Eksistenciālisms ir humānisms

Es šeit gribētu aizstāvēt eksistenciālismu no vairākiem pret to vērstiem pārmetumiem.

No vienas puses, eksistenciālismam pārmet, ka tas aicina cilvēkus kviētisma1 garā samierināties ar izmisību, tādēļ ka tas, nerodot nekādu risinājumu, atzīstot, ka darbība šinī pasaulē esot pilnīgi neiespējama un galu galā nonākot pie kontemplatīvas2 filozofijas, bet, tā kā kontemplācija3 ir greznība, eksistenciālisms esot buržuāziska filozofija. To vispirms pārmet komunisti.

No otras puses, mums pārmet arī, ka mēs izceļam cilvēka zemiskumu, visur parādot riebīgo, šaubīgo, lipīgo un atstājot novārtā daudz ko daiļu, cilvēka dabas spožo pusi.

Piemēram, kritiķe Mersjē jaunkundze apgalvo, ka mēs esam aizmirsuši par bērna smaidu. Gan vieni, gan otri mums pārmet, ka mēs ignorējam cilvēku solidaritāti, uzskatīdami cilvēku par izolētu būtni. Pēc komunistu domām, lielā mērā tas notiekot tādēļ, ka mēs balstoties uz tīru subjektivitāti, proti, uz Dekarta postulātu "Es domāju", tas ir, uz to brīdi, kad cilvēks savā vientulībā sasniedzis sevi pašu; tāpēc mēs nespējot atgriezties pie solidaritātes ar cilvēkiem, kuri pastāv ārpus mūsu patības, jo šo solidaritāti nevar panākt domāšanas (cogito) procesā.

Kristieši savukārt mums pārmet, ka mēs noliedzot realitāti un cilvēku centienu nopietnību, jo, atsakoties no Dieva baušļiem un mūžībā ierakstītajām vērtībām, viss kļūst pilnīgi bezjēdzīgs — katrs var rīkoties tā, kā viņam labpatīk, un no sava redzes viedokļa nespēj nosodīt nedz citu cilvēku redzes viedokli, nedz rīcību.

Tieši uz šiem dažādajiem pārmetumiem es centīšos atbildēt, tādēļ arī nelielo rakstu esmu nosaucis "Vai eksistenciālisms ir humānisms?" Daudzi būs izbrīnīti, ka runa būs par humānismu. Mēģināsim noskaidrot, kā mēs to izprotam. Katrā ziņā uzreiz varam teikt, ka eksistenciālisms mūsu izpratnē ir mācība, kas padara cilvēka dzīvi iespējamu un turklāt apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura darbība ietver cilvēku kā vidi un subjektivitāti. Mums visvairāk pārmet, ka mēs uzsveram cilvēka dzīves ēnas puses. Man stāstīja par kādu kundzi, kura vienmēr, kad uztraukumā izsakot kādu rupju vārdu, atvainodamās iesaucoties: "Šķiet, ka kļūstu par eksistenciālisti." Tādējādi neglīto sasaista ar eksistenciālimu un tāpēc apgalvo, ka mēs esot naturālisti. Ja mēs patiešām tādi esam, tad jābrīnās, kāpēc biedējam un šokējam daudz vairāk nekā īstenais naturālisms, kas pats tagad vairs nešausmina un nevienā neizraisa sašutumu. Tiem, kuri pieņem Zolā romānu "Zeme", eksistenciālistu romāns šķiet pretīgs. Tiem, kuri izmanto nāciju gudrību, mūsu darbi liksies vēl bēdīgāki. Vai gan var pateikt vēl skaidrāk: "Katrs pats sev tuvākais," — vai arī: "Izdzeniet velnu ar Belcebulu!"

