Sabiedrība
01.11.2017

Eksplozija un empātija

Komentē
7

1. novembris ir Pasaules vegānisma diena

Pirms tūkstoš gadiem neredzīgais sīriešu dzejnieks un brīvdomātājs Al-Ma'arri radīja dzejoli "Es vairs nezogu no dabas". Teksts sākas asi: "Jūs esat slimi savā domāšanā un ticībā / nāciet uzklausīt tīru patiesību." Tālāk sekoja pamācības: "Neēdiet netaisni zivis, ko ūdens ir devis. / Un nekārojiet ēst nokautu dzīvnieku miesu / Vai balto pienu no mātēm, kas vēlējušas tā šķīsto malku saviem mazuļiem, ne smalkām dāmām. / Un neskumdiniet putnus, viņu olas paņemot; / jo netaisnība ir ļaunākais noziegums." Al-Ma'arri ir ne vien ievērojams klasiskās arābu dzejas pārstāvis, bet arī viens no senākajiem zināmajiem cilvēkiem, ko varētu pieskaitīt vegānisma praktizētājiem mūsdienu izpratnē. Savos darbos viņš zāģēja kārtīgi – gan aristokrātus, gan aklu pieķeršanos tradīcijām, gan reliģiju svētākās dogmas –, bet 2013. gadā džihādisti nozāģēja galvu viņa piemineklim Sīrijā. Tā iet, ja neprot turēt muti, vai ne?

Ko var bāzties virsū?

Ir tāds draudzīgs padoms: "Dzīvo un ļauj dzīvot citiem!" Vai – mazliet pārveidotā versijā – savā virtuvē (vai guļamistabā) dariet, ko gribat, bet neuzspiediet to CITIEM! Vegāni uz to mēdz atbildēt: "Labi, bet vispirms, lūdzu, lieciet mierā dzīvniekus, kam tiek uzspiesta sveša griba galējā veidā – ar nažiem un dakšiņām." Te gan, protams, aizsākas diskusija par to, ko atzīstam par "citiem": vai tie ir tikai mūsu tuvākie, paši "baltākie", vai arī svešādie planētas otrā pusē? Tikai tie indivīdi, kas pieder homo sapiens sugai?

Nav jau tā, ka vegāni cenšas pievērst uzmanību sev – kā mudina domāt folklorizējies joks, kas sākas ar jautājumu "kā uzzināt, ka cilvēks ir vegāns?". Sāpe jau nav par vegāniem, bet gan par būtnēm, ko tur nebrīvē, "mašinizē" un nogalina cilvēka rokās: ne visi to grib uztvert kā pieņemamu 21. gadsimta progresīvās pasaules daļu. Cita lieta, ka atsevišķi vegāni (nevar īsti par to runāt kā par vienotu grupu) paši veicina neglaimojošus stereotipus – katrs par to runā atbilstoši savai nereti impulsīvajai izpratnei par pieņemamu un efektīvu komunikāciju.

Ir vēl kāds platāks leņķis, no kura vērts apskatīt jautājumu par viedokļu uzspiešanu. Jā, daļa vegānu rīkojas kā savas pārliecības dedzīgi misionāri, izmantojot katru iespēju atgādināt (privātās sarunās, internetā un citur) par to, cik neģēlīgi mūsdienās izturas pret dzīvniekiem. Bet vai tās nav tikai pupu mizas – salīdzinot ar trekno budžetu, ko tērē gaļas, piena, olu un kažokādu ražotāji, piepildot plašsaziņas līdzekļus un pilsētvidi ar reklāmām, kas aicina neiespringt un "vienkārši darīt to", pievērt acis un izbaudīt? Ir viegli nepamanīt, cik ideoloģiski uzlādēta ir sociālā vide, uz kuras fona atsevišķu vegānu izpausmes tāds nieks vien ir.

Vegāni apdraud tradīcijas!

"Cūku bēres", cirks ar dzīvniekiem, olas Lieldienās, "Mārtiņami gaili kāvu", kaķēnu sūtīšana "jūrskolā", šašliks – vai Latvija būs Latvija bez tā visa? Jo pasaulē, kur dzīvnieki vairs nebūtu mūsu rīcībā esošs īpašums, triviāls iztikas un izklaides avots, arī tā visa vairs nebūtu. Turklāt nāktos pieņemt līdz šim svešas idejas par to, ka cūkām pienākas vienlīdzīga aizsardzība kā, teiksim, suņiem, vai par to, ka zivju ķeršana uz āķa, ja noņemam kultūras uzslāņojumu, īpaši neatšķirtos no putnu ķeršanas ar to pašu slieku uz tā paša āķa. Vegāni labprāt arī aizvietotu teicienu "divi zaķi ar vienu šāvienu" pret "divi burkāni ar vienu rāvienu", bet (atļaujoties vēl mazliet pajokot) Lāčplēsis varbūt tiks pārdēvēts par Lāč-glābi.

