Redzējumi
22.10.2011

Dzīve laika priekštelpā

Komentē
0

1. Šī monogrāfija ir pavisam neliela – tas liecina arī par pazemīgu cienīguma un adekvātuma ieturēšanu, jo U. Bērziņa dzejoļi arī visbiežāk nav milzīgi. Grāmatas pirmā daļa beidzas ar citātu no H.M. Majevska (51. lpp.): „U. Bērziņš neraksta skaistākos dzejoļus latviešu literatūrā. Taču tieši viņa dzejoļi ierosinājuši un joprojām ierosina tos rakstīt.” Bet grāmata ir gan skaista, gan rosina skaisti domāt – cik nu tas kuram pa spēkam. (Fragmentu, kas publicēts vēl pirms monogrāfijas iznākšanas, var lasīt šeit.)

2. Marians Rižijs acīmredzami glabā kādu noslēpumu: poētiskā materiāla pārzināšanu, kas arī izskaidro viņa uzpērkoši mierīgo intonāciju. Un – arī tas ir acīmredzami – viņu saista Latvijas zinātnisko darbu standarta nosacījumi, kas reizumis neļauj autoram pārnest dziļākos intuīcijas vēstījumus metaforu apgabalā: tur, kur viņš ir īpaši spēcīgs un varētu profesionāli izvērsties. Tādos gadījumos gribas piedomāt ko klāt, izdomāt līdz galam, interpretēt un strīdēties. „Monogrāfijas autora” hipostāzē M. Rižijs man tik un tā paliek vispirmām kārtām dzejnieks, un tādēļ tālāk tekstā es vēlētos autoru saukt par Māri Salēju.

3. Grāmatu var lasīt no jebkuras vietas. 117. lpp. atrodama šāda pasāža: „Tātad autoram šajā gadījumā ir svarīgi arī gatavo tekstu „noturēt” „tapšanas” stāvoklī starp neoficiālo – „anonīmu cilts” autorību un oficiālo – viena autora autorību.” Nezin kādēļ prātā ataust J. Rokpeļņa dzejolis: „…skūpsts izsijāts laikā un telpā, nevienu lūpu vēl nekonkretizēts, miegā nomodā degošs.” Šo manu alūziju varētu arī uzskatīt par paranoīdisku – M. Salējs taču atsaucas uz J. Rokpelni tikai saistībā ar U. Bērziņa dzīves kolīzijām. Tomēr mazliet tālāk viņš piepeši, ne no šā, ne no tā, lieto vārdu „dzintars” – tik būtisku J. Rokpeļņa poētikā, turpretī Bērziņa dzejai pavisam neraksturīgu.

4. M. Salējs ideāli pārzina un jūt U. Bērziņa tekstu, spēj skatīt pasauli viņa acīm – un tas ir svarīgāk, nekā vienkārši mīlēt. Viņam, šķietami bez kādas piepūles, izdodas šķilt tēzi pēc tēzes. Viņš kā diriģents nosaka tēmu, un pēc tam skan balsis – paša U. Bērziņa, K. Skujenieka, I. Auziņa, O.Vācieša, R. Veidemanes, I. Čaklās...

5. Pateicoties cieša sadarbībai ar U. Bērziņu, M. Salējs droši runā par autora personīgo problemātiku, kas saistīta ar tēva trūkumu vai ne līdz galam klātesošo tēva figūru. Kas zina – varbūt, ka tā ir sakritība, ka U. Bērziņa dzejoļiem un M. Salēja grāmatai ir kopīgs caurviju motīvs: kanoniskā tēvišķā sākuma gaidas un meklējumi – no „tēvoča – brāļa Jāņa” caur „Lieliem Vīriem” līdz transcendentajam, nenosaucamajam. Cerība un vēlēšanās tikt mīlētam vai vismaz saprastam, pieņemtam. Vēlāk U. Bērziņa atzīšanās (15. lpp.): „Skrienam kalnā, es – līdzi lielajam, viņš mani mīl.”