Ir daudz šeit izmantojamu frāžu, kas pauž vienu un to pašu — nevajag cīnīties pret pastāvošo kārtību, nevajag stāties pretī spēkam, nevajag iejaukties augstākās sfērās, katra ārpus tradīcijām izejoša rīcība ir romantisms, katrs konkrētā pieredzē nebalstīts pasākums ir lemts neveiksmei. Pieredze rāda, ka cilvēks aizvien slīd lejup un, lai viņu noturētu, ir nepieciešami stingri groži, citādi iestāsies anarhija. Tomēr cilvēki, kas aizvien atkārto šos bēdīgos sakāmvārdus, tiklīdz viņiem parāda kaut ko atbaidošu, saka: "Cik tas ir cilvēcīgi!" Viņi tīksminās par vulgārām dziesmām, un tieši viņi pārmet eksistenciālismam pārlieku drūmumu. Tad jājautā, vai viņi eksistenciālismu apsūdz par pesimismu vai par optimismu. Vai būtībā šī mācība, kuru es jums mēģināšu izklāstīt, nebiedē tieši ar to, ka cilvēkam tiek dota iespēja izvēlēties? Lai tiktu pie skaidrības, šis jautājums būtu jāiztirzā filozofiskā skatījumā. Kas tad ir eksistenciālisms?

Lielākajai daļai cilvēku, kuri lieto šo vārdu, ir grūti to pamatot, jo mūsdienās tas kļuvis par modes vārdu. Mūziķus vai gleznotājus labprāt dēvē par eksistenciālistiem. Kāds žurnālists no avīzes "Clartes" parakstās "Eksistenciālists" — šis vārds pašreiz tiek tik plaši lietots un tā izplatījies, ka vairs neko nenozīmē. Tā kā avangardismam nav savas doktrīnas kā sirreālismam, tad, šķiet, ļaudis, kas ir kāri uz skandāliem un rosīšanos, pieslienas šai filozofijai, turklāt tas viņiem neko nedod, jo patiesībā šī doktrīna ir visstingrākā un vismazākā mērā skandaloza, tā ir domāta tikai tehniķiem un filozofiem. Un tomēr šo mācību ir viegli definēt, skaidrojumu tikai sarežģī apstāklis, ka eksistenciālismam ir divi virzieni. Pirmo virzienu veido kristīgie filozofi. Par tādiem es uzskatu katoliskos domātājus Jaspersu un Gabrielu Marselu. Otro veido ateistiskie filozofi, pie kuriem pieder Heidegers un franču eksistenciālisti, arī šī raksta autors. Abiem strāvojumiem kopīgs ir uzskats, ka esamība pastāv pirms būtības vai — ja vēlaties — ir jāvadās no subjektivitātes. Kā tas būtu jāsaprot? Apskatīsim kādu priekšmetu, piemēram, grāmatu vai papīrnazi, ko ir izgatavojis amatnieks, kāda jēdziena rosināts. Viņš ir pievērsies jēdzienam par papīrnazi un kādam iepriekš zināmam ražošanas paņēmienam, kas ietverts šai jēdzienā un būtībā ir kā norādījums. Tādējādi papīrnazis ir priekšmets, kuru izgatavo noteiktā veidā un kuram reizē ir arī konkrēts pielietojums. Un nevar iedomāties tādu cilvēku, kurš izgatavotu papīrnazi, nezinot, kādam nolūkam tas kalpos. Tātad varam teikt, ka papīrnaža būtība — tas ir, īpašību un norādījumu kopums, kas ļauj to gatavot un definēt, — pastāv pirms tā esības. Un tādējādi tāda papīrnaža vai tādas grāmatas atrašanās manā priekšā ir determinēta. Šeit runa ir par pasaules mehānisku redzējumu, kurā radīšana notiek pirms esamības.

