Bibliotēka
13.11.2008

Eihmans Jeruzalemē. Ziņojums par ļaunuma banalitāti (fragmenti)

Komentē
0

Tātad Eihmanam netrūka izdevību justies kā Poncijam Pilātam, un ar laiku viņš vispār zaudēja vajadzību ko just. Tā vienkārši bija iekārtots, tādi pēc fīrera pavēles bija zemes jaunie likumi; vismaz savā skatījumā viņš rīkojās kā likumam paklausīgs pilsonis. Viņš nebeidza policijai un tiesai atkārtot, ka tikai darījis savu darbu; viņš ne tikai klausīja rīkojumiem — viņš klausīja arī likumam. Eihmanam bija neskaidra nojausma, ka šim nošķīrumam varētu būt liela nozīme, taču nedz aizstāvība, nedz tiesneši šim jautājumam nepievērsās. Notika žonglēšana ar tādiem novazātiem jēdzieniem kā „augstāki rīkojumi” un „valsts vara”; tiem šo jautājumu apspriešanā Nirnbergas prāvu laikā bija galvenā loma tāpēc vien, ka tie ļāva saglabāt ilūziju — bezprecedenta notikumus var tiesāt pēc precedentiem un ar tiem saistītajiem standartiem. Eihmans, kura intelektuālās dāvanas bija visai pieticīgas, bija pēdējais cilvēks tiesas zālē, kurš varētu šos priekšstatus apstrīdēt un to vietā piedāvāt ko jaunu. Tā kā papildus tam, ko uzskatīja par likumam paklausīga pilsoņa pienākumu veikšanu, Eihmans — kā vienmēr uzmanīgi „nodrošinājies” — bija klausījis arī rīkojumiem, viņš pilnīgi sapinās savos vārdos un gala beigās aklu paklausību — jeb „līķa paklausību”, Kadavergehorsam, kā pats to dēvēja, — pamīšus slavēja kā tikumu un pēla kā netikumu.

Pirmā liecība par Eihmana neskaidro nojausmu, ka visā šajā lietā runa ir par ko vairāk nekā par kareivi, kas izpilda acīmredzami krimināla rakstura un nolūka pavēles, parādījās policijas izmeklēšanas laikā: viņš pēkšņi skaļi paziņoja, ka visu mūžu dzīvojis saskaņā ar Kanta morāles maksimām un jo sevišķi saskaņā ar kantiānisma izpratni par pienākumu. Tas šķita neiedomājami un arī neizprotami, jo Kanta morāles filozofija ir ārkārtīgi cieši saistīta ar cilvēka spriestspēju, kas savukārt izslēdz aklu paklausību. Nopratinātājs šim jautājumam sīkāk nepievērsās, bet tiesnesis Ravehs — vai nu aiz ziņkārības, vai aiz sašutuma, ka Eihmans savu noziegumu sakarā iedrošinājies piesaukt Kanta vārdu, — nolēma notiesāto iztaujāt. Un Eihmans visiem par pārsteigumu minēja aptuveni pareizu kategoriskā imperatīva definīciju: „Ar savu piezīmi par Kantu es gribēju teikt, ka manas gribas principam vienmēr jābūt tādam, lai tas varētu kalpot par universālu likumu principu” (tas neattiecas uz, piemēram, zādzībām vai slepkavībām, jo ir neiedomājami, ka zaglis vai slepkava varētu vēlēties būt pakļauts jurisprudencei, kas citiem dotu tiesības viņu apzagt vai nogalināt). Pēc tālākas nopratināšanas viņš piezīmēja, ka ir lasījis Kanta „Praktiskā prāta kritiku”. Tad viņš paskaidroja, ka kopš brīža, kad viņam uzdots īstenot „galīgo atrisinājumu”, viņš vairs nav dzīvojis saskaņā ar Kanta principiem, ka to apzinājies un sevi mierinājis, ka vairs nav „savas rīcības noteicējs”, ka nespēj „neko mainīt”. Viņš gan tiesas zālē nenorādīja, ka šajā „valsts legalizēto noziegumu periodā”, kā viņš pats nu to dēvēja, nav vien atteicies no Kanta formulas kā vairs nederīgas, bet to arī izkropļojis: rīkojies tā, lai tavas rīcības princips būtu tāds pats kā likumdevēja vai valsts likuma princips — jeb, saskaņā ar Hansa Franka „Trešā Reiha kategoriskā imperatīva” formulējumu, kas Eihmanam varēja būt zināms: „Rīkojies tā, lai fīrers atbalstītu tavu rīcību, ja par to zinātu” (Die Technik des Staates, 1942, 15.-16. lpp.). Kants, protams, nevēlējās sacīt neko līdzīgu; tieši pretēji, viņam ikviens cilvēks kļuva par likumdevēju brīdī, kad sāka rīkoties: izmantojot savu „praktisko prātu”, cilvēks atklāja principus, kas varētu un kam arī vajadzētu būt likuma principiem. Taču ir tiesa, ka Eihmana neapzinātais maksimas izkropļojums saskan ar to, ko viņš pats dēvēja par Kanta variantu „mazā cilvēka ikdienas lietošanai”. Šajā ikdienas lietojumā no Kanta gara palikusi tikai prasība, lai cilvēks dara ko vairāk nekā tikai paklausa likumam, lai viņš pārkāpj pāri vienkāršai pienākuma balsij un savu gribu identificē ar principu, kas ir pamatā likumam, — ar principu, no kura likums ir radies. Kanta filozofijā šis avots bija praktiskais prāts; Eihmana ikdienas lietojumā tā bija fīrera griba. Liela daļa drausmās rūpības „galīgā atrisinājuma” īstenošanā — rūpības, kas vērotājam parasti šķiet raksturīga tieši vāciešiem vai birokrāta ideālam, — ir saistīta ar savādu, Vācijā visai bieži sastopamu priekšstatu: ka paklausīt likumam nozīmē ne vien to ievērot, bet arī rīkoties tā, it kā cilvēks pats būtu radījis likumus, kuriem paklausa. Tas ir arī cēlonis pārliecībai, ka nevar būt gana ar vienkāršu pienākumu izpildi.

