Bibliotēka
22.01.2007

Dzeltenā grāmata

Komentē
1
Saglabā

Pagājušā gada nogalē izdevniecība Liepnieks & Rītups publicēja Ludviga Vitgenšteina "Loģiski filozofisku traktātu" (1921) Jāņa Taurena tulkojumā. Kaut arī nereti šis darbs tiek saukts par 20. gs. nozīmīgāko filozofisko sacerējumu, Traktāta recepcija un tās oriģinalitātes atzīšana savulaik nebija viennozīmīga. Lai to ilustrētu, grāmatas atklāšanā tika demonstrēts Lorensa Goldsteina lugas Wittgenstein’s Ph.D. Viva — A Re-Creation uzvedums. Luga, par pamatu izmantojot ievērojamu skaitu vēstures avotu, ieskaitot baumas, ataino hipotētisko traktāta aizstāvēšanu Kembridžā (uzveduma galvenajās lomās: J. Vējš (B. Rasels), R. Ķīlis (L. Vitgenšteins) un A. Zunde (Dž. Mūrs)). Lugas publicējumu tuvākajā laikā lasiet ¼ Satori.
Papildus šai lugai būs lasāms īss Bertrana Rasela darba My Philosophical Development fragments. Tajā viņš apskata Traktāta ietekmi uz viņa filozofiju. Kā arī Rasela saruna ar Frederiku Koplstounu par Dieva eksistenci. Būs arī Edija Šauera recenzija par Traktāta latviešu izdevumu.
Traktāts ir otrā latviski izdotā L. Vitgenšteina grāmata (pirmā — Filosofiskie pētījumi. — Rīga: Minerva, 1997). Latviešu valodā ir pieejami vēl divi īsi Vitgenšteina darbu tulkojumi: "Lekcija par ētiku" (Sarunas. — Rīga: Jaunā akadēmija, 122.–126. lpp.) un "Dzeltenā grāmata" (Kentaurs XXI Nr. 20. — 61.–73. lpp.).
Šoreiz ¼ Satori pārpublicē "Dzelteno grāmatu" ar J. Taurena uzlabojumiem paša tulkojumā.

¼ Satori

Lekcijas pirms "Zilās grāmatas" diktēšanas[1]

1. Kaut kādā ziņā Šopenhaueram ir taisnība, sakot, ka filozofija ir organisms un ka filozofijas grāmata ar sākumu un beigām ir kaut kas pretrunīgs. Filozofijā grūtības rada tas, ka mums nav pārskatāma viedokļa. Tāda veida grūtības mēs sastaptu ģeogrāfijā, ja kādai zemei nebūtu kartes vai arī ja karte attēlotu tikai izolētus zemes gabaliņus. Zeme, par kuru mēs runājam, ir valoda, un ģeogrāfija ir tās gramatika. Mēs gluži labi varam ceļot pa šādu zemi, bet mums nekas nesanāks, ja vajadzēs uzzīmēt tās karti. Karte parādīs dažādus ceļus šajā zemē, un mēs varēsim izvēlēties jebkuru no tiem, bet vienlaicīgi divus — nevarēsim. Tieši tāpat arī filozofijā problēmas ir jārisina pēc kārtas, lai gan īstenībā katra problēma ved pie neskaitāmām citām. Mums jāatgriežas sākuma punktā, lai varētu pāriet uz citu posmu, tas ir, pirms mēs varam aplūkot sākotnējo problēmu vai pāriet pie citas. Tas, ar ko mēs nodarbojamies filozofijā, nav tik vienkāršs, lai teiktu: “Pietiks, ja sasniegsim aptuvenu priekšstatu,” — jo mēs zinām tikai ceļu tīklu, bet nepazīstam pašu zemi. Tāpēc es iesaku atkārtošanu kā ceļu tīkla pētīšanas līdzekli. Es sākšu ar saprašanas, domāšanas un nozīmes problēmām. Mans pētījums nebūs psiholoģisks, lai arī teikums, kamēr tas nav saprasts, zināmā mērā ir miris. Kamēr tas nav saprasts, tas ir tikai tinte uz papīra. Varētu teikt, ka tikai saprotošai būtnei teikums ir ar nozīmi. Mēs nesauktu zīmes par valodu, ja neviens tās nesaprastu.

2. Vārdam “nozīme” filozofijā ir būtiska loma. Ka tas ir svarīgs, kļūst redzams diskusijās par matemātikas dabu. Frēge[2] izsmēja cilvēkus, kas nesaskatīja, ka mums ir svarīga zīmju “l”, “2”, “3” utt. nozīme, nevis švīkas uz papīra. Tomēr dīvaini, ka cilvēki, dzirdot lietvārdu “skaitlis l”, tiecas domāt par tā nozīmi kā kaut ko, kas ir aiz zīmes un kas atbilst tai tāpat, kā Smits atbilst vārdam “Smits”. Protams, ir jēga, kurā mēs varam runāt par nozīmi, bet nevaram runāt par švīku. Mēs lietojam vārdu “viens” citādāk, nekā frāzi “zīme “1””. Piemēram, ir nejēdzīgi jautāt, kur atrodas skaitlis 1. Šī piezīme šķiet triviāla, kā visas piezīmes, ko sacīsim; bet redzēt tās visas kopā — tas nav triviāli.

