Eiropas koks

Bieži nākas dzirdēt, ka no visām mūsdienu Eiropas valodām angļu valoda esot visbagātākā un vispiemērotākā dzejas nolūkam. Man šādi apgalvojumi šķitušies pamatoti. Tikai ņemiet vienīgi vērā, lūdzu, ka, sakot "visbagātākā un vispiemērotākā", es ar lielu rūpību izraugos vārdus: es nesaku, ka Anglija ir devusi pasaulei vislielākos dzejniekus vai vislielāko skaitu lielas dzejas paraugu. Lietas būtība ir pavisam cita. Lieli dzejnieki ir rakstījuši arī citās valodās: Dante, protams, ir daudz pārāks par Miltonu un savā lielumā neatpaliek no Šekspīra. Un arī tajā, kas attiecas uz skaitu, es necentīšos aizstāvēt Anglijas prioritāti lielas dzejas radīšanā. Teikšu vienīgi, ka angļu valoda — tas ir viens no brīnišķīgākajiem līdzekļiem dzejnieka rokās.
Es necenstos aizņemt jūsu laiku vienīgi tāpēc, lai parādītu godu manai dzimtajai valodai; iegansts man ir pavisam cits: angļu valoda ir piemērota dzejai, vienīgi pateicoties tam, ka tajā saplūdušas tik daudz un dažādu eiropeisku avotu ietekmes. Kā nule tika teikts, tas nebūt nenozīmē, ka Anglijai vajadzētu dot lielus dzejniekus. "Māksla," teicis Gēte,"tā ir sevis ierobežošana: liels dzejnieks ir tas, kurš no viņam dāvātās valodas ņem vienīgi pašu nepieciešamāko." Patiesi liels dzejnieks dara savu valodu lielu. Mēs, tiesa, esam raduši uzskatīt, ka ikviena liela tauta ir guvusi panākumus kaut kādā vienā mākslas žanrā: Itālija un tūlīt aiz tās Francija — glezniecībā, Vācija — mūzikā, Anglija — dzejā. Taču, pirmkārt, neviens mākslas žanrs nekad nav bijis tikai kādas vienas Eiropas zemes darbības sfēra. Un, otrkārt, ir bijuši laika posmi, kad citas zemes — nevis Anglija — izvirzījās par vadošajām dzejas laukā.
Tādējādi, runājot par dzeju Eiropā, es nonāku pie citas svarīgas patiesības. Un proti: neviena nācija, neviena valoda nespētu sasniegt to, ko tās ir sasniegušas, ja viena un tā pati māksla neattīstītos arī kaimiņu zemēs un citās valodās. Mēs nespēsim saprast nevienu no Eiropas literatūrām, ja neizpratīsim kā nākas arī citas literatūras. Studējot Eiropas dzejas vēsturi, redzi, cik cieši savijusies savstarpējo ietekmju pavedieni. Ir bijuši labi dzejnieki, kas nav pratuši nevienu valodu, izņemot savu dzimto valodu, taču pat viņi nav varējuši izsargāties no šīm ietekmēm, kuras aizguvuši un starp saviem tautiešiem izplatījuši citi rakstnieki.
Laikā starp diviem pasaules kariem es dibināju un rediģēju literāru žurnālu. Darbu sākot, es apņēmos satuvināt vienkop labāko no tā, par ko tolaik rakstīja un domāja visās Eiropas zemēs. Es tiecos, pirmkārt, sameklēt pašus labākos rakstniekus — vai nu pavisam nepazīstamus, vai samērā maz pazīstamus ārpus viņu zemju robežām, rakstniekus, kuru darbam pienāktos daudz plašāka atzinība. Otrkārt, es centos nodibināt kontaktus ar tiem ārzemju literārajiem periodiskajiem izdevumiem, kuru mērķi sakrita ar maniem. Tagad, septiņus gadus pēc žurnāla slēgšanas, es aizvien vēl domāju, ka šāda neatkarīgu žurnālu tīkla pastāvēšana, vismaz pa vienam žurnālam katrā Eiropas galvaspilsētā, nepieciešama ideju popularizēšanai — un arī tāpēc, lai sekmētu šo ideju apmaiņu, kamēr tās vēl nav novecojušas.
Šādu žurnālu redaktoriem un visaktīvākajiem autoriem vajadzētu radīt iespēju nodibināt personiskos kontaktus, satikties, biedroties, aprunāties, apmainīties domām. Ikvienā no līdzīga rakstura periodiskajiem izdevumiem, protams, vajadzētu papilnam rast vietu arī tam materiālam, kas interesē vienīgi attiecīgās zemes un valodas lasītājus. Taču viņu sadarbība pastāvīgi sekmēs intelektuālo un emocionālo mijiedarbi starp nācijām Eiropā, šis riņķojums bagātina un atjauno no ārienes arī katras atsevišķas nācijas literatūru.