Kad mēs Dievu saprotam kā Radītāju, šis Dievs visbiežāk tiek pielīdzināts visaugstākajam amatniekam. Lai kuru mācību mēs apskatītu, runājot par Dekarta vai Leibnica mācību, vienmēr atzīstam, ka griba daudzmaz seko saprātam vai vismaz to pavada un ka Dievs radīdams labi zina, ko viņš rada. Tādējādi jēdziens par cilvēku attiecībā pret Dievu ir pielīdzināms jēdzienam par papīrnazi attiecībā pret ražošanu. Dievs rada cilvēku, ievērojot kādus zināmus paņēmienus un koncepcijas, — tieši tāpat kā amatnieks, izgatavodams papīrnazi, ievēro kādu definīciju un tehniku. Tādējādi indivīds darbodamies īsteno kādu dievišķā saprāta dotu jēdzienu. 18. gs. ateistiskā filozofija izslēdz Dieva jēdzienu, nevis ideju, ka būtība pastāv pirms esības. Šis uzskats sastopams Didro, Voltēra un pat Kanta darbos. Cilvēkam piemīt cilvēciska daba, kas, veidodama cilvēka jēdzienu, izpaužas visos indivīdos. Tas nozīmē, ka jebkurš indivīds ir universālā jēdziena "cilvēks" atsevišķs piemērs. Kants no šiem vispārinājumiem secina, ka gan mežonis, gan buržuāzijas pārstāvis ir pakļauts vienai un tai pašai definīcijai un tiem ir vienādas pamatīpašības. Tātad cilvēka būtība pastāv pirms vēsturiskās esamības.

Ateistiskais eksistenciālisms, ko es pārstāvu, ir koherentāks4. Tas apgalvo: "Ja Dieva nav, tad ir vismaz tāda būtne, kuras esamība pastāv pirms būtības, kura pastāv, pirms vēl to var definēt ar kādu jēdzienu." Šī būtne ir cilvēks jeb, kā saka Heidegers, cilvēciskā realitāte. Ko šeit varētu nozīmēt tas, ka esamība pastāv pirms būtības? Tas nozīmē, ka cilvēks vispār eksistē, ir sastopams un visur izpauž sevi un tikai pēc tam tiek definēts. Eksistenciālisti uzskata: ja cilvēks nav definējams, tad viņš sākotnēji neeksistē. Cilvēks būs tikai vēlāk — un tieši tāds, par kādu izveidosies. Tātad nepastāv atsevišķa cilvēka daba, jo nepastāv Dievs, kas to būtu iecerējis. Cilvēks veidojas tāds, kāds vēlas būt, kādu viņš sevi uztver iepretim dziņai pēc esamības. Cilvēks ir vienīgi tāds, par kādu viņš kļūst.

Lūk, eksistenciālisma pirmais princips. To sauc par subjektivitāti, ko arī mums pārmet. Bet mēs gribam pateikt tikai to, ka cilvēks pastāv sākotnēji, tas ir — viņš traucas uz nākotni un apzinās šo tiekšanos uz to. Cilvēks vispirms ir subjektīvi dzīvojoša iecere, nevis putas, puvums vai puķkāposts. Nekas cits pirms šīs ieceres nepastāv: debesīs nav nekā aptverama, un cilvēks vispirms veidosies tāds, kāds tieksies būt, nevis kāds gribētu, jo parasti ar vārdu "gribēt" mēs saprotam apzinātu lēmumu, kuru pirms kādas rīcības pieņem lielākā daļa no mums. Es varu vēlēties iestāties kādā partijā, rakstīt grāmatu, precēties — tā būs tikai kādas oriģinālas vai spontānas izvēles izpausme, nevis griba. Bet, ja esamība tiešām pastāv pirms būtības, tad cilvēks ir par sevi atbildīgs. Tātad eksistenciālisms pirmām kārtām nodod cilvēka īpašumā visu esošo un liek viņam pilnīgi atbildēt par savu esamību. Un, ja mēs sakām, ka cilvēks ir atbildīgs par sevi pašu, tas nozīmē, ka viņš atbild nevis vienīgi par konkrēto individualitāti, bet gan arī par visiem cilvēkiem. Vārdam "subjektīvisms" ir divas nozīmes, un mūsu pretinieki tās izmanto. Subjektīvisms pauž paša indivīda izvēli un reizē arī indivīda nespēju pārvarēt cilvēcisko subjektivitāti. Tieši otrajā nozīmē ir meklējama eksistenciālisma dziļākā jēga. Sacīdami, ka cilvēks izvēlas pats sevi, mēs uzskatām, ka to dara ikkatrs no mums, bet ar to mēs gribam teikt, ka vienlaikus viņš izraugās arī visus apkārtējos. Patiesībā, veidojot savai gribai atbilstošu cilvēku, mēs veidojam arī tādu cilvēka tēlu, kādam, mūsuprāt, tam jābūt. Izvēle kļūt par kaut ko ir reizē arī apliecinājums tās vērtībai, jo mēs nekad nevaram izraudzīties slikto. Viss, ko mēs izvēlamies, ir labais, un, ja tas nav labs citiem, tad nevar būt tāds arī mums. Taču, ja esamība pastāv pirms būtības un mēs gribam eksistēt, veidojot savu tēlu, tad šis tēls ir pieņemams visiem un visam mūsu laikmetam. Tādējādi mūsu atbildība ir daudz lielāka, nekā to varam aptvert, jo tā uzliek pienākumus cilvēcei. Ja es esmu strādnieks un izvēlos iestāties kristīgo arodbiedrībā, nevis komunistiskajā partijā, un ja ar to es vēlos parādīt, ka atteikšanās patiesībā ir cilvēkam piedienīgs atrisinājums, ka cilvēka valstība neatrodas zemes virsū, tad es atbildu ne tikai par sevi: pret visiem es vēlos būt piekāpīgs, tātad mana rīcība uzliek atbildību visai cilvēcei. Ja es vēlos veikt kaut ko personisku, piemēram, apprecēties, lai man būtu bērni, tad, pat ja laulība ir atkarīga tikai no mana stāvokļa vai no manas kaislības, vai no manām vēlmēm, es tomēr iesaistu monogāmijā ne tikai pats sevi, bet arī cilvēci. Tātad, būdams atbildīgs par sevi un visiem, es radu tāda cilvēka tēlu, kādu esmu izvēlējies. Un, izvēloties sevi, es izvēlos cilvēku.

