Dzejoļi no cikla "Ūdenszīmes"

*
Naktīs
Aizmigusī jūra
Vieglītēm elpo.

Vējš šķirsta
Krastā izskalotos gliemežvākus.

No viena izbirst smiltis,
No otra pērles,
No trešā - dzintars…

*
Nogrimušās Atlantīdas dārzi
Joprojām tik pat skaisti.

Ik nakti atpeld mirušais dārznieks
Krāšņos ziedus laistīt.

Iesēj smilšu graudus
Pērļu gliemežos.

Sameklē mazās nāriņas
Jūras kāpostos.

Nogrimušās Atlantīdas dārzi
Joprojām tik pat koši.

Virs jūras paceļas smarža -
Baisa un vilinoša…

*
Pāri perlamutra jūrai
Apaļš mēness spīd.

Tādā naktī taisni gribas
Jūras velnu dzīt -

Dvēseli pret nogrimušām
Naudas lādēm mīt.

Kaut kur dziļi dziļi dzelmē
Jūras zvaigzne krīt…

1492

Katru nakti
Krītošās zvaigznes
Izjauc
Zvaigžņu kartes.

Un kuģi
Novirzās no kursa,
Aprēķinot pēc tām
Savu gaitu…

*
Sirmais gubernators Kolumbs
Šūpuļkrēslā galvu slien -

Dullais Dauka pāri jūrai
Garām viņa salām brien!

Horizonts aiz horizonta
Tam no jūras laukā lien.

Tuvāk pētīt tos nav laika -
Redz kur priekšā atkal viens!

Sirmais gubernators Kolumbs
Šūpuļkrēslā smaida vien -

Dullais Dauka sesto reizi
Apkārt zemeslodei skrien…

*
Mozus priekšā jūra veras -
Smagi ūdens eņģes čīkst -
Pērlenes aiz vākiem tveras -
Mozus priekšā jūra veras -
Zivtiņas zem kājām peras -
Viļņu gali pāri līkst -
Mozus priekšā jūra veras -
Aizmugurē - ļaudis slīkst…

*
Klusais okeāns
Atkal kluss:

Vētras norimušas,
Atvari izsīkuši.

Cunami izšļakstījies
Pa visu liedagu.

Ņemu lupatu
Un uzslauku…

*
Notraucot sviedrus,
Iemetu pilienu
Jūrā.

Ūdens līmenis
Paceļas gabaliņu augstāk…

*
Notupies jūras krastā,
Pieduru pirkstu
Ūdenim.

Visai jūrai
Pārskrien vilnis…

*
Cik ātri dzīst jūrai cirstās brūces -
Cik ātri tās pārvelk ūdens!
Kad ievaino kuģi - tam atveras sūces,
Bet jūra vienmēr šķiet ludens.

Ne mazākā rēta tai nepaliek vaigā,
Ko izrādīt citiem kā rotu.
Tik viļņi kā sāpes vēl ilgi staigā
No viena krasta uz otru…

*
Uzlipinu
Uz pudeles marku
Un iemetu jūrā.

Aiznesiet, viļņi,
Uz kādu salu!

Varbūt kādreiz
Kāds kuģis tuvumā
Nogrims.

Kāds izglābies
Vēlēsies dzīrot…

*
Kad kuģi
Piestāj ostā -

Matroži iepin sev
Rozes matos.

Un caurām naktīm
Pinas ar ielenēm.

Līdz rīta vējš
Piepūš kuģu buras.

Un, izpurinājuši
No matiem bitītes, -

Tie atgriežas
Pie savām nārām…

*
Saloku kuģītī dzejoļu lapu -
Nolaižu ūdenī, paceļu trapu.

Aiztrauc mans kuģītis plašajā jūrā.
Pats stāvu krastā. Sirds grūta un sūra.

Ka tikai nebūtu vārdi par smagiem!
Ka tikai izspruktu pirātu nagiem!