Žurnāla neveiksmi es galvenokārt izskaidroju ar to, ka Eiropas intelektuālās robežas pamazām tika slēgtas. Politiskai un ekonomiskai autarķijai neizbēgami sekoja arī zināma veida kultūras autarķija. Bet šie sakari ne tikai pārtrūka: šis process, manuprāt, burtiski paralizēja radošo aktivitāti katrā zemē. Slimība vispirms piemeklēja mūsu draugus Itālijā. Bet pēc 1933. gada aizvien grūtāk kļuva saņemt materiālus no Vācijas. (..) Tas, kas notika Spānijā, ir vēl neskaidrāks: pilsoņu kara sajukums diez vai spēja labvēlīgi atsaukties uz domāšanu un radošo procesu... (..) Francijā vēl joprojām turpinājās brīva intelektuāla darbība, taču to aizvien jūtamāk traucēja un kavēja valsts iekšējās politiskās kaislības, ļaunas priekšnojautas un nesaskaņas, kuras radās politisko aizspriedumu dēļ. Angliju, kaut gan arī tur bija vērojami šīs pašas slimības daži simptomi, tas tieši neskāra. Bet man liekas, ka arī mūsu tālaika literatūra sirga ar to, ka tā aizvien lielākā mērā norobežojās, iztika pati ar saviem līdzekļiem, kā arī aizvien vairāk politizējās.
Jautājums par politiskiem, sociāliem vai reliģiskiem rakstnieka uzskatiem gluži vienkārši nebija aktuāls nedz mums, nedz arī mūsu ārzemju kolēģiem. To, kas mūs vienoja kā mājās, tā arī aiz robežas, vienā vārdā neizteikt. Varu vien sacīt, ka pastāvēja kopīgas rūpes par domas un jūtu augstākajām izpausmēm, pastāvēja kopīga, zinātkāra ieinteresētība un atklātība, kas viegli apguva idejas.
Tās idejas, kurām jūs nepiekrītat, un uzskati, kurus jūs noraidījāt, bija tikpat svarīgi kā tas, ko jūs tūdaļ pat pieņēmāt ar visu sirdi. Jūs to pētījāt bez aizspriedumiem, ticot, ka smelsieties tajā jaunas zināšanas. Citādi sakot, mēs uzskatījām kā pašu par sevi saprotamu interesi par idejām kā tādām, sajūsmu, kuru iespējams izjust intelekta brīvas spēles laikā. Un vēl, kā man liekas, mūsu līdzstrādniekus un kolēģus vienoja kaut kas tāds, ko nevarētu saukt par pilnībā apzinātu ticības izjūtu, drīzāk — par mūsu zemapziņas pārliecību. Pārliecību, ka pastāv kaut kāda literātu brālība Eiropas robežās: nesaraujama saikne, kura nevis aizstāj, bet gan lieliski sadzīvo ar nacionālām simpātijām, reliģiskiem solījumiem un politiskas filozofijas dažādību. Un darbs, ko mēs darījām, bija vērsts ne tik daudz uz to, lai noteiktas idejas gūtu virsroku, cik uz to, lai intelektuālā aktivitāte tiktu uzturēta spēkā visaugstākajā līmenī.
Es nebūt netaisos apgalvot, ka politika un kultūra nekādā veidā savā starpā nav saistītas. Ja tās būtu iespējams turēt vienu no otras zināmā atstatumā, šī problēma būtu atrisināma daudz vienkāršāk. Nācijas politiskā struktūra atstāj ietekmi arī uz tās kultūru, un kultūra savukārt ietekmē politiku. Taču mūsu dienās mēs izrādām pārāk lielu interesi par citu iekšpolitiskām lietām un tajā pašā laikā maz iesaistāmies cits cita kultūrā. Nešķirojot kultūru no politikas, mēs varam iet divus dažādus ceļus. Tāds juceklis var padarīt nāciju neiecietīgu pret jebkuru kultūru, izņemot savu, turklāt tā, ka liksies absolūti nepieciešams nosodīt vai pārtaisīt katru kaimiņos esošo kultūru.
Hitlera Vācijas kļūda bija tā, ka jebkura cita kultūra, izņemot vācu, tika uzskatīta vai nu par dekadentisku, vai arī barbarisku. Cits ceļš, pie kura var novest kultūras un politikas nešķiršana, — tā ir tiecība pēc ideālas pasaules iekārtas, kurā beigu beigās triumfēs unificēta pasaules kultūra. Es netaisos šeit kritizēt to vai citu pasaules iekārtojuma shēmu. Tā ir tehnikas joma, kas attiecas uz konstruēšanas procesu. Mehānisms ir nepieciešams, un, jo mašīna ir pilnīgāka, jo labāk. Bet kultūra ir tas, kam jāizaug; nevar uzcelt koku, to var iestādīt un par to rūpēties, gaidīt, kamēr pienāks tā ziedu laiks, un, kad koks izaugs, nav nekādas jēgas gausties, ka no sēklas izaudzis ozols, nevis vīksna. Bet politiska struktūra — tas daļēji ir augs, daļēji mašīna; un, ja nu mašīna ir laba, tad tā ir laba visām tautām, bet tas, kas tajā ir dzīvs, aug un attīstās kopā ar nācijas kultūru, un šajā apstāklī sakņojas politiskās struktūras savdabība.