Tas palīdz mums izprast, kas slēpjas aiz tādiem pārspīlēti svinīgiem vārdiem kā bailes, vientulība, izmisums. Ko mēs saprotam ar vārdu "bailes"? Eksistenciālisms ir gatavs paziņot, ka cilvēks ir baiļu mākts. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš rīkojas un apzinās, ka ir ne tikai tas, par ko viņš izvēlējies būt, bet arī noteicējs, kas izvēlas arī visu cilvēci, nespēj izvairīties no savas pilnīgās un dziļās atbildības izjūtas. Protams, ne visi cilvēki ir bažu mākti, bet mēs apgalvojam, ka viņi slēpj savas bailes un no tām bēg. (..) Šeit runa nav par bailēm, kas noved pie kviētisma, pie bezdarbības, bet gan par vienkāršām bailēm, kuras pazīst ikviens ar atbildību saistīts cilvēks. Piemēram, kad karavadonis uzņemas atbildību par kaujas operāciju, liekot doties nāvē daudziem cilvēkiem, viņš būtībā to izlemj viens pats. Pavēles, protams, dod arī augstākas instances, bet tās ir pārāk vispārīgas, un karavadonim ir jāuzņemas to interpretācija, no kuras ir atkarīgas desmit, četrpadsmit vai divdesmit cilvēku dzīvības. Bez zināmām bailēm viņš lēmumu nevar pieņemt. Visi vadītāji pazīst šādas bailes. Bet tās nekavē viņu rīcību, gluži pretēji, tās ir viņu darbības pamatnoteikums, jo nozīmē, ka jārēķinās ar dažādām iespējām un ir zināms, ka tikai izvēloties viena no tām iegūst vērtību. Un šāda veida bažas, ko apraksta eksistenciālisms, starp citu, var izskaidrot ar atbildību to cilvēku priekšā, kuri tiek tajā iesaistīti. Tas nav aizkars, kas šķir mūs no darbības, tās pašas piedalās darbībā. (..)

