Bibliotēka
10.05.2011

Džonatans Streindžs un misters Norels

Komentē
0
Saglabā

Ikviens, kas nolēmis mācīties maģiju, jau pašā sākumā uzzina, ka ir grāmatas par maģiju un ir maģijas grāmatas. Drīz pēc tam seko otrs atklājums: visnotaļ vērā ņemamus pirmo eksemplārus par divām vai trim ginejām var iegādāties pie kura katra laba grāmattirgotāja, turpretim otrās ir dārgākas par rubīniem.5 Jorkas burvju biedrības bibliotēka tika uzskatīta par ļoti labu, gandrīz izcilu; tās plašajā krājumā bija pieci starp 1550. un 1700. gadu sarakstīti sacerējumi, kurus itin pamatoti varētu nodēvēt par maģijas grāmatām (tiesa, vienu veidoja tikai dažas apskrandušas lapas). Maģijas grāmatas ir liels retums, un privātās bibliotēkās gan misters Segunds, gan misters Hanifūts bija redzējuši vien dažas. Hartfjū gar visām četrām sienām slējās grāmatskapji, un visi to plaukti bija sējumu pilni. Un visas – vai gandrīz visas – grāmatas bija vecas: tās bija maģijas grāmatas. O, protams, plauktos bija daudz glītu mūslaiku sējumu, taču uzreiz varēja redzēt, ka tās ir vecas grāmatas, ko misters Norels bija atdevis iesiet no jauna (pēc visa spriežot, viņš deva priekšroku nerotātai teļādai un vienkāršiem sudraba burtiem), – tomēr daudz bija vecu sējumu, ļoti, ļoti vecu sējumu ar apskrubušām muguriņām un stūrīšiem.

[[1]5 Burvji, kā mums atgādina Džonatans Streindžs, strīdēsies par visu; gadu gadiem viņi čakli liekuši muguras un šķieduši tinti, lai izšķirtu neaptverami svarīgo jautājumu, vai tāds un tāds sējums uzskatāms par maģijas grāmatu, – taču profāni parasti gluži veiksmīgi izlīdzas ar šādu vienkāršu likumu: grāmatas, kas sarakstītas, iekams burvju mākas Anglijā izsīka, ir maģijas grāmatas; pēc tam sarakstītās ir grāmatas par maģiju. Šis profāniem parocīgais empīriskais likums izriet no principa, ka maģijas grāmatas autoram jābūt nevis maģijas teorētiķim vai maģijas vēsturniekam, bet gan praktizējošam burvim. Varētu likties – kas var būt vēl saprātīgāks? Tomēr nekas nav tik vienkārši. Dižie maģijas meistari, ko mēs dēvējam par Zelta laikmeta burvjiem jeb aureātiem (Tomass Godbless, Ralfs Stoksijs, Vinčesteras Katrīna, karalis Krauklis) gandrīz neko nav sarakstījuši – vai varbūt gandrīz nekas nav saglabājies līdz mūsu dienām. Ļoti ticams ir pieļāvums, ka Tomass Godbless nepraata rakstīt. Stoksijs latīņu valodu mācījās mazā savas dzimtās Devonšīras skoliņā, tomēr visu, ko mēs par viņu zinām, mums pavēstījuši citi autori.

Pie grāmatu rakstīšanas burvji ķērās tikai tad, kad jau bija sācies maģijas noriets un angļu maģijas spožumu teju, teju bija aprijusi tumsība. Tie, kurus mēs dēvējam par argentiešiem jeb Sudraba laikmeta burvjiem (Tomass Lančesters (1518–1590), Žaks Belāziss (1526–1604), Nikolass Gubērts (1535–1578), Gregorijs Absaloms (1507–1599)), bija gaišas sveču liesmiņas biezējošā krēslā; viņi visupirmām kārtām bija pētnieki un tikai pēc tam burvji. Zināms, viņi apgalvoja, ka nodarbojoties ar buršanu, dažiem pat bija pa kādam kalpam no elfu cilts, tomēr viss liek domāt, ka viņu sasniegumi šai jomā bija gaužām niecīgi, un viens otrs no mūsdienu pētniekiem pat ir izteicis šaubas, vai argentieši vispār prata burt.]

