Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
25.02.2016

Dzīve rožainā gaismā mūsdienu versijā

Komentē
0
Saglabā

Līdzās pirmajiem festivāla "Vīnes klasika" pasākumiem un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieku kamermūzikas priekšnesumiem 2016. gada februārī noritējuši arī neakadēmiskās mūzikas koncerti, kas aizvadīti dažādu jubileju zīmē. 2015. gada 19. decembrī pienāca Edītes Piafas 100. jubileja, un šim notikumam par godu Katrīna Gupalo un Andrejs Osokins sagatavoja programmu "100 gadi ar Piafu", kas izskanēja Cēsīs, Ogrē, Alūksnē, Aizkrauklē, Jelgavā, Liepājā, Talsos, Daugavpilī, Gulbenē un, visbeidzot, 11. februārī arī Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace". Turpinājums paredzēts Vācijā, Polijā un ASV, bet tūlīt pēc abu mūziķu Latvijas koncertturnejas beigām, 13. februārī, Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē, svinot Hermaņa Brauna fonda 18. dzimšanas dienu, notika vācu džeza kvarteta "Echoes of Swing" otrreizējā viesošanās Latvijā. Un arī šajā koncertā atskaņotāji koncentrējās uz 70–80 gadus senu populāro mūziku, kas nav aizmirsta līdz pat mūsu dienām.

Franču dziedātāja Edīte Piafa pieder pie tām pavisam nedaudzajām personībām visu laiku neakadēmiskajā skaņumākslā, uz kurām patiešām attiecināmi nodeldētie vārdi "leģendāra", "fenomenāla" un "ikoniska". Par viņas dzīvi un radošo mūžu tiek uzņemtas filmas, iestudētas teātra izrādes, rakstīti romāni, lugas un monogrāfijas – un šī Piafas dzīvei un mākslai pievērstā uzmanība pēdējos gados vienmēr bijusi klātesoša arī Latvijā. Tomēr koncertu "100 gadi ar Piafu" gaidīju ar sevišķu interesi – galu galā šādā programmā uzstājas tik nopietni domājošs un profesionāli izglītots mākslinieks kā Andrejs Osokins, kurš atšķirībā no Katrīnas Gupalo nekad vēl nav aktīvi pievērsies eksperimentiem ārpus klasiskās mūzikas sfēras, savukārt Edītes Piafas lomu var droši uzskatīt par īstu pārbaudījumu jebkurai dziedātājai, jebkurai aktrisei. Rezultāts nelika vilties, pārliecinot ar ieceres īstenojuma profesionalitāti un radošās koncepcijas daudzpusīgumu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Katrīna Gupalo, jādomā, lieliski saprata – Edīti Piafu par katru cenu atdarināt ir veltīgas pūles un tā vietā bez kādām bailēm un šaubīšanās ir jāpiedāvā savs personiskais skatījums un sava individualitāte. Šī iemesla dēļ arī nesenā Liepājas teātra izrāde "Piafa" ar Agneses Jēkabsones tēlojumu un dziedājumu palikusi spilgtā atmiņā, šo uzvedumu daudziem atzīstot par izcilu radošu veiksmi, un abu māksliniecisko versiju salīdzinājums, nekur nezūdot arī priekšstatam par pirmavotu – franču dziedātājas oriģinālajiem ierakstiem –, izvērtās emocionāli rosinošs.

Programmas sākumā un beigās – Ērika Satī vienkāršā un apskaidrotā "Gimnopēdija" Nr. 1, pa vidu – kaislības. Tās izskanēja gan labi zināmās dziesmās no Piafas repertuāra – "Dzīve rožainā gaismā", "Mans Dievs", "Milord", "Nē, es nenožēloju neko", "Padam, padam" –, gan arī mazāk zināmos opusos – "Pūlis", "Mans karuselis", "Džonij, tu neesi eņģelis", "Aiznes mani", "Akordeonists" – un vēl vairākos skaņdarbos, Katrīnas Gupalo priekšnesumiem saistot ar muzikālo pārdzīvojumu dažādību un tembrālo kolorītu. Nebūt nenorobežojoties no visas šansoniem raksturīgās vokālo izteiksmes līdzekļu afektācijas, šī mūzika tomēr tika arī izdziedāta, ne tikai izčukstēta, izkliegta vai rečitēta, un skaņdarbos ietverto izjūtu atklāsmei tas katrā ziņā nāca par labu. Dziesmu "Mīlestības vārdi" un "Himna mīlestībai" atskaņojumi pilnā mērā atbilda šīs mūzikas raksturam, tiem kontrastējot ar dziesmas "Baltie halāti" komplicēto ekspresiju un miniatūras "Džonij, tu neesi eņģelis" brīnišķīgo izsmalcināta sprieguma un plastiska jutekliskuma apvienojumu, un ne mazāk valdzināja arī citas interpretācijas. Tostarp skaņdarbam "Vīrs ar motociklu", kura daudzsološās dzejas rindas: "Un kad pārlasīja atlūzas… / Atrada viņa bikses, motociklistu zābakus, / Melnu ādas jaku ar ērgli uz muguras, / Bet vairāk neatrada neko no motocikla un šī dēmona, / Kas iedvesa šausmas visā apkārtnē," guva pienācīgu iedzīvinājumu gan mūzikas autora fantāzijā, gan 11. februārī dzirdamajā atskaņojumā.

