Foto: "Unsplash.com"
 
Komentārs
30.09.2019

"Eksperti prognozē, ka…"

Komentē
0
Saglabā

Aizvadītajā nedēļā gandrīz vienlaicīgi ar ziņu par to, ka drīzumā t. s. sabiedriskajai apspriešanai tiks nodots Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, parādījās ziņa, ka Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā spriests par augstākās izglītības nākotni Latvijā. Ziņa par jaunu Nacionālās attīstības plānu bija gaidīta – tāds nepieciešams kaut tādēļ, lai Eiropas Savienības struktūras nākamajā plānošanas periodā mums atvēlētu finansējumu (lai gan plāna izstrādātājiem droši vien tik cinisks skaidrojums nepatiks). Savukārt komisijas sēdes atreferējumā kādas amatpersonas paustais patiešām pārsteidza, tādēļ citēšu: "Izglītības un zinātnes ministrija sagaida no Augstākās izglītības padomes redzējumu augstākās izglītības attīstībai uz 30–40 gadiem. Šobrīd politikas plānošanas dokumenti limitējas uz septiņu gadu periodu." Paskat, tik – tiek uzskatīts, ka ir iespējams izglītības nozarē izstrādāt prognozi 30–40 gadiem, ar septiņiem ir par maz. Tik ambicioza tēze kļuva par iemeslu tālākajam tekstam, kura uzdevums ir izteikt subjektīvas pārdomas par to: a) cik ticamas ir prognozes, b) kāpēc mums šie nākotnes modelējumi tik ļoti iet pie sirds?

Manu subjektīvo kritēriju kādas prognozes novērtēšanai veido divi saskaitāmie. Pirmkārt, ja runa ir par relatīvi šauru, specifisku jomu, tad šīs jomas speciālista prognoze, visticamāk, būs salīdzinoši korekta. Piemēram, ja cilvēkam, kurš profesionāli nodarbojas ar bioprintingu, prasa nevis prognozi par medicīnu un biotehnoloģijām vispār, bet tieši par viņa jomu, tad gan jau viņš zina, ko runā, sakot, ka cilvēka orgānu x "izprintēt" būs iespējams pēc pieciem gadiem, orgānu y – pēc divdesmit, savukārt orgānu z, visticamāk, nekad. Otrkārt, prognozi uzlabo situācija, kurā tēma ir "karsta", proti, tai pievērsta liela pašu speciālistu aprindu uzmanība, jo tas nozīmē, ka prognožu formulētāji un eksperti – vērtētāji, ja tā drīkst teikt, – skatās viens otram uz nagiem. Tā nu var teikt, ka, lai cik, atvainojiet, sačakarēta (pakļauta politiskajām un biznesa interesēm, emocijām) ir klimata pārmaiņu tēma, pieņemu, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC), jaunais (starp citu, aizvadītajā nedēļā) publiskotais ziņojums satur korektu nākotnes novērtējumu.

Vienlaikus pastāv arī tādas tēmas, kurās, manuprāt, objektīvi grūti sagaidīt izsvērtu prognozi. Piemēram, kāda komponista un vispār talantīga cilvēka prognozes par mūzikas attīstību šķiet interesantas, tomēr, sākot tās lasīt, nākas diezgan droši, atvainojos par neveiklu vārdu spēli, prognozēt, ka mākslinieks par perspektīvu pasludinās to virzienu, kurā strādā viņš pats un viņa domubiedri. Ne tāpēc, ka šie cilvēki gribētu apzināti uzdot vēlamo par esošo, bet tāpēc, ka ir jomas, kurās diez vai var runāt par kādu ilgstoši dominējošu trendu. Teiksim, man grūti iedomāties, kā var prognozēt, kāda būs literatūra pēc piecdesmit gadiem; jau pats jautājums liekas dīvains. Un, lai gan teksta iesākumā minētā izglītība nav kaut kas tik netverams kā māksla, apšaubu, ka izteiktā vēlme par ilgtermiņa prognozi ir izpildāma. Darba nepieciešamības dēļ gandrīz ik dienu saskaros ar kādu tekstu, ko varētu apzīmēt kā prognozi, un atļaušos apgalvot, ka izglītības gadījumā neko vairāk par kārtējo savirknējumu "jāmācās būs visa mūža garumā, svarīgāka par informācijas atcerēšanos būs prasme to atrast, svarīgi būs iemācīties strādāt komandā un starpdisciplināri utt." neatrodu. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka runas par izglītības satura un prakšu būtisko un neizbēgamo mainīgumu ir vai nu nozares dalībnieku piespiedu piemērošanās "mūsdienu pasaules dinamiskuma, mainīguma" bla-bla-bla diskursam ("nedrīkstam atšķirties"), vai arī šī diskursa ekspluatēšana mārketinga nolūkos.

