Dzīve iet uz augšu

Cepts, vārīts, marinēts, sālīts un konservēts, lai nebūtu jāēd jēls un, iespējams, bojāts; riteņi, lai nebūtu jāiet kājām; dezodoranti, lai nebūtu jāsmird; mobilais tālrunis, lai tevi visur varētu sazvanīt; internets, lai visu varētu darīt vienlaikus un nekur neiet – lielākā daļa cilvēces izgudrojumu ir bijuši saistīti vismaz ar cerībām par to, ka tie mūsu dzīvi padarīs drošāku, ērtāku, veselīgāku, patīkamāku, jā, arī vieglāku.

Šāds izgudrojums, protams, ir arī "vienas pieturas iepirkšanās" ideja, par kuras tempļiem ir kļuvuši lielveikali. Brīnišķīgi, jo tā vietā, lai "tērētu laiku", meklējot to vai citu pārtikas preci vai vēl kaut ko, tagad to visu var izdarīt vienā rāvienā, turklāt – un tas taču ir īpaši parocīgi – dodoties uz veikalu tikai reizi nedēļā un mājup pārbraucot ar maisiem un pirkumu kastēm pilnu auto.

Iedomājieties, cik daudz nelietderīgi zemē nosviesta cilvēka dzīves laika un enerģijas šādi tiek ietaupīts, un tagad to var izmantot tik daudz dažādām patiesi noderīgām lietām – kaut vai vingrināt ķermeni ar sporta nodarbībām vai prātu ar intelektuālām rotaļām, apcerīgi pastaigāties brīvā dabā, apciemot savus sirmos vecākus, vecvecākus vai kapus, rotaļāties ar bērniem vai palīdzēt viņiem pildīt mājas darbus, iet uz kino, koncertiem, deju vai pavārmākslas kursiem utt. Kā teica Staļins, dzīve kļūst labāka, dzīve kļūst jautrāka.

Jo, palūk, vēl tālajā 1965. gadā ASV Senāta apakškomisijā tika prognozēts, ka dažādu tehnoloģisku (automatizācija un "kibernācija") un sadzīves uzlabojumu iespaidā ap 2000. gadu vidējais amerikāņa darba laika ilgums būs sarucis līdz 20 stundām nedēļā, bet atvaļinājumā ik gadus varēs aizvadīt septiņas vai pat vairāk nedēļas. Prognoze izrādījās aplama, un, kā raksta socioloģe Džuljeta Šora, vēl 1991. gadā amerikāņu darbarūķi ik gadu strādāja par 163 stundām vairāk nekā salīdzinoši nesenajā 1973. gadā. Salīdzinot ar amerikāņiem, eiropieši ir slaveni ar savu tieksmi vaļoties, strādāt mazāk un ilgāku laiku veltīt atpūtai un izpriecām – skaitļos tas eiropietim nozīmējot aptuveni 80 – 85 % no ASV vidēji gadā darbā pavadītajām stundām. Taču ne viens vien nodarbinātības pētnieks abās okeāna pusēs jau gadiem daudzina, ka pat it kā daudzviet ierastās 40 darba stundas nedēļā ir ievērojami par daudz, bet darba stundu skaita vēl lielāka palielināšana darba ražīgumu nekā neuzlabo.

Un tomēr ar to vien ir par maz, jo mēs taču varam vairāk. Jo īpaši, ja dzīvojam pilsētās. Lai gan automatizācija un "kibernācija" jeb datorizācija mūs tādā vai citādā formā jau ir plaši piemeklējusi, datoru ekrānu izstarotā gaisma daudzos logos nenodziest pat vēlās vakara stundas vai naktīs. Personīgi pazīstu vairākus pietiekami atšķirīgās jomās strādājošus profesionāļus, kas par pašsaprotamu uzskata darba dienu, kas sākas pirms astoņiem no rīta, bet beidzas gandrīz bez izņēmuma ap pulksten vienpadsmitiem vakarā. Protams, izskaidrojumu tam varētu meklēt šo darbinieku alkās vairāk nopelnīt, viņu priekšnieku vēlmē ietaupīt uz darbinieku skaita rēķina, darbaholismā, nelaimīgā ģimenes dzīvē vai vēl kaut kur. Tomēr varētu būt vēl kāda – gan ar datorizāciju, gan ar veikaliem un iepirkšanās paradumiem saistīta – versija.

