Foto no izstādes "Eižena Berga dzeja un darbi"
Komentē
0
Saglabā

Par "kim? Open Call 2019" izstādi "Eižena Berga dzeja un darbi" (21.02.2019.–07.04.2019.).

1. Viņa nav

Kad apjaušam, ka Eižens Bergs ir Preiļu konceptuālistu, mākslinieces Vikas Ekstas un kuratores Lauras Brokānes sakausējums, [1] šī virspusēji pieticīgā izstāde atklājas kā ūnikums ne vien latviešu vizuālajā mākslā, bet arī – un šis apstāklis ir manas recenzijas fokuss [2] – latviešu dzejā. Jaunatklātais gan nav kāds vēstures aizmirsts dzejdaris, bet gan tas, kādās attiecībās ar literatūras un mākslas (reprezentācijas) tradīcijām izstāde sevi iestata. Proti, "Eižena Berga dzeja un darbi" ietver attieksmi pret literāro mantojumu, kas nav nedz moderni noliedzoša, nedz postmoderni ironiska, nedz arī "neitrāli" atreferējoša, bet gan akūti jūtīga pret mūsu laikmeta daudzslāņainību. Izliekoties par parastu atceres izstādi, kas cildina noteikta autora oriģinalitāti, Bergs – ar šo vārdu apzīmēšu gan pašu izstādi, gan tās autoru kolektīvu – patiesībā manevrē starp iepriekšminētajām galējībām, neatrodoties kādā vienā punktā, bet drīzāk superpozīcijā, kurā vienlīdz ticamas ir savstarpēji izslēdzošas versijas.

Lai pienācīgi novērtētu izstādes jauninājumus, nepieciešams atkāpties pagātnē. Varētu lūkoties arī daudz tālāk, bet par atspēriena punktu šim stāstam ņemšu 2016. gada maiju, kad izdevniecība "Literature Without Borders" izdeva Preiļos dzīvojošā dzejnieka un atdzejotāja Eināra Pelša dzejas krājumu "Mīļākais tētis pasaulē". Lai arī Pelšs dzejā atgriezās jau 2012. gadā ar pašizdotajiem krājumiem "S" un "In Visi Ble" un globālos mērogos Pelša poētika nav kas nebijis, tieši ar šo krājumu saistāms tāds kā lūzumpunkts latviešu dzejā, ko pēcāk 2017. gadā vēl izteiktāk nostiprināja grāmata "Condom" (izdevējs "Valters Dakša"). Šajos krājumos Pelšs kā īsts "neoriģinālais ģēnijs" piekopa teksta savādošanu, parādot ierastas valodas vienības neierastos kontekstos un piesavinoties kontekstu kā tādu, kas ne tikai atklāja "nedzejiskās" zīmēs latento "dzejisko" lādiņu, bet arī skaļāk par jebkuru līdzšinējo latviešu dzejas eksperimentu problematizēja valodas reprezentatīvo funkciju. Šīs grāmatas atgādināja, ka it visu iespējams ielikt pēdiņās, it visu – gan lingvistiskas, gan nelingvistiskas zīmes – iespējams citēt, tā laupot tām piemītošo un maldinošo "patiesumu" vai "autoritāti". [3] Gan Pelša iespaidā, gan patstāvīgi vairāki dzejnieki, tostarp Anna Auziņa, Kārlis Vērdiņš un atsevišķi jaunākās paaudzes autori, sāka mērķtiecīgi un ar jaunām cerībām domāt par dzejas valodas iespējām pārkāpt rakstītā vārda mediju. Neskaitāmas sarunas un divas "Satori" nometnes vēlāk Raiņa un Aspazijas mājā šī gada 4. janvārī notika "Preiļu konceptuālisma dzejas prezentācija", kas latviešu literatūrā pieteica jaunāko (un Rīgas-Preiļu robežās, šķiet, pirmo) "oficiālo" literāro grupējumu latviešu 21. gadsimta literatūrā. Tā bija performance, kurā vienkopus uzstājās Pelšs, Vērdiņš, Auziņa, Raimonds Ķirķis, Aivars Madris un Artis Ostups. Un nu šis eksperimentu kabinets, apvienojies ar Viku Ekstu, Lauras Brokānes vadībā licis lietā savas niezošās un literatūrvēsturi zinošās smadzenes, lai caur mistifikācijas paņēmieniem apšaubītu tradicionāli norobežotu kategoriju savrupību, asprātīgi pludinātu nošķīrumus starp žanriem, izpausmes līdzekļiem un temporalitātēm, kā arī, jā, lai izceltu latviešu literatūras neizmantotās iespējas. Kaut gan te drīzāk runa ir nevis par pagājušā, bet gan par mūsu gadsimta situāciju.

