Bibliotēka
19.10.2004

Dzejoļi prozā

Komentē
3
Saglabā

Mākslinieks

Kādu vakaru viņa dvēsele sajuta alkas piešķirt veidolu Priekam, kas Mirklī Gaist. Un viņš izgāja pasaulē meklēt bronzu. Jo domāt viņš spēja vienīgi bronzā.
Bet visa bronza, kas pasaulē meklējama, bij pazudusi, un nekur visā plašajā pasaulē bronza nebija rodama, izņemot bronzas tēlu Bēdām, kas Mūžīgi Ilgst. Tas bija viņa paša tēls, to viņš bija veidojis pats savām rokām, un licis uz kapa tai vienīgai lietai, ko mīlējis bija šai dzīvē. Tai mirušai lietai, ko mīlējis bija šai dzīvē, uz kapa viņš bija licis šo tēlu, ko veidojis pats, lai tas kalpo par zīmi cilvēka mīlai, kas mirusi nav, un simbols cilvēka bēdām, kas mūžīgi ilgst. Un visā plašajā pasaulē cita bronza nebija rodama, kā vien šis bronzas tēls.
Un viņš paņēma tēlu, ko pats bija veidojis, un lika to lielā krāsnī, un deva to ugunij.
Un no bronzas tēla Bēdām, kas Mūžīgi Ilgst, viņš veidoja tēlu Priekam, kas Mirklī Gaist.


Māceklis

Kad Narciss nomira, dīķis, pie kura viņš bija priecājies, no saldūdens kausa kļuva par sāļu asaru kausu, un oridas raudādamas nāca caur mežāju, lai dziedātu dīķim un mierinātu to.
Un, kad viņas redzēja, ka dīķis no saldūdens kausa kļuvis par sāļu asaru kausu, tās atraisīja matu zaļās pīnes, raudāja pie dīķa un teica: “Nav brīnums, ka tev šādi jāsēro pēc Narcisa, viņš bija tik skaists”.
“Vai Narciss bija skaists?” vaicāja dīķis.
“Kurš gan to varētu zināt labāk par tevi?” atbildēja oridas. “Mums viņš vienmēr pagāja garām, pie tevis viņš tiecās, zvilnēja tavos krastos un lūkojās tevī, un tavu ūdeņu spoguļos atspulgoja viņa paša skaistums”.
Un dīķis atbildēja: “Bet es mīlēju Narcisu, jo tad, kad viņš zvilnēja manos krastos un lūkojās manī, viņa acu spogulī es redzēju atspulgojam manis paša skaistumu”.


Kristus

Kad tumsa klājās pār zemi, Jāzeps no Arimatijas, iededzis priežkoka lāpu, nogāja no pakalna ielejā. Jo viņam bija kas darāms paša mājā.
Un, nometies ceļos uz Posta ielejas krama oļiem, viņš ieraudzīja jaunekli, kailu un raudošu. Tā mati bij medus krāsā, un tā augums bij kā balts zieds, bet viņš bija sadūris savu augumu ērkšķos un tam matos kroņa vietā bij pelni.
Un viņš bija pārņemts no tā un teica jauneklim, kailam un raudošam: “Nav brīnums, ka tavas bēdas tik lielas, jo tik tiešām Viņš bija taisns cilvēks”.
Un jauneklis atbildēja: “Ne Viņa dēļ es raudu, bet pats sevis dēļ. Arī es esmu pārvērtis ūdeni vīnā, esmu dziedinājis no lepras, un atdevis redzi aklajam. Esmu gājis pār ūdeņiem un izdzinis ļaunos garus no mirušajiem. Esmu paēdinājis izsalkušos tuksnesī, kur nebij, ko ēst, esmu piecēlis mirušos no viņu šaurajām mājām, pēc manas pavēles liela ļaužu pulka priekšā ir nokaltis tukšziedis. Ikvienu lietu, ko šis vīrs ir darījis, paveicu arī es. Un tomēr viņi nav situši mani krustā”.

No angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš.

Tēmas

Oskars Vailds

Oskars Fingals O’Flahertijs Vills Vailds dzimis Dublinā, Īrijā, ģimenē, kurā valda samērā brīvs un liberāls dzīves redzējums. Vailda māte, Lēdija Džeina Franceska Vailda (1820-1896) - dzejniece un žur...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!