Ir vērts aplūkot šahu, kas ir līdzīgs matemātikai, tikai ar to priekšrocību, ka tam nav matemātikai piemītošā oreola. [Abi izraisa līdzīgus jautājumus un līdzīgas piezīmes: “Kas ir šaha karalis?”, “Kas ir skaitlis?”, “Šaha kārtulas attiecas uz karali, nevis uz koka vai ziloņkaula gabalu”, “Aritmētikas kārtulas attiecas uz skaitļiem, nevis uz rakstu zīmēm.][3] Dīvaini, ka jautājums “Kas ir šaha karalis?” dažiem cilvēkiem liek domāt par kādu ēterisku vienību, atšķirīgu no koka vai ziloņkaula gabala. Līdzīgi — jautājums “Kas ir skaitlis 1?” Tas ir maldinošs jautājums, jo, lai gan ir pareizi atbildēt: “Nav objekta, kas atbilstu “l” tādā pašā nozīmē, kādā vārdam “Smits” atbilst kāds objekts,” — tomēr šajā gadījumā mēs lūkojamies pēc objekta citā nozīmē. Tā ir viena no apmēram pusduča lamatām, kurās mēs nemitīgi iekrītam. Kad mēs jautājumā “Kas ir skaitlis?” dzirdam lietvārdu “skaitlis”, tad tiecamies domāt par kādu ēterisku vienību. Bet ko mēs varam atbildēt uz šo jautājumu? Atbilde “Dodiet definīciju” nederēs, jo tā mūs vedīs tikai vienu soli tālāk. Kā izeju no šīs grūtības es iesaku runāt nevis par vārdu nozīmi, bet gan par vārdu lietojumu. Pieņemsim, ka mēs uzskatām par vārda nozīmi veidu, kā to lieto. Starp citu, ja frāzi “vārda nozīme” lieto kā ekvivalentu frāzei “vārda lietojums”, tad tam ir tā priekšrocība, ka kaut kas tiek parādīts par dīvaino filozofisko gadījumu, kurā runājam par objektu, kas atbilst vārdam. Parasti mēs sakām, ka objekts atbilst vārdam, kad norādām uz objektu, lai vārdu izskaidrotu, tas ir, dodam ostensīvo definīciju. Ir vārdi, kuru nozīmes mēs varam dot, norādot uz to nesējiem. Frēge būtu teicis, ka objekts ir nozīme.[4] Bet vārdu “nozīme” nekad nelieto šādā veidā. Frāze “nosaukuma nozīme” nav tāda pati kā frāze “nosaukuma nesējs”. Nevis pirmo, bet pēdējo var aizvietot ar vārdu “Vatsons”. Acīmredzot, ja frāze “vārda lietojums” tiek pieņemta par “vārda nozīme” definīciju, tad tā nav aizvietojama ar frāzi “vārda nesējs”.

Varētu šķist, ka mēs varam dot vārda “Vatsons” ostensīvo definīciju, bet nevarētu to darīt ar “l”. Bet tas nav pareizi, jo mēs varam dot arī “l” ostensīvo definīciju. Protams, ostensīvās definīcijas atšķiras. Frāze “ostensīvā definīcija” tiek lietota daudzās atšķirīgās nozīmēs. Norādīšanas veids “l” ostensīvajā definīcijā atšķiras no tā, kas ietverts vārda “objekts” ostensīvajā definīcijā, lai arī abos gadījumos varētu norādīt uz vienu un to pašu lietu. Ostensīvā definīcija īstenībā vispār nav definīcija. Ostensīvā definīcija ir tikai viena kārtula vārda lietojumam. Un ar vienu kārtulu nepietiek, lai piešķirtu nozīmi. Piemēram, no teikuma “Tas ir soš” jūs nesaprastu vārda “soš” lietojumu, lai gan saprastu to no teikuma “Šī krāsa ir soš”. Proti, ja cilvēkam no šādas definīcijas ir jāmācās vārda nozīme, viņam jau iepriekš jāzina, uz kāda veida lietu tā attiecās. Vārds “krāsa” jau fiksē vārda “soš” lietojumu. Ostensīvā definīcija ir derīga, ja ir jāaizpilda tikai viena tukša vieta.

Ir ticis pieņemts, ka definīcija, kas min ģinti un sugas atšķirību, ir ekvivalenta ostensīvajai definīcijai. Tas ir bagātīgs kļūdu avots. Kā lai mēs nolemjam, kas ir ģints? Mēs tiecamies domāt, ka lietām, ja uz tām attiecina ģints nosaukumu, jābūt kaut kam kopīgam. Dīvaini, ka lietām vajadzētu būt vienam ģints nosaukumam. Ir izplatīts uzskats, ka ģints nosaukuma definīcija var dot kopīgu iezīmi lietām, uz kurām nosaukumu attiecina, piemēram, visam, ko mēs saucam par spēlēm, ir kaut kas kopīgs, ko var dot vārda “spēle” definīcija. Šis priekšstats ir lamatas. Mūsu valoda ir uzbūvēta uz šķietami vienkāršas shēmas, tāpēc mēs tiecamies to uzskatīt par daudz vienkāršāku, nekā tā ir: mēs lūkojamies pēc objekta, kad redzam valodas zīmi; mēs domājam, ka jebkas, ko mēs pieminam, pieder tikai vienai ģintij; un lietu īpašības mēs salīdzināmām ar maisījuma sastāvdaļām. Grūti aplūkot ģinti tā, lai ģints nebūtu kopīgs elements vai sastāvdaļa, ko varētu salikt kopā ar citām sastāvdaļām, jo šis priekšstats ir iemiesots mūsu valodā. Bet pat tad, ja mums būtu divpadsmit šķidrumu, kuriem būtu viena kopīga sastāvdaļa un kuriem būtu kopīgs ģints nosaukums, no tā neizrietētu, ka nosaukums ir ticis dots, pateicoties šai vienai sastāvdaļai. Piemēram, spēles varētu nesaukt par “spēlēm”, pateicoties kopīgam elementam; vienkārši starp atsevišķiem spēļu rindas locekļiem varētu būt savstarpēja saistība.[5] Un varētu būt, ka par skaitli tiek saukts kaut kas, kam nav nekā kopīga ar visu veidu skaitļiem, bet — tikai ar trīs veidu skaitļiem. Tādējādi, ja jūs lūkojaties pēc attaisnojuma ģints nosaukuma lietojumam, jums nav jālūkojas pēc kopīgas īpašības lietām, ko tas nosauc. Piemēram, liels juceklis radies tāpēc, ka cilvēki domāja, ka ir kaut kas kopīgs visām lietām, ko sauc “labs”.

