Kadrs no filmas
 
Kino
29.05.2019

Džeku draudzība ir mūžīga

Komentē
0
Saglabā

Par Kaspara Rogas filmu "Meklējot Mr. Kauliņu" (2019)

Bet, kad draugi beidzot tiekas,
Visu sirdīs valda prieks,
Jo neviens tad neizliekas
Un nav neviens starp draugiem lieks.

Varat man pārmest sliktu gaumi vai šķidru humora izjūtu, taču vecā, labā Daiņa Porganta izpildītā dziesma "Draugi" nudien iederētos "Prāta vētras" bundzinieka un dziesmu klipu režisora Kaspara Rogas kinodebijas skaņu celiņā – pa pusei ironiski, pa pusei pilnīgi nopietni. Galu galā, tur taču atradusies vieta Raimonda Paula klasiskajām kompozīcijām "Dziesmiņa par prieku" un "Teic, kur zeme tā" – ar tikpat ironiski nopietnu intonāciju. Ar ko "Draugi" sliktāki? Grozi, kā gribi, taču filmas galvenā tēma šajā naivajā šlāgerītī izteikta tik precīzi kā kulaks zem acs, un gandrīz vai žēl, ka šī brīnišķīgā iespēja ir palaista garām.

Kasparam Rogam šī nebūt nav pirmā saskarsme ar kino veidošanu, pat ja nerunājam par viņa režisētajiem klipiem un koncertiem, – pirms vairākiem gadiem viņš sarakstīja kinoscenāriju fantastiskai situāciju komēdijai "Sapņu grāmata", kuru gan neizdevās realizēt kino, toties Dailes teātrī to iestudēja Mihails Gruzdovs ar nosaukumu "Skudru sprints". Tagad debija ir īsta un notikusi, tomēr gluži citā formātā – dokumentālajā kino, un skaidrs, ka šoreiz filmu piespēlējusi dzīve, nevis fantāzija. Zināma saistība starp abu projektu varoņiem tomēr jūtama – ja "Skudru sprintā" abi brāļi paļāvās uz maģiskās dienasgrāmatas ierakstiem kā brīnumainas laimes un dzīves piepildījuma avotu, tad "Meklējot Mr. Kauliņu" galvenais varonis ko līdzīgu saskata mazajos, spožajos akmentiņos, ko sola izrakteņiem bagātās Sjerraleones upes gultne. Izbijušā baņķiera Guntara Kļaviņa harismātiskā personība teju pati uzprasās aizpildīt kinoekrānu vai romāna lappuses. No vienas puses, kā mēdz teikt angļu valodā, šis cilvēks šķiet "lielāks par dzīvi", viņš kā zivs ūdenī izkļūst no situācijām, kurās "cilvēkam parastajam" jau sen būtu aukstas kājas, bet no otras puses – viņš ir trausls, viegli ievainojams "mūžīgais meklētājs", teju vai romantisma ideālvaronis. Tomēr Kļaviņam/Kauliņam, bez šaubām, ir arī trešā šķautne, kuru iezīmē tie Latvijā palikušie cilvēki, kurus viņš savulaik, līdz ar bankas krahu un aizbēgšanu no Latvijas, apkrāpis gan fiziski, gan emocionāli. Vientuļā māte, bērni, draugi, viņu vidū arī pats Roga, kuru izmanīgais draugs pamanījies finansiāli "apčakarēt" pat vairākkārt – vispirms pazudinot Rogas noguldījumus bankā, pēc tam arī dimantu biznesā veiktos ieguldījumus. Taču īsts draugs tādus niekus, kā izrādās, vis neņem ļaunā, bet tā vietā labāk uztaisa filmu.

90. gadi filmā iekļuvuši pavisam minimāli, tieši tik daudz, lai kodolīgi iezīmētu baņķiera Kļaviņa dzīves straujo spožumu un postu, kā arī aizsākumus abu vīru draudzībai, kuras pamatā, kā izrādās, laikam gan ir lietas, kas vieno "īstus vīriešus" – bohēma, raita naudas notriekšana un, protams, sievietes. Ar to tad "Meklējot Mr. Kauliņu" arī fundamentāli atšķiras no cita līdzīga rakstura kinostāsta – Ievas Ozoliņas "Mans tēvs baņķieris", kurā lielākā daļa hronometrāžas bija veltīta tieši "mežonīgā kapitālisma" perioda dokumentēšanai Latvijā caur personīgās pieredzes prizmu. Varētu tēlaini izteikties, ka Ozoliņas filma beidzas tur, kur Rogas filma sākas, proti, līdz ar galvenā varoņa atrašanu. Tāpēc nosaukums "Meklējot Mr. Kauliņu", lai arī izklausās poētiski (un raisa asociācijas ar savulaik ārkārtīgi populāro Malika Bendželula dokumentālo filmu "Searching for Sugar Man"), filmas kontekstā sākotnēji nešķiet īsti precīzs. Jo Roga jau zina, kur dzīvo viņa draugs, un ierodas iepriekš norunātā vizītē ar visu filmēšanas grupu pie sāniem. Taču runa šoreiz nav par fiziskiem meklējumiem vizuāli krāšņajā Sjerraleones vidē. (Kas, savukārt, iezīmē kopīgu, latvju dēkainajiem baņķieriem raksturīgu tendenci patverties krāšņās siltajās zemēs, kuras tikpat labi asociējas ar klasiskām piedzīvojumu un spiegu filmu tradīcijām – patīkama kinematogrāfiska blakne.) Filmas turpmākajā gaitā režisors kopā ar skatītājiem mēģina saprast, kas īsti ir šis cilvēks. Dēkainis un avantūrists? Meklētājs ar dzejnieka dvēseli? Vai vienkārši cinisks blēdis?