Lai kāda būtu bijusi Kanta loma Vācijas „mazā cilvēka” domāšanas attīstībā, nav ne mazāko šaubu, ka vismaz vienā ziņā Eihmans patiešām sekoja Kanta maksimām: likums viņam bija likums, un izņēmumu nebija. Jeruzalemē, runājot par laiku, kad katram no „astoņdesmit miljoniem vāciešu” bija savs „krietnais ebrejs”, viņš minēja tikai divus izņēmumus: viņš bija palīdzējis savai māsīcai pusebrejietei, kā arī kādam Vīnes ebreju pārim, par kuru iestājās viņa tēvocis. Šī nekonsekvence viņu darīja nemierīgu, un, atbildot uz šo jautājumu nopratināšanas laikā, Eihmans atklāti pauda par to nožēlu: viņš pat bija „izsūdzējis grēkus” priekšniecībai. Šī bezkompromisu attieksme pret savu asiņaino pienākumu izpildi bija galvenais iemesls viņa krišanai tiesnešu nežēlastībā, un tas bija saprotami, savukārt paša acīs tieši tā viņu attaisnoja, tāpat kā reiz bija apslāpējusi jebkādas sirdsapziņas paliekas. Izņēmumu nebija: tas bija pierādījums, ka viņš vienmēr rīkojies pretēji savām „nosliecēm” — vai nu tās būtu sentimentālas, vai interešu izraisītas —, ka viņš vienmēr veicis savu „pienākumu”.

„Pienākums” galu galā noveda pie atklātas konfliktsituācijas ar priekšniecību. Kara pēdējā gadā, vairāk nekā divus gadus pēc Vanzē konferences, Eihmans piedzīvoja pēdējo sirdsapziņas krīzi. Tuvojoties sakāvei, pret viņu iestājās paša aprindu pārstāvji, kas arvien neatlaidīgāk pieprasīja izņēmumus un beigās arī „galīgā atrisinājuma” izpildes pārtraukšanu. Šajā brīdī Eihmans kļuva neuzmanīgs un atkal sāka uzņemties iniciatīvu — piemēram, organizējot ebreju pāriešanu no Budapeštas uz Austrijas robežu, kad Sabiedroto bombardēšanas dēļ nedarbojās transporta sistēma. Bija 1944. gada rudens, un Eihmans zināja, ka Himlers pavēlējis demontēt masu iznīcināšanas infrastruktūru Aušvicā un ka spēle ir galā. Ap šo laiku Eihmans vienu no retajām reizēm privāti tikās ar Himleru, un sarunas laikā pēdējais viņam esot uzkliedzis: „Ja līdz šim tu esi nodarbojies ar ebreju iznīcināšanu, tagad tev, jo es tā pavēlu, par viņiem jārūpējas kā gādīgai auklei. Paturi prātā, ka es — un nevis grupenfīrers Millers vai tu — 1933. gadā nodibināju RSHA[1]; šeit pavēlu es!” Vienīgais šo vārdu liecinieks bija Kurts Behers, kura reputācija ir visai apšaubāma; Eihmans noliedza, ka Himlers uz viņu kliedzis, taču atzina, ka šāda saruna notikusi. Himlers šādus vārdus nevarēja sacīt: viņš, bez šaubām, zināja, ka RSHA tika nodibināta 1939. gadā, nevis 1933., turklāt to dibinājis nevis viņš, bet gan — ar Himlera piekrišanu — Heidrihs. Taču, visticamāk, kas līdzīgs tomēr notika, jo Himlers šajā laikā visiem uzstājīgi pavēlēja izturēties pret ebrejiem labi — tie viņam šķita „vistālredzīgākais ieguldījums”. Eihmanu tas, jādomā, satrieca.