Svarīgs cēlonis grūtībām filosofijā ir tas, ka vārdi izskatās tik ļoti līdzīgi. Tie ir salikti kopā vārdnīcā kā darbarīki kastē, un tāpat kā darbarīkiem, kas izskatās gluži līdzīgi, tiem var būt ļoti dažādi lietojumi.[6] Vārdu lietojumi var atšķirties tādā pašā veidā kā skaistums atšķiras no krēsla. Tie ir nesalīdzināmi tādā pašā veidā kā ir nesalīdzināmas lietas, ko mēs pērkam, — tādas kā dīvāns un atļauja sēdēt teātri. Kad mēs runājam par vārdiem un to nozīmēm, mēs tiecamies tos drīzāk salīdzināt ar naudu un lietām, kuras par to pērkam, nevis ar naudu un tās lietošanu. Lieta, ko pērkam par naudu, nav tas pats kā naudas lietošana, tieši tāpat kā nosaukuma nesējs nav nosaukuma nozīme.

Atgriezīsimies pie ostensīvās definīcijas. Es teicu, ka to var saprast tikai tad, ja tā ir pēdējais solis lēmumā par vārda lietojumu, tas ir, ja tā papildina zināšanas par vārda gramatiku, kurai trūkst vienas kārtulas. Jūs varētu sacīt, ka ostensīvā definīcija fiksē atšķirību, kad pārējais ir zināms, ja vien jūs nedomājat, ka ir tikai viena ģints un tikai viens veids, kā fiksēt ģinti. Bet ir maldinoši un zināmā nozīmē pilnīgi aplami teikt, ka to var saprast tikai tad, ja tā ir pēdējais solis lēmuma pieņemšanā. Piemēram, bērnībā mēs nemācījāmies vārda “ūdens” lietojuma kārtulu, kad tika norādīts uz ūdeni, un nebija arī tā, ka mēs zinātu citas kārtulas, no kurām šī bija pēdējā. Protams, mums, iespējams, nevajadzētu to saukt par ostensīvo definīciju, bet nav skaidras robežas starp ostensīvo definīciju bērniem un ostensīvo definīciju pieaugušajiem. Nesasniedzot savā apmācībā noteiktu pakāpi, bērni nespēj pajautāt: “Kas tas ir?”, un pat tad, kad šī pakāpe ir sasniegta, viņi varbūt vēl nespēj pajautāt: “Kas tā ir par krāsu?” Lai aprakstītu ostensīvo definīciju, mēs varētu uzskaitīt zināmu skaitu spēļu, kuras iedalītu šādi: (1) spēles, kuras dod pēdējo kārtulu no kārtulu saraksta; (2) spēles, kurās bērni mācās lietot kādu vārdu; (3) gradācijas starp (1) un (2).

3. Es izteicu piezīmi, ka mēs tiecamies uzskatīt mūsu valodu par daudz vienkāršāku, nekā tā ir. Salīdziniet ar Augustīnu, kurš teica, ka viņš mācījies latīņu valodu, mācoties lietu nosaukumus.[7] Droši vien, ka viņš mācījās arī tādus vārdus kā: “nē”, “vai” utt. Mēs varam kritizēt viņa uzskatu vienā no diviem veidiem: sakot, ka tas ir aplams, vai sakot, ka tas apraksta kaut ko vienkāršāku nekā to, ko mēs saucam par valodu. Pēdējais gadījums varētu tikt salīdzināts ar spēļu aprakstu, kas der tikai īpašai spēļu grupai. Tā kā mūsu valoda ir sarežģīta, tad es vērsīšu uzmanību uz vienkāršākām struktūrām, kuras var novietot tai līdzās, lai tās izgaismotu mūsu valodu.[8]

Pieņemsim, kādam cilvēkam mācīja valodu, norādot uz lietām un pasakot to nosaukumus. Un pieņemsim, ka valoda kalpoja tikai vienam mērķim, teiksim, mājas celtniecībai no dažādas formas materiāliem. Pavēles, kurās tiktu izsaukti šo materiālu nosaukumi, parādītu, kādā veidā māja jābūvē. Tā būtu pilnīga valoda. Tādām valodspēlēm kā šī nav pilnības kritērija, bet mēs varētu arī sacīt, ka tā ir pilnīga, jo, vienkārši to aplūkojot, mēs nevarētu pateikt, ka tai kaut kā trūktu. Līdzīgi mēs rīkotos ar šahu, ja izveidotu vienkāršāku spēli, kurā būtu vienkāršāki gājieni un mazāks bandinieku skaits. Zināmā nozīmē vienkāršākas valodas ved pie sarežģītākām, bet vienkāršākās nav nepilnīgas.

Pieņemsim, ka pēc sarunas par Mozu kāds jautātu, kas viņš bija, un Mozu definētu kā cilvēku, kurš izveda ebrejus no Ēģiptes.[9] Pieņemsim, kāds iebilstu, ka pētījumi to neapstiprina, un piedāvātu citu definīciju, kuru savukārt atkal varētu apstrīdēt. Mainīgās definīcijas parāda, ka diskusijas sākumā vārdam “Mozus” nebija definīcijas, tas ir, netika spēlēta precīza spēle. Tajā pašā laikā mēs nekad nevarētu teikt, ka šis vārds neko nenozīmēja, jo ir noteikta definīciju kopa, no kuras tiek veikta izvēle.

Kāds varētu sacīt, ka es aprakstu valodu, kas it kā atrodas vakuumā, — bet tas tā nav. Es tikai runāju par valodu kā sastāvošu no fiksētām kārtulām, kas patiešām ir pretrunā ar faktiem.

