Foto - Tomas Ivanauskas
 
In memoriam
04.12.2018

Eimunta Nekrošus (1952-2018) teātris jeb "Kāpnes ir"

Komentē
0
Saglabā

Kad cilvēks šķiras no dzīves, pāri jau paliek arī nemirstamā daļa – jūtas un domas, ko viņš radījis citos. Mīlestība, pateicība, skumjas... Par lietuviešu visu laiku izcilākā režisora Eimunta Nekrošus pāragro nāvi sēro ne tikai viņa dzimtene, bet daudzi jo daudzi cilvēki visā pasaulē, kas redzējuši viņa neaizmirstamās, ne ar ko nesalīdzināmās izrādes. Arī Latvijas vidējās un vecākās paaudzes skatuves māksliniekiem un teātra kritiķiem šī 20. novembra agrā rītā saņemtā nāves ziņa bija negaidīts trieciens. Jo Nekrošus ziedu laiku izrādes, tapušas 20. gadsimta 80. gados un 90. gadu pirmajā pusē, daudziem no mums bija un uz visiem laikiem paliks neatņemama dzīves daļa.

Es Eimunta Nekrošus izrādēs esmu piedzīvojusi ko tādu, kas ar mani nav atkārtojies nekad, skatoties citu, tāpat par ģeniāliem atzītu, režisoru darbus. Tas notika "Tēvoča Vaņas" uzveduma laikā. Kā šajā, tā daudzās citās E. N. izrādēs skatuves telpā nekad nav klusuma – šķiet, gaiss zum, it kā kāds, saskaņā ar Šekspīra uzskatiem, spēlētu debess sfēru mūziku. Un, kā noskaidrojās vēlāk, tā arī bija mūzika, visbiežāk pareizticīgo korāļi, kas uzplūda un atplūda, līdzīgi jūras viļņiem – te intensificējoties, te gandrīz pārtrūkstot. Un, lūk, vienā šādā klusinātās mūzikas paisuma laikā man radās sajūta, it kā virs manis atvērtos griesti, jumts un pat debesis. Bezgalīga, gaiša perspektīva, kura radīja pēkšņas pacilātības un vienlaikus tādu kā liela vājuma sajūtu. It kā es vairs nebūtu es, it kā ar mani rīkotos kādi citi spēki. Klusi lija neapturamas asaras.

Lai arī Nekrošus teātris ne tikai talantīgi interpretēja lugas, izstrādājot neatkārtojamu skatuves valodu, bet ļāva skatītājiem piedzīvot garīgo atklāsmi, tas tomēr neradās pats no sevis un tukšā vietā. Nozīme ir gan režisora izcelsmei, gan studijām, kā arī garīgajām un kultūras tradīcijām, ko viņš mantoja no savas vides.

Nekrošus piedzima Žemaitijas laukos zemnieku ģimenē un pirmo izrādi profesionālajā teātrī redzēja, tikai mācoties 10. klasē. Kāds impulss izteikti intraverto jaunekli mudināja kļūt par aktieri, nav zināms. Nekrošus kursabiedri Lietuvas Konservatorijas aktiermākslas fakultātē – Kosts Smorigins, Vids Petkēvičs, Aļģirds Latēns, Daļa Storika, Daļa Overaite, Remigijs Vilkaitis, Kristina Kazlauskaite – vēlāk spēlēs galvenās lomas viņa izrādēs. Kopā ar gadus četrus vecāko Vladu Bagdonu, kurš Nekrošus iestudējumos it kā kļūst par režisora otro "es".

Pēc pirmā mācību gada kursa vadītāja režisore Daļa Tamulevičūte, kura E. N. radošajā mūžā vairākkārt nospēlēs labā eņģeļa lomu, iesaka viņam doties uz Maskavu studēt režiju. Valsts teātra mākslas institūtā par jaunā lietuvieša kursa vadītāju kļūst Andrejs Gončarovs – konservatīvs Staņislavska sistēmas adepts. Konflikts kursa vadītāja un topošā teātra reformatora starpā kļūst neizbēgams. Kaut arī E. N. strādā kā apsēsts – citi studenti mācību gados sagatavo piecus fragmentus, viņš – piecdesmit – tik un tā nākas atkal un atkal klausīties: "Jūs neejat īsto ceļu," – un saņemt trijniekus specialitātes pamatdisciplīnās. Divarpus gadus E. N. Maskavā dzīvo bez stipendijas, pārtiekot no vecāku sūtītām pārtikas paciņām. Bet spītīgi turpina iet savu, neīsto ceļu.

