Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Foto - Guntis Smidchens
 
Pētījumi
13.09.2018

Dziesmusvētku gājiena tradīcijas 1990-2018

Komentē
0

Tik auksta Dziesmusvētku atklāšanas diena, cik šogad 1. jūlijs, nebija bijusi vismaz pusgadsimtu. Gājienā nestie karogi stiepās horizontāli kā bērnudārznieka skricelētā bildē, jo pa Brīvības bulvāri tiem pretī vilka kārtīgs ziemeļaustrenis, brīžam brāzmodams līdz pat 11 m/s. Vairums gājēju par vēju nešķita īpaši norūpējušies. Varbūt mazliet nosaluši un nogaidījušies pirms gājiena, beidzot izkustējušies. Sešas stundas tie plūda garām Brīvības pieminekļa dolomītā kā spogulī iekaltajiem "Latvju tautas – dziedātājas" tēliem, ik minūti ap simtu dziedātāju un dejotāju, brīžam teciņus, brīžam polkas solī, bet visbiežāk – kaut raitā, tomēr nesasteigtā pastaigā sasmaidīdamies ar skatītājiem abās ielas malās. Vērodams es pakāpos divus pakāpienus augstāk pie "Saktas" "Narvesena" ieejas, aizvējā un nojumē, no vēja un smidzinoša lietus saujā sargādams videokameru.

Atgriezies Sietlā, pāris mēnešus vēlāk salīdzinu šo sešarpus stundas garo filmiņu ar savām 1990. gada 7. jūlijā Miera un Brīvības ielu krustojumā ierakstītajām kasetēm un fotogrāfijām.

1990. gada 7. jūlijs 2018. gada 1. jūlijs

Pagājuši 28 gadi – nomainījusies pusotra paaudze. Tradīcijas turpinās. Toreiz tāpat kā tagad gājiens bija neformāls koncerts, dažam korim dziedot uz četrām balsīm (pāris pat diriģenta vadībā), bet vairumam vienbalsīgi. Savos 1990. gada audioierakstos saskaitīju vairāk nekā trīsdesmit dažādu dziesmu, no kurām četrpadsmit dziedāja vismaz divi kori. Toreiz gājiena repertuārā izcēlās divas dziesmas – "Šeit ir Latvija", kuru, man garām ejot, dziedāja piecpadsmit kori, un "Še, kur līgo priežu meži" – divpadsmit. Šķita, ka šajās dziesmās toreiz eiforiski un cerīgi atbalsojās pirms diviem mēnešiem atjaunotās valsts pasludināšana.

Šogad ierakstīju ap septiņdesmit dažādu dziesmu, no kurām septiņpadsmit dziedāja vismaz divi kori.

Gājienā vispopulārākā dziesma šogad, bez šaubām, bija "Bēdu manu, lielu bēdu" kuru, man garām ejot, dziedāja 33 kori (1990. gadā to dziedāja trīs). Varbūt tekstā minētā "bēda" šogad bija aukstais, gājējiem tieši sejās brāzmojošais ziemeļaustrumu vējš un apmākušās debesis, no kurām pa laikam pasmidzināja lietus piles. Stūrgalvīga apņēmība pret draudīgiem ūdeņiem šķita skanam arī tautasdziesmā "Strauja, strauja upe tecēj'", kuru šogad dziedāja desmit, toreiz četri kori.

Dziesmusvētku gājienā toreiz, tāpat kā tagad, arvien stabila vieta piederēja tautasdziesmām. Bez augšminētajām divām bija vēl astoņas, kuras man gadījās dzirdēt gan 1990., gan 2018. gada gājienā ("Āvu, āvu baltas kājas", "Div’ pļaviņas es nopļāvu", "Jūriņ’ prasa smalku tīklu", "Kur tu teci", "Ozolīti, zemzarīti", "Seši mazi bundzenieki", "Sijā auzas, tautu meita" un "Tōli dzeivoj"). Jāuzsver vārdi "man gadījās dzirdēt", jo nešaubos, ka plašākajā gājienā šādu dziesmu bija vairāk. Ar toreiz vai šoreiz nefiksētām dziesmām jāuzmanās – ja nu šogad "Rīga dimd", gar "Narvesenu" iedami, dziedāja divi kori un toreiz Brīvības un Miera ielu krustojumā to nedziedāja neviens, tad nav vēl iemesla domāt, ka tradīcija būtu kaut kā mainījusies.

Un tomēr gadās citi piemēri, kas liek domāt, ka tautasdziesmu neformāli aktīvais repertuārs divās desmitgadēs ir paplašinājies. Toreiz nedzirdēju latgaļu dziesmas "Auga, auga rūžeņa" un "Guoju pa mežu", kuras šogad katru dziedāja pa divi kori; varbūt tās enerģizējusi jaunāko laiku Latgales atmoda? Varbūt kaut kādu konkrētu stimulu deva 1991. gada filma "Cilvēka bērns", kurā abas dzirdamas?

Būtu precīzāk jāizdibina vēl vienas šīsvasaras gājienā sešu koru izpildījumā dzirdētās tautasdziesmas "Es nenācu šai vietāi" izplatīšanās vēsture. Vai dziesma ieradās Latvijā no trimdas ar 1990. gadā Latvijā pārpublicēto Mārtiņa Zandberga dziesmu grāmatu? Pats Mārtiņš atceras, ka pirms viņa grāmatas pirmā izdevuma 1972.g. tā ārzemēs vēl nebijusi visai izplatīta. Viņš to dzirdējis starp Austrālijas latviešiem un publicējis divus toreiz pierakstītus variantus: īsākais beidzas ar Mikus plika nospārdīšanu, bet garākais, rupjākais variants turpinās pa treju taku vēderiņiem. Nedzirdēju, ar kuriem vārdiem šo dziesmu nobeidza šīsvasaras gājiena dziedātāji, bet citās reizēs Latvijā biežāk esmu dzirdējis garo, rupjāko variantu, kurpretī trimdā biežāk viss beidzies ar johaidriku.