Pamalei pāri melns mākonis veļas -
Droši vien mežonīgs viesulis ceļas!

Aizies bez manis mans kuģītis postā!
Saceļu apkakli, dodos uz ostu…

OSTA

Kuģis pie kuģa.
Borts pie borta.
Klājs pie klāja.

No viena krasta līdz otram.

Lūk, Odisejs dodas mājās
Uz “Titānika”;
Lūk, Tēsejs cenšas sameklēt
Baltu buru
Uz apkvēpuša tvaikoņa;
Lūk, Jāsons ar vīriem
Ceļ kuģi uz pleciem,
Lai iznestu to laukā
No vispārējā sastrēguma!

Airis pie aira.
Enkurs pie enkura.
Ķīlis pie ķīļa.

Nav pat kur adatai nokrist!

Lūk, aizslīd Pantagriela flote
Milzu pudelēs;
Lūk, Brants un Rembo
Saskandina bortus;
Lūk, burinieks ar
Jorika galvaskausu uz karoga
Ved Hamletu uz Angliju!

Branga pie brangas.
Rāja pie rājas.
Masts pie masta.

Ne jūra, bet mežs!

Lūk, Robinzons Kruzo apmainās biļetēm
Ar Guliveru;
Lūk, trīs vaļi tur
Grimstošo “Pekodu”;
Lūk, Vitmens pārskaita Homēra kuģus!

Borts pie borta.
Airis pie aira.
Ķīlis pie ķīļa.

Nez, vai tur apakšā maz palicis ūdens…

*
Pasitis akvāriju padusē,
Uzkāpju uz kuģa klāja.

Un ataust pēkšņi atmiņā
Stāsti par varonīgajiem
Kuršu jūrasbraucējiem,
Kuru vārds vien jau
Lika nodrebēt drosmīgāko
Vikingu sirdīm.

Lepni ievelku krūtīs
Vakara gaisu
Un lēnām šūpojos
Pašapziņas viļņos.

Kamēr nepiemetas
Jūras slimība…

*
Ek, man kā Baironam -
Celt dumpi uz kuģa!

Pilnīgs bezvējš burās valda.

Ek, man kā Baironam -
Likt galvu uz bruģa!

Galva noslīgst uz kajītes galda.

Ek, man kā Baironam -
Dzert vīnu krūkām!

Tilpne pilna ar ūdens muciņām.

Ek, man kā Baironam -
Bērt pērles cūkām!

Kaisu pērles jūrascūciņām…

*
Bezmērķīgi klīstot
Pa kuģa klāju,
Nolemju tikt beidzot
Līdz šīs jūras
Dziļākajai būtībai.

Pārliecos pār bortu
Un ieskatos ūdenī,
Taču virsma tā nosēta
Ar viļņu rakstiem,
Ka dzīles nemaz neredz.

Nezaudējis dūšu,
Sagrābju tuvāko vilni
Aiz čupra
Un izvelku nevēlamo traucēkli
No ūdens laukā.

Taču ņemas tas plosīties
Manās rokās
Kā mežonīgs zvērs,
Līdz beidzot izraujas
No ciešā tvēriena
Un ielec atpakaļ jūrā.

Un aiztrauc viļņi
Uz visām pusēm
Kur kurais,
Un paliek jūra vienā mirklī
Gluda kā spogulis...

*
Aizturējis elpu,
Ieskatos nu dzelmē vēlreiz
Un ieraugu
Otrādi apgāztu kuģa vraku,
Kas piespiedis jūras dibenam
Atbaidoša izskata mironi,
Stiepjošu man pretim
Savas izstīdzējušās, kaulainās rokās…

Žēlīgais Dievs!
Šausmās
Atlecu no kuģa borta,
Pēdējā mirklī vēl pamanot,
Ka arī mironis dara to pašu…

Tfu, tevi - atspulgs!