Apdomājiet to, kā mēs spēlējam kādu spēli, un to, kā tās spēlēšanā iesaistās kārtulas. Varētu būt kārtulu tabula, kuru mēs lasām vai zinām no galvas un atsaucam atmiņā, kad spēlējam, vai arī mēs varētu spēlēt automātiski. Līdzīgi ir ar definīciju lietošanu. Pieņemsim, ka vārda “lapa” definīcija vispirms tiktu dota ostensīvi

un kāds jautātu, vai forma, ko definīcija nesniedz, teiksim, šāda

arī ir lapa. Vai tagad iespējams pateikt, kur jāvelk robeža starp kārtulām, kuras jāzina, lai saprastu, kas ir lapa, un tām, kuras nav absolūti nepieciešamas? Pieņemsim, kāds teiktu, ka lapa ir pilnīgi jebkas, kas ietveras šajā vispārīgajā formā:

Tas varētu kalpot kā kārtula. Bet ja mēs lietojam vārdu bez stingrām kārtulām un vēlāk formulējam stingras kārtulas tā lietojumam, tad vārda gramatika nevarēs būt pilnīgi līdzīga tā iepriekšējam lietojumam. Tas būtu tāpat, ja mēs teiktu, ka ir līdzīgas divas figūras, no kurām viena būtu uzzīmēta ar asu, otra — ar neskaidru kontūru.

Salīdzināsim valodas lietojumu ar spēli, kura tiek spēlēta saskaņā ar precīzām kārtulām, jo visas filozofiskās nelaimes rodas no tā, ka izveido pārāk vienkāršu kārtulu sistēmu. Filozofi mēģina sakārtot kārtulas, bet tā kā ir tik daudz maldinošu lietu, piemēram, analoģiju, tad viņi kārtulas formulē aplami. Vienīgi dodot citu kārtulu vai kārtulu kopu, saskaņā ar kurām tiek spēlēts, var izlabot aplamu kārtulu. Tas ir jāuzsver, jo apspriežot saprašanu, nozīmi utt., lielākās grūtības rada vārdu pilnīgi plūstošais lietojums. Es neturpināšu, uzskaitot vārdu “saprašana”, “nozīme” utt. dažādās nozīmes, bet tā vietā ieskicēšu desmit vai divpadsmit attēlu, kas zināmā veidā ir līdzīgi šo vārdu reālajam lietojumam. Es spēju ieskicēt šos attēlus ne jau tāpēc, ka tiem visiem ir kaut kas kopīgs; to radniecība varētu būt ļoti sarežģīta.

Sākumā es iesaku aizvietot frāzi “vārda nozīme” ar frāzi “vārda lietojums”, jo vārda lietojums ietver lielu daļu no tā, ko nozīmē “vārda nozīme”. Vārda saprašana tādējādi būs tā lietojuma, tā izmantojuma zināšana. Vārda lietojums ir tas, ko nosaka kārtulas, tieši tāpat kā šaha karaļa lietojumu [t. i., tā iespējamos gājienus — J. T.] nosaka kārtulas. Un tieši tāpat kā šaha karaļa figūras forma un materiāls ir nebūtiski tā lietojumam, tā arī vārda lietojumam ir nebūtiska vārda forma un skanējums.

Es arī iesaku pārbaudīt ar tikko aplūkoto saistītu izteiksmi — “nozīmes izskaidrojums”. Tas mums kaut ko iemācīs par vārda “nozīme” nozīmi. Lai arī varētu būt grūti izskaidrot, ko nozīmē vārds “garums”, nav grūti izskaidrot frāzi “garuma mērīšana”, līdzīgi ir vieglāk aprakstīt to, ko mēs saucam par “nozīmes izskaidrojumu”, nekā izskaidrot vārdu “nozīme”. Vārda nozīmi izskaidro, aprakstot tā lietojumu.

Dīvaini, ka, aplūkojot valodu kā spēli, vārda lietojums ir iekšējs pašai spēlei, kamēr tā nozīme, šķiet, norāda uz kaut ko ārpus spēles. Tas, šķiet, norāda uz to, ka vārdi “nozīme” un “lietojums” nav līdzvērtīgi. Tas tomēr ir maldinoši.

4. Atzīsim, ka “vārda saprašana” nozīmē tā lietojuma zināšanu. Ir vērts salīdzināt līdzīgus jautājumus par vārda saprašanu un šaha spēlēšanu: “Kā jūs zināt, ka saprotat vārdu, piemēram, vārdu “sarkans”?” “Kā jūs zināt, ka spēlējat šahu un nevis dambreti?” Viena atbilde būtu, ka jūs to nevarat zināt, kamēr neveicat gājienu, kas parāda, kādu spēli spēlējat, vai kamēr neizdarāt nepareizu gājienu spēlē, kuru jūs iedomājaties spēlējam. Ja zinot, ka es spēlēju šahu vai saprotu vārdu, kārtulas izietu caur manu galvu, tad man būtu tiesības pretendēt uz šo zināšanu. Bet kārtulas neiziet caur cilvēka galvu. Kritērijs tam, ka jūs zināt, ka spēlējat šahu, ir citādāks. Viens kritērijs varētu būt kārtulu nosaukšana. Bet ja kārtulas netiek piedāvātas kā kritērijs, ko tad? Parasti saka, ka šaha spēlēšanu vai vārda saprašanu apstiprina cilvēka nodomu zināšana. Bet kā jūs zināt savus nodomus? Vai patiešām eksistē īpašs psiholoģisks process, kas atbilst noteiktai spēlei? Vai tas ir kaut kas, ko zinām no pieredzes? Atbilde ir tāda, ka ir absurdi jautāt, vai cilvēks zina, ka viņam ir noteikts nodoms. Un tas pats attiecas uz vēlēšanos, domāšanu, cerēšanu.