Izceļas arī cita tautasdziesma, ko 1990. gada gājienā vēl nedzirdēju: septiņu koru dziedātā "Ai jel, manu vieglu prātu". Tā laikam starp visām gājienā dzirdētajām dziesmām ir vienīgā, kura plaši iesakņojusies tikai visjaunākajos laikos. Diezgan droši ticams, ka pirms "Jauna mēness" 1997. gadā ierakstītā varianta šo dziesmu dziedāja vien tik Sventājas teicēja Kristīne Albuže ("Ai jel, manu dumju prātu"). Dziesma diezgan droši iegājusi tautā nevis caur mutvārdu tradīciju, bet gan ar masu mediju palīdzību, līdzīgi, piemēram, Raimonda Paula seksīgajai dziesmai ar Imanta Ziedoņa vārdiem "Tā es tevi mīlēšu", kuru šovasar dziedāja pieci kori. Raimonds Pauls, protams, pieder latviešu kultūras kanonam, un "Jaunam mēnesim" arī būtu jāpieder turpat – bet kāpēc šogad no simtiem iespējamo abu autoru dziesmu gājēji dziedāja tikai un tieši šīs divas?

Kopš Herdera laikiem esam centušies no dziesmām izlobīt kaut kādu dziļāku, plašāku nozīmi, burvju atslēgu uz citu cilvēku iekšējo pasauli. Katrā bieži dziedātajā dziesmā, iespējams, ir kaut kas no šīsvasaras latviešu neformālās identitātes.

Varbūt, ja izceļam pēdējās trīs jaunpienākušās dziesmas, tad svētku gājienā nācis klāt kaut kas rotaļīgs, nopietnību kliedējošs – vai tā būtu draiskulīga mīlestība (Tā es tevi), vai bravūrīga alkohola reklāma (Es nenācu), vai nevēlēšanās iesaistīties lielās pasaules karos (Ai, jel...). Bet var arī būt, ka vārdiem nav burtiskas nozīmes ārpus dziedāšanas un kopā būšanas prieka: tāpat kā, piemēram, "Sijā auzas", kuru dziedot vairs tikai retam dziedātājam rādās stāsts par divu jaunekļu sacenšanos iegūt brūtes labvēlību. Neesmu gatavs tulkot, ko katra dziesma šodien nozīmē tās dziedātājiem Latvijā. Ceru: kāds lasītājs palīdzēs ar skaidrojumu vai padomu.

Tradīcijas mainās, pielāgojoties jauniem apstākļiem. Citas dziesmas turpina dziedāt, citas sāk dziedāt, un citas izgaist. Fiksēju, piemēram, ka abas 1990. gada gājiena vispopulārākās dziesmas laikam kļuvušas mazāk aktuālas, jo šogad "Še, kur līgo" dziedāja tikai divi kori, bet "Šeit ir Latvija"- neviens. Varbūt piepildījusies troļļu izsenis klaigātā sūdzība par it kā izčibējušo patriotismu. Vai arī pats patriotisms ir pārveidojies un dziesmu vārdi "Šeit ir Latvija, te ir mana tēvu zeme" mūsdienās ir paši par sevi saprotama, mazliet banāla īstenība, kura nav ik uz soļa jāapliecina?

Arguments man ir tikai viens – ka dziesmusvētku gājiena nozīmes kopš 1990. gada ir mainījušās, 28 gadu gaitā pielāgojoties jauniem apstākļiem.

Par to no vienas puses liecina šeit uzskaitītie neformāli dziedāto dziesmu teksti. Bet mainījies arī viss "uzvedums" (mūsdienu latviešu folkloristikā lieto arī terminu "performance") – gājēju tradicionālā saruna ar skatītājiem. Toreiz skatītāji biežāk uzsauca "Lai dzīvo...": "Lai dzīvo Bauska!" "Lai dzīvo skolotāji!", uz ko kori nereti atbildēja daudzbalsīgi ar Cimzes laikmeta tostu "Sveiks lai dzīvo, sveiks lai dzīvo, lai dzīvo sveiks!" Bet šovasar: "Sveiciens Limbažiem!" "Sveiciens jauktajam korim "Sidrabe!"" – un tā tālāk, uz ko par atbildi gājēji māja rokām, reizēm uzgavilēdami falseta balsī – "wūūū!" (pa vidu kāds sulīgs baritons – "wōōō!"). Laikam mainījušies arī skatītāji un viņu skatīšanās tradīcijas. Pirms 28 gadiem, liekas, skatītāji vairāk dziedāja līdzi. Ja toreiz fotogrāfijās dokumentēju, ka pie ielas vairākas stundas uz vietas stāvēja tie paši cilvēki, tad šogad, vērodams no "Narvesena" pakāpieniem, filmēju un fotografēju arvien mainīgas skatītāju rindas un aiz tām – abos virzienos plūstošas, dažādās valodās runājošas, mobilos telefonus pie ausīm cilājošas cilvēku straumes. Arī svētku koncertos skatītāji, šķiet, ir mainījušies, bet par to ceru rakstīt citreiz.

Guntis Šmidchens

Guntis Šmidchens ir Vašingtonas Universitātes (Sietlā) Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs, grāmatas "Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!