Tātad to, ko pēdējos gados drukātās dzejas nozarē tiecies darīt Pelšs, plašākā mākslinieciskas izpausmes laukā tagad, manuprāt, spīdoši izdevies paveikt Bergam. Tomēr pats galvenais ir tas, ka Berga izstāde neiekrīt pašas izliktajās lamatās, kā to tomēr zināmā mērā izdarīja Preiļu konceptuālistu dzejas prezentācija janvārī. Proti, prezentācijas ietvaros dzejnieki rotaļājās ar dažādiem valodas reģistriem (pārsvarā – ierēdniecisko-administratīvo projektu pieteikumu valodu), bet tomēr starp sevi un šo reģistru radīja distanci, palika no tā šķietamā "ārpusē". Citiem vārdiem, prezentācija reti kuram lika domāt, ka dzejnieku izdarības jāuztver 100% nopietni. Uzvedoties tā, it kā izspēlētās rotaļas nebūtu iespējams attiecināt uz tiem, kas rotaļājas, prezentācijas performance tomēr neizbēgami sevi ielika autoritāras balss pozīcijā. Tātad tieši tādā pozīcijā, kādas pati parodēja. Lai arī kā performances dalībnieki būtu gribējuši tam pretoties, viņi palika institūcijas "performance" robežās. Berga gadījumā tā nenotiek. Visticamāk, tā nenotiek tāpēc, ka spēles laukums ir izstāžu zāle – vieta, kas vismaz Latvijā retāk piedzīvojusi tādas literāras spēles, kādās ar delverību metas Preiļu konceptuālisti. Berga izstāde sevi neiežogo, tā nokļūst aiz institūcijas "izstāde" robežām, jo izvairās ieņemt kādu iedomātu "ārpuses" pozīciju, no kuras norādīt uz citu zīmju sistēmu trauslumu (vai skaistumu). Berga izstāde absolūti atzīst arī pati savas zīmju sistēmas neaizsargātību. Tā zina, ka "[p]ostpatiesība attiecināma ne tikai uz saprātīgo, [..] bet uz visu, kas radīts, simulēts, konstruēts un saukts par laikmetīgu, jo demokrātija [..] nepieļauj kategorisku robežlīniju novilkšanu". [4] Tādējādi par atslēgas eksponātiem (un tie ir izstādes eksponāti) kļūst "ārpus" izstādes satura esošās, kontekstuālās, nevis tekstuālās daļas, piemēram, Berga šķirklis "Vikipēdijā", preses relīzes un "kim?" telpās novietotā ziedojumu vākšanas tarba. Šī nemanāmi ieviestā interaktivitāte nojauc jelkādas "ārpuses" vai "iekšpuses", jo par izstādes daļu padara visus, kas uz brīdi notic vēsturiskās personas Eižena Berga esamībai.

2. Viņš ir kārtējais

Šie apsvērumi, savukārt, nozīmē to, ka visi izstādes artefakti – divās vitrīnās saliktie priekšmeti, biogrāfijas hronoloģijai pakļautie manuskripti pie sienām, rakstāmgalds un atsevišķie izziņas papildobjekti – nav nekāds "Rīgas īres namā atrasts neticams materiāls". Šī nejaušība ir šķitums, kas meistarīgi maskē rūpīgi izstrādātus konkrētu estētiku citātus. Nudien, katrā eksponātā ir mērķtiecība (ar vienu maznozīmīgu izņēmumu: vienīgais eksponāts, kuram galīgi nemācēju iztēloties ieslēptu jēgu, bija netīra un amorfa plūksna Berga agrīnā perioda plauktiņā). Izstādes miniatūrā formāta dēļ iespējams koncentrēties dziļumā, nevis izplūst vispārinājumos. Tas ļāvis eksponātos iekodēt gan spekulācijas un viedokļus par latviešu dzejas vispāratzītajām patiesībām (ap 1918. gadu, kad Bergs iepazinies ar dadaisma adeptiem, viņš fantazē: "Varbuht Rainis ar Schveicsemē, Aspasijai vehderu braucihdams, rihmes leek kopā pa dadaistu modei, he he…"), gan alūzijas uz tiem latviešu rakstniekiem, kuru reālais literārais veikums padomju gados tiešām ticis kropļots (prātā visspilgtāk iezīmējas Kurcijs), gan arī dažus pavedienus, kas norāda uz izstādes veidotāju patiesajām identitātēm (kā uzskatāmākie piemēri šeit minami jau piesauktie Preiļi, kuros Bergs esot dzimis, un ar Pelšu kopīgā izsauksmes zilbe "Ei"), gan daudz ko citu, kam jāpaliek neatkodētam.

