Sadarbībā ar starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo novus", kas šogad norisinās no 5. līdz 13. septembrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla izrādēm. To turpina publiciste Santa Remere par izrādi "Balss".
Skaņas spa
Godīgi sakot, no izrādes apraksta man bija radies mazliet nepareizs priekšstats. Jā, skaņu mākslinieks Tetsuja Umeda savā darbā izmanto vienkāršus priekšmetus skaņu radīšanai, bet tas nav skaņu cirks vai sadzīves priekšmetu atjautīgas izmantošanas paraugdemonstrējumi. Mākslinieks rada/diriģē spēcīgu, meditatīvu skaņdarbu, kas atgādina tempļa kalpojumu bez konkrētas reliģijas atribūtikas, bet tajā pašā laikā savā vienkāršībā ļoti japānisku – tādu, kas ved uz mūsdienu Japānu un tās urbāno garīgumu. Uz pilsētas nomales pagalmu, kura pelēkajā grantī palikusi kāda skārda kārba vai ūdens notekcaurules gals, ir tveicīgi, veidojas kondensāts, un ir viegli iztēloties, ka skārds klusumā un karstumā varētu radīt skaņu. Umeda karsē skārda rīsu kārbu uz gāzes degļa un iegūst zemu vibrējošu toni. Vairākas kārbas viena virs otras maina toņa augstumu. Viņš piepilda Tallinas kvartāla garāžas angāra akustiku, izmēģinot dažādas skārdeņu kombinācijas un mainot temperatūru. Umeda kontrolē skaņu ar laboranta precizitāti, un ir grūti noticēt, ka telpā valdošā skaņa nav elektroniski radīta vai pastiprināta. Neesmu droša, bet šķiet, ka mākslinieks, savienojot un pārklājot divas monotonās skaņas, darbojas ar binaurālajiem ritmiem, kas ekstātiski iedarbojas uz ķermeni.
Šajā performancē būtisks ir laiks – ne tikai tas, ka viss skaņas priekšnesums ilgst četras stundas, bet skatītāji ienāk zālē tikai tad, kad mākslinieks ir jau "noskaņojies" – atradis toni, atradis noskaņu. Uzgaidīšana pie zāles, klausoties attālā dūkoņā, sagatavo lēnai baudīšanai arī apmeklētāju.
Vakar bija neparasti silta septembra diena. Ar skaistu vakara sauli, kas iespīdēja garāžā caur trausliem bērziņu siluetiem, atmirdzot spožajās zelta un sudraba skārdenēs. Skaņa uz mani iedarbojās no pirmajām sekundēm. Varbūt pēdējo dienu skrējienā biju izsalkusi pēc relaksācijas, bet tā hipnotizējoši piespieda mani pie zemes mīkstajos zviļņos. Vēl redzēju, ka sākumā daži grozījās apkārt, meklējot "izrādi" un uzmanīgi sekojot katrai mākslinieka kustībai. Es vienkārši ļāvos skaņai un rituāla procedūrai. Tā iedarbojās kā narkoze, un Umedas rāmās un noteiktās kustības fonā papildināja šo absorbējošo sajūtu kā medmāsas darbības, kad tā palaiž pilināties sistēmu un klusi izkārto uz paplātes instrumentus.
Beigās mēs gulējām visi, vērojot kosmoloģisko attēlu, ko griestos veidoja aukliņā iekārtas ūdens pudeles atspulgs. Es saprotu, ka šis mans komentārs jau labu laiku izklausās pēc klasiska psihedēliskās pieredzes apraksta, bet jā – iznākot laukā, pasaule smaržoja un tajā bija pazudušas bailes... no tā, kā mēs dzīvosim, kad visai pasaulei izsitīs elektrību. Mēs piešķilsim prīmusu, klausīsimies tā sīkoņā un vērosim ūdens atspulgus gaisā.
0