Vien ūdens spogulis,
Vien vēl viens vairogs…

*
Pa kuģi pēkšņi paklīda runas:
Visiem enkuri smagi kā akmens -
Manējais viegls kā dūnas.

Kapteinis sacēla komandu kājās:
Visiem enkuri samesti jūrā -
Mans pa gaisu vien lidinājas!

Ilgi man matroži mazgāja galvu
(Taisīt enkuru nāksies no jauna -
Ja ne tērauda, vismaz no alvas).

Žāvējot matus, tiem paspruka vēji.
Noietu kuģis enkuriem līdzi -
Mans aiz mākoņa noturēja…

*
Lūk, tintes trauciņš tukšs kā maks!
Un papīrs arī cauri.
Un pēkšņi kuģa kajītē
Man vienam kļūst par šauru.

Es spraužu spalvu atpakaļ
Jau plikā papagailī
Un raušos laukā skatīties,
Kā nrāsas peldas kailas.

Gar bortu aizpeld tinteszivs
Un krāso jūru zilu -
Es mērcu pirkstu ūdenī
Un rakstu tev, ka mīlu.

Un nevajag man papīru -
Kam papīrs tālu jūrā?
Te visas mīlas vēstules
Tiek rakstītas uz burām…

*
Trauksme -
Cilvēks aiz borta!

Tauvas ieķeras,
Laivas apgāžas,
Glābšanas rinķi
Kā dzirnakmeņi
Noiet dzelmē.

Un jūrnieki lādēdamies
Metas viļņos paši,
Ienirstot tik dziļi,
Ka ar kājām jau jāatsperas
Pret jūras dibenu.

Kuģis bīstami sasveras,
Taču sacelto šļakatu mēles
Nolaiza rūpes
No saspringtajām sejām,
Kad no ūdens iznirst
Šīsdienas loms.

Lūk, nelaimīgais
Tiek noguldīts uz klāja
Un kuģa ārsts,
Pastūmis pie malas
Jokus dzenošos glābējus,
Noliecas pār samaņu
Zaudējušo būtni…

Zivis iekliedzas,
Kaijas sastingst gaisā,
Kapteinis kļūst bāls
Kā nāve.

Trauksme -
Sieviete uz kuģa…

Kad tu iznāc uz klāja -
Jūra apjūk.

Viļņi cenšas salocīt
Tavu atspulgu
Un paslēpt to
Dzelmes kabatā.

Zivīm nokrīt zvīņas
No acīm
Un tās pašas ieskrien
Izliktajos tīklos.

Kad tu iznāc uz klāja -
Debesis apjūk.

Mākoņi steidz nolīst
Aiz saules,
Kaijas sāk pogot
Kā lakstīgalas.

Kad tu iznāc uz klāja -
Es apjūku.

Uzvelkot buru,
Sasienu mastu mezglā.
Paceļu enkuru
Ar visu jūras dibenu…

*
Sirmajam bocmanim
Sirds sacaurumota tā,
Ka var izmantot
Tīklu vietā.

Sievietes dēļ
Viņš jūras vidū
Pārlēks pāri bortam
Un aizpeldēs līdz krastam,
Lai atgrieztos
Ar ūdensrožu pušķi zobos.

Sievietes dēļ
Viņš izliksies nemanam,
Ka sievietes rokās
Pat ūdensrozēm
Izaug ērkšķi…

Sieviete, tu skūpsties
Kā dēle!

No taviem pieskārieniem
Sazied ūdens
Un uzplaukst rozes
Uz ādas.

Tavi glāsti
Sit spēcīgāk par dūrēm,
Bet rokas apvij kaklu ciešāk
Nekā bendes cilpa.

Sieviete, es skūpstu
Kā dēlis…

*
Hei, zivs!
Tu izskaties pēc manas sievietes!

Kādā valodā tu runā, zivs:
Latviešu, leišu, igauņu, līvu?
Cik muļķīgi -
Saturs taču no tā nemainās.