Mēs esam vientuļi bez attaisnojuma. To es izsaku, apgalvodams, ka cilvēks ir notiesāts būt brīvs. Notiesāts, jo viņš nav pats sevi radījis, un tomēr brīvs, jo, iemests pasaulē, viņš ir atbildīgs par visu, ko dara. Eksistenciālists netic kaislību visvarenībai. Viņš nekad nedomās, ka brīnišķīga kaislība ir neapturama straume, kas fatāli noved cilvēku līdz noteiktai rīcībai un to attaisno. Viņš domā, ka cilvēks ir atbildīgs par savu kaislību. Eksistenciālists tāpat nedomās, ka cilvēks varētu rast glābiņu, ja viņam dotu zīmi, kas orientētu, jo, viņaprāt, cilvēks atšifrētu šo zīmi pēc savas saprašanas. Cilvēkam ir lemts bez jebkāda atbalsta un glābiņa katru mirkli apziņā radīt cilvēku no jauna. Ponžs kādā rakstā ir teicis: "Cilvēka nākotne ir cilvēks pats." Tieši tā arī ir. Tikai, izprotot Ponža apgalvojumu tā, ka šī nākotne ir nolemta, kā Dievs to vēlas, tas būtu aplams, jo tā vairs nebūtu nākotne. Šis apgalvojums ir pareizs, ja ar to saprot, ka jebkuram cilvēkam priekšā ir nākotne, kas tam būs jāveido, — neskarta nākotne, kura viņu gaida. Bet cilvēks ir pamests. (..) Pamestība nozīmē, ka mums vieniem pašiem jāizvēlas, kādi būsim. Pamestība pastāv kopā ar bailēm. Tas nozīmē, ka mēs rēķināmies tikai ar to, kas atkarīgs no mūsu gribas vai arī no tādu varbūtību kopuma, kuras padara mūsu rīcību iespējamu. Kaut ko vēloties, vienmēr pastāv varbūtības elementi. Es varu rēķināties ar kāda drauga ierašanos. Šis draugs brauc ar vilcienu vai ar tramvaju; jāpieņem, ka vilciens ierodas noteiktā laikā, ka tramvajs nenoskrien no sliedēm. Es palieku varbūtības sfērā; bet ar varbūtībām ir jārēķinās tikai tādā mērā, kādā mūsu darbība ietver sevī šo varbūtību kopumu. Tiklīdz mana rīcība vairs pilnībā neiesaista manis aplūkotās varbūtības, man par tām vairs nav jāliekas ne zinis, jo nekāds Dievs, neviens nodoms nevar pasauli un visas varbūtības pielāgot manai gribai. Būtībā Dekarta teiktais, ka "jāgūst uzvara, pirmām kārtām, pašam pār sevi, nevis pār pasauli", nozīmē to pašu: rīkoties, nelolojot cerības. Marksisti, ar kuriem esmu runājis, man atbild: "Jūs savā rīcībā, ko, protams, pārtrauks jūsu nāve, varat paļauties uz citu atbalstu. Jūs varat rēķināties ar to, ko darīs citi gan Ķīnā, gan Krievijā, lai jums palīdzētu, — un reizē ar to, ko viņi darīs vēlāk, pēc jūsu nāves, lai iesāktu šo darbību un novestu to līdz galam, proti, līdz revolūcijai. Jums uz to jācer, citādi jums nav morāles." Vispirms es atbildu, ka vienmēr rēķināšos ar cīņubiedriem tādā mērā, kādā šie cilvēki ir iesaistījušies konkrētajā un kopīgajā cīņā, partijā vai kādā grupējumā, vienībā, kuru es varu vairāk vai mazāk kontrolēt, proti, kurā man būtu aktīvista tiesības un kuras darbību katrā mirklī es zinātu. Rēķināties ar šīs partijas vienību un gribu šai brīdī būtu tas pats, kas rēķināties, ka vilciens pienāks laikā vai tramvajs nenoies no sliedēm. Bet es nevaru rēķināties ar cilvēkiem, kurus nepazīstu, balstoties uz cilvēcisku labestību vai cilvēka ieinteresētību sabiedrības labklājībā, ņemot vērā, ka cilvēks ir brīvs un nav tādas cilvēka dabas, uz kuru es varētu paļauties. Nezinu, kas iznāks no krievu revolūcijas; es to varu apbrīnot un ņemt par paraugu tādā mērā, kādā man šodien var pierādīt, ka proletariātam Krievijā ir lielāka loma nekā jebkurā citā valstī. Bet es nevaru apgalvot, ka šī revolūcija noteikti novedīs pie prolateriāta triumfa; man jāaprobežojas ar to, ko redzu. Es neesmu drošs, ka cīņubiedri pēc manas nāves atsāks manu darbu, lai to maksimāli pilnveidotu, jo šie cilvēki ir brīvi un rīt viņi brīvi noteiks, kādam jābūt cilvēkam. Nākamajā dienā pēc manas nāves cilvēki var izlemt nodibināt fašismu un citi var būt pietiekami gļēvulīgi un apjukuši, lai ļautu tam notikt. Tai brīdī fašisms — jo ļaunāk mums — kļūs par cilvēka taisnību, īstenībā stāvoklis būs vienkārši tāds, kādu cilvēks būs izlēmis iedibināt. Vai tas nozīmē, ka man būtu jāieslīgst kviētismā? Nē. Vispirms man ir jāiesaistās, tad jārīkojas pēc pazīstamās formulas "lai kaut ko pasāktu, nav jālolo cerības". Tas nozīmē, ka man vajadzētu piederēt pie kādas partijas, tas nozīmē, ka būšu bez ilūzijām un darīšu, ko varēšu. (..)