Varētu būt vārda “saprašana” nozīme, kurā vārds apzīmē prāta stāvokli, kas parādās, izdarot gājienu šahā vai lietojot vārdu. Šajā sakarībā salīdziniet divus cilvēkus, no kuriem viens uz šaha dēļa mehāniski pārvieto figūras, bet otrs tos pārvieto, saprotot gājienus. Bet ir arī nozīme, kurā frāze “saprast vārdu” apzīmē tā lietojuma zināšanu. Pēdējais gadījums ir ļoti atšķirīgs no tā, kas apzīmē prāta stāvokli, lai arī abi varētu būt kauzāli saistīti. Katrai spēlei varētu atbilst noteikti prāta stāvokļi, bet šie stāvokļi iepriekš nepieņem vai neietver spēles kārtulas.

Pastāv apgalvojums — ja cilvēks, zinot vārda lietojumu, zina lietojuma kārtulas, tad viņš spēj tās formulēt, kad viņam to prasa. Šo spēju varētu uzskatīt par psiholoģisku stāvokli. Tad rodas jautājums: “Kas notiek ar manis izveidoto nošķīrumu starp prāta stāvokļiem un kārtulu zināšanu?” Mana atbilde ir tāda, ka izteiksme “psiholoģiskais stāvoklis” ir neskaidra. Nošķīrumam starp psiholoģisko stāvokli, kas nozīmē spēju formulēt kārtulas, kad to prasa, un psiholoģisko stāvokli, kas nozīmē īpašu sajūtu, ir paralēle nošķīrumā starp apzinātiem un neapzinātiem stāvokļiem. Ja jūs iebilstat, ka vārda lietojuma zināšana, tāpat kā mentālais process, kas pavada vārda dzirdēšanu vai izrunāšanu, ir prāta stāvoklis, tad jums jānošķir apziņas stāvokļi un stāvokļi hipotētiskā nozīmē. Alfabēta, šaha kārtulu vai vārda lietojuma zināšana nav apziņas stāvoklis. Lai to redzētu, pajautājiet sev, ko nozīmē — visu laiku zināt alfabētu. Vārdu “alfabēta zināšana” un “būt spējīgam spēlēt šahu” gramatika ir pilnīgi atšķirīga no vārdu “sajust kaut ko, pārvietojot šaha figūru” gramatikas. Mēs varam teikt, ka frāze “vārda saprašana” noteikti tiek lietota divos veidos — apzīmējot mentālo procesu, kas to pavada, un apzīmējot vārda lietojuma zināšanu. Vārdu “sajust kaut ko, dzirdot vārdu” un “zināt vārda lietojumu” gramatikas ir pilnīgi atšķirīgas. Lai redzētu, kā tās atšķiras, aplūkojiet paralēlo gadījumu: šaha kārtulu zināšanu.

Tagad jūs varētu jautāt, vai ir auglīga mana nemitīgā piemēru došana un runāšana līdzībās. Mans pamatojums ir tāds, ka paralēlie gadījumi izmaina mūsu uzskatus, jo sagrauj aplūkojamā gadījuma vienreizīgumu. Piemēram, Kopernika revolūcija sagrāva priekšstatu, ka Zemei ir īpaša vieta Saules sistēmā. Pievērsīsimies tagad paralēlei starp šaha spēlēšanu un vārda saprašanu un pretstatīsim vārdu “zināt šaha kārtulas” un “būt noteiktai sajūtai, ar sapratni spēlējot šahu” gramatikas. Ir svarīgi ievērot, ka automāta gājieni atšķiras no tiem pašiem gājieniem, kas izdarīti apzināti. Kad mēs spēlējam, zinot kārtulas, parādās tādi apziņas stāvokļi, kuri citādi neparādās. Un tomēr kārtulu zināšana nav apziņas stāvoklis. Piemēram, zināt vārda “un” lietojumu nav tas pats, kas “un sajūta”, par ko runāja Viljams Džeimss.[10] Un darbības vārda “būt” lietojuma zināšana teikumā “Roze ir sarkana” un teikumā “2+2 ir 4” atšķiras no mentālā notikuma, kas atbilst katram tā lietojuma gadījumam. Pastāv tieksme pieņemt, ka, saprotot vārdu, mēs vienmēr spējam kā veselumu norīt tā nozīmi.

5. Padomājiet par šādu analoģiju: starp kubu vai piramīdu ar vienu krāsotu virsmu, aiz kuras atrodas neredzams ķermenis, un vārdu un nozīmi aiz tā. Jebkurš stāvoklis, kurā šī krāsotā virsma var tikt novietota, būs atkarīga no ģeometriskā ķermeņa stāvokļa, kurš atrodas aiz tās. Mēs tiecamies domāt — ja mēs zinām, ka aiz krāsotās virsmas atrodas kubs, tad mēs varam zināt kārtulas šīs virsmas kombinēšanai ar citām virsmām. Bet patiesībā tas tā nav. Mēs nespējam, skatoties uz kubu, secināt kuba ģeometriju. Kārtulas neizriet no apjēgšanas darbības. Līdzīgi mēs tiecamies domāt, ka spējam secināt vārda lietošanas kārtulas no tā nozīmes, kuru mēs, domājams, aptveram kā veselumu, izrunājot vārdu. Tā ir kļūda, ko es gribētu izskaust. Grūtības rada tas, ka mēs aptveram nozīmi, neaptverot visas kārtulas, un tāpēc šķiet, it kā kārtulas varētu tikt izvērstas no nozīmes.

