Ejam bekot jeb jauna lasīšanas pieredze

Recenzija par Ingus Rubeņa grāmatu "Vecās Bekas baiļu stāsti", izdevējs "Zvaigzne ABC", 2014

"Vecās Bekas baiļu stāsti" bija tas gadījums, kad grāmatu vispirms izlasīju pati un tikai tad kopā ar meitu. Parasti tā nedaru, jo intuitīvi jūtu, vai grāmata manam bērnam būs īstā vai ne. Nezinu, vai šoreiz pie vainas bija grāmatas noformējums (jāatzīst, ka vizuāli tik nepievilcīgu vāka dizainu sen neesmu redzējusi!) vai piebilde, ka tās ir "dullas pasakas ne pārāk maziem bērniem" (tā arī netiku skaidrībā par šī darba īsto mērķauditoriju). Runājot par grāmatas vizuālo noformējumu, esmu no tiem, kam tas ir ļoti svarīgs. Šajā gadījumā teksts izrādījās labāks par grāmatas ārējo ietērpu, un tas, protams, priecē. Starp citu, par autora literāro darbību zināms vien tas, ka pasaku krājums "Vecās Bekas baiļu stāsti" ir Ingus Rubeņa debijas darbs, kas ieguva veicināšanas prēmiju literārajā konkursā "Zvaigznes grāmata. Oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem 2012". Ar to autoru arī apsveicu!

Tātad "Vecās Bekas baiļu stāsti" ir septiņas pasakas par dažādām tēmām, kas, izņemot pirmo un pēdējo, nav sižetiski saistītas. Pasakās darbojas gan tradicionāli pasaku varoņi – princeses, pūķis, ragana, karalis utt. –, gan ne tik tradicionāli: porcelāna mērkaķi, bankas darbinieks, puisēns Ķieģelis utt. Laiks un vide: šis tas no mūsdienām, šis tas no fantāzijas pasaules. Vēstītājs ir nevis autors vai kāds anonīms stāstnieks, bet gan sēnes mežā: sešas pasakas izstāsta Vecā Beka, vienu – Bērzlape, bet Šampinjons, kas izkritis no kāda atpūtnieka groziņa un tā nokļuvis mežā, tikai šo to piebilst, komentē un klausās līdz ar citām meža sēnēm un maziem bērniem, kuriem šīs pasakas mamma vai tētis lasa priekšā. Ar Alisi "Vecās Bekas baiļu stāstus" lasījām vairākos piegājienos, katrā no tiem gūstot jaunu lasīšanas pieredzi.

Pirmais. Izlasīju grāmatu, braucot tramvajā (maršruts Pārdaugava – centrs – Pārdaugava). Starp citu, ja grāmatas vāku apliek ar avīzi vai grāmatu ieliek ādas vāciņos (senāk tā bija ierasta lieta, lai lasāmā grāmata nenobružātos vai lai no svešām acīm slēptu grāmatas nosaukumu; šoreiz – lai nebūtu jāskatās uz to atbaidošo Sēni!), tad teksts ir lasāms un pat interesants. Galvenais secinājums: šo grāmatu varu lasīt priekšā arī savai piecgadīgajai meitai.

Otrais. Lai ieinteresētu meitu, kādā vakarā viņai pārstāstīju pirmās pasakas "Trīs galvas – labas galvas" sižetu. Tajā apspēlēta tradicionālā princešu – pūķa – drosmīgā bruņinieka tēma. Karalis gan ir pavisam parasts un par sevi nepārliecināts, turklāt nezina, kā izcelties citu karaļu vidū, tādēļ kā atlīdzību par pūķa savaldīšanu piedāvā uzreiz divas princeses (tas pasakā tiek nosaukts par harēmu... drīzāk jau būtu jāsauc par divsievību, ne?). Varoņa lomā iejūtas Čoms, kas ir ne visai gudrs, ne arī stiprs. Un izrādās, ka arī Pūķis nav ne dusmīgs, ne grib cilvēkus ēst, vēl mazāk princeses nolaupīt. Alberts, tas ir, pūķis, pacienā Čomu ar tēju, un abi vienojas par darījumu – pūķis vienu galvu ir gatavs ziedot tautai. Bet nākas ziedot arī otru, un pat šāds upuris nedod vēlamo rezultātu. Kad pūķis pazūd, karalis izsludina atlīdzību par pūķa atrašanu.