6. Grāmata sadalīta daļās: Dzīve, Teksts, Telpa, Laiks. Šajās daļās, tāpat kā dzīvē, pārklājas apspriežamo tēmu loks, un tā rezultātā – līdzīgi, kā tas mūzikā notiek ar fūgu – grāmatas audeklam cauri stiepjas ideja par hierarhiju, par kokam līdzīgu struktūru, kas apzīmē četrus U. Bērziņa aspektus: viņu kā tādu, no kreisās uz labo un no lejas uz augšu: Dzīve < Teksts < Telpa < Laiks. Ulda Bērziņa dzīve – tā ir kādas Telpas iegūšana „Teksta ceļā” līdz Laika iestāšanās brīdim.

7. Starp citu, varbūt tādēļ Bērziņa telpā nav dzintara – vēl nav pagājis pietiekoši ilgs laiks, vēl sveķi nav paspējuši sacietēt?

8. Mēģinu iztēloties laika upi, pa kuru peld Uldis. Man gluži kā bērnu zīmējumā sanāk straume, kas pa saulei tek starp Debesīm un Zemi un apskalo tās labo krastu kā lietusgāze. „Vecums atnāk kā lietus no debesīm / Un noskalo putekļus.” Uz sauszemes nonācis, viņš piecēlās „ar pirkstu mutē” (157. lpp.). „Taču paša cilvēka dabā ir ielikta nepieciešamība samēroties ar nežēlīgo, svešo izplatījumu,” – debesīm (93. lpp.). Tās ir neuzticamas, mainīgas, draudīgas. Aizsniegties līdz padebešiem – pieskarties transcendentajam.

9. Šķietami apstrīdēdams R. Veidemanes (101. lpp) vārdus „U. Bērziņam pietiek ar zemi”, M. Salējs faktiski tiem piekrīt. Vienkārši zeme šeit izrādās kaut kas lielāks – tas ir augsnes gabals ar Uldi, kas uz tā stāv; šeit arī koks un abiem pāri kustīgā vēja dvesma. Viņi ir pašpietiekami, stabili, pirmssākumos tīri. Bet kaut kur debesīs kāpj kaza: „Re kur kāpj debesīs.”

10. Debesis kopā ar Zemi pilda vīrišķo lomu. Bērziņš netiecas uz debesīm (nedz tiešā, nedz pārnestā nozīmē). Viņš turas labajā krastā, nesteidzas peldēt upei pāri. Vīrišķā sākuma vieta var būt pati upe, tas ir – Laiks. Laiks Bērziņam ir vienlīdzīgs ar tēvu (un Tēvu). Tēva (un laika) gaidās paiet Ulda dzīve. (Vai pazināt? Dieva dēls – varonis! – Uldis, ir eposa protagonists. „Tas mazais puika – es. Viņš mani mīl!”

11. U. Bērziņa dzejā laiks ir cieši saistīts ar telpu. Var teikt, te iemiesojas mītiskais priekšstats par laika un telpas nedalāmību” (127. lpp.). Šeit es palabotu – telpa saistīta ar laiku. Spekulācija, protams, taču kādēļ gan ne: Bērziņš=telpa, Kunnoss=laiks, Rokpelnis=”putna ēna”. „Telpa iegūst materiālas īpašības – tā var plesties, sarauties, atkāpties, bēgt, liekdamies čīkstēt, satecēt delnā, sadegt mutē” (81.lpp.). U. Bērziņa horizontālā ekspansija (kultūras, valodas, tautas) ir tiekšanās izzināt sevi. Vertikālā ekspansija (veļi, kapsētas, akas) – tiekšanās izzināt dziļumus.

12. U. Bērziņa dzejas varonis laikā nemainās, jo 10-20-50 gadu pārvirze pa laika asi ir jau notikusi viņa, ja vēlaties, dzejas „es”. M. Salēja apliecinājums (170.-171. lpp.): „…Lasot katru jaunu krājumu, rodas iespaids, ka U. Bērziņam dzejoļi top ne tikai tagad – 2008. vai 2010. gadā, bet joprojām tiek rakstīti arī iepriekšējos daiļrades posmos,” vēl vairāk nostiprina pārliecību, ka šo dzejoļu autors ir salīdzināms ar telpu, kurā itin kā nekustīgi viesojas laiks.

