Dievišķā liturģija bija galā, Ķēniņa vārti aizvērti, un Dieva tauta, kā vēja pūsta, pametusi baznīcas telpu, tikai es, kā vienmēr viesībās palicis pēdējais, vēl snaikstījos gar svētbildēm. Biju jau nobučojis Svētajam Žoriņam kāju un gatavojos bučot Dievmāmiņai roku, kad paskatījos sāņus un ieraudzīju līdzās to čigānu meiteni. Tā bija tā pati skaistā meitene, kurai Lieldienās pusgadu atpakaļ pirmajai uzsaucu: "Hristos voskrese!"
Toreiz ievēroju viņu jau pašā svētku sākumā. Ieradies krietni agrāk un paslēpies tumšā kaktiņā, klausījos kā psalmotājs psalmo pie rozēm un lilijām apspraudītā Jēzus kapa telpas vidū. Viņa ienāca tukšajā baznīcā un sāka klanīties visām svētbildēm pēc kārtas. Bija karsts vasaras vakars, saldi smaržoja rozes un lilijas, un meitenei mugurā bija kanārijdzeltena zīda kleita, krītoša līdz pašai grīdai, bet galva ietīta baltā šķidrautā. Viņas seju es pazinu. Tā taču dziedātāja un flamenko dejotāja Anna Dribas! Viena no pirmajām slavenībām, kuru uzaicināju draudzēties uzreiz pēc pierakstīšanās feisbukā!
Anna Dribas parādījās vienā no "Talantu fabrikām". Katrā tādā TV šovā vienmēr gadījās kāds frīks ar drāmu, un tajā konkrētajā šovā tāda bija Anna Dribas. Ar savām slepkavīgajām ilgām mīlēt un plosošajām alkām tikt mīlētai viņa iemiesoja sevī kaut kādu mūžīgo atraidītību, to īpašo lūzerību, kuru visi tā dievina, bet tikai klusībā, un vieta viņai vienmēr bija it kā pirmā, bet tomēr trešā. Un es jau uz šitiem mūžam trešajiem esmu kā uzburts. Vispār tas šovs bija domāts kā jauno dziedātāju skola, bet izvērtās par sazin ko, par pazemojumu virkni, kur pārējie zvaigžņu bērni tik staigāja pa kaktiem un cilāja pār viņu savas izplūkātās uzacis, bet viņa pēc katras paceltās uzacs krita arvien lielākā un lielākā izmisumā. Kad finālā, dziedot dziesmu "Ābols", viņa kā bezbailīgs čeburaška iegrieza sev virs galvas bārkšainu lakatu un sarkanā vēdeklī nometa to uz grīdas, tas vairs neizskatījās pēc lakata, bet pēc cimda, kas nomests pie kājām visai nesaprotošajai pasaulei. Bet tas bija toreiz, diezgan sen. Nu, izaugusi liela, viņa jau mācēja krāsoties, apaļie vaidziņi nogājuši, matiņi iztaisnojušies un, ejot cauri sidraba birzij, viņa vairs neveikli neaplauza visus zarus un zariņus, ko vien iespējams aplauzt, tagad viņa pa to birzi dejoja tarantellas, nepieskaroties ne lapiņai. Mēs feisbukā tikai sadraugojāmies, vairāk neko, nekādu kontaktu, es tikai šad tad ielaikoju šādas tādas fotogrāfijas, kurās viņa iepozēja dažādās prezentācijās, vai pie bagātīgām rasola bļodām koncertu afterpārtijos, vai aizsvīdušos džima spoguļos ar nedaudz uz priekšu izstieptām lūpiņām. Dažreiz arī kādu viņas šārētu seksa joku, bet tos jokus tomēr tā mazāk, jo tie bija tādi paslideni. Es pa šo laiku arī biju mainījies, atguvis nevainību un atgriezies Dieva klēpī, un tagad, ieraugot viņu baznīcā, nezināju, ko domāt, man tas galīgi negāja kopā ar feisbukā redzēto tēlu, it sevišķi, kad viņa tā apstaigāja tās svētbildes, lika