No 8. marta visos Latvijas kinoteātros būs skatāma jauna un drosmīga latviešu komēdija "Sēņotāji", kas tapusi filmu studijā "Lokomotīve". Ar šīs filmas režisoru Ivaru Tontegodi sarunājāmies par kino kā profesiju un aicinājumu, par to, kas ir latvisks kino, par to, kādam ir jābūt labam aktierim un vēl daudz ko citu. Intervija – Ilmārs Šlāpins. Video – Ģirts Raģelis.
Saruna ar filmas "Sēņotāji" režisoru Ivaru Tontegodi:
Vai pastāstīsi par filmu?
Es domāju, tā ir jāredz, jo režisori parasti stāsta ļoti aptuveni – tā kā relīzē, tikai sliktāk.
Īstenībā paši nesaprot, par ko ir filma, ja?
Jā, starp citu, tā ir. Skatītāji jau parasti filmas šausmīgi interpretē. Es vakar skatījos pilnīgu murgu, kur viens bija pētījis zīmes filmā "Shining" – kā tās sasaucas ar "Apollo 11" nenosēšanos uz Mēness un kā filmā caur simboliem ir izpausts tas, ka tas nav noticis. Tā ir totāli atšķirīga interpretācija no tā, kas filmā sākotnēji ir bijis.
Tas ir tāpat kā ar filmu par "Ozas zemes burvi" – cilvēki to skatās, par skaņu celiņu izmantojot "Pink Floyd" albumu "The Dark Side of the Moon". Tas ir jāieslēdz noteiktā brīdī, un viss sasaucas – teksti precīzi ieiet attēlos.
Ja mūzika nav izteikti ritmiska, tā ļoti labi saslēdzas ar attēlu. Savā laikā esmu mēģinājis uzlikt kādu vēsturisko hroniku un mainīt pleilistē mūziku. Abas vienā brīdī tik labi saiet kopā – montāža saslēdzās. Kino notiek daudzas dīvainas lietas. Piemēram, kad mēs likām titriem mūziku, pēkšņi es dzirdu, ka tur ir tāda balss, kas saka: "Pēteri, Pēteri, Pēteri!" Un es domāju – johaidī, ko viņi tur ir ierakstījuši? Kas tas par sviestu, kas tur iet pa virsu? Izrādās, pirms gada aktrise ir ierunājusi tekstu filmas epizodei, un skaņas celiņš ir palicis kaut kur astē, un, liekot visu kopā, tas pēkšņi uzburas apakšā. Ņēmām un atstājām. Tie ir tie maģiskie mirkļi, kas ir ļoti interesanti.
Filmu ir iespējams uzņemt tā, kā ir iecerēts – izdomāt no sākuma līdz galam?
Es domāju, ka nē. Nekad. Filmā saslēdzas tik daudzu cilvēku enerģija, domas un interpretācijas, ka tā noteikti nav tāda, kāda bijusi sākumā tev galvā. Un var būt, ka tas pat ir labi.
Tev sākumā bija filma galvā?
Man bija noskaņas, formas. Man nebija noslēgta stāsta. Tā bija ļoti sarežģīta situācija – sākumā bija īsfilma, kas bija noslēgts stāsts. "Apsēstība" – diplomdarbs, to neviens nav redzējis. Tā dabūja "Kristapu" kā labākā īsfilma, filmu bija redzējusi tikai žūrija. Un tad uzradās Roberts Vinovskis no "Lokomotīves" un teica labas lietas. Droši vien viņš kā producents domāja – nekas, piefilmēsim nedaudz klāt, un mums uzreiz būs gatava filma. Bet, ja tu dekonstruē noslēgtu objektu, īsfilmu, tad nevar viss uzreiz ideāli saslēgties, tikai kaut ko piefilmējot. Protams, pilnmetrāžas filma ir pilnīgi kaut kas cits, atšķirīgs no īsfilmas. Ja īsfilmā bija šī virspusējā, psihodēliskā tēma, tad pilnmetrāžā ir daudz vairāk lietu. Ir attiecības starp sievieti un vīrieti, arī manas filozofiskās pārdomas par to, kas ir vīrietis, kas ir sieviete; kādēļ viņiem jābūt kopā, lai veidotu veselumu. Tur ir daudz līmeņu. Filma ir ļoti daudzslāņaina. Es domāju, ka kopumā mums ir sanācis ļoti neparasts darbs. Bet droši vien nav jēgas izplūst par saturu un kaut kādiem sīkumiem, jo tā ir jāredz, lai varētu uzdot attiecīgos jautājumus.