Domājot par to, kāpēc mums vispār patīk lasīt dažādas prognozes, es gribētu izvairīties apspriest tēzi, ka cilvēkam vispār raksturīgi vēlēties uzzināt nākotni. Neesmu pārliecināts, ka tā pati par sevi ir korekta, jo ir bijušas kultūras, kuru "apdzīvotājiem" piemitusi zināma skepse par to, vai nākotnes izzināšana vispār ir iespējama un jēgpilna. Savukārt mūsdienās pieprasījumu pēc prognozēm, šķiet, veicina zināšanu specializācija savienojumā ar priekšstatu par apdraudējumu skaita palielināšanos. Teiksim, ja cilvēks, kura darbs un intereses nekādi nav saistītas ar t. s. mākslīgo intelektu, regulāri saskaras ar informācijas drumslām, kurās šis jēdziens minēts, skaidrs, ka viņam rodas kņudinošs (ironizēju) jautājums: "Vai mākslīgais intelekts mūs uzvarēs?" Ja neironizē, ir tikai loģiski, ka, uzzinot par kādu tēmu, kas manu dzīvi būtiski ietekmēs, bet par kuru zinu maz, es meklēju ekspertu novērtējumu.

Tomēr te sākas arī problēmas. Visvieglāk nojaušamā problēma saistīta ar to, kas ir prognozes autors un kāds ir tās saturs. Negrasos tērēt laiku un minēt piemērus uz ik soļa satopamām murgainām "prognozēm", kas saturiski neatšķiras no presē publicētiem horoskopiem. Mani vairāk interesē tas, kā saturiski korektas prognozes var ietekmēt indivīda uzvedību "šeit un tagad". Varianti ir dažādi. Piemēram, lasot prognozes par klimatiskajiem apstākļiem tuvākajās desmitgadēs, varu secināt, ka viss tāpat būs slikti, attiecīgi manai kā patērētāja uzvedībai tāpat nav nozīmes, un es to nemainu. Tikpat labi, iepazīstoties ar visnotaļ jēdzīgiem, teiksim, cilmes šūnu vai jau pieminētā bioprintinga ekspertu spriedumiem par gaidāmiem sasniegumiem, es varu krist otrā galējībā – "gan jau dakteri salāpīs". Balstoties prognozēs, varu, piemēram, atsacīties kaut ko iemācīties, jo "drīz tas tāpat nebūs vajadzīgs" (tas atkal sasaucas ar prognozēm izglītības jomā). Bet ko nozīmē "drīz"? Un vai tas, ka šodien joprojām to vajag, nav arguments? Kāpēc? Citiem vārdiem sakot, jebkurai prognozei neizbēgami piemītošā nākotnes dimensija, šķietami mazina šodienas nozīmi. Tas var būt pat ērti, jo atbrīvo mani no nepieciešamības lauzīt galvu par tuvāku un īsāku laika nogriezni. Rezultātā veidojas interesanta situācija: tas, kam vajadzētu palielināt manu informētības līmeni un attiecīgi rīcības jēdzīgumu (ekspertu prognozēm), var panākt pretējo. "Daudz zināt ir kaitīgi?"

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!