13.Telpai ir robežas, tai cauri stiepjas ceļi – tā ir vienota un vesela. Starp tās daļām gandrīz nemaz nav durvju (88. lpp.) – nav iekšējā un ārējā nošķīruma. Uldis vienlaikus ir pie galda un aiz loga. Uldocentrisms: dažkārt viņa pasaulē ir ļoti vientuļi. Laiku tirgus, katram laikam sāp (63.lpp.).

14. I. Balode privātā sarunā: „Viņš raksta tā, kā būtu tikko izniris no pasaules okeāna.”

15. M. Salējs veido U. Bērziņa poētikas „lingvo-episko” koncepciju. „Bērziņš ir arhitekts, kas sabalsojas ar viņa episko pasaules izjūtu,” apliecina arī K.Skujenieks (56. lpp). Runājot par U. Bērziņu, agri vai vēlu izrunāsim arī vārdu „eposs”. Runājot par eposu, vēlu vai agri sacīsim vārdu „varonis”. Mākslas darba varonis – viņš ir tas, ar ko lasītājs veido emocionālu un informatīvu kontaktu. Varoņi mēdz būt koki, dzīvnieki, cilvēki, laikmeti. Mākslas darba valoda – tas ir veids (vārdi, mīmika, žesti un to lietojums), kādā autors sazinās ar mākslas darba varoni tā ietvaros. Lietojot šādas definīcijas, mēs atbrīvotos no lielākās daļas filoloģisku problēmu, kas rodas, jēdzieniem pāros „varonis – protagonists” un „valoda – runa” nekorekti aizstājot citam citu. 

16. U. Bērziņa gadījumā varonis allaž ir viens un tas pats – tās ir viņa, Bērziņa, attiecības ar pasauli. Varam ieiet katrā tekstā un kaut ko izmainīt personāžu pāra „Uldis un Pasaule” dispozīcijās. Precīzāk būtu sacīt: „uldis un pasaule” (atceroties sekojošo: Jāj puiši karā uldis pār plecu vīrs iet egli cirst uldis padusē mēli auļos laid pa birzi trenc kur uldis aug putns galā sēž”). Katrā cilvēkā ir apslēpts varonis, katrs varoņdarbs ir cilvēcisks – tie ir divi Ulda Bērziņa dzejas balsti,” K. Skujenieka vārdiem runājot. Sanāk, ka Ulda dzejas valoda ir valoda, kurā viņš sarunājas ar sevi un ar pasauli, tātad, vienkārši valoda.

17. Mīts ir pirms eposa, taču mīti pie mums nonāk, iepludinoties eposā. Ja eposu iedomājamies kā teksta ēku, no kuras tikko izgājis autors un ko apdzīvo vieni vienīgi protagonisti (autors stāv uz sliekšņa), tad mīts ir viss, kas paliek, ja piepeši mājai noceltu jumtu, noņemtu griestus, nojauktu sienas un atbrīvotos no autora. Mīts – tas ir eposa izvilkums, eposa ekstrakts. Ja šo koncepciju pielāgojam Bērziņa „Daugavmalai”, ieraudzīsim atgriezenisku mīta atšķaidīšanos eposā.

18. Stāstot par U. Bērziņa dzejā sastopamajām lakstīgalām (107. -109. lpp.), M. Salējs atzīmē šo putnu „maģisko raksturu un pat saikni ar infernālo sfēru”. Tas ir modinātājs, ziņnesis, pavadonis. Nejauši atceros O. Mandelštamu: „А вы, часов кремлевские бои – / Язык пространства, сжатого до точки”. Varētu vaicāt – kam gan šeit staļinlaika kurantus. R. Veidemane par lakstīgalu rezumā: „Ko tikai Bērziņa dzejā nedara lakstīgala: rēc, kliedz, laksta, brēc, tirkšķ, lolo, triec. Gandrīz vai kā kaut kāds kaitīgs un netīkams putns.” Jo tālāk rok, jo vairāk atrod. Izrādās, „saskaņā ar J. Kursītes pētījumiem – lakstīgala dažās tautasdziesmās parādās kā tabuizēts Meža mātes vārds. Tātad, lakstīgala ir saistīta ar reāli vai potenciāli bīstamu dievību, „no kuras jāuzmanās un jāupurē.”