Es tomēr pamēģināšu uzdot vēl dažus jautājumus. Vienu brīdi, spriežot pēc PR materiāliem, man radās optimistisks iespaids, ka tas ir mēģinājums uztaisīt komerciālu kino.
Savā ziņā tas ir komerciāls, tas ir uz robežas. Vairums cilvēku varēs saprast to, kas viņiem jāsaprot. Un tie, kas gribēs saprast vēl kaut ko vairāk, varēs arī to atrast. Mums labi strādā montāža un viss, kas vajadzīgs komerciālajam kino. Nav pārāk daudz autora baudījuma kadru un tādu lietu. Stāsts plūst organiski, ir diezgan vienkārša struktūra. Bet interesanti, ka vienā brīdī filma sāk aizvest... Tā ir ceļojuma filma. Ceļojums. Dzīve arī ir ceļojums.
Mūsdienās kino ir ļoti svarīgi, kā to pasniedz, kādā nišā tas iekrīt. Tas atvieglo uztveri.
Tas, protams, atvieglo. Kā saprotu, mēs to cenšamies pasniegt kā komēdiju.
Tas ir riskanti – cilvēks noskatīsies un, tiklīdz viņam nebūs smieklīgi, apvainosies.
Smieklīgi ir! "Monty Python" arī ir smieklīgi, bet tajā var atrast arī kaut ko vairāk.
Kas rakstīja scenāriju un dialogus?
Es rakstīju. Es īsfilmu arī pats rakstīju. Būt par scenāristu varētu būt viena no briesmīgākajām profesijām. Režisors vienmēr izvaro scenāriju.
Gandarījuma nekāda.
Tādēļ arī mums ir problēmas ar scenārijiem, jo visi lielākoties raksta paši. Nords rakstīja pats, Aiks [Karapetjans] rakstīja pats.
Kas tomēr, manuprāt, ir kļūda, jo tad šāda filma neizbēgami kļūst par autorkino un uzreiz rada kaut kādu citu līmeņu pretenzijas. Taču, runājot tikai par filmu uzņemšanas tehnoloģiju, tieši darba dalīšana ļāva Holivudas kino izdarīt tādu izrāvienu. Dialogus raksta viens cehs, sižetu – cits. Tas viss ir ļoti rūpīgi sadalīts – ko kurš dara.
Neesmu no tiem, kas apgalvo, ka Eiropas kino ir izcils, bet Holivuda – atkritums, tomēr skaidri var redzēt, ka daudzas Holivudas filmas vienkārši ir produkts, labs produkts. Būtībā Holivudas kino ir radīts nelaimīgajiem cilvēkiem. Viņi vakarā aiziet pie sava televizora vai pie milzu platekrāna, uzliek vēl 3D brilles un aizbēg. Un pēc tam atgriežas savā nelaimīgajā dzīvē. Es, piemēram, mīlu dzīvi. Dzīve ir ļoti interesanta, dzīve ir tik šausmīgi daudzšķautņaina, te ir viss iespējamais. Es varu paskatīties arī uz ne tik skaisto dzīvi, tas uzreiz nepadara mani nelaimīgu. Drīzāk laimīgāku.
Tu esi izvēlējies režisora profesiju apzināti – kā savas dzīves aicinājumu?
Jā, tā sanāca. Es pabeidzu Mākslas akadēmiju un sapratu to, ka gribu nodot savas idejas pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un stājmāksla šajā ziņā ir daudz ierobežojošāka, man šķiet, ka tā nesasniedz tik daudz cilvēku. Vēl Mākslas akadēmijas laikā viens labs draugs sāka man dot nelegālos diskus un kačātās filmas – tā noskatījos Felīni, vēl vis kaut ko. Japāņu kino. Kurosavu. Un tad es vienkārši iemīlējos kino. Sapratu, ka radīt pasaules ir ļoti interesanti. Gleznai ir rāmis, tur tā pasaule ārpus rāmja beidzas. Bet kino ir ļoti daudz rāmju – rāmji rāmī. Veidojas gandrīz reāla pasaule.
Ja būtu tehniskas iespējas, vai tu labāk gribētu filmu taisīt viens pats? Pie datora, piemēram. Vai arī tev patīk process, kurā tev pakļaujas daudz cilvēku?