to priekšā sveces un pati krita pie zemes. "Nu i nu," es nodomāju. "Lieldienu brīnumiņi, ko tad Anna Dribas te dara?" Dievkalpojumā vēlāk sanāca cilvēku ka biezs un meitene iejuka burzmā, bet pēc lielā pusnakts gājiena apkārt baznīcai, kad jau nācām atkal iekšā ar gaismām, uguņiem un prieka saucieniem, tieši sagadījāmies blakus – pirmoreiz dzīvajā –, mēs tikai paskatījāmies viens uz otru un apmainījāmies svētku sveicieniem. Prieka asaras rīdams, domāju – re, kā: pirmā, kas mani apsveica ar augšāmcelšanos, ir Anna Dribas! Kolosāli! Interesanti! Manā dzīvē atkal ir noticis kaut kas interesants, būs, par ko uzrakstīt! – bet tā īsti līdz galam es tam nenoticēju. Ka tā patiešām ir Anna Dribas. Īsta. Arī čigānu sievietēm, tāpat kā citām tautām, gan jau bija savs klasiskais ideāls, un visas meitenes, kas tam atbilda, droši vien izskatījās līdzīgas, pieļauju, dažreiz pat pilnīgi vienādas. Un nebija arī garantijas, ka Annai Dribas nav dvīņumāsa, piemēram. Kāda ļoti ticīga dvīņumāsa, pieņemsim. Vai vienkārši māsa, identiski tāda pati, tikai dažus gadiņus jaunāka un dažus centimetrus īsāka, bet precīzi tādu pašu seju. Vai vēl kaut kāds cits variants. Es nezin kāpēc neticēju, ka tā ir viņa, un šos priecīgos Lieldienu sveicienus tālāk nepopularizēju un nekur neaprakstīju.
Man vispār pret dziedātājām ir vājība, bijība un respekts, un viņu klātbūtnē es parasti ļoti sakautrējos. Tonakt mēs tikai apsveicāmies un es, priecīgi satraukts, paslēpos kaut kur labējā spārna vīriešos. Tagad tukšajā baznīcā, Dievmāmiņas svētbildes pakājē, mēs atkal bijām blakus, un te nu vairs nebija, kur sprukt. Mēs saskatījāmies, un es nezinu, ko viņa ieraudzīja manā skatienā, droši vien iepriekš aprakstīto sajūsmas, šaubu un izbīļa kokteili, bet es redzēju viņas sejā nesamākslotu, priecīgu smaidu. Ļoti pretimnākošu smaidu. Draudzīgu. No ļoti tumši brūnām acīm nākošu. Ļoti tuvu pienākušu smaidu. Un, kad man tādā veidā uzsmaida dziedātāja, es vairs neesmu ne sajūsmināts, ne izbrīnīts – man piemetas burtiski stingumkrampji. Sastingšanās, kā saka Liepājā. Nē, nu es nezinu, varbūt, ka viņa nemaz nebija dziedātāja, bet stingumkrampji man bija pilnīgi noteikti. ES NEZINĀJU, KO DARĪT. Un ko es daru, kad nezinu, ko darīt? Pareizi – es atsmaidu pretī vienu no saviem vismuļķīgākajiem atsmaidījumiem vēsturē un metos uz to paaugstinājumu bučot to svētbildi. Tur tādas trepītes ir – trīs augšā, trīs lejā, un pa vidu laukumiņš. Es uzkāpu, nobučoju Dievmāmiņai rociņu, nokāpu un sāku klanīties. Jo tur uz tā laukumiņa neko daudz nepaklanīsies, tur ir diezgan šaurs, ja tā ņem, un pareizticīgie dikti klanās svētbildēm, tas ir, nevis pašām bildēm klanās, bet tiem svētajiem, kas aiz tām slēpjas. Nu, un es arī tagad tāpat – klanījos, klanījos un klanījos, pazemīgais Dieva kalps Žoriks –, un, kamēr es tur tā klanījos, arī meitene uzkāpa, nobučoja un nokāpa, paklanījās un apstājās man blakus, un, tikko viņa apstājās, es tieši beidzu klanīties un