19. 104. lpp. pieminēta „Latvijas otrreizējā okupācija pirmajos pēckara gados”. Es saprotu, ka, runājot jau par pēckara gadiem, tā ir noturīga runas klišeja (un pat mūsdienu historioloģijas termins). Taču, dzirdot šo terminu no cilvēka, kurš dzimis 1971. gadā, šī raksta autoram, 1964. gadā dzimušam okupantu pēctecim, teju vai šķiet, ka tam kāds grib uztiept kolektīvās vainas sajūtu, par ko pats U. Bērziņš raksta: „Tad ilknim nāk talkā prāta aprēķins, naida un cietsirdības racionalizācija, tās nacionālās, politiskās, „rases” vai „šķiriskās” pazīmes, kas ļauj praktiski neierobežotus ļaužu kopumus iekļaut „svešajos”, „vainīgajos”, pret kuriem cietsirdība, noziegums, zvēriskums ir – attaisnoti. Šādus „kopumus” radīt un veidot palīdz tas, ko sauc par kolektīvās atbildības principu.” ("Atdzejotāja piezīmes par cilvēku un zvēru"  ikgadējai „Vijoļšķūņa sarunai”, 2011, publikācijas formā: šeit.)

20. Manuprāt, interesantāk būtu, ja par padomju periodu (58.-64. lpp.) M. Salējs spriestu dialektiski un, runājot tikai par viena vienīga dzejnieka likteni. Jā: „Var teikt, ka arī cenzūra veicināja dzejas „ieiešanu sevī” (61. lpp.), viņš atzīmē, septiņu lappušu garumā izvēršot domu par to, kāda nelietība gan bijusi tā padomju vara. Kurš gan par to šaubās! Taču Bērziņš, kā izriet no visa pārējā monogrāfijas teksta, acīmredzami ir augstāku spēku mīlulis (ne partijas, ne kgb, bet to pašu!). Un, ja reiz tie ir parūpējušies par dzejnieka talantiem, tad, visdrīzāk, būs gan zinājuši, kur viņu īsti iestellēt. Uldis kopš bērnības bijis „ķērājs rudzu laukā”, sargātāja instinkts viņam, šķiet, ir gēnos, un to tikai aktivizēja „Prāgas pavasaris” un citas apkārtējās norises. „Tie, kas tur augšā” (kā sacītu dziesminieks B.G.) ar padomju varas roku sarīkojuši dzejniekam teju personīgās meistardarbnīcas. „Rakstnieku savienības Dzejas sekcijas sēžu protokolos fiksētas divas lielas apspriedes, kas īpaši veltītas U. Bērziņa pirmā krājuma manuskriptam. Deviņās apspriedēs līdzās citiem kārtības jautājumiem tiek runāts arī par U. Bērziņa krājumu” (26. lpp.).

21. Poļu dzejnieks A. Zagajevskis nesenā intervijā žurnālam Rīgas Laiks, atbildot uz I. Balodes jautājumu „Kas ir jūsu skolotāji?”, sacīja: „…Cilvēki nereti uz šādiem jautājumiem atbild, nosaucot tos komponistus vai dzejniekus, kuros iespējams iemīlēties. Tajā ir kaut kas neīsts.” Es domāju, ka melodiskā līmenī uz U. Bērziņu sadzirdamu iespaidu atstājis V. Visockis (septiņdesmitajos gados, kad viņš skanēja no katra loga). Un, lai arī V. Visocka sakarā var nosaukt lērumu citu lietu, kas vienubrīd vairs nekādi nebija savienojamas ar viņu kā dzejnieku, monogrāfijas autoram, pēc manām domām, tādu faktu būtu derējis pieminēt.

22. Pēc M. Salēja rakstītā, U. Bērziņš ir izveidojies latviešu poētiskās domas epicentrā un latviešu (Latvijas) domas vakuumā. Taču turpina rakstīt ārpus totālā vakuuma, ārpus salīdzinājumiem, ārpus konteksta – un pat ārpus sevis.