Viens neuzkrītošs piemērs ir manuskripts, kurā lasāms Eižena Berga iesāktais Ovīdija "Metamorfožu" tulkojums. Sākumā tā var likties nebūtiska detaļa, līdz saprotam, ka tulkojamā teksta izvēlē var saskatīt komentāru par paradigmu maiņām. Jo, raugi, Bergs taču izvēlējies pārcelt tieši šo darbu – opusu, ar kuru autors savulaik netieši oponējis jau tobrīd kanoniskajam "galma" dzejniekam, par paaudzi vecākajam Vergīlijam, "Eneīdas" vēstījuma linearitātei un Varoņa centralitātei pretim liekot "Metamorfožu" mežģīņoto naratīvu ar neskaitāmiem tēliem. Vienvirziena attīstības vietā – cikliskumu. Un, lai arī zināms, ka Ovīdijs bijis reāla persona, šis eksponāts raisa asociācijas ar pēdējos gados tulkojumzinātnē aktualizēto pseidotulkojuma fenomenu – oriģināldarbu, kas pasniegts kā cita, parasti tālas valsts vai senas tautas pārstāvja teksta tulkojums.

Vairāki teorētiķi atzinuši, ka pseidotulkojums kā savdabīga mistifikācija cita starpā ļauj kultūrā injicēt ideoloģijas vai formas, kas citādi tiktu uztvertas kā nepieņemamas vai nesaprotamas. Slavenākais piemērs, šķiet, ir Servantesa Dons Kihots [5], tomēr Berga gadījumā piemērotāk varētu būt piesauktas franču filologa Pjēra Luisa sarakstītās "Bilitis dziesmas", kas 19. gadsimta beigās apmuļķoja pat cienījamus senās Grieķijas speciālistus, liekot tiem noticēt, ka Bilitis erotiskā dzejproza tiešām ir kāda līdz šim nezināma antīkā autora viendzimuma mīlas slavinājums, nevis paša Luisa sacerējumi. Šādā griezumā par Bergu iespējams domāt pseidotulkojuma kategorijā un Brokānes darbu uztvert kā sava veida pseidoizstādi vai pseidomemoriālo muzeoloģiju – oriģināldarbu, kas it kā atdod godu nepelnīti aizmirstai personībai, lai gan patiesībā uzmanības centrā ir pati izstāde un mūsdienu-vēstures nedalāmība. Bergs raksta:

"Kaut nebiju tik pazīstams kā Jānis,
Visi kādu dienu rausies kājās un aplaudēs."

Patiesie autori ir noklusēti (jeb pierakstīti tikai kā "pētnieciskā grupa"), tādējādi novēršot apmeklētāju uzmanību no potenciāli traucējošām asociācijām un ievilinot mūs pārdomās, kurām būtu nedabiski nodoties, ja izstāde uzreiz tiktu nosaukta par "imitāciju", "stilizāciju" vai tamlīdzīgi. 

Pie īsto mākslinieku intences nododošiem eksponātiem pieskaitāmas arī vēstules, ko Bergs adresējis savai "krustmātei" Hannai Brugmanei (ievērojiet iniciāļus), kā arī uz vienas no sienām shematiski atveidotā Berga dzīves hronoloģija, kas ļauj izzīmēt dzejnieka dzīves ģeogrāfiju – jau pieminētie Preiļi, Rīga, Sanktpēterburga, Berlīne, pazušana bez pēdām dienvidos. Šie mājieni (kopā ar Berga hipotētisko satikšanos ar Linardu Laicenu) vedina uz salīdzinājumiem ar režisori Asju Lācis, kuras biogrāfiskie dati brīžam aizdomīgi sabalsojas ar Berga gaitām, piemēram, viņas saistība ar Laicenu, viņas dzīve Rīgā, Maskavā, Berlīnē un Neapolē, kā arī sarakste ar Hildegardu Brenneri (jeb Lācis literatūrzinātnisko krustmāti).

