Ēdot dzeju

Marks Strands (Mark Strand) dzimis 1934. gadā Kanādā, taču izaudzis un izglītojies ASV, kur dzīvo joprojām. Vienpadsmit dzejoļu krājumu autors, rakstījis arī prozu, grāmatas bērniem, atdzejojis spāņa Rafaēla Alberti un brazīļa Karlussa Drummonda de Andradi dzeju. Otrā klātbūtne, kā manīsiet, neizpaliek arī šajā dzejoļu kopā. Kā viens no Stranda dzejas lielākajiem novērtējumiem jāmin 1998. gadā saņemtā Pulicera prēmija. 1990. gadā bijis izvēlēts par ASV Dzejas laureātu. Strādājis par dzejas profesoru vairākās ievērojamās ASV augstskolās; viņa piezīmes par dzejas prasmēm lasāmas arī šeit, portālā.

Spoku kuģis

Tas peld
Pa pārpildīto ielu.

Tā nenoteiktā tonnāža
Gluži kā vējš.

Tas slīd
Caur graustu rajona

Grūtsirdību
Pretī nomaļajiem laukiem.

Lēni
Garām vērsim,

Tad garām vējdzirnavām
Tas kustas,

Šķērsodams nakti
Kā sapnis

Par nāvi.
Tas ir nedzirdams.

Zem zvaigznēm
Tas zog.

Apkalpe un pasažieri
Cieši raugās,

Nenovērsdami,
Pat nepamirkšķinādami

Acis –
Baltākas par kaulu.


Laulības

Vējš nāk no pretējām pusēm,
tas lēnām tuvojas.

Viņa kustas blīvā gaisā.
Viņš staigā mākoņos.

Viņa uzpošas,
izlaiž matus,

uzkrāso acis,
smaida.

Saule silda viņas zobus,
mēles gals tos samitrina.

Viņš notīra putekļus no uzvalka
un sasien kaklasaiti.

Viņš smēķē.
Drīz viņi satiksies.

Vējš nes viņus tuvāk vienu otram.
Viņi māj.

Tuvāk, tuvāk.
Viņi apskaujas.

Viņa klāj gultu.
Viņš velk nost bikses.

Viņi apprecas
un viņiem ir bērns.

Vējš nes viņus projām,
katru citā virzienā.

Vējš ir spēcīgs, viņš nodomā,
siedams kaklasaiti.

Man patīk šis vējš, viņa saka,
vilkdama kleitu.

Vējš pieņemas spēkā.
Vējš viņiem nozīmē visu.


Ēdot dzeju

Tinte tek man no lūpu kaktiņiem.
Nav laimes, pārākas par manējo.
Es ēdu dzeju.

Bibliotekāre netic tam, ko redz.
Viņas acis ir skumjas,
viņa iet, salikusi rokas kabatās.

Dzejoļi ir prom.
Gaisma ir blāva.
Suņi skrien augšup pa pagraba kāpnēm.

Viņu acis griežas uz riņķi,
viņu gaišās kājas liesmo.
Nabaga bibliotekāre dauza kājas un raud.

Viņa nesaprot.
Kad es krītu ceļos un laizu viņas roku,
viņa kliedz.

Es esmu jauns, pavisam citāds cilvēks.
Es rūcu uz viņu un reju.
Es draiskojos no prieka tumsā starp grāmatām.


Netīrā roka

(Karlussa Drummonda de Andradi motīvs)

Mana roka ir netīra.
Man tā jānocērt.
To mazgāt nav jēgas –
ūdens smako
un ziepes ir draņķīgas,
tās neputos.
Roka ir netīra.
Tā ir netīra jau gadiem.

Es mēdzu to turēt
tālāk no acīm
bikšu kabatā.
Neviens nenojauta.
Ļaudis nāca man klāt,
gribēdami sarokoties.
Es atteicos
un paslēptā roka
kā tumšs gliemis
atstāja nospiedumu
uz mana stilba.
Bet tad es sapratu,
ka nav atšķirības,
vai to lietoju vai ne.
Riebums nemainījās.