viņa uz mani paskatījās, un es paskatījos uz viņu. Mēs bijām divi vien tajā baznīcā, neviena cita tur vairs nebija, izņemot mūs un visus svētos. Un tad viņa atkal pasmaidīja to savu šausmelīgi mīļo, pretimnākošo smaidu. Un es viņai teicu – jo kaut kas jau man bija jāsaka, likties vairs nebija kur – un es teicu: "Sveicināti! Es jūs atceros vēl no Lieldienām, un es taču domāju, ka jūs esat tā dziedātāja!" Tas bija ļoti muļķīgs teksts, būsim godīgi, kārtējais muļķīgais teksts no manis, tieši tik ļoti muļķīgs, ka to iespējams vienīgi noliegt. Bet viņa neko noliegt i negrasījās. "Es jau arī esmu dziedātāja!" viņa teica pats–par–sevi–saprotams tonī ar uzsvaru uz esmu, joprojām apburoši starojot man pretī. KO? Dziedātāja? Tad tomēr tā Dribas, ak Dievs, ak Dievs, ko nu, ko tālāk, bet paga... tas vēl neko nenozīmē... un es autopilotā grūdu ārā nākamo muļķīgo tekstu, vēl muļķīgāku par iepriekšējo. "Un es taču domāju, ka jūs esat Anna!" es teicu, ticot, cerot un gaidot, ka viņa to tūlīt nekavējoties un kategoriski apstrīdēs, sakot, ka ir kāda Natālija, piemēram, vai Natella, par piemēru, es pat skatījos uz viņu ar tādu kā iedrošinājumu: sak, nebaidies, droši vari noliegt, ka neesi tu nekāda Anna, bet viņa, tieši otrādi, man par lielām šausmām atkal atbildēja absolūti apstiprinoši. "Es arī esmu Anna!" viņa teica jo braši, un tas jau bija kaut kas pilnīgi nepieņemams: kā tā drīkst, izgāšanās un tiešs trāpījums, tādas sakritības ir vienkārši nepiedodami rupjas. ES NEZINĀJU, KO TEIKT TĀLĀK. Es taču nevarēju sacīt: "Vai! Un es taču domāju, ka jūs esat Dribas!" – tas būtu par traku pat priekš... tas vienkārši draudēja ar trīskāršu apstiprinājumu, kam parasti seko āmen. Vai tieši otrādi: ar ne–apstiprinājumu, par ko vispār bail padomāt. Un es nepajautāju. Protams, ka es to nepajautāju. "Mēs esam sadraugojušies feisbukā!" es teicu, it kā tas būtu jau skaidrs kā diena. "Tiešām?" dziedātāja Anna izskatījās patiesi pārsteigta. "Jā," es teicu, "jau sen! Es esmu Rihards!" es teicu, bet viņa uz manu vārdu nekādi nereaģēja. "Rihards Bargais!" es vārdam piemetināju uzvārdu. "Ā!" viņa atbildēja un mani vienalga neatpazina, tikai skatījās virsū un smaidīja. Tālāko es jau vairs neatceros, kaut kāds nesakarīgs šurumburums, pēc kura es atkal sāku klanīties, – uz altāra pusi, pret svētbildēm, un viņa arī sāka klanīties, un, tā klanīdamies, mēs pamazām kustējāmies uz baznīcas izeju, te viens no otra attālinoties, te pamīšus ejot viens otram garām un viens otru apsteidzot, un ik pēc gabaliņa viens otram nedroši uzsmaidot, un tā līdz pašai izejai, kur es paklanījos pēdējo reizi un metos pa durvīm ārā, un pa ielu teciņiem prom. Iespējams, tas bija nepieklājīgi, bet citādi es nevarēju, man vienkārši trūka vārdu. Nē, nu vienreizēji, Anna Dribas, ko tu neteiksi! Nē, nē, nē, kāda Dribas, nekāda Dribas, vienkārši Dziedātāja Anna, simtprocentīga dziedātājas Annas Dribas kopija, tikai ar citu uzvārdu. Cita dziedātāja un cita Anna.
