Komentārs
20.04.2015

Eiropa ieskatās spogulī

Komentē
3

Vēl pirms dažiem gadiem politiķu, preses un analītiķu vairākums Eiropā noteiktu politisko partiju un kustību grupu (sākot ar britu Neatkarības partiju, beidzot ar "Jobbik" Ungārijā) sauca par "margināļiem". Ar gariem zobiem tika atzīts, ka dažkārt "margināļiem" politiskajā arēnā sokas gluži labi (Brīvības partija Nīderlandē vai Nacionālā fronte Francijā), tomēr šos panākumus centās traktēt kā nejaušības. Kad nu "margināļu" veiksmes periods turpinājās, un saukt par "margināļiem" grupas, kuras atbalsta 10,15, 20 % vēlētāju, mute nevērās, akcents pārvirzījās uz apzīmējumiem "radikāļi", "galēji populisti" utt. Tomēr šie valodnieciskie vingrinājumi neko nemainīja tādā ziņā, ka, dažādi apzīmēti, šie politiskie spēki turpina (Grieķija) un turpinās (šogad gaidāmajās vēlēšanās Spānijā, Lielbritānijā) savākt arvien vairāk balsu. Kas notiek?

Tradicionālās atbildes skan apmēram tā: radikāļi arvien plūc laurus ekonomiskās nenoteiktības apstākļos. Plus imigrācijas un kultūru dažādības izraisītās problēmas. Plus Kremļa finansiāls atbalsts. Neapstrīdot nevienu no šiem argumentiem, tikpat skaidrs ir tas, ka tie nav piemērojami procesam kā tādam. Piemēram, "Podemos" Spānijā nu nekādi nespēlē uz ksenofobiskām noskaņām, savukārt UKIP Lielbritānijā nekoķetē ar Putinu. Tādēļ piedāvāju vēl dažas versijas.

Sociālo zinātņu pārstāvji nereti piktojas par skaidras ideoloģijas trūkumu esteblišmenta partijās, jo tas apgrūtina politikā lauka analīzi. Savukārt citi arvien izplūdušākās līnijas starp partijām uztver kā mūsdienām normālu parādību – ekonomiskais un tiesiskais rāmis ir tāds, ka objektīvi iespējamas tikai nianses un atšķirīgi akcenti.

Lai kā arī būtu, liekas, ka šī tēma, kas ilgu laiku interesēja tikai pašus politiķus un analītiķus, ir nonākusi arī "ierindas" vēlētāju uzmanības lokā un viņiem redzamais nepavisam nepatīk. Lai kognitīvo zinātņu pārstāvji spriež par to, vai cilvēkam ir raksturīga vēlme saņemt "skaidras atbildes" un labi saskatāmus nošķīrumus apkārtējā pasaulē, tomēr liekas, ka situācija, kad divas, trīs elites grupas vienkārši laiku pa laikam nomaina cita citu pie varas ruļļiem, bet citādi piedāvā līdzīgus, it kā visaptverošus uzstādījumus, arvien lielāku ļaužu skaitu neapmierina. Zīmīgs gadījums ir Lielbritānija, jo tās iemītnieki nav zināmi kā karstgalvji, tomēr pieņēmums, ka šajā valstī ir kaut kas līdzīgs divpartiju sistēmai (toriji un leiboristi) vairs ļoti konkrēti nav spēkā. "Vēsie" briti varbūt atsaluši pret t.s. trešo partiju (liberāldemokrātiem), toties "atklājuši" sev jau minēto UKIP, skotu nacionālistus un pat ilgstoši kaut kur patiešām perifērijā klīdušos zaļos. Īsi sakot, arvien lielāks ir pieprasījums pēc skaidras politikas, pat ja šī skaidrība ir tikai dažos jautājumos, bet pārējos ir "peldēšana". Pat ja šī skaidrība ir kļūdaina, populistiska utt.

