Foto: Uldis Bārdiņš
 
Teātris
11.07.2019

Dzīves medības

Komentē
0

Par LKA Leļļu teātra aktierkursa diplomdarba izrādi "Medības" Elmāra Seņkova režijā

Latvijas Kultūras akadēmiju nupat beigušā Leļļu teātra aktierkursa diplomdarba izrāžu skate raisījusi plašu rezonansi – visvairāk jau tādēļ, ka, pat noskatoties tikai dažas no izrādēm, kļūst skaidrs, ka šie mākslinieki nenoliedzami ir talantīgi un Latvijas teātrim ļoti vajadzīgi. Neieslīgstot pārdomās par nesen uzvirmojušo polemiku starp Leļļu teātri un tā nu jau bijušo galveno režisoru Ģirtu Šoli, gribu izcelt šī aktierkursa specifiku. Proti, spēju vienlīdz pārliecinoši pārvaldīt dažādas teātra tehnikas – sākot no dramatiskā teātra, beidzot ar leļļu vai objektu teātra estētiku, tādēļ prieks, ka daļa no "Zirgu pastā" redzētajām diplomdarba izrādēm nākamajā sezonā iegūs jaunu elpu dažādu Latvijas teātru repertuāros (tiesa gan, ne Leļļu teātrī). Rūdolfs Apse, Elīna Bojarkina, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne, Una Eglīte, Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis, Matīss Millers, Alīda Pērkone, Jēkabs Reinis, Elizabete Skrastiņa, Māris Skrodis, Rihards Zeļezņevs ir vārdi, no kuriem daļu jau ievērojuši un daļu, ja vien viņiem tiks dota iespēja, atcerēsies gan skatītāji, gan kritiķi. 

Vislielāko interesi diplomdarbu skatē izsauca izrāde "Medības", kuras pamatā ir Aleksandra Vampilova luga "Pīļu medības". Režisors un pedagogs Elmārs Seņkovs kopā ar jaunajiem aktieriem ne pirmo reizi pievēršas klasikas interpretācijai mūsdienīgās skaņās (2016. gadā Nacionālajā teātrī kā diplomdarbs tika izrādīts Viljama Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" iestudējums). Tāpat ne pirmo reizi diplomdarbam izvēlēta kāda no Vampilova lugām, kuras arī mūsdienās piedāvā pietiekami daudzveidīgu tēlu galeriju un pat aiz padomju konteksta ļauj ieraudzīt dzīvas, universālas cilvēku attiecību nianses.

Unikālais ir tas, ka Seņkova un Leļļu teātra kursa interpretācijā Vampilova darbs ieguvis absolūti šodienīgu skanējumu, it kā būtu rakstīts par mūsu laiku. Šo sajūtu paspilgtina arī pašu aktieru savāktie dokumentālie stāsti, kas izrādē tiek izpildīti kā monologi, apstādinot darbību un varoņiem vēršoties pie skatītājiem nepastarpinātā veidā. Pie laikmeta liecībām var pieskaitīt arī aktieru (vai viņu intervēto cilvēku?) izvēlēto un no dažādām ierīcēm (mobilajiem telefoniem vai pārnēsājamām skandām) atskaņoto mūzikas celiņu, kurā ietvertās dziesmas kļūst par varoņu monologu atmosfērisku turpinājumu un vienlaikus saistvielu starp atsevišķajām izrādes ainām.

Izrādes radošā komanda LKA diplomdarba skates bukletā raksta: "Mēs vēlamies šos varoņus pārcelt mūsdienu situācijā un uzdot [..] jautājumus par to, kādi ir cilvēka mērķi un kas tiek uzskatīts par labklājību. [..] Ko mēs šodien medījam? Vai arī nekādu medību nemaz nav, viss tiek skaisti iesaiņots un padots gatavs?" Līgas Zepas (Latvijas Mākslas akadēmija) veidotais vizuālais ietērps ironizē par šodienas studenta dzīves apstākļu standartu – "demokrātiskajām" "Ikea" mēbelēm un interjera priekšmetiem (sākot no lampām un spilveniem, beidzot ar glāzēm), kas ļauj vilkt pārsteidzoši tiešas paralēles ar Vampilova lugas sarakstīšanas laiku un padomju dzīves telpas sērijveidīgumu. Tajā pašā laikā tūdaļ kļūst skaidrs, ka darbības laiktelpa tomēr nav reālistiska. "Zirgu pasta" Karamazovu zāles skatuves iekārtojums atgādina stilizētu "Ikea" veikala ekspozīciju – sērijveida mājokļus, kuros iespējams ieiet un iztēloties, kā tie izskatītos dzīvē. Arī "Medību" varoņu attiecības ir kā nepastāvīga, viegli nomaināma ekspozīcija – simpātijas un antipātijas uzvirmo un izdziest tikpat ātri, kā tiek pārbīdīti dīvāni un uzbūvētas vai nojauktas plānās starpsienas.