Tā, ja kas, atkal bija viena no lielajām svinamdienām – Dievmāmiņas Patvēruma svētki.
Pārbraucis mājās, atvēru feisbuku. No Annas Dribas nekādu ziņu un fotogrāfiju nebija. Ne todien, ne turpmākās divas dienas. Pēc divām dienām parādījās. Bet bez jebkādas reliģiskās tematikas – viens selfijs ar mazliet izpūrušiem matiem, viena bilde gaišzilā čigānu karalienes kleitā un kārtējais instagrams no džima pieguļošā, iesvīdušā treniņtērpā, ar nedaudz uz priekšu pastieptām lūpiņām. Salaikoju visas trīs. Nekādas reakcijas, stāstam gals. Nākamreiz tiekoties baznīcā...
Es nezinu, varbūt es esmu atklājis veidu, kā iepazīties ar dziedātājām. Vajag tikai aiziet uz baznīcu, nolūkot kādu un sperties klāt, piemēram, Maijai Lūsēnai vai Ievai Akurāterei, uztaisīt lielas acis un neviltotā izbrīnā teikt: "Vai! Un es taču domāju, ka jūs esat tā slavenā dziedātāja!" "Es arī esmu dziedātāja!" tad man atbildētu Maija Lūsēna vai Ieva Akurātere (ar uzsvaru uz esmu), un tad es teiktu: "Vai! Bet es domāju, ka jūs esat Maija (vai Ieva)!" un Maija vai Ieva, vai vēl kāda cita apstiprinātu: "Es arī esmu Maija (vai Ieva, ar uzsvaru uz esmu)!" – un tā, tādā garā un tā tālāk. Kas tieši tālāk, jau Dieva ziņā – varbūt vispārējs izbrīns, bet varbūt mūžīga draudzība ar visām slavenākajām Latvijas dziedātājām.
Nākamreize, starp citu, pienāca Ziemsvētkos. Vakara dievkalpojuma vidū dievlūdzēji pa vienam gāja klāt priesterim – viņš katram uz pieres ar smaržīgu eļļu uzvilka krustiņu un saujā ielika maizīti, samērcētu vīnā. Es, savu krustiņu saņēmis un maizīti saujā glabādams, pagāju malā, nostājos atstatus, un pēkšņi man blakus atskanēja: "Priecīgus Ziemsvētkus!" Es pagriezos, un tā bija viņa, mana Dziedātāja Anna, šoreiz ar mazu puisēnu pie rokas. "Priecīgus Ziemsvētkus!" es atbildēju, un lampiņas baznīcas eglē iemirdzējās zilāk par zilu. Daži mirkļi, gari un īsi, kuros es pacēlu roku glāstam, bet pieskāros tikai ar pirkstu galiņiem tikai viņas kapuces plīvojošajai vilniņai, noglaudu gaisu viņas tuvumā. Viņa to sajuta, vēlīgi pamāja man ar galvu, un es atkal metos prom. Jo cik tad ilgi drīkst tā atrasties Dziedātājas Annas klātbūtnē? Kad, pēc skrējiena nokļuvis savā labējā spārnā, atskatījos, viņas vairs nebija. Ar skatienu, izmeklēju visus telpas stūrus un nostūrus – neatradu nekur. Dievs man stāvēja nevis blakus, bet blakus kādam, kas bija man blakus, tik ļoti klusīgs bija Dievs, – un es pēkšņi vairs nesapratu un nebiju pārliecināts, vai tā meitene vispār bija. Vai Dziedātāja Anna vispār ir reāls cilvēks, un vai viņu baznīcā visas šīs reizes redzēja vēl kāds cits, izņemot mani vienu? Krāsās brīnumskaistās mūsu egle laistās! Un ja nu Anna nemaz nav Anna un nav arī dziedātāja, bet kaut kas pavisam–pavisam cits? Tās acis, tās acis. Lūk, beidzot arī ar mani bija noticis Ziemsvētku brīnums. Slava Tevim, mūsu Dievs, slava Tevim!
0