23. Es jau sen cenšos saprast, kādēļ U.Bērziņa starptautiskā autoritāte nepavisam nav tāda, kā pienāktos. Man šķiet, ka nebūs lieki saistīt ar viņu Āksta arhetipu – tā, kurš saka patiesību Karalim acīs. („Es varu brīdināt tos, kuri ar ticību vai labiem darbiem nodrošinājuši sev vietu debesīs – tur nebūs dzejas. Tur atkal un atkal dziedās vecas dziesmiņas, ko te sacerējuši ķēniņi un pravieši, muļķi, dzīrotāji un vientuļi, kas mocījās savās šaubu un vieglprātības ellēs,” reiz sacīja U. Bērziņš.) Šeit taču ir ākstu zeme, patiesības poligons. „Шут, арлекин, балагур площадной – / Как мы несхожи, и все же едины…” (G. Gondelmans). „…Siņjori! kāds skats! kā man viņa žēl! es nevaru izteikt, cik man arlekins mīļš!” (J. Sudrabkalns). „Abi mēs nelgas, abi mēs brīvi…” (A. Skujiņa). Pajaco, āksts, jokdaris, nerrs. U. Bērziņš: „Pļāpāšana, melšana, melošana, muldēšana.” (156. lpp.): „…Vismīļākais vārds man ir muļķības. Man patīk domāt par muļķību kā par eksploziju.”

24. Patiesu sajūsmu rada fizikas terminu lietojums M. Salēja kopumā poētiskajā darbā. Mani nemulsina ne paziņojums par „neeiklīdisko koordinātu sistēmu, kurā iespējams krustoties paralēlām taisnēm” (paralēlas taisnes nekrustojas nekad – pēc definīcijas), nedz  arī „sava veida poētisks analogs Hevisaida sfērai” (jēdziena „Hevisaida sfēra”, kā zināms, nav; šis vārdu savienojums ir manis paša izdomājums, kas tapis un pielietots aptuveni 3 gadus senā pagātnē). Brīžos, kad dzejnieka daba sāk ņemt virsroku pār filozofisko diskursu, tomēr nespējot to uzvarēt pilnīgi, autoru apciemo dažādas sirreālas domas. Piemēram, „kukaiņu soli vai skudru klaigāšana, kas dzirdama no aizlaikiem” izrādās esam „sava veida pieļāvums, ka kultūra pastāv arī aiz antropocentriskā pasaules modeļa robežām”. Vai arī, teiksim: „Teksts ir balss iemītās pēdas materiālā” (163. lpp.) (ak, ja šo dzirdētu vecais Lotmans!).

25. M. Salējs savā monogrāfijā vispār piešķir īpaši lielu nozīmi balsij: „Jāatzīmē, ka U. Bērziņa poētikā balss ierakstīšana materiālā nesējā ir analoģiska laika un gara kondensēšanai vielā.” (163. lpp.) Uzreiz gribas atcerēties Arsēniju Tarkovski (un viņam nevar nepiekrist): „Найдешь и у пророка слово, / Но слово лучше у немого, / И ярче краска у слепца…” Pasvītrojot mutes, rīkles, mēles lomu, nedrīkst aizmirst, ka valoda ir komunikācijas līdzeklis ar varoni (kas nebūt nav pašsaprotami: citā poētikā var būt iespējams ar varoni sazināties ar žestu, svilpienu vai divu-trīs frāžu palīdzību, nevis valodu kopumā). Dzejoļi Uldim Bērziņam kļūst par izdzīvošanas līdzekli. Stāvoklis „Ilgās pēc dzejoļa uzrakstīšanas” viņa gadījumā nav visu laiku dzejnieku ierastā koķetērijas poza.