Diplomdarbu – Šeilas Dilenī "Medus garšu" – E. N. iestudē Viļņas Jaunatnes teātrī, bet štata vietu dabū Kauņas Drāmas teātrī, kur top divi darbi, kuros jau saskatāmas jaunā režisora neordinārā rokraksta iezīmes – Sauļus Šalteņa "Doķišķu ciema balādes" un Antona Čehova "Ivanovs". Taču Nekrošum Kauņā neizdodas iesakņoties – astoņus gadus vecākais teātra galvenais režisors Jons Vaitkus jaunajā kolēģī saskata nevēlamu konkurentu un viņa lēmumi tīši vai netīši rada problēmas iesācēja darbā, kad tas nedabū vajadzīgos aktierus un kad tam nepiešķir vajadzīgo mēģinājumu skaitu.

1979. gadā, Daļas Tamulevičūtes aicināts, Nekrošus pārceļas uz Viļņas Jaunatnes teātrī, kur nostrādā līdz 1993. gadam. Te arī izveidojas īstais Nekrošus. Teātra vadītāja savam bijušajam skolniekam rada vārda tiešā nozīmē siltumnīcas apstākļus – viņš var brīvi izvēlēties, ko iestudēt un kā, viņam tiek piešķirti vajadzīgie aktieri un netiek ierobežots mēģinājumu laiks. E. N. mēģina pat deviņus mēnešus un ilgāk, un tā nav pierasta prakse ne padomju laikā, ne tagad. Ir arī gadījumi, kad pēc gadu ilgušiem intensīviem mēģinājumiem tiek izziņota pirmizrāde, nodrukātas afišas un programmas, bet režisors ierodas teātrī un paziņo – izrādes nebūs. Jo viņam nav izdevies adekvāti īstenot savu vīziju. Tā notiek ar "Karali Līru" un "Karmenu". Vēlāk atevišķi fragmenti no abortētajām izrādēm uzplaiksna citos darbos – piemēram, "Karalis Līrs" "Degunā" un "Karmena" "Mazajās traģēdijās". Ilgajos mēnešos, kad no Viļņas nepienāk ziņas par jaunu Nekrošus izrādi, jo režisors vienatnē ir nozudis Lietuvas laukos vai ārstējas klīnikā, teātra interesenti cits citam jautā – vai Nekrošus vēl turpinās? Un piedzīvo laimes sajūtu, uzzinot, ka top jauns darbs.

Četros piecos gados Nekrošus padara Viļņas Jaunatnes teātri par teātra entuziastu svētceļojumu mērķi. Sākotnēji režisora slava izplatās Padomju Savienības mērogā, bet no 80. gadu otrās puses teātris kā viens no pirmajiem padomju teritorijas kolektīviem sāk regulāri doties viesizrādēs uz Rietumiem.

Nekrošus daiļradi ietekmē četri visai skaidri jaušami, kaut arī, pilnīgi pieļaujams – neapzināti – avoti. Pirmkārt, lietuviešu folklorā balstītais pasaules uztveres harmoniskais universālisms un visu lietu savstarpējā saistība. Otrkārt, katolicisma mistika ar mītu par dvēseles augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Treškārt, krievu kultūra. Režisors labi pārzina krievu literatūru (Čehovu, Gogoli, Puškinu) un iestudē to, akcentējot metafiziskos aspektus. Un – viņa darbā ar aktieri vienlīdz nozīmīgs ir Staņislavska izstrādātais psiholoģiskais reālisms un Meierholda, kā arī Vahtangova izkoptā skatuviskā groteska. Ceturtkārt, tipoloģiski konstatējama Nekrošus mākslas sasaukšanās ar Lietuvas kaimiņzemes Polijas dižajiem romantiķiem. Tāpat kā Ādamam Mickēvičam, Juliušam Slovackim un Zigmuntam Krasinskim, arī viņam tuva mākslinieciska vīzija (iemiesots sapnis vai nojauta), kā arī mistērijas filozofija.