Atgriežoties pie tēmas nopietnāk – dzīvnieku aizstāvības centieni tiešām skar visdažādākās jomas un iesakņojušās tradīcijas, un šīs vegānisma ekspansīvās būtības dēļ vegāni mēdz saņemt nievājošus apzīmējumus un naidīgus komentārus. Pat tad, kad uzmanības pievēršana dzīvnieku izmantošanas problēmām notiek pavisam saudzīgi, tas tomēr var būt par daudz, lai cilvēks to sagremotu un mierīgi apdomātu. Dažreiz par daudz ir pat tas vien, ka tev blakus, teiksim, pie pusdienu galda ir kāds ar būtiski atšķirīgu nostāju jautājumos, kas skar sirdsapziņu.

Kā runāt par sāpīgo, nesāpinot citus?

Vairums vegānu neuzkrītoši izvairās no dzīvnieku izmantošanas un nogalināšanas un dzīvo ar savu pasaules skatījumu, varbūt cenšoties ar savu piemēru demonstrēt, ka tā dzīvot ir ne tikai iespējami, bet arī viegli un patīkami. Šovasar Rīgā notika Latvijas pirmais Vegānfestivāls, kas bija orientēts uz šādu mierīgu, dzīvespriecīgu iedvesmošanu un iepazīstināšanu ar vegānisma būtību un priekšrocībām planētas videi un cilvēka veselībai. Sabiedriskajā telpā parādās arī pragmatiskas diskusijas par konkrētām jomām, kur dzīvniekiem visticamāk neklājas labi: cirkā, zvēraudzētavās, cūku audzētavās un vistu sprostos, jautājot par to, vai tiek ievērots kaut vai dzīvnieku aizsardzības minimums.

Tomēr ne vienmēr un ne visiem tas šķiet pietiekami. Filmā "Sudzisms" ("Speciesism"), kurā aplūkota cilvēku atšķirīgā attieksme pret dažādu sugu, bet bioloģiski vienlīdzīgiem dzīvniekiem, viens no intervētajiem cilvēkiem saka: "Es neatceros konkrētu brīdi, kad viss mainījās, tā drīzāk bija lēna personiska transformācija. Bet, kad tu sasniedz šo pārejas punktu un intelektuāli nonāc "otrā pusē", tas ir graujoši. Tu momentā tiec konfrontēts ar holokaustu, kas notiek visur un visu laiku. Un visi, ko tu pazīsti, tavi mīļie un tie, kurus neciet, visi tajā piedalās. Bet vienlaikus es te tā vienkārši par to runāju. Gandrīz bezkaislīgi, pieklusinot emocijas. Lai gan vienīgā atbilstošā reakcija šādā "atmošanās" brīdī ir fucking eksplozija. Kā vispār runāt par masveida iznīcināšanu, kas notiek visur un visu laiku, turklāt visi ir iesaistīti? Kā izvairīties no tā, ka pasaule un viss tajā rādās drūms, bīstams un iracionāls? Un kā gan neuztvert savu dzīvi pirms šīs "atmošanās" kā nepiedodamu?"

Ja redzam pāridarījumu bērnam, tiek sagaidīts, ka aktīvi rīkosimies, lai to novērstu. Arī iestāšanās par pūkainajiem mājdzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem sabiedrībā tiek novērtēta. Taču, kad runa ir par "ēdamo dzīvnieku" aizstāvību, kāpēc tas tiek uzskatīts par viedokļa uzspiešanu? Jo viņu labklājībai un dzīvībai ir mazāka vērtība? Vismaz tā var iztēloties dzīvnieku aizstāvju prātā notiekošo, kas rosina rīkoties dumpīgi.

