Foto: Inga Gaile
 
Dzeja
19.04.2019

Dzejoļi no krājuma "Lieldienas"

Komentē
0
Saglabā

Pērnā gada martā izdevniecība "Neputns" izdeva Ingas Gailes dzejoļu krājumu "Lieldienas", kas šogad nominēts Latvijas literatūras gada balvai. Par godu Lieldienām publicējam trīs dzejoļus no šī krājuma.

Lielā piektdiena

· Slikta elpa, jo ēdu naktī.
· Sapnī redzēju asiņojošu ievainojumu dibenā.
· Kā lai es uzrakstu to rakstu?! Tas nav iespējams!!! Kāpēc es nekad neko nejēdzu izdarīt???
· Alise Lī pārāk skaļi mizo kartupeļus.
· Teodēzija raud. Es nesaprotu, ko viņa grib.
· Kāpēc viņš spēlēja tik skaļi?
· Vai viņš mani ienīst?
· Es nevienam nepatīku.
· Abas meitenes kliedz.
· Trulas sāpes deniņos.
· Kā es drīkstu dusmoties uz tik brīnišķīgiem bērniem?
· Mani viss kaitina.
· Es esmu slinķe.
· Ak Dievs, kā mani kaitina tas, ka nekas nenotiek tā, kā es gribu!
· Kāpēc viņi apsmej Čavapu, kurš čīkst un žēlojas?
· Kāpēc es esmu tik stulba?
· Nekad nedaru to, ko vajag.
· Varbūt viņi domā, ka es esmu agresīva? Varbūt viņiem to pateicis Jānis? Es esmu bezcerīgā situācijā.
· Es tagad, speciāli šim dzejolim, izdomāju sliktumus. Neko nekad es nevaru izdarīt normāli.
· Es kliedzu uz meitu, ka es neko nedzirdu.
· Es neko nevaru paspēt. Nekad nebūšu laimīga.
· Teodēzija kliedz. Alī grib izstāstīt plānu vēlreiz.
· Man nekur nav glābiņa. Arī pasākums nebija labs. Es runāju tizli. Nevarēja dzirdēt.
· Kādam taču jābūt vainīgam pie šī ārprāta?
· Zeķēm – kur vieta?
· Nav vairs nevienas sprādzes.
· Viņi visi klausījās aizvērtām acīm. Vai tas bija tāpēc, lai neredzētu mani?
· Alī arī vairs nav priecīga.
· Izrādās, ka tomēr ir.
· Tās ir manas sliktās domas, kas visu sabojā.
· Pēc trīs minūšu miera atkal visi kliedz.
· Klāvs noteikti laikoja manas bildes, tāpēc, ka fotogrāfs ir viņa draugs.
· Tās nemaz nav tavas bildes, Inga.
· Un šo domu tu pierakstīji gadījumam, ja šo te visu reiz kāds publicētu, tad Klāvs to izlasītu, un tad viņš tev apliecinātu, ka
· tu esi gļēva, Inga.
· Neviens, neviens, burtiski neviens.
· Alisei riebjas viņas matu krāsa.
· Ir jāuzraksta plāns. Es to nevaru.
· Alise kliedz, jo viņai šķiet, ka es viņu nogalināšu ar loku šķērēm.
· Teo neguļ.
· Tieši ar šīm sliktajām domām par sevi tu visus atbaidi.
· Es esmu nejēdzīga. Tas ir neiespējami.
· You did well. Jā, jā, protams, bet Nike botas izgatavo mazi bērni Šrilankā.
· Sievietes ar bērniem ir neredzamas. Viņas ir kalpones, kuras gaida, kamēr kāds viņām pievērsīs uzmanību.
· Un viņš mani neizvēlējās, jo man galvā ir tarakāni.
· Es esmu tik stulba, ka pat nesaprotu, kad man dara pāri.
· Varbūt viņi aizmirsīs par Alisi Lī.
· Es sabeigšu savu bērnu nākotni, jo viņi skatās debilas multenes un seriālus.
· Es izdomāju tik nejēdzīgu konceptu dzejolim, ka nesaprotu, kur tad likt tās labās domas.
· Es esmu kā Trīne "Trīnes grēkos". Cik smieklīgi.
· Viņa ir tik nožēlojama un smieklīga, tāpēc ka stulbenis režisors tā saka, tāpēc ka viņš ir nobijies, ka tik neviens nepamanītu, ka viņam nestāv uz sievietēm, un neieliktu viņu koncentrācijas nometnē. Neviens nepamana, ka viņam nestāv uz sievietēm, jo jāņirdz par Trīni.
· Es ienīstu visus tos viņa draudziņus un radinieciņus, kas viņam nav pateikuši, ka viņš ir rīkojies nepareizi.
· Visus viņus, kas aizver acis un ļauj tam notikt, jo viņiem ir viņu ērtībiņas un dzīvītes.
· Pat Punctum publicē mizogīnu Kivirehka stāstu.
· Baznīca grib izslēgt Rubeni. It kā tur vēl būtu kaut kāda baznīca.
· Stulbeņi.
· Stulbeņi.
· Stulbeņi.
· Man reāli sāka sāpēt sirds.
· Pilnīgi visur ir dubultais standarts vīriešu un sieviešu vērtējumā. Vismaz savā sirdī man tas jāpārtrauc.
· Ar Teo kaut kas notiks, kamēr es mazgāšos dušā.
· Notiks tāpēc, ka es to iedomājos.
· Sūdu sūdu sūdu
· Kāpēc agrāk nevarēju šitādu sistēmu izdomāt?
· Un vīriešiem gan tu seko FB, kaut viņi tavus postus nelaiko.
· Lielajā Piektdienā manu tvītu laiko Viesturs Rudzītis.
· Man šķiet, ka es esmu iekāpusi kakā un tagad ožu pēc sūdiem.
· Nāk miegs evaņģēlija lasījuma laikā.
· Nav naudas, lai nopirktu Alisei dāvanu.
· Guļu evaņģēlija lasījuma laikā.
· Apskaužu Matīsu par panākumu.
· Runāju sliktu par saviem vecākiem.
· Viņš tos dusmās uzlūkojis un par viņu cietsirdību noskumis
· Celies augšā, celies augšā, viņas man sauc. Celies augšā.