Nē, man patīk strādāt ar cilvēkiem. Man, piemēram, filmā visi aktieri ir tādi kā faktūraini. Katrs no tiem ir interesants – kā glezna, kas taisīta ar špakteli. Man patīk strādāt kopā. Vienam strādāt – nē. Ja taisa filmu tikai sev, tas rada tikai egoistisku gandarījumu. Bet, ja tu redzi, ka arī kāds cits gūst gandarījumu, tas ir daudz interesantāk.
Runājot par filmu – vai tu vari pusotrā teikumā pastāstīt sižetu?
Tie ir vīrieša laimes meklējumi. Agrāk es domāju – kompleksaina vīrieša, vāja vīrieša, bet, ja tā paskatās, tas ir parasts vīrietis, kas meklē laimi un dodas dzīves ceļojumā.
Ir tāda shēma – varonis dodas ceļojumā, beigās saprot, ka vislabāk ir mājās. Kā "Sprīdītī".
Nē, viņš aiziet prom uz jaunajām mājām. Viņš neatgriežas tur, kur ir bijis. Tad tā būtu traģēdija, nevis komēdija.
Vai tā ir latviska filma?
Domāju, ka nē. Daira Āboliņa man arī prasīja: "Vai tas ir latviešu vīrietis? Vai tās ir latviešu sievietes?" Tas viss ir izdomājums – par latviešu vīriešiem un latviešu sievietēm. Ir tādas dāmas, kas saka: "Fui, fui, fui, latviešu vīrieši ir riebīgi." Un tad viņas aizbrauc uz Īriju un fiktīvi apprecas ar pakistāņu vīrieti.
Kas tevi interesē? Laimes meklējumi?
Tas interesē jebkuru, kurš nedaudz domā. Vakar es skatījos dokumentālo filmu, kur viens filosofs pārsprieda nacisma saistību ar Nīčes idejām un formulēja domu, ka divdesmito, trīsdesmito gadu nacisti bija tā brīža ideālisti, kas krīzes apstākļos meklēja labāku risinājumu. Tā tas ir bijis vienmēr – visi vienmēr ir meklējuši izejas, risinājumus. Šis laiks arī ir tāds, Volstrīta tika okupēta, meklējot risinājumu. Bet vai šie risinājumi tiek atrasti? Manā filmā arī ir risinājums. Vienā brīdī Dāvis Sīmanis man teica: "Tikai neiebrauc klišejiskā laimē!" Jo filmas beigās ir ozoli, pļavas un tādā garā. Bet man šķiet, ka beigas es atrisināju ļoti labi, arī nedaudz caur ironiju. Es nesaku, ka šis ir pareizais solis, risinājums. Tas ir viņa solis.
No kā tu esi mācījies uzņemt kino?
Man nav bijis guru. Nezinu. Studiju laikā es nemaz nebiju izcilnieks. Bet dzīve man ir kā ceļojums, es visu laiku peldēju – guvu iedvesmu. Tā es izpeldēju cauri Mākslas akadēmijai, tad iepeldēju Kultūras akadēmijā. Tur bija pirmās vilšanās, saskaršanās ar mūsu vides realitāti, ar problēmām, ar to, ka viss nenotiek tā, kā tam vajadzētu notikt. Bet es mācījos no filmām – ļoti daudz skatījos. Nav tā, ka kāds man būtu iemācījis, kā to visu darīt. Daudz nosaka sajūtas. Piemēram, strādājot ar aktieriem. Es vēroju cilvēkus. Tev nav aktierī jāiedveš nekas ģeniāls, bet, jāatrod ideāls aktieris varoņa tēlam, prototipam – tā, lai viņš būtu tieši tas, kas viņam jāatveido. Ja nedaudz papēta lielā kino aktierus un viņu filmogrāfiju, var redzēt, ka viņi spēlē vienu un to pašu tēlu. Mainās režisori, bet aktieris ir tas, kas viņš ir. Un, ja atrod īsto, tad viņā nav nekas baismīgi jāiebur. Varbūt tas arī ir režisora talants un darbs – atrast īsto aktieri tur, kur viņam ir jābūt; atrast cilvēkus un ielikt viņus stāstā. Un viņi visi tur vienkārši dzīvojas – kā akvārijā; uzliec kameras, un viņi tajā akvārijā ņemas, izdzīvo savu stāstu.
Kāds ir labs aktieris?
Aktierim nedrīkst būt stabils raksturs, viņam ir jābūt dzīves samocītam, lai viņš visu laiku risinātu savas problēmas. Jo tie, kas atrisina savas dzīves problēmas, sakārtojas un harmonizējas, uzreiz aiziet no teātra un sāk biznesu. Bet tie, kuri visu dzīvi iet kā pa kaujas lauku, ir vislabākie.