Nekrošus savās izrādēs tēlu dzīvesstāstu parasti veido kā arhetipisku vēstījumu, kas atklāj visiem cilvēkiem raksturīgas likumsakarības. Visvienkāršākajā dzīvesstāstā viņš atrod jeb iekodē mītu struktūras – gan reliģiskajiem, gan folkloras, gan kultūras mītiem piederošās. Piemēram, "Kvadrātā" – mīts par Romeo un Džuljetu, "Pirosmani, Pirosmani..." –"Mocarts un Saljēri", "Degunā" – Augšāmcelšanās mīts, "Tēvocī Vaņā" – mīts par skaisto Helēnu, "Hamletā" – Jaunās Derības mīts par Tēvu un Dēlu, "Gadalaikos" – ar gadskārtu ritumu saistītais Atdzimšanas mīts...

Mītiskā domāšana saistīta ar harmonisku, optimistisku pasaules uztveri, pārliecību par apzinātas likumsakarības allažīgu atkārtošanos. Taču Nekrošus izrādes veic skatītāja attīrīšanos caur traģisku pārdzīvojumu, kas izlādējas katarsē. Jo viņa uzvedumos mīts ir deformēts, tas ir it kā iestrēdzis un nespēj sevi līdz galam realizēt. Tāpēc, ka laiks ir cits un cilvēks ir cits – uz sevi vērsts reflektējošs individuālists. Pretnostatījums, kas Nekrošus izrādēs veidojas starp ideālās (mītu) pasaules tēlu un reālās (mūsdienu) pasaules tēlu, ir traģiskas augstsprieguma enerģijas uzlādēts. Tādā kārtā režisors jebkuru tēlu, situāciju, mirkli piesātina ar skumjām par visas cilvēces un katra personīgo Zaudēto paradīzi.

Nekrošus savās izrādēs primāri izmanto neverbālas izteiksmes formas; viņš savas teātra leģendas "izstāsta" ar fiziskām darbībām, nevis ar intelektuālo, bet ar vizuālo tēlainību. Režisors veic lugas (vai prozas) totālu dekonstrukciju, autora teksta objektīvos tēlus aizstājot ar savas fantāzijas radītiem subjektīviem tēliem. Savus metaforiskos uzvedumus E. N. stāsta kā leģendas vai pasakas – uz skatuves organizējot konkrētas, sadzīviski tiešas norises, kurās iekodēta mītiskā jēga, kas piešķir šīm norisēm poētisku raksturu. Tā veidojas divi jēgas līmeņi, kas E. N. izrādes padara demokrātiskas, pieejamas plašam skatītāju lokam – uztveramas gan tiem teātra apmeklētājiem, kas prot lasīt tikai tiešās skatuves norises, gan tiem, kuri tver arī pārnestās nozīmes. Piemēram, viens no skaistākajiem E. N. radītajiem tēliem ar diviem uztveres līmeņiem rodams izrādē "Un garāka par mūžu diena ilgst", kura bez vārdiem vēsta, ko tālās stepes ciemata iedzīvotājiem nozīmē skolotājs Abutalips, kam lemts kļūt par politiskas denunciācijas upuri. Atskan putnu dziesmas, ermoņiku spēlēts motīvs, skatuvē ieriešas silta gaisma, iznāk Abutalips ar kārti, bērnu bara ielenkts. Viņš rāpjas pa kārti uz augšu, lai piestiprinātu tajā putnu būri. (Abutalips – pavasaris.) Uzrāpjas un sastingst – uz divriteņa piebraucis milicis, lai viņu arestētu par neatļautu grāmatu lasīšanu. Putnu dziesmas un mūzika pieņemas spēkā, ciematnieki, žagaru galos uzdūruši maizes šķēles un iekāruši ūdens krūzītes, stiepj tos uz augšu skolotājam, lai viņš vēl kaut drusku noturētos viņu ciema debesīs...

