kinētiskās skulptūras, viņu izrādēs ir atvēlēta īpaša nozīme. "Hanna" ir jaunākais "Verdensteatret" savienoto mākslu eksperiments. Tas sākas kā atsvešināta laikmetīgās mākslas instalācija un attīstās, sintētiskajai ainavai ieņemot pašpietiekamas, dzīvas ekosistēmas aprises. Šī mehāniskā, šķietami no nejaušiem elementiem veidotā pasaule skan, vibrē, elpo un mainās laikā. Cilvēka klātbūtne, neņemot vērā dažas īsas epizodes, šķiet, ir kļuvusi lieka, un mākslīgā vide ir iemantojusi jaunas, pilntiesīgas realitātes lomu.
Aizstāvot visaptverošas abstrakcijas ideju, Pīts Mondriāns uzskatīja, ka mākslai ir jārada jauna, ar īstenību un cilvēku pilnībā nesaistīta pasaule, jo tas savukārt palīdzēs uzlabot reālo — to, kurā atrodas mākslas vērotājs. Izrādes "Hanna" melnie, perpendikulārie skatuves elementi ar ierāmētiem krāsainiem taisnstūriem, aizgājušā gadsimta modernistu apbūves fasāžu un hipnotizējošu dažādu krāsu, ieskaitot melno, kvadrātu projekcijas, man rada asociācijas ar avangarda paaudzes futūristiskajiem prātojumiem. Vienīgi, atšķirībā no Mondriāna iecerētā, "Hannas" nākotnes vīzija nemaz nav optimistiska. Cilvēka kontrole pār taustāmajām, skanošajām, kustīgajām ierīcēm ir kļuvusi ierobežota, savukārt pats cilvēks — vien par scenogrāfijas elementu. Tas attiecas arī uz klātesošo skatītāju maņām, kuras "Verdensteatret" kontrolē tikpat meistarīgi kā uz skatuves esošās ierīces. Un, raugoties plašāk, vai maz šodien esam tālu no atainotās distopijas?
0