Un tas, starp citu, ir ļoti interesanti, jo uzrāda interesi par politiku vispār. Respektīvi, ir pieņemts uzskatīt, ka mūsdienās cilvēki par politiku dažādu iemeslu dēļ domā arvien mazāk. Grūti apstrīdēt, tomēr tad ir jautājums: kāpēc tad vispār interesēties par partiju piedāvājumu un meklēt kaut ko atbilstošu, pat ja tas tiek uzskatīts par eksotisku? Vai nu ignorē, vai pēc mazākā ļaunuma principa izvēlies vienu no divām, trim "tradicionālajām" partijām. Bet, redz', meklē ko garšas kārpiņām tuvāku, kairinošāku – tātad interesējas, rakari.

Domāju, ka savu lomu aprakstāmo politisko grupu augšupejā nospēlējušas arī tendences mūsdienu medijos. Proti, tradicionāli sistēma funkcionēja apmēram tā: politiskā šķira, kā zināms, vienmēr un par visu melo, bet brašie žurnālisti viņus atmasko un informē par lietu patieso stāvokli. Neieslīgstot iztirzājumā par iemesliem, masu mediji šo lomu daļas publikas acīs zaudē. Respektīvi, daļa publikas masu medijos vairs neredz atspoguļojumu/skaidrojumu tam, KAS NOTIEK PATIESĪBĀ. Un tā ir brīnišķīga augsne personāžiem (skat. pašmāju A. Kaimiņu), kuri apsola IZSTĀSTĪT, KĀ IR. Kancele tukša nestāv – garīdzniekus jau krietni sen nomainīja dažādi skribenti, bet nu arī tie tikai uzdzen žāvas (nu cik var klausīties par to, ko teicis ministrs A vai eksperts B, kurš sācis aizdomīgi atkārtoties, vai ko sastrādājusi "zvaigzne" C...). Bet dzirdēt kādu, kurš runā ar tevi tev saprotamā valodā par tevi interesējošām lietām, tak' gribas.

Šīm grupām palīdzējusi arī politiskā retorika. "Vecajos labajos" laikos pietika kādu viedokli apzīmēt kā "antisemītisku" vai "rasistisku", lai liela daļa publikas noskurinātos un, pat sirdī turpinot simpatizēt viedoklim, pieņemtu, ka, ja nu tāds dominējošais novērtējums ir, kaut kā nepieklājīgi to apstrīdēt ar savu tiešu atbalstu viedoklim. Laika gaitā, kad politkorektuma ietvaros jēdzienus "ksenofobs", "nacionālists" u.c. sāka lietot visos iespējamos gadījumos, kad ar kādu viedokli vajadzēja tikt galā strauji un bez diskusijām, jēdzieni sāka zaudēt asumu, košumu. Kā jau tas notiek arvien, ja kaut ko dzird, lasa, redz vai ēd bieži. Savukārt pēc PSRS sabrukuma mēģināt kādu dēmonizēt, nosaucot par "komunistu" vai "kreiso radikāli", arī nebija lielas jēgas – nebija vairs biedējošā atskaites punkta komunistiskās impērijas izskatā. Nu, atlicis vēl "populisms", kas savukārt ir slideni divu iemeslu dēļ – gan tāpēc, ka nereti pats esteblišments rīkojas līdzīgi kā lamātie "populisti", gan tāpēc, ka gana daudzi neko sliktu "populisma" saturā nemaz nesaskata. Eiropas kreisie, kuri kritizē Izraēlas politiku Palestīnā, pašsaprotami nepieņem, kad viņu viedokli mēģina raksturot kā "antisemītisku". Ir grūti atzīt kļūdas imigrācijas politikā un vienlaicīgi šīs politikas kritiķus saukt par "ksenofobiem". Un ko darīt ar Vildersu, kurš gan uzbrūk imigrantiem, gan aizstāv seksuālās minoritātes? Kā viņu "nosaukt"? Īsi sakot, aizrautīgā žonglēšana vairāku desmitgažu garumā ar "sliktiem" apzīmējumiem ir mazinājusi šīs taktikas efektivitāti. Rezultātā daudzus vēlētājus vairs nesabaidīsi ar verbālu pirksta kratīšanu.