Cik daudzas naktis
mājas dziļumā
esmu to mazgājis,
berzis un spodrinājis,
sapņodams, ka reiz tā kļūs
par dimantu vai kristālu
vai pat visbeidzot
par gludu, baltu roku,
tīru vīrieša roku,
ko varētu paspiest,
skūpstīt vai turēt
tajos brīžos,
kad divi cilvēki atzīstas,
pat neteikdami ne vārda...
Bet man ir tikai
šī neizārstējamā roka,
kas apātiska, krabim līdzīga
atver savus nosmulētos pirkstus.

Netīrumi bija pretīgi.
Tie nebija dubļi vai kvēpi,
vai vecas kreveles
sacietējušie krešķi,
vai sviedri
no strādnieka krekla.
Tie bija skumji,
veidoti no nelabuma
un cilvēku ciešanām.
Tie nebija melni,
melns ir skaidrs,
bet šie bija blāvi,
blāvi pelēcīgi netīrumi.

Tas ir neiespējami –
dzīvot ar šādu
rupju roku, kas atlaidusies
uz galda.
Ātri! Nocērt to!
Sakapā gabalos
un izmet
okeānā!
Ar laiku, ar cerību
un tās sarežģīto darbu
nāks cita roka,
tīra, caurspīdīga kā stikls,
un pieaugs pie miesas.

Tas, kas paliek

Es iztukšoju sevi no citu vārdiem. Es iztukšoju kabatas.
Es noauju kurpes un atstāju tās ceļmalā.
Naktī es pagriežu pulksteņus atpakaļ,
Es atveru ģimenes fotoalbumu un skatos uz zēnu, kas biju.

Vai no tā ir kāds labums? Stundas ir paveikušas savu darbu.
Es nosaucu pats savu vārdu. Es teicu ardievas.
Vārdi seko viens otram līdz ar vēju.
Es mīlu savu sievu, taču saku, lai viņa iziet.

Mani vecāki ceļas kājās no saviem troņiem
mākoņu pienbaltajās istabās. Kā gan es varu dziedāt?
Laiks saka man priekšā, kas esmu. Es mainos un esmu tāds pats.
Es iztukšoju sevi no dzīves un tas, kas paliek, ir mana dzīve.

no cikla Elēģija manam tēvam

Robertam Strandam 1908 – 1968

2 Atbildes

Kāpēc tu ceļoji?
Tāpēc, ka mājā bija auksts.
Kāpēc tu ceļoji?
Tāpēc, ka esmu tā radis starp saules rietu un lēktu.
Kas bija tev mugurā?
Es nēsāju zilu uzvalku, baltu kreklu, dzeltenu kaklasaiti un dzeltenas zeķes.
Kas bija tev mugurā?
Es nenēsāju drēbes. Mani sildīja sāpju šalle.
Ar ko tu gulēji?
Es gulēju ik nakti ar citu sievieti.
Ar ko tu gulēji?
Es gulēju viens, vienmēr esmu gulējis viens.
Kāpēc tu man meloji?
Vienmēr esmu domājis, ka runāju patiesību.
Kāpēc tu man meloji?
Tāpēc, ka patiesība vienmēr melo un es mīlu patiesību.
Kāpēc tu dodies prom?
Tāpēc, ka it nekas mani vairs nesaista.
Kāpēc tu dodies prom ?
Es nezinu. Nekad neesmu zinājis.
Cik ilgi man tevi gaidīt?
Negaidi mani. Esmu noguris un vēlos apgulties.
Vai esi noguris un vēlies apgulties?
Jā, esmu noguris un vēlos apgulties.