Nav šaubu, ka šie skaņdarbi, starp kuru autoriem minami Luijs Guljelmi, Margerita Mono, Šarls Dimons, Maiks Stolers, Fransiss Lejs, sasniedz tik augstu un niansēm bagātu satura piepildījuma līmeni, ka tos var interpretēt no jūtami atšķirīgiem rakursiem, un Katrīnas Gupalo veikums salīdzinājumā ar oriģinālu vai Agneses Jēkabsones uzstāšanos saucams par dramatiski atklātāku un vienlaikus arī klasiski noslīpētāku. Un šādu atskaņojuma veidolu katrā ziņā noteica arī Andreja Osokina iesaistīšanās, jo jebkurš cits pianists neapšaubāmi piedāvātu citādākus mūzikas lasījuma akcentus, agoģiku un stilistiskos principus. Šeit līdzās mērķtiecīgai precizitātei un neiztrūkstošam liriskam plūdumam klausītājs varēja sastapties ar pianistisku izteiksmes paņēmienu vērienu – gan faktūras izklāstā, gan harmonisko struktūru sablīvējumos, gan dinamiskajos uzbrāzmojumos. Un iespaids kopumā tad arī veidojās emocionāli ekspresīvs un tajā pašā laikā ļoti tīrs un izkopts. Par veiksmīgu atzīstama ideja līdzās Edītes Piafas dziesmām programmā iekļaut jau minēto Satī "Gimnopēdiju", Igora Stravinska "Tango", divas daļas – "Karātavas" un "Skarbo" – no Morisa Ravela cikla "Nakts rēgi" un Kloda Debisī svītas "Antīkie epigrāfi" miniatūru "Dejotāja ar kastaņetēm", jo šis mūzikas stils un noskaņu gamma sasaucās ar Piafai rakstīto dziesmu vēstījumu, un diezgan droši – ja Satī, Ravelam un Debisī būtu lemts tikpat ilgs mūžs kā Stravinskim, arī viņus Piafas radošā personība uzrunātu. Andreja Osokina interpretācijas franču un krievu meistaru partitūrām neapšaubāmi vēstīja par pianista spējām būvēt viengabalainu dramaturģisko arhitektoniku un piepildīt to ar skanējuma kāpinājumos un atplūdos spilgti izzīmētiem kontrastainiem raksturiem, taču arī Katrīna Gupalo neslēpa savas pianistes prasmes, divām Piafas repertuāra dziesmām spēlējot pavadījumu un klavieru duetam rakstītā Debisī skaņdarba lasījumu pārvēršot par nepārprotami juteklisku priekšnesumu.

Nevarētu teikt, ka visas programmas gaita būtu pagājusi bez kāda sasprindzinājuma – dažbrīd dziedājumā paustais dramatiskais saviļņojums šķita pārāk virspusīgs un kliedzošs, citkārt uzstāšanās skatuviskais veidols – pārmēru ilustratīvs, taču te jāņem vērā arī aspekts, ka "Splendid Palace" zāle šim priekšnesumam bija ļoti piemērota vizuāli, bet akustiskā ziņā, protams, nebūt ne perfekti. Un, visbeidzot, šī koncertprogramma ir viens no tiem gadījumiem, kas aicina iedomāties – interesanti, kā mākslinieki iejustos nedaudz atšķirīgos spēles noteikumos, tostarp dramatiskā teātra apstākļos? Attiecībā uz Andreju Osokinu un Katrīnu Gupalo es to labprāt uzzinātu.

Divas dienas vēlāk Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē tika svinēta Hermaņa Brauna fonda 18. dzimšanas diena ar viesmāksliniekiem no Vācijas – "Echoes of Swing". Kvartets, kurš kopīgi uzstājas nu jau gandrīz divdesmit gadus, klausītājiem piedāvā vienlīdz autentisku un oriģinālu skatījumu uz džeza mūzikas vērtībām. Par autentisku interpretācijas modeli jānosauc mūziķu vēlme svinga un diksilenda ēras skaņdarbus spēlēt atbilstoši tā laika stilistiskajām nostādnēm un nošuraksta lasījumam, savukārt par neordināru – ansambļa sastāvs ar diviem pūšaminstrumentiem, bet bez kontrabasa. Tātad basa līniju zīmējums, ritmiskie akcenti un harmoniskais balsts jāīsteno citādi, nekā ierasts, – un kvartets ar šo un daudziem citiem mākslinieciskiem uzdevumiem tika galā vietumis profesionāli, bet dažbrīd – ne sevišķi pārliecinoši.