Labi, bet kas tālāk? Ja pieņemam, ka t.s. radikālo grupu pieņemšanās spēkā Eiropā turpināsies.

Tradicionālā sevis mierināšana bija saistīta ar to, ka radikāļi sper zemes gaisā, kamēr ir opozīcijā, savukārt, nonākot pie varas, apjēdz kompromisu nepieciešamību un spēles noteikumus vispār. Varbūt, lai gan Grieķijas piemērs liek šo apgalvojumu mazliet apšaubīt.

Patiesībā, ja nerunājam par Āfriku, kas ir specifisks gadījums, Dienvidamerikas, arābu valstu un Āzijas pēdējo desmitgažu vēsture liecina, ka "sliktā zēna" tēls, kādai partijai vai personāžam turpinot Rietumu demokrātu ieskatā nesmuki uzvesties arī pēc nākšanas pie varas, nav milzu problēma. Argentīna, Ekvadora, Pakistāna, Ēģipte, Malaizija, Uzbekistāna utt. "Demokrātiskā pasaule" vai ģībst sašutumā par kādas valsts līderu ksenofobiskajiem, tumsonīgajiem, agresīvajiem izteikumiem un rīcību, bet nosodījumā pārgrieztās acis neko daudz pašus "sliktos zēnus" neietekmē. Kaut paveramies uz Eiropas apmulsušo dīžāšanos, nesaprotot, kā izturēties pret "Eiropas pēdējo diktatoru", Baltkrievijas vadoni Lukašenko. Te, protams, var iebilst, ka pašā Eiropas Savienībā spēles noteikumi ir stingrāki, valstu nepieciešamība tiem pakļauties kaut pašu interešu vārdā – lielāka. Protams, tomēr kaut Ungārijas piemērs liecina, ka nosodījumi un draudēšana ar izstumtā statusu var arī nenostrādāt.

Līdz ar to atļaušos apgalvot, ka politika as usual Eiropā tuvojas savam noslēgumam un arī visaugstākajā politiskajā līmenī mēs redzēsim, pieklājīgi izsakoties, ļoti interesantus tipāžus. Būs grūti, kaitinoši, sarežģīti, tomēr vaidēt par demokrātijas norietu, vēlētāju neapzinīgumu utt. nav vērts. Ja mēs pieņemam, ka ekonomikas, tehnoloģiju, ekoloģijas jautājumos dzīvojam arvien neprognozējamākā pasaulē, kurā nav vieglu risinājumu, kādēļ lai politikā būtu citādi?

Eiropas situācijā gan ir kāda varbūtība, kuras piepildīšanās gadījumā arī šo rindu autors satrūktos. Mums tātad ir pulka partiju un grupu, kas tiek sauktas par antiimigrantu. Savukārt paši imigranti, cik noprotams, vai nu par politiku sevišķi neinteresējas, vai arī atbalsta kreisās, kreisi centriskās partijas, kuras uzskata par savai dienas kārtībai salīdzinoši draudzīgākām. Jautājums: kāpēc lai imigranti neveidotu specifiski savas intereses aizstāvošas partijas. Ja t.s. viena jautājuma partijas ir vienā "pusē", kāpēc lai tādas nebūtu otrā? Ja tradicionālās partijas, kā redzam, nespēj apmierināt arvien lielāku daļu sabiedrības jautājumos par ekonomisko politiku, sociālo taisnīgumu, imigrācijas ierobežošanu, jāņem vērā, ka tieši tāpat imigrantus var neapmierināt līdzšinējie tradicionālie "kūrētāji" kreiso partiju izskatā. Ksenofobi saķeras ar imigrantu partijām – lūk, šāda perspektīva gan ir neomulīga. Bet iespējama.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!