Attēlā – Džons Obrijs (Džona Klostermana portrets)
 
Kultūra
05.12.2016

Džons Obrijs. Tenkas

Komentē
1

Saskaņā ar vienu no valodas izcelsmes teorijām cilvēki pie tik izsmalcinātas, viegli pārprotamas un tomēr grūti aizstājamas saziņas formas evolūcijas ceļā esot nonākuši nevis tāpēc, ka viņiem bijusi vitāla nepieciešamība aprakstīt apkārt esošo pasauli un veidot pasaules uzskatu, vai tāpēc, ka izdzīvošanas un pārtikas iegūšanas nolūkā vajadzējis apmainīties ar informāciju par to, kur slēpjas potenciāls medījums un kur slapstās nāvīgi bīstams ienaidnieks, bet gan tāpēc, ka par būtisku izdzīvošanas priekšnosacījumu bija kļuvusi informācija par pārējiem cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, mūsu valoda varētu būt dzimusi no nepieciešamības aprunāt un tenkot, un jau vēlāk tā transformējusies eposos, fabulās, žurnālistikā, Riharda Bargā "Tenkās", masu saziņas līdzekļos, arī sociālajos tīklos. [1] Jeb, kā savā grāmatā "Sapiens jeb Īsa civilizācijas vēsture" rakstīja izraēliešu izcelsmes vēsturnieks Juvals Noa Harari: "Sabiedriska sadarbošanās ir mūsu izdzīvošanas un vairošanās pamats. Ar zināšanu par lauvu vai bizoņu atrašanās vietu katram individuālam vīrietim vai sievietei vien ir par maz. Daudz svarīgāk viņiem ir zināt, kurš viņu grupā kuru ienīst, kurš ar ko guļ, kurš ir godīgs, bet kurš – blēdis." [2]

Tie, kuriem Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē palaimējās klausīties Viļņa Zariņa lekcijas, droši vien atminēsies, ka mācībspēks studentus mēdza iepazīstināt ne vien ar filozofijas vēstures faktiem, bet arī dažādām dzīves gudrībām – piemēram, pastāstīja, kā mājas apstākļos uz gāzes plīts no purva rūdas pagatavot čugunu vai kā pēc izloksnes noteikt kursabiedru izcelšanos. Un tad vēl bija dažādi nostāsti, kas balansēja kaut kur pa vidu starp pagātnes domātāju dzīvesstāstiem un anekdotiskiem gadījumiem. Viens no tādiem bija stāsts par Frānsisa Bēkona nāvi, un to kā biogrāfisku faktu Zariņš pārstāsta arī "Jaunā organona" latviešu izdevuma priekšvārdā: "Mūža nogali viņš [Frānsiss Bēkons – P. B.] pavadīja galvenokārt savās lauku muižās, veikdams dažādus eksperimentus. Viens no tiem kļuva zinātniekam liktenīgs. 1626. gada pavasarī viņš eksperimentālā ceļā noskaidroja, ka nokautas vistas piepildīšana ar sniegu ilgi pasargā tās gaļu no bojāšanās, taču, veicot izmēģinājumus, saaukstējās un 1626. gada 9. aprīlī nomira." [3] Lai gan patiesi pieņemts uzskatīt, ka angļu filozofs un pētnieks miris no pneimonijas, stāstam par vistām ir tikai viens avots, kurš pats to bija dzirdējis no Tomasa Hobsa, jo Bēkonam liktenīgajā pavasarī šis avots bija nupat  piedzimis un sniegotajā dienā vēl nebija pat mēnesi vecs.

Tas bija karaliskās zinātņu biedrības biedrs Džons Obrijs (John Aubrey, 1626–1697) – čakls senatnes izzinātājs, novadpētnieks, arheoloģijas entuziasts, dabaszinātnieks un rakstītājs. Par viņa plašajām interesēm liecina gan atstātās piezīmes, gan dažādām tēmām veltītie un pārsvarā nepublicētie raksti. Līdzās Anglijas baznīcu vitrāžu uzzīmējumiem tur ir Stonhendžas mērījumi (viņa vārdā nosauktas Stonhendžā aplūkojamas un senā pagātnē nezināmai vajadzībai izraktās Obrija bedres), līdzās pārstāstiem par zinātņu biedrībā nolasītiem priekšlasījumiem par sugu krustošanas rezultātā dzimstošiem monstriem – dažādi folkloristiski pieraksti u.tml.

