Igors Gubenko simpozijā "Eiropas neirozes". Foto: Ilmārs Znotiņš
 
Raksti
21.02.2019

Eiropas vērtību nemieri

Komentē
0
Saglabā

15. februārī Kaņepes kultūras centrā tika aizvadīts simpozijs "Eiropas neirozes", ko rīkoja interneta žurnāls "Satori" sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā. Turpinām pasākumā izskanējušo priekšlasījumu publikāciju sēriju.
#ŠoreizEsBalsošu #EiropasVēlēšanas2019

Pašsaprotamas lietas mierina un iedrošina: tās sniedz atskaites punktu darbībai un sagādā psiholoģisku komfortu. Taču gan simpozija tēma, gan Eiropas politiskās elites un liberālo mediju šī brīža diskursi vedina domāt, ka Eiropai, tās idejai un vērtībām pašsaprotamība nedraud. Nākotne, kas pēc definīcijas ir atvērta un nedroša, proeiropeisko viedokļa līderu retorikā ieguvusi potenciālas katastrofas veidolu. "Trīs gadsimta ceturkšņus pēc fašisma sakāves un 30 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas notiek jauna kauja par civilizāciju," — tā savā uzsaukumā Eiropai pauž filozofs Bernārs Anrī-Levī un vēl 29 prominenti autori no dažādām valstīm.[1] Tikmēr Džordžs Soross nesenajā slejā salīdzina 2019. gada ES ar 1991. gada PSRS un aicina dalībvalstu līderus un iedzīvotājus pamosties, kamēr mēnessērdzīgā Eiropa nav sabrukusi un kritusi aizmirstībā.[2]

Tā vietā, lai pievienotos šiem trauksmainajiem (lai neteiktu histēriskajiem) diskursiem, es centīšos saskatīt faktā, ka Eiropas vērtības nav pašsaprotamas, kaut ko pozitīvu. Es vēlos atgādināt mums visiem, ka cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, tiesiskums un citas vērtības, par kurām iestājas Eiropa, vēsturiski tika izcīnītas asās sadursmēs ar sava laika pašsaprotamībām. Cilvēktiesības, kas mums pieder, brīvības, ko baudām, demokrātija, ko lolojam, — nekas no tā pirms dažiem gadu simteņiem vai pat gadu desmitiem nebija pašsaprotams. Gluži pretēji: milzīgs šķērslis cīņā ar vēsturiski iesīkstējušām netaisnībām bija tieši to pašsaprotamība — šis varenais spēks, kas liek samierināties ar esošo stāvokli un nemaz nesapņot par iespēju to mainīt.

Kas tad īsti ļāva izcīnīt un nostiprināt tās vērtības, ar kurām šodien identificējam Eiropu? Nemaz nepretendējot uz izsmeļošu atbildi — tas no manas puses būtu tikpat naivi, cik aroganti —, es vēlos izcelt intelektuālās kultūras ieguldījumu Eiropas vērtību tapšanā. Jo sevišķi tāpēc, ka anti-intelektuālisms ir to populistisko spēku īpaša iezīme, kuri šodien visaktīvāk apdraud vienotas Eiropas nākotni.

Cīņa pret dažāda veida pašsaprotamībām ir Eiropas intelektuālās vēstures noturīga iezīme. Frānsisa Bēkona (filozofa un valstsvīra, ne gleznotāja) cīņa pret prāta elkiem jeb aizspriedumiem, kas traucē zinātnisko izziņu, Renē Dekarta metodiskās šaubas, ko viņš atzina par vienīgo ceļu pie drošticamām zināšanām, Imanuela Kanta prāta kritika kā šīs cilvēkam būtiskās spējas vērienīgs filozofisks audits — šīs teorētiskās nostādnes ne tikai virzīja sava laika zinātnes attīstību, bet veicināja arī ļoti praktiskas, taustāmas, gluži revolucionāras pārmaiņas Eiropas jaunlaiku vēsturē (es atļaušos necitēt Franču revolūcijas moto).

Kritiskā domāšana, ko mēs šodien pamatoti atzīstam par efektīvu līdzekli cīņā pret jaunām dezinformācijas tehnoloģijām un agresīvu populistisku retoriku, ir šīs pašas intelektuālās tradīcijas auglis. Kants, kurš ar Rīgā un Liepājā izdotajiem darbiem 18. gadsimtā veicināja kritisko pieeju dažādās zinību jomās, bija arī redzamākais apgaismības filozofs. Apgaismību viņš definēja kā iziešanu no intelektuālās nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ, proti, neuzdrošinās patstāvīgi lietot savu sapratni bez cita vadības.[3] Pārfrāzējot Kantu: atrodas tāpēc, ka pārlieku paļaujas uz citu uzspiestām pašsaprotamībām.

Zīmīgi, ka Kanta aizstāvētajai pašdomāšanai (Selbstdenken) nav nekā kopīga ar dogmatisku turēšanos pie saviem uzskatiem, par spīti visiem iespējamiem pretargumentiem. Gluži pretēji: par apgaismības un cilvēces emancipācijas motoru viņš atzīst publisku un racionāli kritisku diskusiju par sabiedrībai saistošiem jautājumiem, kurā patstāvīgi domājoši indivīdi nonāk pie labākā risinājuma. Šīs diskusijas arēna ir atklātības telpa jeb publiskā sfēra, kurā mūsu laiku prominentākais Eiropas filozofs Jirgens Hābermāss saskata demokrātiska parlamenta priekšteci un konceptuālu modeli.