Tādējādi būtībā mums pārmet nevis pesimismu, bet gan neatlaidīgu optimismu. Mūsu romāniem līdzīgos darbus, kuros aprakstām mīkstčaulīgas, vājas, gļēvas vai reizēm izteikti ļaunas būtnes, ļaudis peļ ne tikai tāpēc, ka šīs būtnes ir mīkstčaulīgas, vājas, gļēvas vai ļaunas. Ja mēs, tāpat kā Zolā, apgalvotu, ka vainojama iedzimtība, apkārtējās vides iedarbība, sabiedrība, organiskais vai psiholoģiskais determinisms, tad ļaudis nomierinātos un teiktu: lūk, tādi mēs esam, un neviens tur neko nevar mainīt. Bet eksistenciālists, kad apraksta gļēvuli, saka — gļēvulis pats ir atbildīgs par savu gļēvulību. Un tāds viņš ir nevis sirds, plaušu vai smadzeņu pēc, nav vainojama arī filozofiskā struktūra, tādu viņu ir izveidojusi paša gļēvulība. Nav gļēva rakstura, ir nervozi raksturi, ir vārguļi, kā viņus dēvē stipri ļaudis vai arī ekstravaganti temperamenti; bet gļēvulis nav gļēvs pats par sevi, jo gļēvulība ir atteikšanās vai pakļaušanās akts; raksturs nav darbība, gļēvuli raksturo viņa rīcība. Cilvēki neskaidri nojauš, ka mūsu parādītais gļēvulis ir atbildīgs par savu gļēvulību, un ir izbijušies. Ļaudis grib, lai cilvēks būtu piedzimis par gļēvuli vai varoni. Grāmatai "Brīvības ceļi" ļoti bieži pārmet: "Ja cilvēki patiešām ir tik mīkstčaulīgi, kā gan no viņiem izveidot varoņus?" Visai smieklīgs pārmetums, jo tiek pieņemts, ka cilvēki piedzimst par varoņiem. Būtībā tā ļaudis arī vēlētos domāt: ja jūs esat dzimis gļēvulis, nevajag uztraukties, tur neko nevar līdzēt, jūs būsiet gļēvulis, lai ko ari darītu visu mūžu: jūs dzersiet kā varonis un ēdīsiet kā varonis. Bet eksistenciālisti apgalvo, ka gļēvulis kļūst par gļēvuli un varonis — par varoni. Gļēvulim vienmēr ir iespēja tādam vairs nebūt un varonim tāpat. Ne jau atsevišķs gadījums, ne atsevišķa rīcība jums uzliek pilnīgu atbildību — svarīga ir visu aptveroša saistība.