Pazīstamākais Obrija veikums ir "Īsie dzīves izklāsti" ("Brief Lives"), ko viņš apkopoja 17. gadsimta nogalē, iesākumā vākdams biogrāfiskas ziņas senatnes pētniekam un kolekcionāram Entonijam Vudam no Oksfordas, kurš strādāja pie ievērojamu cilvēku dzīvesstāstu krājuma, bet pēcāk, kā noprotams – ar autortiesībām saistītu domstarpību dēļ –, turpināja šo darbu patstāvīgi. Daļa no aprakstītajām personām darba tapšanas laikā jau bija mirušas, taču abi biogrāfi par aprakstīšanas cienīgiem uzskatīja arī savus laikabiedrus, un šī iemesla dēļ, kā rakstīja Obrijs, liela tiesa biogrāfisko izklāstu autora dzīves laikā nebūtu publicējama. Šādas piesardzības iemesls varētu būt arī fakts, ka izklāstos iekļautās ziņas Obrijs vārda tiešā nozīmē bija vācis pa malu malām, nenoniecinot arī baumas un nostāstus. Taču droši vien tā paša iemesla dēļ vēlākajos laikos "Īsie dzīves izklāsti" kļuva par iecienītu ziņkāres objektu un lasāmvielu, un dažādi to izvilkumi piedzīvojuši daudzus izdevumus. [4] Jaunākais Obrija darbu apkopojums ir vēsturnieces un literatūrzinātnieces Rūtas Skaras grāmata "Džons Obrijs. Manis paša dzīve" [5], kas jau izpelnījusies tādus apzīmējums kā "apvērsums biogrāfijas žanrā", izvirzīta vairākām godalgām un plaši aprakstīta izvērstās recenzijās. Autore Obrija arhīvā atrastos tekstus nav centusies publicēt to sākotnēji iecerētajā veselumā vai kārtojot tematiski, bet gan tos "sagriezusi" un salikusi hronoloģiskā secībā, izveidojot fiktīvu paša Obrija "dienasgrāmatu" jeb pierakstītās dzīves izklāstu. Un tas nepavisam nav īss. Ieskatam pāris no Džona Obrija veidotajiem citu ļaužu aprakstiem.

Par Frānsisu Bēkonu un ne tikai

[Tomasa] Hobsa kungs man pastāstīja, ka lorda [Frānsisa Bēkona] nāves iemesls bijis Haigeithilā veikts eksperiments. Viņš sniegotā dienā kopā ar doktoru Viterbornu (pēc izcelsmes skotu, karaļa ārstu) pajūgā izbraucis ieelpot svaigu gaisu. Lords bija atskārtis, ka miesu vienlīdz labi var saglabāt kā sniegā, tā sālī. Tie abi devās nabaga sievas namā Haigeithilas lejasgalā, nopirka cāli un lika viņai to nokaut, bet pēc tam tā vēderu piebāza ar sniegu. Sniegs lordu tik ļoti nosaldēja, ka viņš acumirklī tapa dikti slims un nespēja vairs atgriezties savā mājvietā, bet tā vietā tika aizvests uz Arundelas grāfa namu Haigeitā. Tur viņš tika izguldīts kārtīgā un ar ogļu pannu sasildītā gultā, taču gulta bija valga, jo tajā neviens nebija gulējis jau kādu gadu, un tāpēc lorda gaišība tik ļoti saaukstējās, ka nomira divu vai trīs dienu laikā.

***

Mans draugs Džons Laidals atrakstīja, lai pavēstītu, ko Houva kungs viņam bija stāstījis par spokiem, kas apsēduši parlamentāro karaļa zemju izpārdošanas komiteju, kad tā nesen apmetusies Vudstokas muižā. Komitejas biedrus, kas palikuši pa nakti, lai mēģinātu pabeigt parka zemju uzmērīšanu, no viņiem muižā ierādītajām istabām bija aizbaidījuši logos mesti akmeņi. Sveces vienā laidā apdzisušas jau tūliņ pēc tam, kā iedegtas; un kāds no vīriem, kas bija izvilcis savu zobenu, lai aizstāvētu savu sveci, bija dabūjis kāvienu pats ar sava zobena maksti. Viņš palicis slims, un visi bijuši spiesti no muižas izvākties.

Par mesjē Renē Dekartu

Nobilis Gallus, Perroni dominus, summus mathematicus et philosophus; natus Hagae Turonum pridie Calendas Apriles, 1596; denatus Holmiae Calendis Februarii, 1650.

Šādu parakstu es atrodu zem viņa atveida, kuru gravējis C. V. Dalēns.