 

Misters Segunds pārlaida acis tuvākajam plauktam; viņa skatiens uzreiz aizķērās aiz grāmatas ar nosaukumu "Kā uzdot jautājumus Tumsībai un saprast, ko Tā atbild".

– Muļķīga grāmatele, – paziņoja misters Norels. Misters Segunds satrūkās – viņš nebija pamanījis, ka namatēvs stāv viņam gluži blakus; tikām misters Norels runāja tālāk: – Es ieteiktu netērēt laiku, par to domājot.

&&&

Un tad džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības no jauna pacēla galvas un ķīķerēja tumsā, tur, kur skanēja pirmā pārdabiskā balss. Šoreiz ļoti nedaudzi no viņiem vēl arvien nenoticēja, ka runātājs ir mazais akmens tēls, jo, šādi skatīdamies, viņi spēja saviedēt, kā tas bēdīgi vicina savas strupās akmens rokas.

Tad visas pārējās statujas un pieminekļi katedrālē ierunājās un savās akmeņainajās balsīs sāka stāstīt par visu, ko bija pieredzējuši savās akmeņainajās dzīvēs, un šis troksnis, kā misters Segunds vēlāk teica misis Plīzensai, bija neaprakstāms. Jorkas katedrālē bija daudz kaltu cilvēciņu un ērmotu dzīvnieku, un visi tagad plivināja spārnus.

Daudzi sūdzējās par saviem kaimiņiem, un to nav grūti saprast – viņi bija spiesti stāvēt cits citam līdzās daudzus gadu simteņus. Katedrālē bija piecpadsmit akmens karaļi, kas stāvēja katrs uz sava akmens postamenta lielā akmens šķērssienā. To mati cirtojās tik stingrās sprogās, it kā būtu uztīti uz papīriņiem un pēc tam nebūtu izsukāti – misis Hanifūta nespēja uz tiem ne paskatīties, nepavēstījusi, ka viņai briesmīgi griboties ņemt rokā matu suku un apstrādāt visas karaliskās galvas pēc kārtas. Kopš tā paša brīža, kad viņiem tika dota valoda, karaļi ņēmās rieties un gānīties – jo viņu pjedestāli bija viena augstuma, un karaļi – pat akmenī kalti – vairāk par visu necieš to, ka viņus pielīdzina citu citam. Vēl tur bija neliela grupa – ērmotas figūras kopā sadotām rokām; tās ar akmens acīm nolūkojās no senas kolonnas virsotnes. Tiklīdz iedarbojās burvestība, katra no tām sāka grūst prom pārējās, it kā pat akmens rokas gadsimtu gaitā sāktu smelgt, it kā arī akmens cilvēki pagurtu no ciešas kopābūšanas.

 

&&&

Pulkstenis bija ap deviņiem un ārā bija melna nakts. Visi slēģi bija aizdarīti, Džons un Tobijs bija izdzēsuši lampas. Tirgotavā būtu vajadzējis valdīt tādai tumsai kā tējas kārbā, taču tā bija pielijusi ar maigu, zeltainu gaismu, kas, pēc visa spriežot, nāca letes, kur gulēja kaut kas zeltīts.