Skaidrs, ka vainošana un kaunināšana nepalīdz un no tās ir jāizvairās. Bet arī mēģinājums uztvert nemitīgi notiekošo masveida nonāvēšanu "budistiskā mierā" var izraisīt milzīgu iekšēju pretrunu. Ja cilvēks, līdzcietības un taisnīguma izjūtas vadīts, sāk redzēt ar dzīvniekiem lielfermās un citur notiekošo kā nevajadzīgu nežēlību, vai ir iespējams par to klusēt, vienlaikus saglabājot saprātu? Altruisms un vēlme nesavtīgi palīdzēt citiem, visticamāk, ir dziļi instinktīva: tā mūsos sāk izpausties jau pārsteidzoši agrā vecumā, vēl pirms iemācāmies runāt. Bet kā atrast mītisko vidusceļu, pa kuru ejot var pietuvoties vietai, kur "nevienā pusē nav cietušo"?

Droši vien vairums no mums apzinās, ka nav reālistiska "ideālā pasaule", kurā var novērst visu kaitējumu, ko cilvēki nodara citiem. Taču tas nekad nav bijis šķērslis cilvēktiesību centieniem, un tam nevajadzētu būt šķērslim arī citu sugu aizstāvībā, lai kur tā mūs aizvestu. Doma par dzīvniektiesībām (pat nav tik svarīgi, cik burtiskā vai poētiskā nozīmē) ir samērā vienkārša, empātijā balstīta teorija, par to, kā veidot attiecības ar pārējiem Zemes iemītniekiem, minimizējot vardarbību un aizsargājot tos, kam tas visvairāk nepieciešams. Teorija ir kā līdzeklis un potenciāli noderīgs rīks, bet, vēlams, ne citu "zāģēšanai".

Vairums no mums arī saprot, ka nav tikai balts un melns: ir gan absolūti labsirdīgi gaļas ēdāji un saudzīgi dzīvnieku audzētāji, gan arī cietsirdīgi un egoistiski vegāni un veģetārieši. Turklāt lielākā daļa no pašreiz aktīvajiem dzīvnieku aizstāvjiem lielu daļu dzīves tādi nebija, pat ja to reizēm piemirst. Ēda gaļu un sev to pamatoja pēc labākās sirdsapziņas, atbilstoši tā laika zināšanām un saskanīgi ar pārējiem saviem uzskatiem. Tikai pēc tam palēnām tas viss mainījās kopā ar jaunām zināšanām. Arī neredzīgais Al-Ma'arri savu dzejoli noslēdza, atzīstot, ka mūžu pavadījis "otrā pusē" un izsakot vēlmi, kaut būtu pie šāda skatījuma nonācis, vēl pirms kļuva sirms.

Man nav skaidru atbilžu un risinājumu, bet ir vēlme mazināt viedokļu polarizāciju un veicināt sapratni, kā arī dažas aptuvenas nojautas par to, kas varētu palīdzēt. Lai gan cilvēki nav racionālas, bet drīzāk sociālas būtnes, varbūt ir vērts pievērst uzmanību empīriskiem, "taustāmiem" faktiem, zinātnes pētījumiem. Piemēram, par apsvērumiem, saistībā ar dzīvnieku justspēju un ciešanām, uzturzinātnes atziņām un lopkopības graujošo ietekmi uz vidi: nevajag ticēt vai neticēt vegāniem – pārbaudiet un spriediet paši. Gan jau šis tas ir pārspīlēts, šis tas ir nesen mainījies un šis tas patiešām ir tā. Emocijām šajā tēmā ir liela loma, tomēr ne viss ir no realitātes atrautas sentimentālas spekulācijas ap subjektīvi izprastām vērtībām.

Arī vegāni ir tikai cilvēki, kas cenšas atrast saudzīgākus, labestīgākus sadzīvošanas veidus, taču vegānu kustība ir samērā jauna sociālā kustība, kam vēl daudz jāmācās. Vegāniem, kas ar labiem nolūkiem vēršas pret tradicionāliem "svētumiem", var noderēt kopainas atsaukšana atmiņā: savas agrākās pozīcijas atcerēšanās un apzināšanās, ka daudziem šie "svētumi" ir dziļi personiski un svarīga, jūtīga daļa no identitātes. Līdz ar to ne vienmēr tieša emociju paušana palīdz tikt uzklausītiem, kā gaidīts. Eksplozija nevis silda, bet gan dedzina. Ar sildīšanu nāk silts.

 

 

Sandris Ādminis

Sandris Ādminis ir "zvērināts dzīvnieku advokāts", kas skolojies filozofijas studijās. Sociālajos tīklos veido projektu "Zootēka" un tāda paša nosaukuma podkāstu / raidījumu Latvijas Univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!