Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Jean-Pierre Houël, "Bastīlijas ieņemšana", 1789
 
Vēsture
24.07.2018

Eiropai liktenīgais jūlijs

Komentē
1

Pirms 229 gadiem 14. jūlijā lumpenu pūlis ielauzās kādā vecā ēkā Parīzē – cietumā, kur bija ieslodzīti 7 kriminālnoziedznieki, kurus sargāja pārdesmit pirmspensijas vecuma aktīvajam dienestam nederīgi sargi. Lielu daļu sargu vienkārši nosita, kaut tie paši bija atvēruši vārtus, ieslodzītos izlaida. Tā sākās notikums, kas vēstures annālēs ierakstīts kā Lielā franču revolūcija ("lielā" tāpēc, ka francūži dumpojas ik pa 5 minūtēm, tikko kā kaut kas nepatīk – turklāt, nevis skumji noīdot "bēdu manu lielu bēdu" pie valdības ēkas un izklīstot līdz nākamajam gadam, bet tā nopietni, ar bruģakmeņiem un plintēm rokā; tāpēc kaut kā jau tās viņu revolūcijas citu no citas jānodala).

Ja tā palūkojamies dziļāk, ignorējot didaktiskajā literatūrā ierakstītos primitīvos skaidrojumus a la "sviests ir dzeltena viela, ko ziež uz maizes", redzam, ka notikumi sākās kā visai ikdienišķs un klasisks valsts varas apvērsums, kuru plānoja un organizēja grupa politiskās elites, kas jutās pārāk mazu valsts pasūtījumu pīrāga gabalu saņēmuši. Neviens negrasījās mainīt valsts iekārtu vai tamlīdzīgus kardinālus pārkārtojumus (šajā sakarā uzskatāms piemērs ir revolucionāru izvēlētais karogs, kura trīs krāsas nu simbolizē republiku: zilā krāsa tajā simbolizē Sv. Mārtiņa zilo apmetni, baltā krāsa – karaļnamu un dievišķo kārtību, bet sarkanā – Sv. Dionīsija asinis, kas lijušas Monmartras pakalnā, tam zaudējot galvu). Daļa elites gluži vienkārši vēlējās tādu pašu kārtību kā aiz Lamanša esošajā Lielbritānijā, kur monarhs ir vien dekoratīva sinekūra, bet parādi komandē augstākā nobilitāte.

Izmantojot skribentu enciklopēdistu (kas, kā jau lielākā daļa akadēmisko aprindu pārstāvju, bija gatavi miesīgu māti pārdot par 30 sudraba eiro honorāru) pakalpojumus, plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos mērķtiecīgi tika izvērsta propagandas kampaņa, kas koncentrējās vienā: monarhija neizbēgami konvertēsies despotismā, karalis neesot spējīgs vadīt valsti, ir untumains klauns tronī, tautai nav nekādas lemšanas pār sevi, ierēdniecība ir tranu bars uz uzņēmējdarbības veselīgās miesas utt. Tas pavilka t.s. trešo kārtu, pie kuras interesēm tika apelēts, un lumpenus (pūlis bija vajadzīgs, lai izraisītu jukas, un katram bija skaidrs, ka pūlis pats varu sagrābt nespēj, taču spēj pie tās izbīdīt vadoņus). Savukārt trešā kārta kā reizi, pateicoties labklājības uzplaukumam un tam, ka pie varas pielaisti to pārstāvji, bija pateicīga augsne: nekas tā nepavelk ļaudis uz dumpošanos kā strauja labklājība, kas pamodinājusi alkas dabūt vēl un vēl, bet viss nenotiek tik strauji.

No sazvērnieku viedokļa apvērsumam tika izvēlēts ideāls brīdis, jo jebkādas reformas vislabāk īstenot laikos, kad mainās līdzšinējās struktūras.

Luijs XVI (Louis XVI, 1754–1793) tieši tobrīd bija pievērsies nopietniem valsts reformēšanas un modrnizēšanas plāniem, t.sk. arī parlamenta ietekmes palielināšanai. Taču reformas nekad vairumam nav patikušas, bet šajā gadījumā tas grāva senseno korporatīvo kārtību un pašus feodālo attiecību pamatus. Visas daudzās cunftes, ģildes, štati, asamblejas un pilsēti padomes zaudēja pastāvēšanas jēgu un savu ietekmi, valsts varai centralizējoties un nodokļu reformas draudiem kļūstot aizvien ticamākiem. Savukārt valsts centralizācija un unifikācija mazināja nobilitātes, augstākās ierēdniecības patvaļu un lieltirgotāju ietekmi, iekšpolitisko sadrumstalotību, savukārt nostiprināja birokrātijas un karaļa varu (ko uzskatāmi redzam pārdesmit gadus vēlāk, kad Napoleona veiksmes pamatā bija tas, ka viņš valsts centralizāciju īstenoja pāris gados, neceremonējoties ne ar kādām "paražām" un "tiesībām"; ar Luija XVI varu tas nebūtu iespējams vai ievilktos uz desmitgadēm).