Pasakas pārstāsts meitu ieinteresēja... tik ļoti, ka Alise man sāka vaicāt par ilustrācijām, bet, viņasprāt, zīmējumu ir stipri par maz: divreiz uzzīmēts karalis ar rakstvedi, vienreiz pūķis ar Čomu.... un pirmās pasakas nobeigums piecgadīgajai lasītājai nepavisam nebija pa prātam. Grāmatā Vecā Beka paziņoja: "Nu, tālāk jau jūs paši visu saprotat." Un, lai gan Šampinjons tam iebilst un arī Bērzlape ir sašutusi, ka nekas nav zināms par princešu likteni, turpinājums stāstam neseko! Jā, bet kur ir princeses? Kādēļ nav uzzīmētas princeses? Piecgadniece sašutusi. Un tas, ka šajā gadījumā izmantota tā sauktā gredzenveida kompozīcija un pēdējā pasaka ("Septiņi simti sivēnu") ir pirmās turpinājums, mazam bērnam arī nav saprotams. Kamēr tiek izlasītas visas pārējās pasakas, pirmā jau aizmirsusies. Tāpēc nācās stāstīt vēlreiz. Pasakas "Septiņi simti sivēnu" varones – princese Jautrīte, viņas sportiskā māsa Gudrīte un Ragana, kas visiem dzīves gadījumiem piedāvā savu īpašo alkšņu uzlējumu un ir gatava pārvērst Pūķi par āmuru, – gan mums abām patika. Un viss beidzās labi, kā jau labā pasakā pienākas, Pūķis nemaz negribēja precēt princesi, Jautrīte sagājās ar Čomu, bet Karalis bija gatavs samazināt ienākumu nodokli, atņemot tautai tikai pusi, nevis visu no mēneša ienākumiem.

Trešais. Manai piecgadniecei īpaši patika sižetiskā līnija par sēnēm mežā, viņu sarunas un pārspriedumi pirms kārtējās pasakas stāstīšanas. Secinājums: sēņu tusiņš mežā bērnam šķiet daudz interesantāks, tekstuāli oriģinālāks, dabiskāks nekā autora neordinārais skatījums uz pazīstamiem pasaku sižetiem. Bet vēlāk gan meitas domas mainījās.

Ceturtais. Kad meitai piedāvāju izlasīt pasaku "Dumjākais mērkaķis Eiropā", viņa, ieraudzījusi ilustrāciju, teica, ka viņai esot bail! Kas tāds mūsu kopīgajā grāmatu lasīšanas pieredzēs gadījās pirmo reizi. Savukārt mani mulsina, ka vienam no mērkaķiem dibenā iebāzts ananāss. Laikam jau mana humora izjūta krasi atšķiras no grāmatas mākslinieces Elīnas Špures nepieradinātās iztēles. Labi, ka meita šo mākslas pērli nepamanīja. Viņu arī nemulsināja princeses, kuru izskats vairāk atgādina zombijus, un pēdējā ilustrācija, kurā ezis ar salauztām (?) kājām ar krāģīša palīdzību velkas prom no vecās bekas (pirms tam viņa nabaga ezim sēdēja uz galvas diezgan nepiedienīgā pozā), arī paslīdēja gar mazās lasītājas acīm un nekādas īpašas emocijas neizraisīja. Tas tikai vēlreiz apliecina to, cik bērnu un pieaugušo uztvere ir atšķirīga.