Tā bija vesela kaudze mirdzošu gineju. Misis Brendija vienu paņēma un apskatīja. Likās, it kā viņa turētu rokā maigas, dzeltenas gaismas lodīti, kuras dibenā guļ monēta. Šī gaisma bija dīvaina. Misis Brendija, Džons un Tobijs tajā vairs neizskatījās pēc sevis: misis Brendija kļuva augstprātīga un kundziska, Džons viltīgs un melīgs, bet Tobija seja šķita pavisam neģēlīga. Būtu lieki piebilst, ka visas šīs īpašības viņu raksturiem bija gluži svešas. Tomēr vēl ērmīgākas pārvērtības šajā gaismā notika ar duci sarkankoka atvilktnīšu, kas sniedzās augšup gar vienu tirgotavas sienu. Citos vakaros zeltītie burti uz atvilktnītēm vēstīja, ka tajās atrodas tādas lietas kā Ķimeņu sēklas, Kumīns (malts), Safrāns, Lauru lapas, Muskatrieksts, Ingvera esence, Vaniļas esence un tamlīdzīgas smalkas un plaukstošas bakalejas tirgotavas preces. Turpretim tagad tur bija lasāmi pavisam citi vārdi: Ģimeņu grēki, Skumība (daudz), Apmāns, Iedzīt kapā, Draudošas briesmas, Ilgošanās izsena un Vaina nesena.

Labi gan, ka neviens no viņiem šīs savādās izmaiņas nepamanīja, citādi misis Brendija ļoti uztrauktos. Viņai nebūtu ne mazākās jausmas, cik par šīm jaunajām precēm prasīt.

– Ko lai es saku, – teica misis Brendija. – Kaut kā taču šī nauda ir uzradusies. Vai šodien kāds samaksāja savu rēķinu?

Džons papurināja galvu. Tobijs tāpat.

– Un neviens mums nav tik daudz parādā, – viņš piemetināja, – izņemot, protams, Vorksopas hercogieni, bet no tās puses, kundze, godīgi sakot...

– Jā, jā, Tobij, es sapratu, – misis Brendija viņu pārtrauca. Viņa brīdi domāja. – Varbūt, – viņa ieminējās, – kāds džentlmenis bija salijis un gribēja noslaucīt seju, bet, kad viņš vilka ārā no kabatas mutautu, nauda izbira no kabatas un nokrita uz grīdas.

– Bet mēs to neatradām uz grīdas, – iebilda Džons. – Tā bija kasē pie visiem pārējiem ieņēmumiem.

– Pat nezinu, ko domāt, – teica misis Brendija. – Vai kāds šodien maksāja ar ginejām?

Nē, apgalvoja Tobijs un Džons, neviens šodien nebija maksājis ar ginejām, kur nu vēl ar divdesmit piecām tādām ginejām vai divdesmit piecas tādas personas.

– Un tik dzeltenām ginejām, kundze, – norādīja Džons, – visas pilnīgi vienādas, nevienai nav ne kripatiņas sūbējuma.

 

&&&

— Bet, ja reiz tu esi nolēmis apgūt kādu profesiju, — iebilda Henrijs, — es gan nesaprotu, kāpēc tev vispār to vajadzētu darīt, tagad, kad tu esi mantojis muižu, — kāpēc tu nevarēji izvēlēties kaut ko labāku par maģiju? Tai nav nekāda praktiska pielietojuma.

— Ā, man liekas, jūs alojaties! — atsaucās misters Redmonds. — Londonā ir kāds džentlmenis, kas sakauj francūžus, uzsūtīdams viņiem ilūzijas! Aizmirsu, kā viņu sauc. Pag, kā viņš dēvēja savu teoriju? Par moderno maģiju?

— Bet ar ko tā atšķiras no veco laiku maģijas? — gribēja zināt misis Redmonda. — Un kuru piekopsit jūs, mister Streindž?

— Jā, pastāstiet mums, mister Streindž! — Arabella draiski mudināja. — Kuru maģiju jūs piekopsit?

— Pa druskai no abām, Vudhopas jaunkundz! Pa druskai no abām! — Pēc tam Streindžs uzrunāja misis Redmonda. — No tā vīra dzīvžogā es nopirku trīs buramvārdus. Varbūt jūs vēlaties kādus no tiem redzēt, kundze?

— Vai, jā, protams!

— Un jūs, Vudhopas jaunkundz? — Streindžs jautāja.

— Kas tie ir par buramvārdiem?