Lai Eiropas kultūra būtu vesela, nepieciešami divi priekšnoteikumi: katras zemes kultūrai jābūt neatkārtojamai, un dažādām kultūrām vienkopus jāapzinās savstarpējā saistība. Un tas ir pilnīgi reāli, jo Eiropas kultūrā ir acīm redzams kopīgais elements, savstarpēji saistīta domu un jūtu attīstības vēsture, mākslu un ideju savstarpēja apmaiņa.
Nepieciešams skaidri iztēloties, ko mēs saprotam ar vardu "kultūra", lai būtu pilnīgi atjaušama atšķirība starp Eiropas materiālo organizāciju un Eiropas garīgo organismu. Ja pēdējais mirst, tad Eiropu vairs neradīt — paliks tikai cilvēciskas būtnes, kas runā dažādās valodās. Bet tad viņiem vairs nevajadzēs runāt dažādās valodās, jo visu, ko viņi spētu pateikt, varētu pateikt jebkurā valodā. Tas ir, viņiem nepaliks, ko pateikt dzejā...
Iepriekš es izteicu pieņēmumu, ka dažādu Eiropas zemju kultūras, pagātnē cita citu ietekmējot, guva sev milzu labumu. Es atļāvos pateikt, ka tā nacionālā kultūra, kas labprātīgi pašizolējas vai ari no tās neatkarīgu apstākļu dēļ ir atgriezta no citām, cieš zaudējumus.
Dominējošais spēks, kas rada dažādām tautām kopīgu kultūru, — ņemot vērā, ka ikvienai tautai ir pašai sava, no citām tautām atšķirīga kultūra, — tā ir reliģija. Tikai, lūdzu, nepārprotiet mani. Tas nav sprediķis: es nevienu netaisos pievērst savai ticībai. Es vienīgi konstatēju. Es ne tik daudz rūpējos par mūsdienu kristiešiem, es runāju par kristietības kopīgo tradīciju, kura izveidoja Eiropu tās pašreizējā veidā, kā arī par tiem kopīgajiem kultūras elementiem, kurus atnesis kristiānisms.
Kultūras vienotība atšķirībā no politiskas organizācijas vienotības neprasa no mums tikai un vienīgi lojalitāti: tā, gluži otrādi, paredz daudzveidību. Nav tiesa, ka vienīgais personības pienākums — tas ir pienākums pret valsti.
Un, ja ar šādu visaugstāko pienākumu tiek pasludināts indivīda pienākums pret lielvalsti, tad tas jau ir pilnīgs murgs. Minēšu piemēru, ko es ar to domāju. Neviena universitāte nedrīkst būt tikai nacionāla rakstura iestāde, kaut arī tā tiktu izveidota uz nacionāla pamata. Eiropas universitātēm vajadzētu būt saviem kopīgiem ideāliem un savām saistībām attiecībā citai pret citu. Tām jābūt neatkarīgām no valdībām. Tās nedrīkst būt mācību iestādes, kurās gatavo prasmīgus birokrātus vai kurās tiek radīti apstākļi zinātniekiem paņemt cik iespējams vairāk no saviem ārzemju kolēģiem. Universitāšu pienākums — sargāt zināšanas, meklēt patiesību un, cik nu tas ir cilvēka spēkos, iegūt gudrību.
Mani beigu vārdi vērsti pie Eiropas literātiem, kuriem ir īpaša atbildība par mūsu kopīgās kultūras saglabāšanu un izplatīšanu. Mums var būt visatšķirīgākie politiskie uzskati, taču mūsu savstarpējais pienākums — saglabāt mūsu kopīgo, politisko strāvojumu nesamaitāto kultūru. Tas nav personisku ambīciju jautājums: beigu beigās nav no svara, vai mēs patīkam cits citam, vai slavējam cits cita darbus. No svara pavisam kas cits — apzināties mūsu savstarpējo atkarību. Svarīgi saprast, ka viens bez otra mēs nespējam radīt tos brīnišķīgos darbus, kuri var kļūt par augstākas civilizācijas ceļazīmēm. Mēs šobrīd nespējam uzturēt savā starpā ciešus sakarus. Mēs nespējam apmeklēt cits citu kā privātas personas; ja mēs vispār kaut kur braucam, tad tikai pa valdības līniju, pildot savus dienesta pienākumus. Taču mums pa spēkam izglābt vismaz to kopīgo īpašumu, kura glabātāji mēs esam. Pasaulē, kas kļuvusi par tās materiālās postažas liecinieci kā tā, ko mēs esam pieredzējuši, arī šīm garīgajām bagātībām draud nenovēršama bojā eja.

Tulkojis Leons Briedis.