Opozīcija momentā sajuta briesmas un centās balstīties uz lokālajiem parlamentiem, lai kavētu iecerētās valsts reformas karaļa sasauktajos Ģenerālštatos. Savu lomu nospēlēja tāds tīri propagandisks izdomājums, ko vēlāk akadēmiski nostiprināja liberālie vēsturnieki, kā Luija XVI kā "vāja valdnieka" tēls. Kaut tieši tas, ka viņš nepakļāvās nevienai politiskajai frakcijai, bet apzināti orientējās uz kardinālu valsts modernizāciju, par spīti gaidāmajam sašutumam, liecina par pretējo. Ja ņemam vērā tikai faktus, nevis to vēlākās interpretācijas, varam diezgan droši raudzīties uz Luiju XVI kā uz spēcīgu un zinošu personību, kas mērķtiecīgi bija uzsācis cīņu ar feodālisma paliekām, uzmanīgi sākot likvidēt visu milzumu starpnieku, kas gadsimtus barojušies no varas siles.

Ļaudis Austrumeiropā pieraduši pie marksistiskās definīcijas par tautas masām, ideoloģijas un iekārtas maiņu, un arī Rietumos kreiso vēsturnieku ietekme notikumu traktājumā ir ļoti liela. Taču, ja palūkojam faktoloģisko materiālu, redzam, ka praktiski jebkura revolūcija nav vis viens notikums, bet gan īsā laika periodā straujā secībā notikušu valsts varas apvērsumu ķēde, kuras rezultātā daļēji vai pilnībā tiek sagrauta valsts vara, bet sabiedrība totāli dezorientēta. Šādos juku laikos "iniciatīvas grupas" apzināti izvirzīja sev vēlamas gadījuma figūras (nu visādi tur gaišie tēli, marati un dantoni, kuri skrien pa priekšu ar "liesmojošu sirdi rokā", kamēr īstie pavediena vērpēji sēž kāda Zoo paviljonā, dalot amatus un ietekmes sfēras), kas var kļūt visuvareniem diktatoriem uz stundu vai pat gadu (otrais variants drīzāk izņēmums, jo pārāk reti sastopams). Retāk pie varas izraujas arī kāds no organizatoriem, kas gan biežāk noticis sabiedrībās ar nesarežģītu sociālo struktūru. Turklāt visbiežāk paralēli notiek arī strauja intelektuālā degradācija: ar katru mazo apvērsumu "augšā" nonāk aizvien neizglītotākas, nekulturālākas un nekompetentākas personas. Tie ir idejiski stulbeņi (t.i., tie, kas patiesi tic tam tukšo saukļu savārstījumam, ko avīzēs raksta un laukumos sludina revolucijas oratori), kam normālos apstākļos labākajā gadījumā būtu partijā "izsūtāmie puikas", vienkārši kriminālnoziedznieki (visas revolūcijas sākas ar policijas iecirkņu demolēšanu un cietumu atvēršanu), ksenofobi (sāk ar "svešo" veikalu demolēšanu un slepkavošanu), psihiski nelīdzsvarotas un varaskāras, pat sadistiskas personas, ārvalstu algoti aģenti u.tml. kontingents. Bieži vien īsteni revolucionāri dažādās proporcijās sevī apvienojuši visas uzskaitītās īpašības.

Taču, lai tas viss iekustētos, nepieciešamas vismaz divas, savstarpēji nesaistītas, pat konkurējošas sazvērestības "organizācijas komitejas". 1789. gada notikumos viena opozīcijas vadoņu grupa ir acīmredzama: tie bija ievērojamā populista Orleānas hercoga Filipa (Louis Philippe Joseph d'Orléans, 1747–1793), saukta par Vienlīdzīgo (Égalité), piekritēji, kas īstenoja pēc kārtas otro apvērsumu. Taču interesantāki šķiet paši pirmie, proti, pasākuma aizsācēji.