Hābermāss pārņem Kanta ideju, ka cilvēces vēstures mērogā šāda racionāli kritiska diskusija uzrāda vienīgo ceļu pie taisnīgas politikas. Ticot racionālā konsensa spēkam, Hābermāss formulē savu vīziju par Eiropu kā postnacionālu demokrātisku kopienu, kurā manāmi atbalsojas Kanta kosmopolītiskā atziņa par brīvu valstu federālismu kā pasaules miera nosacījumu.[4] Kā atgādina ne tikai filozofi, bet arī pasaules vēsture, miers, pie kura pēdējās desmitgadēs esam tik ļoti pieraduši, arī nav nekas pašsaprotams — uzturēt to prasa milzīgas pūles, un Eiropas panākumi laikā pēc Otrā pasaules kara nav jānovērtē par zemu.

Šo ekskursu Eiropas intelektuālajā vēsturē esmu veicis, lai demonstrētu vienu lietu: uztvert Eiropas vērtības kā kaut ko pašsaprotamu nozīmētu aizmirst par tām pūlēm un to domas brīvību, kas vēsturiski ļāva piepildīt tādu vārdu kā, piemēram, "brīvība" ar reālu, cilvēku dzīvi pārveidojošu saturu. Jo vērtības nav tikai skaisti vārdi — tie ir ideāli, ko mēs ik dienu apliecinām praksē, turklāt arī situācijās, kad mums tas ir neizdevīgi.

Piemēram, iestāties par brīvības vērtību šodienas Eiropā cita starpā nozīmē respektēt to cilvēku brīvību, kas nav vienotas Eiropas un tās vērtību draugi. Eiropas politiskās un intelektuālās elites trauksme un izmisums labējā populisma priekšā, manuprāt, spilgti demonstrē to ievainojamību, kurai sevi gribot negribot pakļauj katra atklāta sabiedrība. Pakļauj, jo nevar vienlaikus sludināt brīvību un ar spēku vērsties pret tiem, kas brīvību padara par rīku šīs sabiedrības vājināšanai.

Eiropas vērtības tik tiešām nav pašsaprotamas. Taču šai atziņai nevajadzētu dzīt mūs izmisumā, jo rīkoties nekad nav par vēlu — to apliecina arī intelektuāļu sakāpinātie uzsaukumi un drūmās prognozes, kuru mērķis tieši ir atmodināt un mobilizēt Eiropas iedzīvotājus. Kādus risinājumus tad varam saskatīt šajā nemierpilnajā, bet ne bezcerīgajā situācijā? Nepretendējot uz lielu oriģinalitāti, nosaukšu divus.

Pirmais ir aktīva pilsoniska līdzdalība. Katram, kurš iestājas par Eiropas vērtībām, būtu jāuzdod sev jautājums: ko es, konkrēti es, daru, lai šīs vērtības būtu kas vairāk nekā tikai vārdi? Kā var saprast, atbildēm jābūt praktiskām, nevis teorētiskām. Dalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās, veicot apdomātu un informētu izvēli, — tā ir tā minimālā piepūle un minimālais ieguldījums Eiropas un tās vērtību nākotnē, pret ko katram pilsonim būtu jāizturas kā pret pienākumu.

Otrais risinājums ir plašāks un skar izglītības sistēmu jeb to institūciju kopumu, kas sekmē cilvēku vērtību apziņu un ļauj viņiem izveidoties par atbildīgiem pilsoņiem. Vispārīgu priekšstatu par Eiropas vērtībām var gūt dažādos veidos, piemēram, izlasot ES Pamattiesību hartu. Taču ar to būs par maz, lai šīs vērtības pa īstam apgūtu un padarītu par savām. Ir vajadzīgs daudz plašāks konteksts un daudz lielāka emocionāla iesaiste, ko spēj sniegt tās zinību jomas, kas vistiešāk pievēršas pašam vērtību nesējam, proti, cilvēkam. Patlaban visā pasaulē humanitārā izglītība piedzīvo pagrimumu — laikā, kad pret zināšanām arvien biežāk izturas kā pret preci, cilvēkzinātnēm kļūst grūtāk un grūtāk sevi pārdot. Jo galu galā tās nav par to, ko var nopirkt par naudu. Gluži kā Eiropas vērtības. Saikne varētu nebūt pašsaprotama, taču brīdī, kad tiek apdraudēta brīvība, nebūtu tālredzīgi atstāt novārtā tās zinības, ko dažviet pasaulē joprojām dēvē par brīvajām mākslām.

[1] Lévy B. H., Kundera M., Rushdie S. et al. Fight for Europe — or the wreckers will destroy it. Guardian, 25.01.2019.

[2] Soros G. The EU looks like the Soviet Union in 1991 – on the verge of collapse. Guardian, 12.02.2019.

[3] Sk. Kants I. Atbilde uz jautājumu — kas ir apgaismība? Kas ir apgaismība. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne.

[4] Sk. Kants I. Mūžīgu mieru. Kas ir apgaismība?; Hābermāss J. Postnacionālā konstelācija un demokrātijas nākotne. Tulk. R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2012.

 

Rakstu sēriju atbalsta Eiropas Parlamenta birojs Latvijā, kas aicina sākt domāt par gaidāmajām vēlēšanām. Iesaistīties procesā un uzzināt par iniciatīvu vairāk iespējams vietnēwww.ŠoreizEsBalsošu.eu.
#ŠoreizEsBalsošu #EiropasVēlēšanas2019

Igors Gubenko

Igors Gubenko ir filozofs, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks ar lielu interesi par dažādiem veidiem, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam, un dziļu pārliecību, ka no tiem ļoti ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!