5 Sēras

Viņi sēro par tevi.
Kad celies nakts vidū
Un rasa spīd uz tavu vaigu akmens,
Viņi sēro par tevi.
Viņi ieved tevi atpakaļ tukšajā mājā,
Viņi ienes tajā krēslus un galdus.
Viņi nosēdina tevi un māca elpot.
Un tava elpa deg,
Tā dedzina priežkoka zārku un pelni krīt kā saulesgaisma.
Viņi dot tev grāmatu un saka, lai tu lasi.
Viņi klausās un viņu acīs spiežas asaras.
Sievietes glāsta tavus pirkstus.
Viņas ieķemmē dzelteno atpakaļ tev matos.
Viņas izskuj sarmu no tavas bārdas.
Viņas masē tavus gurnus.
Viņas ieģērbj tevi labās drēbēs.
Viņas berzē tavas plaukstas, lai tās būtu siltas.
Viņas baro tevi. Viņas piedāvā tev naudu.
Viņas krīt ceļos un lūdzas tev, lai nemirsti.
Kad tu celies nakts vidū, viņi sēro par tevi.
Viņi aizver acis un atkal un atkal čukst tavu vārdu.
Bet viņi nespēj izraut kapu gaismu no tavām vēnām.
Vecais vīrs, kas celies un nemitējies celties, no tā nav nekāda labuma.
Viņi sēro par tevi tā, kā to spēj.

Mans dēls

(Karlussa Drummonda de Andradi motīvs)

Mans dēls,
mans vienīgais dēls,
kura nekad nav bijis,
jau būtu pieaudzis.

Viņš kustas
līdz ar vēju
bez vārda, bez miesas.
Reizēm

viņš ierodas:
vieglāka par gaisu,
viņa galva
atspiežas man pret plecu.

Es jautāju viņam:
Dēls,
kur tu nakšņo,
kur slēpies?

Un viņš atbild
ar vēsu elpu:
ne reizi tu nemanīji,
ka tevi saucu

un saucu,
un turpinu saukt
no vietas, kas atrodas
otrpus –

otrpus mīlestības,
kur nekas,
kur it viss
alkst piedzimt.

Vienmēr

Čārlzam Šimičam

Vienmēr tik vēlās vakara stundās,
Saburzītās drēbēs ģērbušies, sēdēdami
Ap galdu, vienīgās spuldzes gaismā
Aizmiršanas meistari smagi strādāja.
Viņi nolieca galvas sānis, aizvērdami acis.
Un tad pazuda māja un vīrietis tās pagalmā
Ar visām puķēm dobēs.
Aizmiršanas meistari sarauca uzacis.
Tā pagaisa Florida un Sanfrancisko,
Kur velkoņi un liellaivas līcī
Atstāj sīkas mirdzošas rētas.
Viens no meistariem uzšķīla sērkociņu.
Un prom bija gaismas virteņu arfas,
Kas velvē Ņujorkas upes.
Kāds cits piepildīja glāzi
Un tas bija par pūļiem, kas drūzmējās
Laternu sēra dzeltenajā gaismā.
Pēc tam Bulgārijas vairs nebija un tad Japānas.
„Kad tas beigsies?” viens no viņiem jautāja.
„Tik smags darbs – vajāt it visa zināmā
Likteni,” teica kāds cits.
„Līdz pat pēdējam akmenim,” sacīja trešais,
„Un iztēlei paliks vien pilnības
Vēsā nulle.” Un nebija vairs
Ne Ziemeļ-, ne Dienvid- Amerikas,
Tāpat nebija mēness.
Kāds žāvājās, kāds lūkojās ārā pa logu:
Ne zāles, ne koku...
Vien apsolījuma spozme it visur.

Karalis

Es iznācu istabas vidū un saucu: „es zinu,
ka esi te”, tad pamanīju viņu stūrī, viņš izskatījās
tik sīciņš savā kronī ar dārgakmeņiem un apmetnī,
kas rotāts sermuliņādām. „Esmu zaudējis vēlmi valdīt,”
viņš teica. „Mana karaļvalsts ir tukša, te esi tikai tu,
un nemitīgi tu sauc pēc manis.” „Bet Jūsu Augstība –”
„Nekādus ‘Jūsu Augstība’” viņš sacīja un, noliecis
galvu sānis, aizvēra acis. „Tur,” viņš čukstēja,
„tas jau ir kaut kas uz to pusi...” un ienāca savā sapnī
kā pele, kas paslēpjas alā.

Atdzejojis Arvis Viguls.