Roga uzdod šos jautājumus aizkadrā, tomēr filmā ar īpašām provokācijām neaizraujas, baidoties, ka viņa draugs gluži vienkārši apvainosies un noslēgsies. Tāpēc režisors izvēlas neitrālu attieksmi, sekojot Kauliņa ikdienas dzīvei Sjerraleones galvaspilsētā Frītaunā, iepazīstina ar viņa mājokli, mīļoto sievieti Zani un draugu Hariju (pārsteidzoši, cik daudz latviešu negaidīti sakoncentrējušies un cits citu atraduši tik tālā un eksotiskā pasaules vietā), darbu, ar ko tiek pelnīta iztika, – strāvas ģeneratoru apkalpošanu – un, protams, galveno lietu viņa dzīvē – dimantu meklēšanu, ko Kauliņa izvēlētajā upes zonā veic viņa palīgu komanda. Dimanti kļūst par izcilu filmas varoņa ilgu simbolu un dzinējspēku – tik precīzi piemeklētu, ka, ja šī būtu mākslas filma, noteikti varētu pārmest banalitāti. Tomēr Kauliņa ilgas pēc dimantiem kā lielā pavērsiena, kā jaunas dzīves sākuma ir tik trāpīgi iekapsulētas vairākās filmas epizodēs, ka patiesi iegūst vispārcilvēciskas un pārlaicīgas aprises. Tikmēr režisors aizkadra balsī visai rutinētā intonācijā pastāsta par kādu dimantu afēru, kurā Kauliņš viņu iesaistījis jau pirms vairākiem gadiem, nesekmīgi cenšoties kopīgi Latvijā pārdot no Sjerraleones nelegāli izvestos dimantus. Šī epizode liek aizdomāties par to, cik iluzoras tīri no praktiskā viedokļa patiesībā ir Kauliņa cerības. Veiksmīgi Kauliņa portretējumā nostrādā arī tādas epizodes kā, piemēram, Zanes teiktais par viņu kā visgudrāko un spējīgāko cilvēku, ko viņa pazīst. Tas saslēdzas ar paša varoņa atziņām – neko īsti jau viņš nesajēdz ne no tiem nelaimīgajiem ģeneratoriem, kuru klientūra arvien sarūk, ne no dimantiem, pat neņemot vērā iegūto speciālista sertifikātu.

Būtiski atslēgvārdi filmā ir "draudzība" un "ģimene", un Roga itin sekmīgi aplūko abus šos motīvus caur Kauliņa dzīves prizmu. Faktiski, filmu skatoties, arī man, gluži tāpat kā Rogam, nemitīgi prātā virmoja jautājums – kāpēc īsti šie džeki ir tik tuvi draugi? Filma viņu draudzību vairāk pasniedz kā a priori faktu, kas mums vienkārši jāpieņem. Tiesa, ir vairākas aizkustinošas ainas, kurās atklājas viņu kopīgā pagātne. Īpaši izceļas abu saruna kādā okeāna krastā pamestā bungalo, kurā abi reiz kopā ar draudzenēm aizvadījuši vairākus idilliskus mēnešus. Tomēr tā ir pagātne. Un tā ir bijusi pilna ne tikai ar dzīves baudījumu, bet arī sāpīgu uzmetienu. Neraugoties uz to visu, Roga joprojām palicis savam draugam uzticīgs. Vīru draudzība pāri visam? Personīgi man šis jautājums palika neatbildēts arī pēc beigu titriem. Jā, varbūt draudzības saites patiesi izrādās spēcīgākas par ģimenes saitēm, kā to pierāda arī Kauliņa nevīžīgā attieksme pret Latvijā palikušajiem radiniekiem. Kādā epizodē viņš nepārprotami atklāj, ka atgriezties netaisās, lai gan viņa māte dzīvo pilnīgā vientulībā kopš Kauliņa brāļa un tēva nāves. (Brāļa traģiskā nāve ir vēl viens Kauliņa sirdsakmens, kas kļuvis par būtisku pagrieziena punktu viņa ģimenes dzīvē.) Šī atziņa ar visai sūru emocionālo grūdienu saspēlējas ar filmas beigu daļu, kurā Roga slepus aizvelk Kauliņu uz mātes 70 gadu jubileju. Pavadījis ar gadiem neredzēto māti dažas stundas, harismātiskais, smaidīgais vīrietis no viņas dzīves atkal pazūd tikpat pēkšņi, kā parādījies, atstādams aiz sevis vien vāzē vīstošu rožu pušķi. Pēc šīs epizodes Kauliņš man spēcīgi asociējās ar filmas "Tauriņdeja" galveno varoni – atraktīvo, pievilcīgo, taču vienlaikus liekulīgo Hariju Mauru igauņa Bruno Ojas atveidojumā, kurš, dzīdamies pēc karjeras, aizmirst par visu pārējo uz pasaules.

Filma beidzas ar abu draugu peldi okeānā, skaistu un "vieglu" ainu, kas uzņemta pastkartīšu stilā. Tas ir niriens pagātnē, kurā viss pārdzīvotais šķiet nogulsnējies apziņā līdzīgi iemīļotai kinofilmai, kuru var skatīties vēl un vēl, izbaudot labi zināmos pavērsienus un skaļi atkārtojot personāžu dialogus. Varbūt pagātnes dēkas dažreiz var izrādīties visspēcīgākā saistviela, bet draudzība tikpat mūžīga kā dimanti?

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!