[VIII nodaļas fragments]


**


..es runāju par ļaunuma banalitāti tikai faktu līmenī, norādot uz fenomenu, kas bija acīmredzams prāvas laikā. Eihmans nebija Jago vai Makbets, un viņam pat prātā neienāca „kļūt par nelieti” kā Ričardam III. Ja neņem vērā ārkārtēju uzcītību pašlabuma meklējumos, viņam vispār nebija motīvu. Un šī uzcītība pati par sevi nebija krimināla rakstura; viņš nekādā gadījumā nebūtu nogalinājis priekšnieku, lai ieņemtu viņa vietu. Viņš, izsakoties sarunvalodā, gluži vienkārši neapjēdza, ko dara. Tieši iztēles trūkums viņam ļāva mēnešiem ilgi sēdēt pretī Vācijas ebrejam, kas veica policijas nopratināšanu, kratīt viņam sirdi un nerimtīgi skaidrot, kā gadījies, ka viņš SS ieguvis tikai pulkvežleitnanta pakāpi un ka ne savas vainas dēļ viņš nav paaugstināts. Principā Eihmans gluži labi zināja, kāda ir lietas būtība, un savā pēdējā runā tiesas zālē runāja par „[nacistiskās] valdības izvirzīto vērtību pārvērtēšanu”. Viņš nebija muļķis. Par vienu no lielākajiem sava laika noziedzniekiem viņš kļuva, jo par to vienkārši nepadomāja — un tas nebūt nav tas pats, kas muļķība. Un, ja arī tas šķiet „banāli” un pat uzjautrinoši — ja, pat apzināti uz to tiecoties, Eihmanā nevar saskatīt velnišķas vai dēmoniskas dzīles —, tas ne tuvu nav ikdienišķi. Nevar taču būt ikdienišķi, ka cilvēks, kam draud nāve un kurš turklāt stāv pie karātavām, spēj domāt vien par to, ko visu mūžu dzirdējis bērēs, un ka šie „diženie vārdi” var pilnībā aizmiglot īstenību — paša nāvi. Jeruzalemē kļuva skaidrs, ka šāda nošķirtība no realitātes, šāda nepadomāšana var nodarīt vairāk slikta nekā visi ļaunie instinkti kopā — instinkti, kas, iespējams, piemīt ikvienam cilvēkam. Bet tā bija vien mācība, nevis fenomena skaidrojums vai teorija par to.

It kā daudz sarežģītāks — bet patiesībā krietni vienkāršāks nekā dīvainā saistība starp nepadomāšanu un ļaunumu — bija jautājums, par kāda veida noziegumu te īsti ir runa; visi piekrita, ka šim noziegumam nav bijis līdzīga. Jo jēdziens „genocīds”, ko ieviesa tieši līdz tam nepazīta nozieguma apzīmēšanai, lai arī daļēji derīgs, tomēr nav piemērojams pilnībā — gluži vienkārši tādēļ, ka veselu tautu iznīcināšana nebija nekas jauns. Tā bija ikdienas parādība antīkajā pasaulē, un koloniālisma un imperiālisma gadsimti sniedz daudzus līdzīgus vairāk vai mazāk veiksmīgus piemērus. Šķiet, labāk der apzīmējums „administratīvais slaktiņš”. Šis jēdziens radās saistībā ar britu imperiālismu; angļi apzināti atteicās no šādu procedūru īstenošanas nolūkā saglabāt varu Indijā. Šīs frāzes priekšrocība ir spēja sagraut priekšstatu, ka tik necilvēciski var rīkoties tikai pret svešas tautas vai citas rases pārstāvjiem. Ir labi zināms, ka Hitlers masu slepkavošanu sāka, nodrošinot „nāvi aiz žēlsirdības” „nedziedināmi slimajiem”, un ka viņš plānoja paplašināt iznīcināšanas programmu, atbrīvojoties arī no „ģenētiski bojātiem” vāciešiem (sirds un plaušu slimniekiem). Taču, runājot par gluži ko citu, ir skaidrs, ka šādai iznīcināšanai var pakļaut jebkuru noteiktu grupu, t. i., atlases principu pamatā ir tīrā nejaušība. Nav grūti iztēloties, ka automātiskās ekonomikas apstākļos ne sevišķi tālā nākotnē cilvēkiem varētu rasties kārdinājums iznīdēt visus tos, kuru intelektuālās attīstības koeficients ir mazāks par noteiktu līmeni.