***

Sākumā bija tēvs, sākumā bija Dievs, sākumā bija nepieciešamība
kādu vainot, kad nomira tēvs, piedzima dēls, varēja vainot to.
Kad sliktie atņēma dēlu, varēja vainot sliktos. Kad sliktie nomira,
vajadzēja jaunus sliktos.
Kad nomira jaunie sliktie, varēja vainot sevi, kad pats nomiri, domāji,
kaut nebūtu vainojis, bet būtu dzīvojis. Kaut būtu jautājis,
jautājis, jautājis.
Kāpēc jautājis?
Un ko jautājis?
Un kur, un kādā veidā?
Un vai es esmu jautājis?
Un vai tā drīkst, jautājis?
Un ko lai vēl pajautā, jautājis?
Kāpēc nevienu atbildi nesaņemu, jautājis?
Un vai sliktie saņem atbildes, jautājis, nevis uzreiz akmeni ņēmis
un bladāc metis, bladāc, no acs koku izvilcis un stādījis, zem kura
sēdējis, ar čūskām runājis,
būtu bijis, būtu dzīvojis, būtu elpojis,
elpojis, elpojis,
būtu redzējis,
būtu jautājis,
no kalna, no torņa, no debesu malas, no gultas apmales, no postamenta
lejā kritis,
lidojis
un jautājis.
Un iededzies virs pilsētas kā lukturis, kā mēness, kā spuldze, kā acs,
kā saule − sasodītā ripa −
un sildījis visus šos mazos melnos un gejus, un sievietes, un vīriešus, un
noglāstījis ikvienu, kurš pamostas zobiem sakostiem, dūrēm
savilktām, krūtīm sāpošām.
Un jautā.


Lieldienas

Iztēlojies,
ka tu esi homoseksuāls vīrietis Ugandā
vai sirms baložu pārdevējs Jeruzalemē,
mirkli pirms viss taps piepildīts,
iztēlojies,
ka esi bērns, kurš skatās
no pagātnes tumsas,
kā vecāki melo par viņa nāvi,
iztēlojies,
kā tu esi šī bērna māte,
kura ir piedzīvojusi kaut ko sliktāku
nekā dzirdēt, ka viņas vīrietis ir desmitgadīgās meitas vīrs.
Iztēlojies,
ka tu esi sieviete Indijā,
kuru izmet no autobusa kopā ar draugu,
iztēlojies,
kas aug tur ceļa malā, kādas saknītes,
kādi kukainīši pārrāpo tev pāri,
kā pulsē tava dzīvība pirkstu un matu galos,
bet tava dvēsele klusē,
tava dvēsele klusē.

Asiņu kaķpēdiņas,
mīļotā stiegrā roka,
saules svelošais glāsts,
tu paver acis,
viens plakstiņš aizēnots sarkanu miglu,
tālumā stiepjas ceļš,
saules tveicē izskatās −
kāds pa to nāk,
acs plakstiņš aizvilkts ar sarkanu miglu,
bērni uzspurdz virs putekļu mākoņiem,
savācas ļaudis paskatīties uz tevi,
kura šoreiz ir kritusi,
savācas ļaudis,
katram azotē akmens.

Asiņu kaķpēdiņas,
mīļotā stiegrā roka,
saules svelošais glāsts,
tava ēna pār tevi noliekusies,
par agru, par agru, par agru,
no krusta krīt melna ēna,
un saule netiek tam cauri,
mazliet elpas tavam pēdējam vaidam,
paiet trīs dienas,
klusums,
pie brūcēm nosēta auguma
kāda slepkavas māte
raksta ar pirkstu zemē:
tu atnāci vienu reizi,
ko lai mēs darām pēc tam?

Iztēlojies,
ka tas notiek ik dienas,
naglas, kauliņi, etiķis, vaids,
esi ienācis kāzu namā no tumsas,
un neviens tev neskatās sejā,
nav atlicis vairs tik daudz laika,
lai izmestu tevi ārā,
visi aizlīmē logus un iepērk pārtiku pasaules galam.

Tu ieklausies −
kaut kur tālumā četrus vējus
aizjūdz mākoņu laidaros
zibens.

Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!