Nesen lasīju aizkustinošu rakstu par mazo specializēto pārtikas veikalu likteni Manhetenā. Raksta centrālais "varonis" ir itāļa Antonio Kampanelli dibināta sierotava, kas visā apkaimē bija pazīstama ar savu lielisko turpat uz vietas gatavoto mocarellu. Lai gan veikaliņā tika tirgoti arī kaltēti tomāti, cieti žāvētas desas un dažas citas ēdamlietas, pircēji galvenokārt nāca mīkstā un baltā siera dēļ. Tādu vai citādu gaļu meklēja dažos turpat apkārtnē jau gadu desmitiem zināmajos skārņos, maizi pirka no pazīstama maiznieka u.tml. Kā jau tas zināms no sentimentālām Holivudas filmām un neskaitāmās variācijās aprakstītiem līdzīgiem bēdu stāstiem par dažādām lielpilsētām (skat., piemēram, Haralda Frīdla filmu "Aus der Zeit" par iznīkstošajiem veikaliņiem Vīnē: http://www.realeyz.tv/en/aus-der-zeit.html), pēdējo dažu gadu desmitu laikā mazie veikaliņi mēdz pazust. Pāri paliek tukšas telpas, bet dažos gadījumos, kad jaunākās paaudzes saimnieki izrādās apsviedīgāki, šauri specializēto veikalu telpas tiek paplašinātas un tajās sāk tirgot nevis tikai gaļu, desas vai sieru, bet visdažādākās "delikateses". "Mūsdienās visi tirgo visu," saka viens no sarūgtinātajiem pārdevējiem, un, iespējams, tieši šajā frāzē slēpjas nepārtrauktā darba apjoma pieauguma, nemitīgās aizņemtības, laika trūkuma, steigas, satraukumu un citu nelaimju noslēpums.

Brīdī, kad visi jeb ikviens sāk darīt visu, pazūd ne vien specializācijas un individuāli apgūtu un slepenībā izkoptu aroda noslēpumu un triku nozīme, bet arī liela daļa savstarpējas uzticības. Ja es gatavoju kaut kādu īpašu sieru, es zinu, ka to pirkt nāks tie, kas šādu sieru novērtē un uzticas manām siera darīšanas iemaņām.

Lai gan siers varbūt arī nav tas labākais piemērs, jo, atšķirībā no daudziem citiem "produktiem", to nav iespējams pagatavot datorā. Taču, ja runa ir par teksta dokumentiem, ar skaitļiem piepildītām tabulām, attēliem un daudzām dažādām citām nu jau gandrīz pilnībā no fiziskās pasaules datoros pārceļojušām cilvēka darbības izpausmēm, sākas nepatikšanas.

Varbūt atceraties, ka 90. gados ļaudīm patika jokot par premjerministru Ivaru Godmani, kurš uz televīzijas intervijām mēdza ierasties, apkrāvies ar biezu mapju kalniem, turklāt reiz kādā intervijā bija izteicies, ka viņa darba kabineta logā gaisma nenodziest pat naktīs. Apbrīnojamas darba spējas, čaklums un vēlme visur pašam iedziļināties tam ir tikai viens iespējamais izskaidrojums. Cits varētu būt bezmaz vai slimīga vēlme pašam visu kontrolēt un neuzticēšanās citiem darba veikšanā iesaistītajiem.

Ja tu savas neuzticēšanas un kontrolētkāres vārdā vairs nenodarbojies ar saviem tiešajiem pienākumiem, bet sāc vēlreiz pārrēķināt to, ko sarēķinājusi grāmatvede ar atbilstošu izglītību, pārzīmēt to, ko zīmējis mākslinieks ar mākslinieka prasmēm, pārrakstīt to, ko sarakstījusi mārketinga nodaļas vadītāja ar tirgzinības izglītību, ir skaidrs, ka tavā kantorī kaut kas īsti nav kārtībā.

Vai nu visi trīs nosauktie, vai vēl kādi citi darbinieki vienkārši neprot to, kas viņiem jāprot, un tāpēc tev ir iemesls viņiem neuzticēties, vai arī vaina ir tevī pašā, jo kaut kādu iemeslu pēc tev šķiet, ka vienīgais zini un visu proti par visiem labāk. Tāpēc tu sēdi savā darbavietā līdz pusnaktij, allaž izskaties neizgulējies un pelēks, nekad neko nevari paspēt, un "viena punkta iepirkšanās" tev šķiet patiess dzīves apstākļu uzlabojums. Pat ja kopā ar braucienu turp un atpakaļ šāda "iepirkšanās kā izprieca" no tavas nedēļas nogales un pagalam īsās ziemas dienas nolaupa stundas trīs.

Un ikdienā tu pat nepamani, ka arī šāda veida iepirkšanās ir balstīta uzticības trūkumā – ja  tas ir veikals, kas "tirgo visu", pircēja gaumei un garšai vairs nevar ne uzticēties, ne izdabāt. Tagad tā jāsāk mērķtiecīgi veidot – liekot lietā visdažādākos "mehānismus" un "stratēģijas" un, protams, nolaupot vēl vairāk no mums jau tā tik maz iedalītā laika.