Kā viņš pavadījis savas jaunības dienas un ar kādiem paņēmieniem kļuvis tik zinīgs, viņš visai pasaulei pastāsta savā apcerējumā "Par metodi". Tur lasāms, ka viņu skolojusi Sadraudzība Jēzus godam. Viņš vairākus gadus dzīvojis Egmontā (netālu no Hāgas), un tur viņš sarakstījis [burtiski – "ar šo vietu viņš parakstījis" – P. B.] vairākas savas grāmatas.

Viņš bija pārāk gudrs vīrs, lai sevi apgrūtinātu ar sievu; taču, tā kā viņš bija vīrieša cilvēks, viņam arī piemitušas vīru vēlmes un garšas; un tāpēc viņš pieturējis pienācīga izskata sievietes, kas tam bija tīkamas un no kurām viņam bija dažs bērns (domāju, ka 2 vai 3). Un tas ir skumji, jo, nākuši no tēva, kas apveltīts ar tādu prātu, tie būtu pelnījuši augstu skološanu.

Viņš bija tik ievērojami izglītots, ka viņu apciemot ieradās visi mācīti vīri, un daudzi no tiem vēlējās, lai viņš tiem parāda savus [..] darbarīkus (tajos laikos matemātikas zinātne lielā mērā balstījās darbarīku pārzināšanā, un, kā izteicās sers Henrijs Sevils, visādos trikos). Tad viņš izvilcis mazu sava galda atvilktnīti un parādījis viņiem pāris kompasus, un vienam no tiem bijis nolauzts rādītājs; bet lineāla vietā viņš vispār izmantojis divkārši pārlocītu papīru.

Par Viljama Šekspīra kungu

Viljama Šekspīra kungs ir dzimis Stretfordā pie Eivonas Vorvikā. Viņa tēvs bijis miesnieks [6], un, kā man citkārt stāstījis dažs viņu kaimiņš, zēna gados viņš darbojies tēva arodā, taču kad nokāvis teļu, to darījis ar īpašu izmanību, turklāt – sakot runu. Tajā pašā laikā pilsētā bijis vēl viens miesnieka dēls, kas savā apķērībā, slavā un pazīstamībā no viņa nepavisam nav atpalicis, taču tas agri nomiris.

Bet tas Viljams, kuram jau no dabas bijusi nosliece uz dzeju un aktiermākslu, ieradies Londonā – pēc maniem minējumiem, kādu 18 gadu vecumā; un kļuvis par aktieri vienā no teātriem, un viņa aktierspēle bijusi ārkārtīgi laba (savukārt Bens Džonsons [7] nekad nav bijis labs aktieris, toties izcils skolotājs). Jau agrā vecumā viņš sāka vingrināties dramatiskajā poēzijā, kas tajā laikā bija ļoti bēdīgā stāvoklī, un viņa lugām bija liela piekrišana. [..]

Viņa komēdijas nezaudēs asprātību, kamēr vien kāds vēl sapratīs angļu valodu, jo viņš pārvalda ļaužu tikumus. Mūsu tagadnes rakstniekus tik ļoti nodarbina noteiktas personas un viņu vājības, ka jau pēc gadiem divdesmit viņus nebūs iespējams saprast.

Un, lai gan Bens Džonsons apgalvojis, ka [Šekspīrs] esot pratis mazliet latīņu un vēl mazāk grieķu valodu, latīņu valodu viņš sapratis itin labi, jo jaunības dienās esot laukos strādājis par skolotāju – tā stāstīja... Bistona kungs.


 

[1] Skat. piemēram: Robin Dunbar. Grooming, Gossip, and the Evolution of Language. Harvard University Press, 1998.

[2] Yuval Noah Harari. Sapiens. A Brief Hostory of Humankind. London: Vintage, 2011.

[3] Vilnis Zariņš. Jauno laiku domāšanas principu attīstība Frensisa Bēkona darbos, priekšvārds izdevumam: Frensiss Bēkons. Jaunais organons. Rīga: Zvaigzne, 1989.

[4] Skat. piemēram, šeit.

[5] Ruth Scurr. John Aubrey. My Own Life. London: Chatto & Windus, 2016.

[6] Nu jau kādu laiku pārsvarā gan tiek uzskatīts, ka Šekspīra tēvs Džons ir bijis ādu ģērētājs un pārticis cimdu meistars.

[7] Bens Džonsons (Ben Johnson, 1572–1637), angļu dzejnieks un dramaturgs, parasti tiek uzskatīts par otru nozīmīgāko angļu dramaturgu pēc Viljama Šekspīra.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!