Vai "Trīs māsu" pirmais cēliens, kur māsas saķer glāzēs, pārsedzot tās ar plaukstām, dūmus no atbraukušo virsnieku smēķētajiem papirosiem. Kā atmiņas-sapņus par zaudēto dārgo Maskavu.

Kādā intervijā, runājot par "Hamletu", E. N. saka: "Mēģinot "Hamletu", es gribēju atgriezties pie vecā naivā teātra tradīcijas, pie rupjā teātra poētikas." Ar "veco naivo" teātri režisors visdrīzāk saprot Elizabetes laikmeta teātri, kur publikas piesaistīšanai bez cita tika praktizēti dažādi skatuves brīnumi, bez kuriem nav iedomājams arī E. N. teātris. Ar to atšķirību, ka lietuvieša izrādēs šiem brīnumiem visbiežāk ir metafiziska daba. Piemēram. No debesīm krītošs akmeņu lietus "Makbetā". No rokas pieskāriena uzliesmojoša krēsla atzveltne "Hamletā". Degošas sveces uzlidošana vertikāli debesīs un milzīgas, pret mirušā dona Žuana pēdām atbalstītas grāmatas lapas, kuras pašas no sevis sāk šķirties "Donā Žuanā. Mērī". Veca, salīkusi vecenīte bez ieskriešanās uzlec pusotra metra augstumā uz Gogoļa pieminekļa pamatnes "Degunā".

"Hamletā" virkne brīnumainu pārvērtību saistās ar ledus tēlu, kas acīmredzot iemieso atriebību. Tēva rēgs iznes ledus kluci un liek Hamletam ar kailām kājām nostāties uz tā dedzinoši saldējošās virsmas, bet potītes iesvaida ar savu mēli un plaukstām, kas atkausējušas ledaino ūdeni. Tad, pacēlis virs galvas un triekdams pret zemi, Rēgs sašķaida ledu tūkstoš drumslās un atbrīvo pašā tā viducī iesaldēto atriebības ieroci – dunci. Ielicis trīcošā Hamleta stīvajos pirkstos dunci, Rēgs vēl brīdi patur tā roku, lai pārliecinātos, vai nāves ierocis neizkritīs. Bet pāri visiem šīs izrādes brīnumiem tomēr paceļas lustra, ko Rēgs iededz, sagatavodams savu dēlu atriebības iniciācijai "būt vai nebūt" monologa laikā. Lustra iemieso dabā neiespējamo – uguns un ledus savienojumu vienā objektā: degošas sveces ir iestiprinātas aplī, no kura nokarājas ledus kristāla piekariņi. Ledum kūstot, no lustras līst ūdens šaltis, samērcēdamas Hamleta balto kreklu un likdamas tam sairt gabalos. Pie ādas pielipušie, vēl nenokritušie krekla fragmenti Hamletam sagādā neciešamas sāpes. Gluži kā Hērakla krekls, kuru Dejanīra mērcēja Lernes hidras indes piesātinātajās kentaura Nesa asinīs. Tāpat kā Sofokla "Trahīnietēs" – mirusī pagātne, kas nogalina dzīvo tagadni. Nāve kā dāvana no pagātnes. Tieši tā E. N., šķiet, vērtē Rēga doto uzdevumu. Pie tam Tēvs mīl savu Dēlu, bet kļūst par tiešo vaininieku tā nāvē. Šī Nekrošus mākslas tēlos paustā pārliecība skanēja ļoti aktuāli desmitgadē pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas.