— Nezinu. Vēl neesmu tos izlasījis. — Džonatans Streindžs izņēma trīs Vinkula dotos buramvārdus no krūšu kabatiņas un iedeva dāmām.

— Tie ir ļoti netīri, — aizrādīja Arabella.

— Ak, mums, burvjiem, pret kādu nieku netīrumu nekas nav iebilstams. Turklāt man šķiet, ka tie ir ļoti veci. Seni, noslēpumaini buramvārdi, tādi kā šie te, bieži...

— Augšā ir rakstīts datums. 1808. gada 2. februāris. Tas ir pirms divām nedēļām.

— Tik tiešām? Nebiju pamanījis.

Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, — lasīja Arabella. — Kālab gan burvim vajadzētu dzīt cilvēkus ārā no Londonas?

— Nezinu. Nav šaubu, ka Londonā tiešām ir pārāk daudz cilvēku, tomēr visus uzreiz izdzīt varētu būt pagrūti.

 

&&&

Dažas minūtes neviens nepievērsa burvim uzmanību. Visi vēroja, kā ap "Viltus prelātu" rosās lielāki un mazāki kuģīši, skatījās debesīs un sprieda par to, kā mainās laiks un no kuras puses uzplūdu laikā pūtīs vējš.

Piepeši vairāki cilvēki iesaucās, mudinot palūkoties uz ūdeni. Tajā bija parādījies kaut kas dīvains. Kaut kas bija liels un sudrabots, ar garenu, ērmīgu galvu, aiz kuras kā blāvas, izstīdzējušas ūdenszāles plīvoja mati. Tas virzījās uz "Viltus prelāta" pusi. Pūlī vēl nepaspēja sākties "ak" un "vai", un brīnīšanās par šo mīklaino objektu, kad pirmajam jau piebiedrojās vairāki citi, un pēc brīža uz kuģa pusi ar lielu ātrumu un vieglumu peldēja vesels pulks sudrabotu tēlu — to bija vairāk nekā iespējams saskaitīt.

— Saki viens cilvēks, kas tie tādi? — kāds pūlī jautāja.

Tie bija pārāk lieli, lai būtu cilvēki, un nepavisam nelīdzinājās zivīm un delfīniem.

— Tie ir zirgi, — atbildēja Streindžs.

— No kurienes tie uzradās? — kāds cits taujāja.

— Es tos uztaisīju, — Streindžs paskaidroja, — no smiltīm. Izsakoties precīzāk, no Zirgu sēres.

— Bet vai tad tie neizšķīdīs? — kaut kur netālu gribēja zināt.

— Un kam tie vajadzīgi? — prasīja kapteinis Gilbijs.

— Tie radīti no smiltīm, jūras ūdens un maģijas, un pastāvēs tik ilgi, kamēr viņiem būs, ko darīt. Kapteini Gilbij, lieciet, lai kāda laiva nogādā "Viltus prelāta" kapteinim ziņu, ka viņa vīriem pie kuģa jāpiesien pēc iespējas vairāk zirgu! Zirgi novilks kuģi no sēkļa.

— Ā! — iesaucās kapteinis Gilbijs. — Teicami. Jā, protams.

 

Viņam šķita, ka viņš stāv kāda Anglijas kalna nogāzē. Lija lietus; ūdens strāvas gaisā locījās kā baigi rēgi. Viņš salija un sadila, izstīdzēja kā lietus šalts. Lietus aizskaloja visas domas, aizskaloja atmiņas, visu, kas labs un kas ļauns. Viņš aizmirsa, kā viņu sauc. Viss aizplūda prom kā dubļi no akmens vaiga. Lietus atdeva viņam savas domas un atmiņas. Sudrabotas ūdens svēdras audās nokalnē kā smalkas mežģīnes, kā rokā asinsvadi. Aizmirsis, kas viņš ir, kas reiz bijis, viņš pārtapa lietus svēdrās, līdz ar lietu krita zemē.

