Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Komentārs
20.05.2019

Eiropas Parlaments nav vienkārši dāsnāk apmaksāta Saeima

Komentē
0
Saglabā

Nav grūti nojaust iemeslus skeptiskai attieksmei pret jēdzieniem "ģeopolitika", "ģeopolitiskā situācija" un līdzīgi. To lietošana rada aizdomas, ka runātājam nav nekā īsti saprātīga sakāma par lokālajām problēmām un viņš, piesaucot "ģeopolitiku", mēģina slēpt savas neveiksmes lokālās politikas mērogā. Vēl viens iemesls varētu būt saistīts ar priekšstatu, ka "ģeopolitika" ekskluzīvi ir lielvalstu darīšana un nelielām valstīm par šīm tēmām nav vērts virināt muti.

Zināms pamats ir abiem argumentiem, tomēr nevaram izvairīties no tā, ka a) Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij t.s. ģeopolitiskā tematika ir būtiska, b) šī tematika nav reducējama uz Krieviju. Ieskicēšu dažas tēmas, kurām priekšvēlēšanu diskusijās derētu pievērsties vairāk.

Jaunu dalībvalstu uzņemšana Eiropas Savienībā un ES politika attiecībā uz bijušo "austrumu bloku" vispār – var, protams, deklarēt, ka Latvija ir kļuvusi par dalībvalsti, tas ir galvenais, un kāda mums daļa, vai par tādu kļūst arī, teiksim, Melnkalne vai Serbija. Tajā pašā laikā ir vērts atcerēties, ka jaunu dalībvalstu uzņemšanai ir noteiktas finansiālas sekas. Nesaku, ka tāpēc Latvijas pārstāvjiem jāaģitē pret ES tālāku paplašināšanos (lai tikai nesamazinātos mums pieejamie resursi), bet šīs konsekvences ir vismaz jāapzinās. Vai mēs piekrītam līdzekļu izdalīšanai valstīm, kuras uz ES dalībvalsts statusu nepretendē, jo vēlas turpināt balansēt starp Rietumiem un Krieviju? Klasisks gadījums ir Armēnija, arī pēc režīma maiņas. Tas ir konceptuāls jautājums – atbalstīt vai neatbalstīt tos, kuri vienos jautājumos nostājas mūsu, citos – Kremļa pusē. Vai tas ir tā vērts vai nav? Un, ja mēs uzskatām, ka ir, kāda ir cena, ko esam gatavi maksāt arī papildu acu pievēršanas formā? (Piemēram, cilvēktiesību pārkāpumi Azerbaidžānā vai Baltkrievijā.)

Ķīnas ietekmes palielināšanās ES dalībvalstīs – varētu likties, ka šis jautājumu loks gan uz Latviju neattiecas, jo, vienkāršoti izsakoties: kāda vaina būtu Ķīnas investīcijām? Iespējams, ka nekāda, tomēr jāsaprot, ka Donalda Trampa administrācijai gan tā neliekas. Šī administrācija pēdējo mēnešu laikā ir sākusi pievērst lielāku uzmanību Austrumeiropai ne jau tādēļ, ka Trampu interesētu demokrātijas stāvoklis Slovākijā vai Ungārijā, bet tādēļ, ka uz reģionu tiek izdarīts spiediens – neaizrauties ar draudzēšanos ar Pekinu. Piemēram, viens no Trampa agrīnākajiem faniem, Viktors Orbāns, kurš daudzos jautājumos Donaldam droši vien ir dziļi simpātisks, saņēma aizrādījumus par Ķīnas iesaisti dzelzceļa "Budapešta–Belgrada" projektā. Pilnīgi neitrāls jautājums: kādā mērā attiecībās ar Ķīnu mēs pieskaņojamies Vašingtonas interesēm arī tad, ja tās ir atšķirīgas no mūsējām? (Citām ES dalībvalstīm papildus Ķīnai šis jautājums attiecināms arī uz Irānu.) Vai mums ir viedoklis par Trampa administrācijas vēršanos pret Ķīnas telekomunikāciju tehnoloģiju izmantošanu, prasot no saviem sabiedrotajiem līdzīgu nostāju?