Es gribēju tev pateikt:
Ты виглядeшь как моя женщина.

Arī viņa ir zivs -
Kaut arī tikai pēc zodiaka.
Kā jūs tur dzelmē nosakāt savu zodiaku?
Pēc jūraszvaigznēm?

Hallo, zivs!
You look like my woman!

No kurienes tu nāc, zivs:
No Baltās, Melnās, Sarkanās, Dzeltenās jūras?
Cik muļķīgi -
Ūdens visur ir vienādi zils.

Es gribēju tev pateikt:
Du hast meiner Frau ähnlich sehen.

Jūras gaiss
Tai aizstāj nikotīnu,
No ūdens tā noreibst
Vairāk nekā no vīna.

Ei, zivs!
Tu ressemble à ma dame!

Kā to sauc tavā valodā, zivs:
Amore, kamibén, rakkaus, láska?
Cik muļķīgi -
Jūtu jau tāpēc nav kļuvis vairāk.

Es gribēju tev pateikt:
Tu te pareces a mi mujer.

Dažkārt viņa klusē dienām
Un man nav ne jausmas,
Kādā valodā ar viņu runāt.
Un es meklēju, līdz trāpās īstā.

Hai, zivs…

JŪRNIEKI SPĒLĒ UZ SIEVIETI

Uz galda krīt pēdējās kārtis,
Un lietā jau sen iet tik trumpji.

No spriedzes plīst sažņaugtās glāzes
Un gaisā jūt nobriestam dumpi.

Slīd kabatā roka pēc naža,
Zem lāvas steidz paslēpties junga.

Uz galda krīt pēdējās kārtis.
Un dāma sit kungu…

*
Dievs, stāvi mums klāt -
Sieviete uz kuģa!

Visi mezgli izjukuši
Un raisās vaļā,
Visi kompasi sabojājušies
Un rāda uz viņu vien!

Dievs, stāvi mums klāt -
Sieviete uz kuģa!

Jūrnieki piedzērušies -
Šķidruma viņos
Vairāk nekā jūrā,
Vēja galvā
Vairāk nekā burās!

Dievs, stāvi mums klāt -
Sieviete uz kuģa!

Viļņi mūs nes
Tieši uz klintīm,
Kapteinis pametis klāju
Vēl pirms žurkām!

Dievs, stāvi tai klāt -
Sievietei uz kuģa…

*
Uztveru
SOS signālus no
Grimstošajiem.

Jā, es
Glābšu jūsu dvēseles!

Jā, es
Zinu kas tam darāms!

Es! O, es…

*
Ko viņš tur kliedza -
Palīgā, slīkstu?

Tādi tak neslīkst -
Tādiem par seklu.

Tādiem jau jūra
Knapi līdz ceļiem.

Kur tāds grib noslīkt -
Apkārt tik peļķes.

Kā gan tāds noslīks -
Tādi pat nepeld.

Tādi pat neprot
Vieglītēm pārbrist.

Jūra līdz ceļiem -
Viļņi līdz acīm…

*
Slīkstot
Ķeros pie pēdējā
Salmiņa.

Nevaru taču
Aiziet pa burbuli
Viens pats…

*
Vēl jau es turos
Virs ūdens,
Vēl cīnos ar viļņiem.

Vēl mani pirksti
Krampjaini tveras
Pie jūras virsmas
Kā bezdibeņa malas,
Kaut kājas
Jau šūpojas dzelmē.

Vēl mute
Kāri rauj plaušās
Pēdējo elpas vilcienu
Pēdējam vārdam,
Kaut sacīt
Vairs nav
Ko.

Ūdens virs manis
Lēnītēm noslēdzas.

Vēl mirklis -
Un pats būšu jūra…

*
Izpeld zivs
No jūras dzīlēm.

Un jautā:
- Vai dzeja gatava?

Gatava…