Otras grupas veidošanās bija vēl interesantāka, jo vairāk balstījās nevis kādā racionālā aprēķinā, bet gan viena cilvēka aizvainojumā. Tālajā 1774. gadā lilijām klātajā tronī kāpa jaunais Luijs XVI, reizē pasludinot jaunāko brāli, Provansas grāfu, par dofinu, t.i., troņmantnieku. Pašam karalim bērnu nebija, kas visnotaļ priecēja abus jaunākos brāļus – Provansas grāfu Luiju (Louis Stanislas Xavier, comte de Provence, 1755–1824) un Artuā grāfu Šarlu (Charles Philippe, Comte d’Artois, 1757–1836). Taču katrā laimes stāstā, t.i., medus podā, iegadās savs piliens darvas: 1778. gada decembrī monarhu ģimenē nāca pasaulē pirmais bērns – Marija Terēze Šarlote (Marie Thérèse Charlotte de France, 1778–1851) –, bet oktobrī, vēl vairāk sarūgtinot sarūgtinot tēvočus, ilgi gaidītais troņmantnieks Luijs (Louis Joseph Xavier François, 1781–1789), kurš kļuva par dofinu. Pēc otrā dēla – Šarla (Louis Charles, 1785–1795) – piedzimšanas 1785. gada martā provansieši tika atbīdīti no troņa vēl tālāk, bet de Artuā dzimtai vispār nācās atmest cerības kādreiz pretendēt uz troni. 

Tas bija smags trieciens radiņiem, kas jau bija nobaudījuši varas saldmi reģentūras gados. Kā jau tas pieņemts, ģimeņu naids vērsās pret galveno vaininieci – troņmantnieku dzemdētāju Mariju Antuaneti (Marie-Antoinette de Habsbourg-Lorraine, 1755–1793) –, par kuru abi karaļa brāļi nu sāka pie pirmās iespējas salonos izmest pa jēlam jociņam, bet Provansas grāfs pat apmaksāt neķītru paskvilu autorus, cenšoties maksimāli diskreditēt karalieni (kas neizbēgami skāra arī karali). Niknums un nesodāmība apvienojumā ar lielu daudzumu brīva laika grāfam ļāva paplašināt kampaņu, un nu jau viņa apmaksāti ļaudis sāka aktīvi izplatīt baumas gan par karaļa vīrišķo nepilnvērtību, gan to, ka tā bērni esot bastardi, kas sadzīvoti ar sulaiņiem, bet karaliene esot traka nimfomāne, kura smadzeņu prāta trūkumu kompensē ar hipertrofētu miesaskāri.

Kad atmosfēra tika nokaitēta līdz maksimumam un Parīzi pārņēma jukas – sazvērestībā neiesaistītā aristokrātija un tirgotāji bēga, atstājot kārtības atjaunošanu varas struktūru ziņā, savukārt iesaistītās personas ar Provansas grāfu priekšgalā organizēja bruņotu piekritēju grupas, nemitīgi pārvietojās no viena pilsētas gala uz otru, esot klāt visos lielākajos notikumos, lai vajadzīgajā brīdī būtu vajadzīgajā vietā. Tikai 1791. gada jūnija otrajā pusē, redzot, ka no pudeles izlaisto džinu nevarēs savaldīt, viņš ar ģimeni pameta haosa pārņemto valsti, dodoties uz Nīderlandi, lai no malas vērotu, kā paša ambīciju izprovocētais cunami pārvērš valsti daudz fundamentālāk, nekā jebkādam reformatoram rādījies pat vispārdrošākajos sapņos.

Artuā grāfs – apgaismotājs, vēlākais ASV Neatkarības kara varonis –, kura pilī 1789. gadā norisa slavenais opozicionāru zvērests bumbas spēļu zālē (Serment du jeu de paume), pēc visa spriežot, valsts apvērsumā nepiedalījās. Lumpenu uzvaras gājiens viņu tā šokēja, ka jau vasarā viņš ar ģimeni aizbēga no Francijas. Visticamāk, rūgti nožēlojot savu ieguldījumu monarhijas pamatu graušanā.

Kā veci ļaudis saka: ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts…

P.S. Lokālās vēstures, jeb novadpētniecības cienītājiem – reti kurš zina, ka šajā pasaulslavenajā brīvības cīnītāju smacēšanas vietā – Bastīlijā – ķēdēs sakalts un bijis ieslodzīts arī kāds mūsu novadnieks, proti, paša Viņa Gaišības hercoga Pētera miesīgs jaunākais brālis Karls (Karl Ernst von Biron, 1728–1801), kuru 1768. gadā Parīzē apcietināja kā naudas un vekseļu viltotāju un kabatzagļu bandas vadoni. Ģimenei, zobus sakožot, nācās "melno avi" izpirkt, citādi sēdētu nabags līdz revolūcijai un ieietu vēstures annālēs kā revolūcijas atbrīvotais monarhijas upuris.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1
Ziedo "Satori" darbībai!