Tādējādi uzskatu, ka esmu atbildējis uz vairākiem pārmetumiem eksistenciālismam. Ir skaidrs, ka to nevar uzskatīt nedz par kviētisma filozofiju, jo tā cilvēku definē pēc viņa darbības, nedz par pesimistisku cilvēka uztveri, jo nav optimistiskākas mācības par eksistenciālismu, kas apgalvo, ka cilvēka liktenis ir paša rokās; to nevar uzskatīt par cenšanos atņemt cilvēkam vēlmi rīkoties, jo šī mācība apgalvo, ka cerības pastāv tikai darbībā un tikai darbība dod cilvēkam iespēju dzīvot. Tātad runa ir par darbības un saistības morāli. Tomēr pēc šīm nostādnēm mums vēl pārmet cilvēka iemūrēšanu viņa individuālajā subjektivitātē. Arī šeit mūs vēl pilnībā nesaprot. Mūsu skatpunkts tiešām ir indivīda subjektivitāte, bet filozofiskā aspektā. Ne tāpēc, ka esam buržuāzijas apoloģēti; mēs vēlamies radīt uz patiesību balstītu mācību, nevis skaistu teoriju — cerību pilnu un bez īsta pamata. Tas pamatā ir tikai viena patiesība: "Es domāju, tātad es eksistēju." Tā ir sevis sasniegušās apziņas absolūtā patiesība. Ikviena teorija, kas apskata cilvēku ārpus brīža, kad viņš sasniedzis pats sevi, vispirms jau noliedz patiesību, jo ārpus šī Dekarta "cogito" visas lietas ir tikai varbūtējas, un varbūtību mācība, kas nav saistīta ar patiesību, ieslīgst niecībā. Lai definētu varbūtējo, ir jāpārzina patiesais. Tātad, lai pastāvētu jebkāda patiesība, tai jābūt absolūtai. Un tā ir vienkārša un viegli sasniedzama, tā ir tepat līdzās, šī patiesība pastāv, lai saprastu sevi bez starpniekiem.

Otrkārt, šī ir vienīgā teorija, kas piešķir cilvēkam cieņu, tā vienīgā cilvēku nepārvērš lietā. Ikviena materiālisma mācība apskata visus cilvēkus un sevi pašu kā objektus, tas ir, kā noteiktu pabeigtu reakciju kopumu, kas ne ar ko neatšķiras no galda vai krēsla, vai akmens īpašību un parādību kopuma.

Mēs gribam veidot cilvēcisku valstību kā materiālās valstības atšķirīgu īpašību kopumu. Subjektivitāte, ko mēs tur sasniedzam kā patiesību, nav stingri individuāla subjektivitāte, jo mēs parādījām, ka šinī cogito atklājas ne tikai pats indivīds, bet arī citi. Ar "es domāju" palīdzību — pilnīgi pretēji Dekarta vai Kanta filozofiskajiem secinājumiem — mēs sasniedzam paši sevi iepretim citiem, un citi mums ir tikpat neapšaubāmi kā mēs paši. Tādējādi cilvēks, kurš caur cogito ir sasniedzis pats sevi, atklāj arī citus, un viņš tos atklāj kā savas eksistences nosacījumu. Viņš apzinās, ka spēj būt, piemēram, garīgs vai nelietīgs, vai greizsirdīgs tikai tad, kad pārējie viņu par tādu atzīst. Lai es iegūtu jebkādu patiesu atziņu par sevi, man ir nepieciešams iziet caur citu uztveri. Tas ir obligāti nepieciešams nosacījums manai eksistencei — tāpat kā, starp citu, sevis reklamēšana. Šai gadījumā vienlaikus ar manas intimitātes atklāsmi man atklājas citu intimitāte, kas domā un grib būt tikai par vai pret mani. Tādējādi mēs uzreiz atklājam pasauli, ko nosauksim par intersubjektivitātes pasauli, un tieši tajā cilvēks lemj, kas ir viņš un kas — citi.

Tulkojis Normunds Pukjans.

1 Kviētisms — mistiska mācība, kas bija sevišķi izplatīta XVII gs. un sludināja, ka dievbijība sasniedzama ar samierināšanos

2 Kontemplatīvs — vērojošs, apcerošs

3 Kontemplācija — iedziļināšanās Dieva vārdā un darbā, atzīšana izzinot; apcerīga vērošana

4 Koherents — tāds, kas attiecas uz domu gaitas vai argumentācijas loģiskām vai jēdzieniskām sakarībām