Izdevējs "Liels un Mazs", 2013
Ingvars Ambjērnsens ir norvēģu rakstnieks, kurš vislabāk ir pazīstams savu pieaugušo romānu – t.s. Ellinga tetroloģijas – dēļ. Viņš raksta par cilvēkiem, kuri savu vai citu vēlmju dēļ ir izgājuši vai izstumti ārpus dominējošās sabiedrības. Viņa zināmākā darbu sērija bērniem ir "Pelle un Proffens". Tajā darbojas divi tīņu detektīvi, kuri izmeklē visdažādākos noziegumus un noslēpumus, kas saistīti arī ar narkotikām, vides piesārņojumu un nenoacisma izdarībām.
"Samsonu un Roberto" ir ilustrējis Pērs Dībvigs, viens no Norvēģijas nozīmīgākajiem bērnu grāmatu ilustratoriem. Viņa zīmējuma līnija atklāj varoņa raksturu un pārsteidzošā kārtā rada kustības sajūtu statiskā grāmatas lapā.
Grāmata ietver trīs stāstus par labsirdīgo un mazliet neaptēsto suni Samsonu un slīpēto kaķi Roberto, kuri dzīvo kopā un kuriem pieder Frjordglētas pansija. Trīs grāmatas stāsti ir "Tēvoča Rintintaja mantojums", "Trakie Džeki" un "Pātera Pjetro noslēpums".
Pirmajā stāstā mēs iepazīstamies ar Samsonu un Roberto un kopā ar viņiem dodamies uz Fjordglētas pansiju, kuru Samsons iegūst mantojumā no tēvoča Rintintaja. Samsona radniecība ar Roberto grāmatā nav paskaidrota, tomēr abi guļ vienā guļamistabā un, kaut viens labāk izprot otra raksturu, tomēr gandrīz nekad nenolaižas līdz otra manipulācijai. Šis pārītis mazliet atgādina Džona Steinbeka noveles "Par cilvēkiem un pelēm" varoņus Džordžu un Leniju. Tomēr šai gadījumā varoņiem nav tik sāpīgi jācīnās par saviem sapņiem. Viņi ierodas Fjordglētas pansijā, kur gan it kā dzīvo spoks un kura ir uz sabrukšanas robežas, tomēr... viņi izdzīvo. Tas arī viss, ko es drīkstu teikt par pirmā stāsta sižetu. Jāuzteic, cik gudri ir savērpta sižeta intriga – interese neatslābt, tai pašā laikā nekļūstot pārāk biedējoša.
Otrajā stāstā Samsonam, Roberto, manai favorītei visvarošajai figaro – te, figaro – tur Ulli, pievienojas trakie džeki – rokgrupa, kuras ierašanos ievada dzeltenās preses žurkas Benija parādīšanās. "Trako džeku" klātbūtne rada dažādas emocionālas pārvērtības visas pansijas iedzīvotāju dzīvē. Varbūt tieši tāpēc Alisei Lī "Trakie džeki" ne tik ļoti gāja pie sirds. Viņa saka: "Nevajag tos rupjos puikas. Pārāk skarbi. Nepatīk." Citiem stāsta varoņiem arī sākotnēji ir līdzīgas bažas, bet, kā jau tas mēdz notikt dzīvē, reizēm priekšstats par dažāda līmeņa slavenībām ir sliktāks nekā viņu patiesā būtība. Vai arī otrādi. Savukārt vārdu salikums "trakie džeki" Alisei Lī patīk pat ļoti.
Trešais stāsts risina kādu mīklu un noslēpumu. Bebrs Mario ierodas Fjordglētā pa gaisu. Trešais stāsts man šķiet mazāk izdevies – kaut arī tur ir intriga, tomēr varoņu krāsojums ir melnbaltāks un ir mazāk tās maigās gaismas, kas krāšņos raksturus ieskauj pirmajos divos stāstos. Arī nemīlētā, nejaukā suņa Ludo Karsona problēma šķiet atrisināta pārāk tehniski un piedāvātais risinājums – mazliet diskutabls.
Tomēr grāmata kopumā ir brīnišķīga lasāmviela bērniem un viņu vecākiem. Un paradoksālā kārtā – kā par spīti iepriekšējā rindkopā vēstītajam –, tieši lasot par žurkas Benija izgājieniem trešajā stāstā, arī Alises Lī vecāki smējās balsī. Te gan jāpiemetina, ka šī raksta autore kā savu pirmo lielo smieklu pieredzi atceras gadījumu cirkā, kad viens klauns dauzīja otru ar plastmasas (cerams) dēli. Tas – lai raksturotu humora izjūtas ievirzi.
Grāmatas veiksmes pamatā ir raksturi, katrā no tiem ir centrēta kāda viena īpašība, un tai ir ļauts bez vērtējuma uzplaucēt varoņu buķeti tā, ka tie ir dabiski komiski un atpazīstami.