Tāpat pie Rupjā jeb laukuma teātra arsenāla pieder aktieru spēle ar priekšmetiem, piešķirot tiem dzīvas būtnes veidolu vai cilvēkiem – dzīvnieku veidolu. Pie pasaules teātra hrestomātiskajiem tēliem kopš 1983. gada pieder nevaldāmais kamielis Karanars, ko atveidoja četri vīri, ne tikai paceltās nūjās izlokot un kamieļa siluetam līdzīgi darbinot resnu, mezglainu tauvu, bet atklājot arī kamieļa raksturu un nevaldāmo satraukumu, sajūtot pretējā dzimuma aicinājumu ("Un garāka par mūžu diena ilgst"). Šajā pašā izrādē starpstacijas sievas, pārmetot pāri galvai lakatu, "pārvērtās" kamieļmātēs. Elsinorā ieradušies aktieri, uzvilkuši vilkādas kažokus, kļūst par sargsuņiem pie valdnieku troņa ("Hamlets"). "Ķiršu dārza" finālā Raņevskas muižas iedzīvotāji un viesi ar stilizētām zaķu kustībām tramīgi aizļepato uz dārzu. Viņi ir zaķi, kuri tiek vajāti un kuri vienlaikus ir paši nograuzuši savu dārzu.

Rupjā un svētā teātra, izmantojot Pītera Bruka terminoloģiju, simbioze visuzskatāmāk izpaudās E. N. iestudētajā Gogoļa stāstā "Deguns", kas strukturāli bija būvēts kā mistērija. Erotiski divdomīgās ainas ar majoru Kovaļovu un viņa atdzīvojušos nogriezto "orgānu" bija veidotas izteiktā karnevāla jeb tautas smieklu kultūras estētikā, turpretī paralēlais, ar reliģiskām alūzijām cauraustais vēstījums par Gogoļa mokām ar savu talantu skanēja dramatiskā toņkārtā. Bārddzinis Kovaļovam pēc viņa lūguma nogriezto fallu ievieto trīslitru burkā, aizbāž ar vates kumšķi un iemet atkritumu tvertnē. Pēc kāda laika Kovaļovs, ejot garām atkritumu kastei, izdzirdis klaudzināšanu, paceļ tās vāku. Lēnām parādās, šķiet, asinīm piesūcies burkas aizbāznis, kas gan tā nebūt nav. Tas ir atdzīvojies un cilvēkā iemiesojies Orgāns ar sarkanu cepurīti, kurš turpmākajā izrādes gaitā neatstājas no Kovaļova, izraisot majorā greizsirdību ar saviem fenomenālajiem panākumiem daiļā dzimuma valdzināšanā.

Nekrošus teātra galvenie pamatvārdi (var teikt arī tēmas) ir trīs – Mīlestība, Nāve un Radīšana.

Nekrošum gandrīz katra izrāde ir par mīlestību. Un katrā izrādē ir kāda materiālas dabas metafora mīlestībai. "Kvadrātā" mīlestība "iemiesojās" cukura graudos. Cietumā ieslodzīts puisis, gaidot pēc gada apsolīto tikšanos ar mīļoto, citu pie cita liek dienā izsniegto vienīgo cukura graudiņu, lai ar 365 gabaliņiem apbērtu meiteni.

"Tēvocī Vaņā" par mīlestības, skaistuma un sievietes valdzinājuma tēlu kļūst Jeļenai Andrejevnai piederošās franču smaržas – divdesmit, trīsdesmit, varbūt vairāk flakoniņu, ko piesavinājušies visi muižas iedzīvotāji, jauni un veci, sievietes un vīrieši. Tas noskaidrojas fināla ainā, kad prombraucot Jeļena atprasa smaržas. Atgūto bagātību izbērusi, Jeļena izvēlas lielāko pudeli, mirkli pavilcinās, tad pusi ielej savā, pusi - Astrova noņemtajā platmalē. Kad viņi abi tās uzliek galvā, pār viņu sejām nolīst... Uz pusēm izdalītas asaras, mīlestība, nesasniegtie sapņi, neiztērētais maigums? Šajā brīdī Jeļena, ko izrādes gaitā esam redzējuši kā neglābjamu un viltīgu koķeti, kura lieliski apzinās sava valdzinājuma varu, ir atklāta un patiesa. Iespējams, kā nekad mūžā. Jo visu acu priekšā, neslēpdamās un nelavierēdama, ir atzinusies, kuru mīl. Kad dažus gadus vēlāk lasīju Patrika Zīskinda garstāstu "Parfīms", ienāca prātā, ka smaržu tēls abos mākslas darbos veido netiešas paralēles.