Sakot, ka vārda, piemēram, “kubs”, lietojums izriet no tā nozīmes, vārds tiek aplūkots tā, it kā tas būtu apslēpta ķermeņa redzamā virsma, vārda nozīme — kā tā, kuras kārtulas kombinēšanai ar citiem apslēptiem ķermeņiem dotu ģeometrijas likumi. Vai kubu ģeometriju var izsecināt no figūrām? Vai ģeometrija runā par kubiem? Skaidrs, ka tā nerunā par dzelzs vai vara kubiem; bet varētu izvirzīt pretenziju, ka tā runā par ģeometriskiem kubiem. Īstenībā ģeometrija nenodarbojas ar kubiem, bet ar vārda “kubs” gramatiku, līdzīgi kā aritmētika nodarbojas ar skaitļu gramatiku. Vārds “kubs” tiek definēts ģeometrijā, un definīcija nav propozīcija par lietu. Ja mēs izmainām ģeometriju, mēs izmainām lietoto vārdu nozīmi, jo ģeometrija izveido vārdu nozīmi. Ja, 457 reizinot ar 63, tiktu iegūts no ikdienas spēles atšķirīgs rezultāts, tas nozīmētu, ka vārdi “veselie skaitļi” tiek lietoti atšķirīgā nozīmē. Aritmētiskās propozīcijas neko nesaka par skaitļiem, bet nosaka, kurām propozīcijām par skaitļiem ir jēga un kurām tās nav. Līdzīgi ģeometrijas propozīcijas neko nesaka par kubiem, bet nosaka, kurām propozīcijām par kubiem ir jēga un kurām tās nav. Šī piezīme norāda uz saistību starp matemātiku un tās izmantojumu, tas ir, starp teikumu, kas dod vārda gramatiku, un parasto teikumu, kurā vārds darbojas.

Kādu lomu kubs spēlē kuba ģeometrijā un šīs ģeometrijas izvērsumā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jānošķir divu veidu pētījumi: pētījums par objekta īpašībām un pētījums par vārda, kas apzīmē objektu, lietojuma gramatiku. Es gribu teikt, ka ģeometrisks pētījums, ģeometrisko taisno līniju un kubu īpašību pētījuma nozīmē, nav iespējams. Ir viena veida kļūda, kuru svarīgi aplūkot, jo tā ir ļoti izplatīta — proti, ka reālais kubs un ģeometriskais kubs ir salīdzināmi. Ģeometrija nav ģeometrisko taisno līniju un kubu fizika. Tā veido vārdu “līnija” un “kubs” nozīmi. Loma, ko kubs spēlē kuba ģeometrijā, ir nevis ģeometriska ķermeņa, ar kuru salīdzināmi neprecīzie reālie kubi, bet simbola loma. Figūras, kas ir līdzīgas šai

ir daļa no ģeometrijas valodas, un tās spēlē simbola lomu ģeometriskajos pierādījumos. Šā iemesla dēļ nav svarīgi, vai zīmējums ir precīzs.

6. Varētu domāt, ja vārda dzirdēšanu vai izrunāšanu pavadošā mentālā darbība nevar apkopot vārda nozīmi, domājot to tā, ka kārtulas nosaka nozīmi, tad mentālā darbība zaudē savu svarīgumu. Bet dažkārt tā ir svarīga, piemēram, kad cilvēks saprot vārdu “sarkans”, izpildot prasību nokopēt šīs grāmatas īpašo sarkano toni, ir svarīgi, lai viņam būtu sarkanās krāsas tēls. Šeit nepietiek tikai ar vārdu “sarkans”. Šajā gadījumā tēls kopā ar vārdu darbosies kā pilns simbols, kuram blakus nekas cits nebūtu vajadzīgs. Tomēr atcerieties, ka daudzos gadījumos privātā mentālā darbība, kas atdzīvina simbolu līdzīgi kā dvēsele atdzīvina ķermeni, nav nepieciešama. Tā vietā, lai iedomātos sarkano krāsu, dažos gadījumos var vienkārši lietot sarkanās krāsas paraugu. Nav iemesla pieņemt, ka iztēlotā krāsa ir labāka par redzēto, ja vispār sarkanās krāsas tēls ir būtisks tās domāšanai. Tas ir aizspriedums — pieņemt, ka domājot cilvēkam jāatsauc atmiņā tēli.

Varētu teikt, ka domājot cilvēks veic rēķināšanu, izmantojot vārdus un tēlus. Rēķināšana pāriet no viena soļa uz nākamo tā, ka neviens solis (mentālā darbība) neietver citus. Un nav mentālās darbības, kas jau iepriekš būtu paredzējusi soļus, kas reāli tiek veikti. Tāpēc atmetīsim domāšanas aprakstā mentālās darbības un vienkārši runāsim par rēķināšanu. Domāšana nav kaut kas runu pavadošs; tā varētu būt pati runāšana. Dažiem cilvēkiem ir uzskats, ka valodā vārdi ievēro domāšanas secību. Vai tas nozīmētu, ka ir kāds atsevišķs process, kas norisinās paralēli vārdiem?

Salīdziniet divus jautājumus: “Vai tas tev nozīmēja to, ko tu teici?”, kam atbilde ir “jā” vai “nē”, un “Ko tas tev nozīmēja?”, kam atbilde ir cits izteikums. Tādējādi šajos divos jautājumos mums ir divi vārda “nozīmēt” lietojumi. Kas tas īsti ir — nozīmē to, ko saka? Visdažādākā veida lietas var apstiprināt jūsu apgalvojumu, ka jums tas nozīmē to, ko jūs sakāt, bet nevienai no tām nav jābūt vārdus pavadošam mentālajam procesam.