Ģirts Ēcis reiz man sūdzējās, ka jaunās aktrises ir pārāk laimīgas. Atnāk pie viņa smukas un talantīgas, dzīvē viss ir kārtībā, viņām ir džeks, viņām ir sekss, bet nav nekādas traģēdijas, un tāpēc viņas nevar neko nospēlēt.
Man šajā ziņā ir baigi paveicies, ka mani aktieri ir baigi samocīti. (Smejas.) Viņiem visiem ir problēmas dzīvē. Bet Latvijā, paldies Dievam, visiem ir daudz problēmu. (Smejas.) Kino ir ļoti interesanti, uz laukuma ir tā laimes sajūta, tur aktieri var aizbēgt.
Vai tu esi strādājis arī teātrī?
Jā, pamēģināju iepriekšējā vasarā – Tabakas fabrikā uztaisīju izrādi "Mesija". Pat kasi nepiepildījām. Arī teātrī neviens tev neskries pretī ar atvērtām rokām, ja esi jauns un nezināms. Bet teātris laikam nav mana lieta. Mani ierobežoja skatuve, nosacītība. Mani tas vienkārši ierobežoja. Mocīja. Bet tā arī bija interesanta pieredze – afēra, bet interesanta afēra. Scenogrāfija tur bija "johaidī", guļbūvi uzbūvējām un smiltis savedām.
Cik izrādes bija?
Divas. Mana iecere bija tik grandioza, ka mēs finansiāli trešo izrādi nevarējām uztaisīt. Žēl, jo es gribēju no kritiķiem dabūt pērienu, bet kritika bija viena persona no interneta portāla "Easyget.lv", tā bija vienīgā recenzija. Es gribēju viedokli par to visu. Man tas bija sasniegums – dabūt divpadsmit aktierus, uzbūvēt guļbūvi un runāt par bībelisku tēmu.
Ko tu gribētu izdarīt kino – nākamā filma, piemēram?
Es noteikti negribētu piepildīt nacionālo pasūtījumu – ka jābūt kostīmfilmai vai jābūt kaut kam tādam, kas, pēc noteiktu cilvēku grupas domām, ir vajadzīgs valstij. Es gribu runāt par šo laiku. Nākamais, par ko es gribētu runāt, – par māksliniekiem, mākslas vidi. Taisīt melno komēdiju. Par to, kā visi peras un ņemas, lai varētu izdzīvot un radīt, par vilšanos, par pseidomāksliniekiem, kas nevis rada mākslu, bet tikai runā par to.
Viņi tiešām runā par mākslu?
Viņi domā, ka runā par mākslu. Visa popkultūra tagad ir ļoti "mākslinieciska". Mums tagad ir hipsteru laiks, visi ir kā mākslinieki. Manuprāt, labākais "mākslinieciskuma" laika simbols ir "Instagram" negatīva rāmītis apkārt bildei. Tas viss ir smieklīgi! Par to es arī gribu runāt filmā. Mēs Latvijā nerunājam par šo laikmetu. Vienubrīd cilvēki apkārt runāja, ka jātaisa sociālās filmas par tantiņām un onkulīšiem, kas nevar sagrabināt naudu maizītei. Es uzskatu, ka šīs tantiņas un onkulīši ir pastāvējuši vienmēr. Un man tas nav interesanti.
Kas, tavuprāt, ir visu laiku vispārvērtētākā filma – un otrādi?
Man liekas, ka tādu ir ļoti daudz... Kāds uzskatīs, ka tā ir ķecerība, bet Tarkovskis nav visizcilākais, kas ir uz pasaules. Manā skatījumā Sakurovs ir viņu pāraudzis, viņš ir labāks. Katrs režisors runā par savām, nevis pārcilvēciskām lietām. Man šķiet smieklīgi, ka cilvēki filmās meklē augstākās garīgās atklāsmes, domājot, ka kāds autors ir pateicis, piemēram, kāds ir Dievs, kāds ir Viss. Bet viņš jau pasaka tikai to, kas viņam ir, piemēram, harmonija, kas viņam ir Dievs, kas viņam ir ļaunums. Es neticu labumam vai ļaunumam – dzīve ir tāda skaista zupa. Borščs vai soļanka, kur ir dažādi produkti, kaut kas jau sāk palikt vecs, tad kaut ko piegriež klāt, samaisa kopā un viss garšo labi.
1