Darbība noris šeit, mūsu acu priekšā, un rodas sajūta, ka, pat zinot lugas sižetu, brīžiem nav paredzams, kā attīstīsies attiecību peripetijas. Tēli visu izrādes laiku ir uz skatuves, periodiski mainot atrašanās vietu un attiecīgajā brīdī pieslēdzoties kādai no darbības vietām, turklāt savstarpējās sarunās gandrīz nemaz netiek pieminēti konkrēti personvārdi, tādējādi akcentējot attēloto situāciju universālo dabu.

Visu notikumu dzinējspēks ir divu varoņu diāde – Matīsa Budovska Zilovs un Jēkaba Reiņa Viesmīlis. Zilovs jeb Vitja ir gados jauns grafiskais dizainers, kura aizraušanās ir maratona skriešana un kuram ir stabilas attiecības, taču īstu piepildījumu viņš negūst ne vienā, ne otrā, ne trešajā dzīves jomā (te atmiņā nevilšus nāk Ģirta Liuzinika atveidotais protagonists Seņkova NT iestudētajā Artūra Dīča lugā "Arī vaļiem ir bail"). Budovska aktierspēlē Zilovs no (anti)varoņa, kas nostājas pret savu laiku un meklē savu vietu pasaulē un sabiedrībā, kļuvis par pasīvu, noslēgtu, antisociālu čali, kas peld nevis pret, bet drīzāk pa straumi, ļaujoties dažādiem karjeras un attiecību piedāvājumiem un virzienu mainot tikai tad, kad priekšā ir kāds samezglojums. Jaunā aktiera tēlojumā ir vieglums un reizē precīza savas paaudzes problēmizjūta – nopirkt jaunu taču ir daudz vieglāk nekā salabot, atrisināt, atjaunot, taču pat jauns dīvāns nespēj aizpildīt gruzdošu tukšumu vai mazvērtības izjūtu. Kā galvenā varoņa pretpols (nevis ikdienas realitāti, bet metafizisko dimensiju pārstāvošs tēls) uztverams Jēkaba Reiņa Viesmīlis, kurš, noslēpumaini smaidot, nemitīgi pavada Zilovu ar skatienu un brīžiem iznirst viņa tuvumā it kā no nekurienes. Var tikai minēt, vai tas ir Mefistofelis vai liktenis, kas ir jau uzrakstīts un no kura nav iespējams ne paslēpties, ne aizbēgt.

Izrādes "Medības" pievienotā vērtība –  tajā nav mazu vai lielu lomu, pozitīvu vai negatīvu varoņu, te visi ir dzīvi cilvēki ar savu domu un jūtu pasauli: Elīna Bojarkina, kuras Līgava ir bērnišķīgi naiva un trausla, Sandijas Dovgānes spilgtā, ekscentriskā Klasesbiedrene, Unas Eglītes racionāli domājošā un vienlaikus emocionāli impulsīvā Draudzene, Riharda Zeļezņeva Kolēģis, kurš brīžiem "uzsprāgst" par dzīves netaisnību, un Vara Piņķa Priekšnieks, kura mēģinājumi izlikties jaunam rezultējas ar aizkustinošu apjukumu.

Par spīti nebūt ne pozitīvajai lugas sižeta ievirzei, "Medības" rada gaišu prieku par to, ka izrādes komanda izveidojusi mākslinieciski pārliecinošu, interesantu un precīzi savā laikā trāpījušu skatuves darbu. Un tas, neņemot vērā sīkus aktieriskus pārspīlējumus vai tempa "iekritienus", ir daudz.

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!