Kad Puškina "Mazo traģēdiju" iestudējumā Dons Žuans pirmo reizi satiekas ar Annu, sieviete zibenīgā kustībā sviež svešiniekam ar degošu sērkociņu. Žuans momentāni atbild ar to pašu. Sīkā liesmiņa lido pa gaisu, atstādama aiz sevis smalku dūmu trajektoriju un sēra smaku. Tad Žuans met gaisā divus degošus sērkociņus, piecus, desmit, veselu sauju. Vienlaicīgi no kulisēm neredzamas rokas met degošu sērkociņu desmitus un simtus. It kā tiktu šautas mīlas gaviļu raķetes. Skatuve ir vienās ugunīs.

Cukurs, franču smaržas un uguns ir, protams, pārāk stipras esences, lai tās lietotu tīrā veidā un mūžīgi. (Cita starpā: mīlestības raķetes tiek šautas nāves teritorijā – kapsētā.) Un tomēr – katram taču gribas, lai Viņa būtu tik salda, tik apreibinoša un tik dedzinoša.

"Donā Žuanā" attīstās arī variācija par izdegošā sērkociņa tēlu, kurš pārvēršas izdegušajā sērkociņā. Pēc lielās uguņošanas Laura lasa sērkociņus, osta, liek sildīties kleitas krūšu izgriezumā... Varbūt uzliesmos. Viņa cer. Neuzliesmo. Jo, reiz liesmojuši, sērkociņi otrreiz vairs neiedegas. Nekrošus Puškina "Mazo traģēdiju" iestudējumā palielina izredzēto skaitu, Mocartam kā ģēnijam mākslā un Žuanam kā ģēnijam mīlestībā piepulcinot arī Lauru – kā mocartisko mīlētāju. Viņa mīl viegli, bez problēmām, atdevīgi – un līdz galam. Laura apķērusies Žuanam ap kaklu, un viņi virpuļo pa skatuvi, sievietes kājām neskarot zemi. Līdz ieraugām – Laura uz mūžīgiem laikiem ir palikusi dejā, mīlestībā, laimē, ekstāzē – viņa ir mirusi. Sastingusi lidojumā.

Radīšana Nekrošus teātrī tiek traktēta visplašākajā amplitūdā, kas ietver gan profesionālu nodarbošanos ar mākslu (Pirosmani, Mocarts un Saljēri, Gogolis), gan dvēseles radīšanu – minētajās un visās citās izrādēs.

Pirosmani sapnī redz trīs mežonīgus kņazus, kuri, izlīduši no viņa nabadzīgā mitekļa aizslietņa, enerģiski zāģē pušu šujmašīnu. Drīz dīvaino kņazu tēli kļūst par vienu no valdošajiem motīviem viņa primitīvisma manierē radītajās gleznās.

Gogolis bailēs no sava "nepareizā" ( jo ironiskā) talanta ar šķērēm apgriež starp pirkstiem saspraustās zoss spalvas – savu rakstāmrīku. Viņš grib tikt vaļā no savas radošās potences, lai varētu dzīvot mierīgi, neatšķiroties no citiem. Izkastrē sevi. Līdzīgi kā to izrādes paralēlajā sižetā ar savu seksuālo potenci ir izdarījis viņa radītais majors Kovaļovs, kurš pārdzīvo šausmas, kad no viņa dievkalpojuma laikā sāk birt tenisbumbiņas – spermatozoīdi.

Pretējus radīšanas veidus E. N. tēlo "Mocartā un Saljēri". Mūzikas "grāmatvedis" Saljēri komponē, uz aizvērtā klavieru vāka nolicis grāmatveža skaitīkļus. Uz ceļa nometies, ar labo roku Saljēri divreiz pārbīda skaitīkļus, ar saliekta rādītājpirksta kauliņu vienreiz piesit pie klavieru vāka, divreiz pie savas pieres un ar kreiso roku, kurā zoss spalva, pieraksta izsisto melodiju. Temps kāpinās. Piesitienu mehāniskajā ritmiskumā ir pat kas skaists. Kad komponē Mocarts, notiek kas biedējošs, pat šausmīgs. Viņš paceļ klavieru vāku, ar stīgu skaņojamo palaiž vaļīgāk stīgas, uzsit pa taustiņiem. Tas ir kas dīvains – skaņas it kā peld, lido projām no klavierēm, pamet baltos kauliņus kokaini klabot. Skaņas (it kā) tiek palaistas brīvībā. Aizvien vairāk skaņu aizlido. Aizvien vairāk taustiņu klab. Līdz Mocarts izrauj klavieru stīgu. Savicināta Mocarta paceltajā rokā, stīga iedziedas un dziedādama aizlido izplatījumā kā pati mūzikas dvēsele. Klavieres ir iznīcinātas. Bet mūzika? Vai tā vēl dzīvos, ja ģēnijam atdevusi savu dvēseli?