Kuros gadījumos jūs teiktu, ka lasot domājat? Tas varētu būt tad, kad jūs kaut ko iztēlojaties vai kad spējat izlasīto vēlāk uzrakstīt, neatkarīgi no tā, vai esat to iztēlojies. Teikumu, ko lasāt, saprašana varētu nozīmēt daudz ko, piemēram, būt uzmanīgam, atcerēties lasīto vai skatīties uz vajadzīgās krāsas papīra gabaliņu, ja jums lūdz nokopēt kādu sarkanās krāsas toni. Nejauksim atcerēšanās personīgo pieredzi ar mentālās ierakstīšanas hipotētisko darbību, kas, pieņemsim, ir veikta, jums atceroties lasīto. Grūtībām, kas rodas, kad mēs domājam par domāšanu, vēlēšanos utt., ir viens galvenais avots — tieksme atrast procesu, kas atbilstu vārdiem “vēlēšanās” un “domāšana”, kas parādītos vēlēšanu un domu izteiksmē un būtu salīdzināms ar fizisku darbību, kas atbilst vārdam “rakstīt” teikumā: “Viņš bieži raksta vēstules.” Tas, ko mēs saucam par vēlēšanos, nav viena darbība, kas būtu apslēpta visos vēlēšanās gadījumos. Tas nav viens process, līdzīgs rakstīšanai un runāšanai, turklāt par vēlēšanos var uzdot jautājumus, kas nerodas attiecībā uz teikumu “Viņš raksta...” Piemēram, ko nozīmē vēlēties, lai Smits apgrieztos? Vai var nepārtraukti vēlēties kādā noteiktā laika posmā? Vārdam “nodoms” piemīt tā pati neskaidrība.

Dažos gadījumos ir nejēdzīgi jautāt: “Vai jūs esat pārliecināts, ka to vēlaties?”, bet ir vārda “vēlēties” hipotētisks lietojums, kurā ir jēga jautāt: “Vai jūs esat pārliecināts?” Gadījumā, kurā kāds nav pārliecināts, vai viņš ir kaut ko vēlējies, to varētu noskaidrot, piemēram, jautājot, kas apstiprina izteikumu: “Es to nevēlējos.” Monētas mešana varētu noteikt, ko jūs vēlējāties, un pagātnes pieredze varētu būt iemācījusi, ka ābols apmierinās jūsu izsalkumu. Ar šādu līdzekļu palīdzību jūs nosakāt, vai hipotēze, ka jūs vēlējaties “to un to”, ir pareiza. Protams, ir vēlēšanās, kurās cilvēkam ir viena noteikta sajūta, citas, kurās ir sajūtu sajaukums, kā arī vēl citas, kurās nav nevienas noteiktas sajūtas. Sajūtas, kas pavada vēlēšanos, ir ļoti neskaidras un raupjas, tās nav lokalizētas; vai arī, ja ir lokalizētas, tad tās ir dabiskas. (Vai, vēloties bumbieri, jums ir tā pati sajūta, kas, vēloties ābolu?) “Tagad es vēlos ūdeni” — to varētu teikt cilvēks ar slāpju sajūtu; bet vārdiem “Es vēlēšos ūdeni vēlāk”, iespējams, neatbilst nekāda sajūta, un sajūtu, kurai vajadzētu tiem atbilst, ja vispār tāda eksistē, būtu grūti aprakstīt.

Šeit pateiktais par vārda “vēlēties” lietojumiem attiecas arī uz vārdiem “nozīmēt” un “interpretēt”: tos nepavada nekāda īpaša sajūta. Tāpat arī teikuma saprašana nav nepieciešami iztēles darbība, kas seko teikumam, lai arī dažkārt gadās, ka šāda veida process pavada uzrakstītu vai izrunātu teikumu. Dažkārt ir neskaidra izjūta, kas nevar tikt pārtulkota teikumā. Bet vienmēr tas tā nav, jo dažkārt domas izteikšana ir pati doma. Piemēram, dažkārt teikums “Es gaidu misteru Smitu” ir gaidīšana. Tur, kur īpašas lietas vēlēšanās ir noteikts process, var lūkoties uz procesu un redzēt, ko tad vēlās. Šajā gadījumā nevarētu jautāt: “Vai esat pārliecināts, ka jūs to vēlaties?”

7. Attiecībā uz to, ka vēlēšanās vai saprašana it tikai vēlmes vai domas izteikšana, parasti iebilst, ka zīme viena pati nav doma; doma interpretē zīmi. Domāšana nav simbolu runāšana vai lasīšana. Šāds iebildums sakņojas uzskatā, ka domāšana, vai apziņas process pavada simbolus. Bet vai šis iedomātais process ir kaut kas neskaidrs, stāvoklis, kas ilgst, kamēr teikums tiek pateikts, uzrakstīts vai saklausīts? Varbūt tas ir kaut kas artikulēts, tā, ka teikuma saprašana sastāv no interpretāciju rindām, kur katram vārdam atbilst viena interpretācija. Šis process būtu pārtulkojams teikumā tā, ka mēs varētu no procesa iegūt teikumu vai no teikuma procesu. Bet tas tikai vienai [neizskaidrotai — J. T.] parādībai pievieno citu.

Pastāv aizspriedums, ka tīro domu izsaka vārdi un ka tā ir kaut kas no vārdiem atšķirīgs. Mēs vienkārši esam maldināti, ja pieņemam, ka simbolam vispirms jāizsaka kaut kas cits, teiksim, attēls, un ka tad, kad tiek dota pavēle, cilvēks darbojas, interpretējot attēlu. Pieņemsim, ka tiek dota pavēle iet pa noteiktu maršrutu. Šā maršruta atsaukšana atmiņā, teiksim šāda:

būtu interpretācija. Bet šī interpretācija nav nepieciešama — ja cilvēks spēj veikt interpretāciju, kāpēc lai viņš tieši nereaģētu uz vārdiem? Fakts, ka divās dažādās valodās doma, ko izsaka teikums, ir viena un tā pati, nenozīmē, ka mums jāmeklē doma, kuru tie izsaka. Kur atrodas doma? Šo jautājumu var atbildēt, ja interpretē vārdu “kur”. Dažos aspektos tas ir līdzīgs jautājumam “Kur atrodas indivīda redzes telpa?” Šeit nav nekāda “kur”. Nav jēgas to jautāt. Ja, kairinot nervu, redzes lauks tiek dzēsts, bet atgriežas, kad kairinājums beidzas, kāds varētu teikt, ka lauks atrodas šajā vietā, ja vien viņš zinātu, ko nozīmē “atrodas”. Vietas precizēšana var nozīmēt pilnīgi atšķirīgas lietas. Kaut kādā nozīmē varētu teikt, ka domas “kur” atrodas galvā, bet tā nekādā ziņā nebūs svarīga nozīme.