Pie trompetista Kolina Dovsona, saksofonista Krisa Hopkinsa, pianista Bernda Locka un bundzinieka Olivera Mevesa uzstāšanās labākajām īpašībām pieder izkopts stils un skaidra, prasmīgi veidota mākslinieciskā dramaturģija, kurā precīzi iekļāvās gan ansambļa muzicēšanas posmi, gan soloimprovizāciju izvērsumi. Bez šaubām, uz koncerta beigu daļu pienāca brīdis, kad skaņdarbos katrs mākslinieks atsevišķi ilgāku laiku demonstrēja savu virtuozitāti, bet viņu gaumes izjūta nezuda arī šeit. Priekšnesuma laikā bija jūtams, ka trompetists un saksofonists pievērsuši daudz uzmanības tam, lai viņu iedzīvinātie instrumentālie tembri izceltos ar plastiku un vijīgumu, pianista sniegums palika labā atmiņā ar plūstošu un niansētu skanējumu, bet sevišķi daudzpusīga bija Olivera Mevesa sitaminstrumentu spēles tehnika, kam šādā ansambļa salikumā arī ir pastiprināta nozīme, katram skaņdarbam izvēloties nedaudz citus atskaņojuma paņēmienus un muzikālos rakursus. Un, protams, ilgstošas sadarbības un daudzu turneju rezultātā ("Echoes of Swing" aktīvi uzstājušies ne tikai Eiropā un ASV, bet arī, piemēram, Fidži) kvarteta dalībnieki arī ir teicami saspēlējušies.

Tomēr mūziķu priekšnesums kopumā ne tuvu nebija tik iedvesmojošs, kā cerēts. Daudz kas izskanēja pārāk vienveidīgi un pavirši, "Echoes of Swing" māksliniekiem gan adekvāti atainojot nošurakstā ietverto informāciju, taču pietrūkstot dziļākām satura atklāsmēm, krāšņākai fantāzijai un vērienīgākai aizrautībai. Džeza koncertos Latvijā drīzāk pierasts sastapties ar negantiem frīdžeza eksperimentiem un visdažādāko populārās un etniskās mūzikas elementu iepriekšneparedzamu un neviennozīmīgu sintēzi, tādēļ "Echoes of Swing" uzstāšanās ar pavisam citu māksliniecisko pasauli – aizgājušo gadu desmitu svingu, diksilendu un pat regtaimiem – bija īstajā laikā, taču, neraugoties uz visu, izvērstais divdaļu koncerts tomēr nogurdināja. Ansambļa spēlētās Baha, Šopēna un Vāgnera mūzikas parafrāzes, tāpat kā mūsdienās radītais oriģinālrepertuārs, īsti nespēja dot plānotos kontrastus, jo tika atskaņots tādā pašā manierē un diezgan blāvā emociju gammā kā viss pārējais. Pagalam neizteiksmīgi bija arī džeza standarti ar Kolinu Dovsonu kā vokālistu – lai arī džeza mākslinieki klausītājus ir pieradinājuši pie priekšstata, ka, atšķirībā no klasiskās operas belcanto stila, uz skatuves ar mikrofonu rokās var kāpt ikviens, gluži visiem dziedāt tomēr nevajadzētu. Te gan jāpiebilst, ka arī šajā koncertā akustiskie apstākļi mūziķiem stājās ceļā, tikai pavisam pretējā virzienā nekā kinoteātrī "Splendid Palace" – Rīgas Latviešu biedrības Lielā zāle ir piemērota kordziedāšanai, taču ne instrumentālistu muzicēšanai. Ja "Echoes of Swing" koncertam pieslēgtu papildu apskaņošanu un mainītu kvarteta dalībnieku un klausītāju izvietojumu, tad ansambļa spēlētie skaņdarbi, no kuriem liela daļa uzskatāma gandrīz vai par svinga laikmeta deju mūziku, publikā patiešām radītu vēlmi uzdejot, bet šoreiz kā bija, tā bija.

Protams, visi šie iespaidi raisīja arī kādu citu atziņu. Latvijā neilgā laika posmā ir uzstājušies tik daudzi izcili džeza mūziķi, ka iespējams veikt uzskatāmu salīdzinājumu starp visspožākajām virsotnēm, un, lai gan arī "Echoes of Swing" var lepoties ar virkni godalgu, viņu mēģinājums nokļūt augstākajā līgā šoreiz nevainagojās ar veiksmīgiem panākumiem. No otras puses – 13. februāra koncerts nu reiz bija tipisks Eiropas džeza priekšnesums nepārprotamā kontrastā Amerikas kontinenta mākslinieku stilam un jaunatklāsmēm, un šādā pretstatījumā "Echoes of Swing" radošā veikuma labākās vērtības ēnā tomēr gluži nepalika.

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!