Ūdrīte Ulli ir histēriski aktīva un visu varoša, tuncis Helge grib beidzot atpūsties, spļauj zeltu un visu laiku grib skatīties televizoru, fon Strauss ir pārgudrs un grib plātīties ar savu gudrību, kurmis Gregors ir jūtīgs un samulsis, āpsiene Grēta ir koķeta – mīlestību dodoša un spējīga nenogurstoši jūsmot par dažādiem vīriešu dzimuma māksliniekiem, bebrs Mario ļoti mīl savu mammu un gardu ēdienu, tītariene Krillebergas jaunkundze ir nejauka skolotāja, kura stāsta "Trakie džeki" noslēgumā atklāj, kā viņa var vērst savu nejaukumu jaukumā, viltvārdis Ludo Karsons ir aizdomīgs un ļauns, un tas, kā atklājas, izaug no ārkārtīgi spēcīgām bailēm, ka neviens viņu nemīl, žurka Benijs ir dzimis dzeltenās preses žurnālists, kuram ļoti patīk viņa darbs.
Grāmatā nav iespējams izdalīt dominējošo sociumu un marginālijas, jo grāmatas kosmosu veido raksturi, un autora attieksme pret tiem ir mīloša un nekļūst nosodoša vai vērtējoša. Autors nemoralizē, viņš rāda savus varoņus tādus, kādi tie ir.
Savukārt, ja grāmata neietver morāli, vai vispār ir iespējams pateikt, par ko tā ir, un vai tādā gadījumā tā nav tikai "tukša" izklaide?
Pēdējā laikā domāju, ka autora patiesīgums un mīlestība pret varoņiem var pati kļūt par stāsta vēstījumu – sniedzot apstiprinājumu tam, ka lasītājs nav pasaulē viens un ka ir iespējama vieta – pat ja tā ir tikai grāmata –, kur tu vari justies saprasts, pat ja esi veca, nīgra skolotāja, no kuras visiem bail.
Diemžēl autors, manuprāt, ir pārāk steidzies stāstus pabeigt, un it sevišķi pēdējā stāsta nobeigums ir gan tikpat asprātīgs kā visa pārējā grāmata, bet tomēr atstāj mazuma sajūtu. It kā autoram nebūtu bijis laika padzīvot ar varoņiem un viņu piedzīvojumus pierakstīt un viņš būtu uzrakstījis to, kas nu tādiem pieaugušajiem kā mēs var ienākt prātā. Kamēr īstais notikums varbūt notika mazliet citādāk. Līdzīgi kā ar vecākiem, kuri iedomājas, ka viņu bērns spēlēs klavieres, un kuri pat piespiež bērnu izturēt iestājeksāmenus mūzikas skolā un rūpējas, lai viņš/viņa tur regulāri nonāktu. Tomēr īstais notikums notiek, vai nu spēlējot futbolu ar nevēlamiem draugiem pa ceļam uz mūzikas skolu, vai iemīloties skolas biedrā, vai, nedod Dievs, skolotājā.
Lielākā "Samsona un Roberto" vērtība ir tās varoņi, ar kuriem iepazīstoties tie ienāk lasītāja kosmosā uz palikšanu. Un to dažādība var palīdzēt lasītājiem saprast, ka arī viņa (it kā) dīvainības ir akceptējamas un vēlmes var piepildīties.
Kas "Samsonā un Roberto" patīk Alisei Lī?
"Patīk, ka mamma viņu lasa. Šausmīgi, šausmīgi patīk fon Strauss, bet vispār man liekas, ka viņš ir stārķis – tātad fon Stārķis. Baigi visādi notikumi forši.
Paši našķojas ar konserviem, bet citiem neatļauj našķoties ar konserviem, tas man nepatīk. Nepatīk, ka mamma lasa tikai vienu nodaļu. Pārējais tīri labi patīk. Patīk bildes, kaut arī tās ir jocīgas.
Samsons un Roberto – tur, kur viņi guļ uz gultas, izskatās, ka viņi sēž pie galda. Samsons suns ir pārāk trīsstūrains.
Roberto ir skaists, laisks kaķis. Samsons ir mazliet par trīsstūrainu, apaļīgu. Kad Samsonam uztaisīja jauno frizūru, viņš izskatījās smieklīgs."
Nu, lūk: Fjordglētas pansijā tu vari būt smieklīgs vai pavisam nesmieklīgs, bet tu vari tur būt. Vienīgais noteikums tur ir neēst savu tuvāko – kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Ja vien tev pagrabā nav paglābies mazumiņš konservu. Varbūt tā arī ir vienīgā "Samsona un Roberto" morāle – neesi tik ļauns, lai atklāti ēstu savu tuvāko.
0