Vai tagad ir labs iemesls pretstatīt domāšanas procesu runāšanas procesam? Mēs esam pieraduši teikt, ka mums ir grūtības izteikt domu. Kas notiek šajā situācijā? Dažkārt mums ir kāds tēls, bet mēs varam veikt daudzas dažādas lietas, piemēram, veidot žestu, līdz atrodas vārds. Līdzīgi — ir daudz dažādu procesu, ko mēs saucam par “lūkošanos mūsu atmiņā”. Šī frāze ir salīdzinājums, kas ņemts no frāzes “lūkoties istabā”. Acīmredzot lūkošanas istabā ir atšķirīga no lūkošanās atmiņā. Pirmajā gadījumā ir iespējams tā pārmeklēt aplūkojamo telpu, ka meklētā lieta tiks atrasta, ja vien tā atrodas istabā. Tāpat par lūkošanos istabā mēs varam teikt, ka meklētā lieta vai nu šeit ir, vai nav. Bet to nevar teikt par atmiņu. Lūkošanās atmiņā ir salīdzināma ar paļaušanos uz kādu mehānismu, kurš vai nu darbojas, vai nedarbojas, tā ir līdzīga pogu rindas spaidīšanai, no kurām, iespējams, neviena neiedarbinās zvanu.

Es atkārtoju galveno, proti, tas, ka divi teikumi izsaka vienu un to pašu domu, nenozīmē, ka ir kaut kas tāds kā doma — gāzveidīga esamība, kas atbilst teikumiem. Bet mums tāpēc nav jāsecina, ka vārds “doma”, pretstatīts vārdam “teikums”, neko nenozīmē. Abiem vārdiem ir atšķirīgi lietojumi, tieši tāpat kā atšķirīgi lietojumi ir vārdiem “karalis” un “karaļa figūra”. Un tieši tāpat kā par komatu mēs nevaram teikt: “Šeit ir komats, un šeit ir tā nozīme,” tā tas ir arī ar vārdu “vārds”. Tam ir tā funkcija — tā lietojums.

8. Pievērsīsimies ar šo saistītai tēmai, apzinātai un netīšai kustībai. Kāda starp tām ir atšķirība? Kāds teiktu, ka tā ir sajūtas klātesamība. Bet sajūta varētu arī nepavadīt apzinātu darbību, tādējādi tā nav kritērijs, lai atšķirtu vienu no otras. Ja kāds grib veikt kādu darbību, tad, kas ir gribēšanas objekts — objekts, ko viņš redz, vai muskuļu savilkšanās? Mums jāievēro, ka gribēšana un vēlēšanās ir pilnīgi atšķirīgas. Ja es saku, ka gribēju pacelt savu roku, tas nenozīmē, ka es vienkārši to ļoti stipri vēlējos, un tad roka pacēlās. Gribēšana nav lieta, kas vienkārši notiek ar mani; tā ir lieta, ko es veicu. Vārdam “vēlēties” ir daudz plašāks lietojums nekā vārdam “gribēt”. Vārds “gribēšana” tiek lietots kopā ar parādībām, kas ir saistītas ar mūsu ķermeņiem. Domāšana, pretstatā gribēšanai, ir kaut kas, kas notiek ar kādu, nevis tas, ko viņš veic.

No angļu valodas tulkojis Jānis Taurens.

 


[1] Tā saukto “Dzelteno grāmatu” veido lekcijas un neformālas diskusijas “Zilās grāmatas” diktēšanas starplaikos — tās ir piezīmes, ko veikusi Mārgareta Māstermena (Margaret Masterman) un Alise Embroza (Alice Ambrose). Frensisa Skinera (Francis Skinner) piezīmes, kas balstās uz tā paša materiāla, ir iekļautas “Dzeltenajā grāmatā” bet veido tikai nelielu tās daļu. “Dzeltenās grāmatas” izdevēja ir Alise Embroza, daļu no neskaidrām piezīmēm, kurām nav apstiprinājuma citos Vitgenšteina tekstos, kā arī daļas, kas atkārto “Traktāta” teikto, šajā izdevumā viņa ir izlaidusi.

[2] Gotlobs Frēge (1848–1925) — vācu matemātiķis, loģiķis un filozofs. Skaitļa jēdziens aplūkots viņa darbā “Aritmētikas pamati” (1884).

[3] Teksta izdevēju iestarpinājums.

[4] Frēges semantikā ar terminu “Bedeutung” (nozīme) tiek apzīmēts nosaukumam atbilstošais objekts jeb nosaukuma nesējs, ko precīzāk būtu tulkot ar terminu “referents”, lai uzsvērtu tā atšķirību no nosaukumam piemītošās jēgas.

[5] Sk. “Filozofiskie pētījumi”, I, 66.–67. §§.

[6] Sk. “Filozofiskie pētījumi”, I, 11. §.

[7] Ar citātu no Augustīna “Atzīšanās” pirmās grāmatas Vitgenšteins sāk “Filozofiskos pētījumus”, rakstot, ka Augustīns sniedz “noteiktu attēlu par cilvēka valodas būtību”, proti, ka “ikkatram vārdam ir kāda nozīme” un ka tā ir “priekšmets, kuru vārds pārstāv”. (I, 1. §.)

[8] Sk. “Filozofiskie pētījumi”, I, 130. §.

[9] Sk. “Filozofiskie pētījumi”, I, 79. §.

[10] Viljams Džeimss (1842–1910) — amerikāņu filozofs un psihologs, viens no pragmatisma virziena filozofijā dibinātājiem. Arī “Filozofiskajos pētījumos” Vitgenšteins vairākkārt atsaucas uz Džeimsa darbu “Psiholoģijas principi”.

Ludvigs Vitgenšteins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!