Piektais. Pasaka par bankas darbinieku Šketu, kurš aizmirsa skaitīšanu, tādēļ bankas direktors viņam deva jaunu darbu – sēdēt stūrī un priecāties, man šķita tik garlaicīga, ka meitai nemaz priekšā nelasīju. Ilgi arī šaubījos par pasaku "Puisēns Ķieģelis", kurā mazliet ironiskā gaismā atspoguļota vienkāršo darbaļaužu ikdiena. Rūpnīcā gan rotaļājas bērni un galvenais varonis ir puisēns Ķieģelis, kuram draugi pašā darbadienas karstumā sarīko dzimšanas dienas svinības. Pārējie bērni gan izskatās pēc īstiem bērniem, vismaz spriežot pēc ilustrācijām. Bet uz tortes ir sešdesmit piecas speķainas, pilošas svecītes… Pensijas vecums jau klāt! Nu, tāda dīvaina pasaka, citādāk nenosauksi. Bērnā neizraisīja gandrīz nekādas emocijas, vienīgais Alise ar lielu interesi ieklausījās dzimšanas dienas ballītes aprakstā. Kuram bērnam gan nepatīk dzimšanas dienas ballīte, un tas nekas, ka gaviļnieks ir 65 gadus vecs ķieģelis.

Sestais. "Suņu dienas" nu reiz bija stāsts, kas man patika un no šī krājuma šķiet vispiemērotākais mazam lasītājam. Arī humors labsirdīgs, bērnam saprotams, un sižets – gana aizraujošs. Suņi Tobis un Bobis reiz, rokot piemājas dārzā kārtējo alu, atrod maisu ar zelta gabalu. Suņiem sākas zelta dzīve, un ir cerība, ka tā būs vienmēr, taču tad uzrodas sveši vīri un paņem ne tikai zeltu, bet nolaupa arī suņu Saimnieku. Tobis un Bobis, kā jau kārtīgi alu racēji, atbrīvo Saimnieku no iegruvušās alas un ir laimīgi par atkalredzēšanos. "Kam mums trīsstāvu būdas? Ja esam laimīgi un varam gulēt banānu kastē? Rīt mēs atkal raksim pļavā alu, meklēsim vidu un viss būs pa vecam…"

Septītais. Pasaka "Susuriņa miljons" par Mazo Susuriņu, kuru piemānīja gan Treknā Govs, gan Jautrais Zirgs, atņemot viņam salasītās sēnes un noķertās zivis, bet galu galā izglāba Viedā Vāvere, aicinot dzīvot kokā, meitai patika vislabāk. Un pasakas morāle arī gana skaidra: nedari pāri otram, vēlāk to nožēlosi. Alise gan satraucās par faktu, ka pēc kāda laika Trekno Govi un Jautro Zirgu cilvēki naktīs iespundēja kūtī, bet pa dienu lika pie darba. Savukārt Susuriņš kopā ar Vāveri laimīgs dzīvoja kokā, un, lai gan viņam abu bija žēl, mierinošs arguments bija Viedās Vāveres teiktais, ka paies vēl pāris tūkstoši gadu, cilvēki izgudros automašīnas, un tad Zirgs atkal būs brīvs, bet vēl pēc pāris tūkstošiem – arī Govs cilvēkiem vairs nebūs vajadzīga. Tas nomierināja arī Alisi. Un nākamajā vakarā viņa lūdza, lai šo pasaku nolasu vēlreiz. Un tas ir labs kvalitātes rādītājs.

Nobeigumā. Lai gan kādā no grāmatas anotācijām "Vecās Bekas baiļu stāsti" pielīdzināti tādiem bērnu literatūras klasikas šedevriem kā "Vinnijs Pūks" un "Alise Brīnumzemē", jo tās ir pasakas, kurās bērni uztver vienu, bet pieaugušie – pavisam citu teksta līmeni, un Ingus Rubeņa pasakas visu vecumu lasītājiem piedāvā tieši šādu divpusējību, domāju, ka autoram literārā ziņā vēl ir, kurp augt. Arī par grāmatas vizuālo noformējumu vēlams padomāt rūpīgāk.