Jeruzalemē šis jautājums netika apspriests gana rūpīgi, jo juridiski tas ir ļoti neskaidrs. Aizstāvība iebilda, ka Eihmans galu galā bijis tikai „sīks zobrats” „galīgā atrisinājuma” mehānismā, savukārt apsūdzība uzskatīja, ka Eihmans bijis pats motors. Es pati abām teorijām nepievērsu vairāk uzmanības kā Jeruzalemes tiesa, jo šai zobratu teorijai nav nekādas juridiskas nozīmes, līdz ar to nav nozīmes, cik svarīgs bijis „zobrats” Eihmans. Spriedumā tiesa, protams, atzina, ka šādu noziegumu varēja pastrādāt vien milzīgs birokrātiskais aparāts, izmantojot valdības resursus. Bet, ciktāl tas joprojām ir noziegums — un šī premisa ir prāvas pamatā —, visi mehānisma zobrati neatkarīgi no sava nozīmīguma atkal kļūst par izpildītājiem, tas ir, cilvēciskām būtnēm. Ja apsūdzētais aizstāvas, norādot, ka rīkojies nevis kā cilvēks, bet gan kā funkcionārs, kura pienākumus tikpat labi būtu varējis veikt kāds cits, kriminālnoziedznieks tikpat labi varētu atsaukties uz noziedzības statistiku — ka tādā un tādā vietā vienas dienas laikā tiek izdarīti tik un tik noziegumi — un apgalvot, ka rīkojies tā, kā paredz statistika, ka tikai nejaušības pēc tas bijis tieši viņš un nevis kāds cits, jo kādam galu galā tas bijis jādara.

Protams, politikas un sociālajās zinātnēs ir svarīgi, ka totalitāras valdības būtība — un, iespējams, arī ikvienas birokrātijas dabā — ir padarīt cilvēkus par administratīvās iekārtas funkcionāriem un zobratiem, tādējādi tos dehumanizējot. Un var ilgi un arī auglīgi spriest par Neviena varu, kas būtībā ir birokrātija kā politiskās pārvaldes forma. Tikai skaidri jāapzinās, ka tiesa var šos apstākļus ņemt vērā tikai tādā mērā, cik tie ir nozieguma apstākļi — gluži kā zādzības gadījumā ņem vērā zagļa smagos ekonomiskos apstākļus, neuzskatot, ka tie zādzību attaisno vai padara nebijušu. Taisnība, ka modernā psiholoģija un socioloģija, nemaz nerunājot par moderno birokrātiju, mūs pieradinājusi aizbildināt darītāja atbildību par savu rīcību ar tādu vai citādu determinismu. Vai šāds — šķietami nopietnāks — cilvēka rīcības skaidrojums ir pareizs vai nepareizs, var strīdēties. Taču nav šaubu, ka uz šāda skaidrojuma pamata tiesvedība nebūtu iespējama un ka tiesu vara, kas balstās uz šādām teorijām, ir visai nemoderna, lai neteiktu — vecmodīga.

[Epiloga fragments]

No angļu valodas tulkojusi Lāsma Grants.


 

[1] Valsts Drošības galvenā pārvalde. (Tulk. piez.)

Hanna Ārente

Hanna Ārente bija viena no nozīmīgākajām XX gs. politiskajām domātājām. Viņa tuvu iepazina nacistisko totalitārismu un veltīja lielu daļu dzīves, lai to izprastu. Viņasprāt, tas apvienoja sašķeltās ma...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!