26. Monogrāfijas autors kaut kādu iemeslu dēļ ir izlēmis secīgi pretstatīt U. Bērziņu ne tikai Eiklīdam, bet arī Ņūtonam un Hēgelim, kuri bija ļoti vērīgi ļaudis, kuru dažnedažādās koncepcijas nekādā gadījumā nevar kalpot par primitīvas un taisnvirziena lineārdomāšanas paraugiem. Un nepavisam nepieklājas viņus apvienot vienā pozīcijā (jo kaut vai „hēgeliāniskā” filozofija jau pati par sevi oponē „ņūtoniskajai” zinātnei). Ņūtona un Hēgeļa koncepciju žonglēšana ir ārkārtīgi riskanta lieta un tāda veida darbos, kādu piedāvā M. Salējs, ieteicama vienīgi pa jokam. 

27. Vienubrīd, 125. lpp., apritē ienāk trīs laika veidi; manā apzīmējumā tie būtu: attiecinātais laiks (laiks vispār), saattiecinātais laiks (ar procesa gaitu), un mērķtiecīgais laiks (starp saattiecinātā laika momentiem). Ī. Ņūtons, kā zināms, pakārtoja attiecināto lielumu saattiecinātajam (vispārīgo – daļai). Šādā nozīmē U. Bērziņš paradoksālā kārtā izrādās ņūtoniānis (atšķirībā no einšteniāniskā O. Vācieša): „…U. Bērziņa dzejā cilvēka aktivitāte ir vērtīga tieši pašas aktivitātes, mazāk – tās rezultātu dēļ” (164. lpp.). Viņa kustības trajektorija ir – taisne: „Visvieliskākais un poētiskākais tēls šo nojēgumu rindā ir stars” (94. lpp.).

28. Ideja aplūkot visas mūsu attiecības un, lai būtu, arī pašu dzīvi caur vispārinātā laika prizmu arī taču izriet no Ņūtona. Jautājums – vai tas nav pārlieku vienkārši? Atbilde – jā, taču pirmajā pietuvinājumā derēs. Piemērs: Ņūtona mehānika strādā, kad ātrums salīdzinājumā ar gaismas ātrumu ir neliels. Tātad var pieņemt, ka laiks – tā ir universāla, mūsu dzīvi nosakoša matērija, turklāt šis postulāts ir piepildāms, ja spēkā ir noteikti ierobežojumi. Kam tieši? Laiks = dzīve = pārvietošanās. Tātad ierobežojumi būtu piemērojami laika (gaitas) ātrumam. Attiecībā uz nelieliem laika nogriežņiem tas kopumā nosaka to, ka laikam nevajadzētu „lēkt”.

29. Laika nepārtrauktība kā nepieciešams apziņas eksistences nosacījums. Acīmredzot tieši šo Bērziņa Laika īpašību domājis M. Salējs – tā neierobežoto dalāmību.

30. Katru reizi, kad lasot saskaros ar acīmredzamām aplamībām – citātiem (J. Kristevas vai Ž. Deridā), kuros doma izteikta sliktāk nekā to varējis autors pats; atsaucēm uz strukturālismu, kas novecoja ātrāk par nacionālo ideju; milzīgu literatūras sarakstu, kurā man šķiet savādi redzēt M. Eliadi, bet neredzēt V. Propu; savādu lappušu numerāciju, kas attiecas arī uz fotogrāfiju blokiem (vai tiešām apjoma dēļ?) –, es vaicāju kolēģiem, kādēļ monogrāfijas autors viņuprāt tā darījis. Atbilde allaž viena un tā pati – tā, droši vien, prasa.

31. M. Salēja grāmata kaut kādā ziņā mani rosināja uz atklājumu: pirmo reizi pēc ilgiem tulkošanas prakses gadiem es ieraudzīju Uldi nevis kā milzi, nevis kā burvi, bet kā vientuļu Hamletu. („The time is out of joint: O cursed spite, / That ever I was born to set it right!”). Tādu, kā Minotauromahijā: „…Es neesmu vis, kā rakstīs grāmatā: gaišs tiesnesis, nedz taisna Nemezīda [..] viens no tēvadēliem (aiz portierām elš Taurs) tad labi, solis pa labi un uz priekšu [..] spied, trīsreiz tagad spied, un padarīts (rēc, simtiem gadu rēc skatītāju rindas…”

No krievu valodas tulkojusi I.Balode.

 

Sergejs Moreino

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!