Nekrošus teātrī rodamas neparasti daudzas nāves metaforas. Liekas, doma par nāvi režisoru nav atstājusi nekad, līdzīgi kā Federiko Garsiju Lorku.

Agrīnajā Kauņas izrādē "Ivanovs" titulvaronis finālā nenošaujas. Viņš ilgu laiku pilnīgā klusumā sēž skatuves centrā, ar rokām aptvēris ceļus. Līdz apkrīt. Uz sāniem. Ar vaļējām, nekustīgām acīm vērdamies skatītāju zālē. Vairs nebija spēka tālāk dzīvot. Tieši šī aina pirmā ienāca prātā, saņemot no Lietuvas traģisko ziņu...

"Pirosmani" finālā kalpone (un izsapņota mīļotā) Ija-Marija – skaista, ziedoša sieviete melnā piegulošā kleitā – izrādās arī Nāve, ko saprotam vien skata beigās. Viņa veic ģenerāltīrīšanu gleznotāja mājoklī – nomazgā no loga ar krītu zīmētās Pirosmani gleznas, pa vienam vien apgāž tukšu krēslu rindu, kas paredzēta viesiem, kuri neierodas. Pirosmani pārsēžas no viena krēsla uz otru, līdz no pēdējā sāniski nokrīt. Sargs nomirušo Pirosmani, it kā veikdams kādu noslēpumainu rituālu, apkaisa ar miltiem, nosēdina uz sarūsējušu labības svaru platformas un, uzmetis sev kaklā virvi, līdzīgi strūdziniekam lēni velk pāri visai skatuvei. Pirosmani ar mirušu skatienu veras zālē, bet tur, kur parasti liek atsvarus, vīd maza, it kā rotaļu baznīciņa.

Mirušajam Mocartam Saljēri noņem ģipša pēcnāves masku, tuvina to savai sejai, bet tā – neder. Bet mirušais atdara acis, pielec kājās. Salauž savu ģipša masku, aizmet to tumsā. Noskrūvē sev ceļa spieķi – klavieru kāju. Un – aiziet. Pirms tam iedarbinājis metronomu.

Puškina "Mazo traģēdiju" izrādē režisors pēdējo ainu "Dzīres mēra laikā" iepludināja "Donā Žuanā", kur darbība norisinās (mēra) kapsētā, inscenējot ne tikai dzīres mēra laikā, bet pašu dzīvi mēra kapos. Te miroņi netiek aprakti, tie sēž kā sastinguši pieminekļi ar melnām pēdām, līdzīgi Donam Žuanam finālā. Līdz sāk mest atmuguriskus kūleņus, lai beigu ainā, saķērušies roku rokā ar dzīvajiem, lēktu mežonīgu deju, skanot grandošai mūzikai un zvaniem. Mēs zinām no Grāmatas, kad mirušie celsies (no kapiem). Kad pasaules beigas būs iesākušās.

"Deguna" finālā mirstošajam Gogolim parādās kāpnes uz debesīm, ko pietur Dievmāte. Kāpnes ir tik ažūras un trauslas, ka cilvēkam pa tām uzkāpt nav iespējams. Atliek vien gulties zārkā. Bet – kāpnes ir.

Vai Eimunts Nekrošus turpinās? Nē, Eimunts Nekrošus kopš 2018. gada 20. novembra rīta vairs neturpinās. Un ar to mums būs jāsadzīvo.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!