Viņš atģidās guļam zem zemes, zem Anglijas. Bija aizritējuši laiku laiki; viņā sūcās aukstums un lietus; viņā kustējās akmeņi. Klusumā un Tumsā viņš milza. Viņš kļuva zeme; kļuva Anglija. Lejup palūkojās zvaigzne, tā viņu uzrunāja. Akmens iztaujāja viņu, un viņš tam atbildēja akmens valodā. Viņam pie sāniem līču ločus meta upe; starp pirkstiem riesās kalni. Viņš atvēra muti un izelpoja pavasari...

Viņš atģidās ziemā, iespriests tumša meža biezoknī. Mūžīgi koki, tumši pīlāri, starp kuriem sniecas baltas, ziemīgas gaismas strēles. Viņš palūkojās lejup. Viņam cauri auga dzieti; tie stiepās augšup cauri viņa augumam, viņa rokām un kājām. Plaksti vairs nevērās ciet, tiem cauri zarojās zari. Ausīs šaudījās kukaiņi; mutē tīklus auda zirnekļi. Viņš apjauta, ka gadu gaitā saaudzis ar mežu. Viņš mežu pazina, un mežs pazina viņu. Vairs nebija izšķirams, kas bija mežs un kas cilvēks.

Viss bija kluss. Sniga. Viņš iekliedzās...

 

&&&

— O, jā! Nozavētāja nāve! — Streindžs dedzīgi uzķēra. — Es Venēcijā bieži par to domāju. Manā rīcībā bija visa Anglijas maģija, un es varētu viņu nogalināt neskaitāmos veidos. Ietriekt bezdibenī; sadedzināt ar zibeņiem; atraut no zemes kalnus un nogāzt tos pār viņu. Ja uz spēles būtu likta mana dzīvība, es noteikti būtu mēģinājis ko tādu izdarīt, — bet runa ir par Arabellas brīvību; ja man misētos — ja es pats aizietu bojā — tad viņai uz mūžīgiem laikiem būtu jāpaliek verdzībā. Vajadzēja meklēt citu veidu. Un es sapratu, ka visā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks — viens vienīgs visās pasaulēs, visos laikos —, kurš zina, kā lai es sakauju savu ienaidnieku. Cilvēks, kurš spēs dot man padomu. Es sapratu, ka ir pienācis laiks viņam pajautāt.

Mistera Norela vaigs pauda neizsakāmas bažas.

— Ak tā, bet man jums jāteic, es vairs neuzskatu, ka esmu par jums pārāks. Jā, tiesa, es esmu daudz vairāk lasījis, un palīdzēšu jums, kā vien spēšu, bet es nevaru jums apliecināt, ka man viss katrā ziņā izdosies labāk nekā jums.

Streindžs savilka uzacis.

— Ko? Es neko nesaprotu. Es taču nerunāju par jums! Es runāju par Džonu Askglāsu. Es vēlos, lai jūs man palīdzat šurp ataicināt Džonu Askglāsu.

Misteram Norelam aptrūkās elpas. Likās, pat gaiss visapkārt sāk vibrēt, itin kā tuvumā būtu noskanējusi zema nots. Viņu gandrīz fiziski sāka žņaugt tumsa, jaunās zvaigznes tur, augšā, sastingušo pulksteņu klusēšana. Tas bija viens milzīgs, melns mirklis, kas nebeidzās un nebeidzās, spieda viņu pie zemes, smacēja. Šai mirklī viņam itin nemaz nebija grūti noticēt, ka Džons Askglāss nekur tālu nav jāmeklē — viņš ir vienas burvestības attālumā: tumšās ēnas bibliotēkas tālākajā stūrī ir viņa apmetņa krokas, dūmi, kas gaisā kūpēja no lāktījošajām svecēm, ir kraukļi pie viņa bruņu cepures.

Streindžu nekādas mūžības bailes nemocīja. Viņš pieliecās un pasmaidīja iešķību, dedzīgu smaidu.

 

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova.

Sūzena Klārka

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!