Atstājot salīdzinājumu starp vēsturisku un izdomātu personu citu rokās, šeit produktīvāk šķiet pievērsties saistībai, kas veidojas starp Brokānes darbu un tā līdzgaitnieci – Andra Brinkmaņa izstādi "Asja Lācis. Avangarda inženiere", kas līdz 31. martam aplūkojama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ja Berga ekspozīcija nemanāmi, bet pārliecinoši strādā ar eksperimentāliem paņēmieniem, tad Asjai Lācis veltītā izstāde rādās gaužām tradicionāli iekārtota, apmeklētājiem piedāvājot pārsvarā iestiklotus izdevumus, fotogrāfijas un izdrukas ar Valtera Benjamina teksta tulkojumiem angļu un latviešu valodā. Par spīti ārējām līdzībām, šīs abas izstādes liekas kā pretpoli, jo Brinkmaņa izstāde pieprasa pasīvu apmeklētāju-vērotāju, kurš uzlūko avotus par personību, kuru, vadoties pēc izstādes parauga, nepieciešams idealizēt (tas ir piegājiens, ko minimālā, bet pietiekamā daudzumā parodē Berga "memoriālā darbistaba"). Turpretim Berga izstādes skatītājiem ir iespēja aktīvi līdzdarboties gan metaforiski, gan praktiski, piemēram, iemetot naudu jau minētajā ziedojumu traukā. Tādējādi Berga izstādes veidotāji veiksmīgi pieturējušies pie vairākiem anti-autoritāriem principiem, kas raksturīgi Orlas teātra pedagoģijai un kurus slavē, bet īsti neievēro pašai Asjai veltītā ekspozīcija. Piemērs – demokrātisks kolektīva darbs, kurā var iesaistīties jebkurš garāmgājējs (simboliska sakritība, ka "kim?" zāles atrodas tādā kā puspagrabiņā, t.i., ielu līmenī, bet Asjas izstāde – Gaismas pils augstumos).

3. Viņš ir vienīgais

Kad izstādes veidotāji jautā: "Ārišķīgs pakaļdarinātājs vai Latvijas literatūras jaunieguvums?" – saprotams, ka šeit ir runa nevis par Bergu-personu, bet gan par Bergu-izstādi. Man atbilde ir skaidra, bet ir cits jautājums, kas nekādi negrib izkrist man no prāta: kas notiek pēc tam, kad izstāde atklāj, ka ir mistifikācija? Vai tā tiešām ir "Dzeja, kas pastāv tikai gaistot"? [6] No vienas puses, izstādes veidotāji labi apzinās savu marginalitāti. "Bergs saprata – strādnieku šķira nav gatava avangardam," raksta "pētniecības grupas" dalībnieks Ostups un paskaidro, ka "Bergu šī apziņa nevis ieved apātijā, bet gan aicina nodoties krāšņam farsam". Bet, ja mēs šo krāšņo farsu uztveram kā daļu izstādes, jājautā – vai tas ir paredzēts apmeklētājiem vai arī – pašiem autoriem? Varbūt izstāde rakstīta kādam nākotnes lasītājam un Berga laiks tiešām vēl nav pienācis? Es gan domāju, ka viņa laiks ir tieši tagad (mēs taču "Donu Kihotu" lasām, zinādami, ka tā autors nav "baklažāns" Benengeli). Tieši tagad ir nepieciešams tāds izstāžu apmeklētājs, kādu pieprasa Bergs, – uzmanīgs, ieinteresēts.

Jebkurā gadījumā šo izstādi redzu kā 21. gadsimta sākuma latviešu dzejas avangardu [7] – tas atrodas kustībā, bet netiek deklarēts lasītājiem-skatītājiem sejā naivu lozungu vai aģitatoriski musinošu jampampu formā, tomēr tas nav arī apokaliptisks vai apātisks. Tam ir skaidri definēta koncepcija, kurā atstāta telpa izmaiņām un demokrātijai. Turklāt – tas spēj būt emocionāli aizkustinošs. Jeb, no konteksta izraujot kādas Bergam ideoloģiski pietuvinātas spalvasmāsas vārdus:

"Mēness grūti nopūšas, apgaismojot mirāžu.
Palma noslauka asaras."

Ceturtdien, 14. martā, notiks Eižena Berga dzejas lasījumi.

 

[1] Lai piedod man visi iesaistītie par noslēpuma atklāšanu.

[2] Berga attiecības ar latviešu tēlotājmākslas un tās izstādīšanas vēsturi būtu pelnījušas atsevišķu, padziļinātāku rakstu.

[3] Cit. pēc Derrida, Jacques. "Signature Event Context." Limited Inc, translated by Samuel Weber and Jeffrey Mehlman, Evanston, I llinoi: Northwestern University Press, 1988, p. 12.

[4] Lasmane, Skaidrīte. "Vārda dzimšana. Postpatiesības ceturtās industriālās revolūcijas priekšnojautās." Domuzīme, 2018.4., 68.-71. lpp.

[5] Pēc astotās nodaļas slavenā romāna teksts tiek pasniegts kā kāda "arābu vēsturnieka" pierakstu tulkojums; šī jaunā "autora" uzvārds – Benengeli (tas ir vārds, kas arābu valodās nozīmes ziņā izklausās pēc "baklažāns").

[6] Ostups, Artis. Melanholiskais raksturs. Studija, Nr. 4 (109), 2016.

[7] Piezīme sev: šāds teikums norāda ne tikai uz "Eižena Berga dzīve un darbi" īpatnību, bet arī uz nepieciešamību attīstīt adekvātāku interpretācijas valodu.

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks un atdzejotājs, publicējas kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2018. gadā Ņujorkas štata univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!