Manā rīcībā nav korektu datu par Latvijas sabiedrības attieksmi pret mūsu dalību misijās Afganistānā un Irākā, bet pieļauju, ka liela entuziasma dažādu iemeslu dēļ nebija ("kas mums tur pazudis?!"). Šobrīd ģeopolitiski uzmanības centrā nonāk t.s. Sahela reģions Āfrikā (Mali, Nigēra u.c.), un tieši Eiropas valstis ir sākušas šajā reģionā palielināt savu militāro klātbūtni. Kā nesen vēstīja "The Economist", papildus Francijas 4500 militārpersonām gandrīz 2000 nosūtījušas Vācija un Itālija, misijā piedalās arī Spānija, Dānija un Igaunija [1]. Iemesls: reģions diemžēl kļūst par islāma radikāļu, ieroču un cilvēku tirdzniecības centru, un primāri tā kļūst par Eiropas problēmu, kuras sekas būs jūtamas ilgus gadus. Lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai Latvijā, domāju, būs jāpievērš uzmanība mūsu iesaistes līmenim šajā reģionā.

Tēmu uzskaitījumu varētu turpināt, bet tas nav šī teksta uzdevums. Rezumējot: svešādi un abstrakti skanošā "ģeopolitika" šodien ietekmē ļoti daudzus jautājumus, pat valstu izvēli, pievienojoties tam vai citam vērienīgam zinātniskās infrastruktūras projektam. Arī specifiski skanoši jautājumi par starptautiskiem grāmatvedības standartiem vai banku regulējumiem ir saistīti ar cīņu par ģeopolitisko ietekmi. Kiberdrošības jautājumi ir ne tikai tehnoloģiju ierindas lietotāju, bet ģeopolitiskās ietekmes tēma – kurš rakstīs spēles noteikumus? Pat klimata izmaiņu tēmai ir ģeopolitiskais aspekts – kuram spēlētājam kontrolē pār energoresursiem būs perspektīvākas "zaļās" tehnoloģijas? Vai viņam ļaus tās piedāvāt citiem? Globalizācijas piesaukšana daudziem jau ir apnikusi, bet ir tikai loģiski, ka globalizācijas apstākļos ģeopolitikas nozīme palielinās. Latvijas pārstāvjiem starptautiskajās organizācijās ar to jārēķinās. Skaidrs, ka ir jāapzinās savas ietekmes robežas, bet tikpat skaidrs arī, ka jautājumu saprašana ļauj vismaz savlaicīgi apdomāt, kāda viedokļa atbalstīšana labāk atbilst Latvijas interesēm.

Jāatzīst, ka uzdevums, kas risināms indivīdiem, kuri pretendē uz deputātu vietām Eiropas Parlamentā, ir diezgan sarežģīts. No vienas puses, viņiem savi plāni ievēlēšanas gadījumā jāraksturo tā, lai tie vēlētājam būtu puslīdz labi saprotami (nauda, patērētāju tiesības, imigrācija). Baidos, ka šajā tekstā iepriekš pieminētās tēmas elektorātam nešķiet interesantas. No otras puses, Latvijas pārstāvji Eiropas Parlamentā tiek uztverti kā Latvijas pārstāvji Eiropas Savienībā, t.i., no viņiem tiek sagaidīta atbildība par visu, ko "Eiropa" dara – pat ja lielāka loma konkrētā lēmuma pieņemšanā ir bijusi Eiropas Komisijai, Centrālajai bankai vai, teiksim, Vācijas valdībai. Tāpēc ignorēt vēlētāju maz uzrunājošās ģeopolitiskās tēmas cienījamie politiķi arī gluži nevar. Tiesa, neesmu pārliecināts, vai daudzi no kandidātiem sava potenciālā darba sarežģītību apzinās – galvenais tapt ievēlētam, un tad jau, kā saka, redzēs.

Tādēļ es aicinātu kandidātu izvēlē skatīties ne tik daudz uz partijas piederību, cik to, vai konkrētais cilvēks apzinās savas iespējamās darbavietas plašāko kontekstu.

 

[1] "The Economist", 2019. gada 4. maijs, 11. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!