Bibliotēka
31.08.2004

Dzejoļi

Komentē
0

DOMĀJOT PAR DRAUGU NAKTĪ
(1914. gada septembris)

Šai briesmīgajā gadā rudens ir tik agrs...
Es eju naktī laukos, viens, pār galvu vējš,
Čab lietus... Nu, un tu? Un tu, mans draugs?

Tu stāvi — varbūt — lūkodamies mēnesī,
Kas kokā kāpj pār mežājiem, un melnā ielejā,
Kur liesmo sarkans karavīru ugunskurs.
Tu guli — varbūt — laukā salmos, aizmidzis,
Un auksta rasa krīt uz pieres un uz mundiera.

Varbūt tu šonakt esi zirga mugurā,
Jāj izlūkgājienā, tev rokā ierocis,
Tu nodzītajam ādiniekam kaut ko čuksti smaidīdams.
Varbūt — es iedomājos — šajā naktī vēsajā
Tu kādā svešā pilī, svešā dārzā esi apmeties
Un sveces gaismā raksti kādam vēstuli
Vai arī klusi nospied klaviertaustiņus,
Kas klusi iedzinkstinās...
— Un varbūt
Jau esi apklusis, jau miris, tavās mīļajās
Un nopietnajās acīs diena neiespīdēs vairs,
Un tava mīļā, brūnā roka karājas bez dzīvības,
Un tava baltā piere pāršķelta — o, kaut jel es,
Kaut dienā pēdējā, kad mēs jau šķīrāmies,
Vēl būtu licis saklausīt un saskatīt
Tev manu mīlu, kas par biklu bij!
Tu taču mani pazīsti, tu zini... Pasmaidot
Tu galvu pašūpo tai pilī svešajā
Un galvu pašūpo, caur pielijušo mežu izjādams,
Un, cietos salmos guļot, miegā galvu pašūpo
Un mani iedomā, un smaidi.
Un varbūt,
Varbūt tu reiz no kara mājās pārnāksi,
Pie manis iegriezīsies kādu vakaru,
Par Litihi kāds ierunāsies vai Lonvī1
Un skumji pasmaidīs, un viss kā senāk būs,
Ne viens, ne otrs par savām bailēm nebildīs,
Par savām bailēm un par savu maigumu,
Par savu mīlu naktī, laukos. Un ar joku tad
Tu aizbiedēsi bailes, karu, nakšu baismību
Un žiglo zibensplaiksnu — vīru draudzību
Uz ledaino Nemūžam atpakaļ.

1915

 

ODA HELDERLĪNAM2

Manas jaunības draugs, pateicīgs bieži vien
Atkal atgriežos pie tevis vakaros —
Tad, kad snaudošā dārza
Ceriņu krūmos vairs tikai strūklaka šalc.

Neviens tevi nepazīst, draugs; jaunais laiks ir tik tāls
Senās Grieķijas klusajiem brīnumiem:
Tikuši vaļā no dieviem, bez lūgšanām
Ļaudis vēsu prātu pīšļos pārvēršas.

Taču to slepenā brālība, kuri gremdējas sevī,
Kuru dvēseles Dievs ir pildījis ilgām,
Tavas dievišķās arfas skaņas
Saklausa arī vēl šodien.

Dienas gurdināti, mēs alkaini tveram
Ambroziju, kas plūst no tavas dziesmotās nakts,
Kuras plandošais spārns
Apēno mūs ar savu zeltainu sapni.

Ak, tavai dziesmai mūs aizgrābjot, kvēloši kaist,
Sāpīgi kaist pēc senās svētlaimes zemes,
Pēc Grieķijas tempļiem
Mūsu mūžīgās dzimtenes ilgas.

1911.

 

ĒĢIPTIEŠU SKULPTORU IZSTĀDE

Ar dārgakmeņacīm
Raugās — klusi un mūžīgi —
Pāri mums, jaunākiem brāļiem.
Nedz mīlu, nedz arī ilgas
Nepauž jūsu mirdzoši gludie vaibsti.
Ķēnišķi, zvaigznēm rada
Jūs, neaizsniedzamie, staigājāt reiz
Starp vareniem tempļiem.
Vēl šodien kā tikko jaušama dievu dvesma
Svētums vēdī ap jūsu pierēm,
Cienīgums — jūsu ceļiem;
Jūsu daiļums mierīgi dvašo,
Jūsu dzimtene — mūžība.

Bet mēs, jūsu jaunākie brāļi,
Bez dieviem klīstam pa visu maldpilno dzīvi
Mūsu alkstošā, trīsošā dvēsle
Ir atvērta visām kaislību mokām,
Visām kvēlošām ilgām.
Mūsu mērķis ir nāve,
Mūsu ticība — pagātne,
Laika tālei
Neturas pretim mūsu nīcīgie tēli.
Tomēr arī mūsu dvēselēs
Ir iededzināta
Slepenas dvēseļu brālības zīme.
Mēs jaušam dievus
Un pret jums, klusie pagātnes tēli,
Jūtam bezbaiļu mīlu. Jo, raugiet:
Mēs neienīstam neko, arī nāvi ne,
Ciešanas, pēdējā stunda
Nebiedē mūsu dvēseli:
Mēs esam mācīti dziļāk mīlēt!
Mūsu sirds — tā ir putna sirds,
Jūras un meža sirds, un mēs saucam
Vergus un nabagus par saviem brāļiem,
Dodam mīļus vārdus akmeņiem, zvēriem.
Tā arī mūsu
Zūdīgās esības tēli
Nesaglabās mūs akmenī cietā:
Smaidot tie sairs
Un gaisīgos saules putekļos
Nepacietīgi mūžam celsies augšām ik stundu
Jauniem priekiem un jaunām mokām.

1915

 

1 Litihe — franc. Lježa — pilsēta Beļģijā, Lonvī — pilsēta Francijā; abas saistītas ar I pasaules kara cīņām.

2 J. K. F. Helderlīns (1770–1843) — vācu apgaismības un agrā romantisma laiku dzejnieks, kura daiļradei zīmīgi antīkās pasaules ideāli.

 

Atdzejojusi Māra Cielēna.
Avots, 1989. gada decembris

Hermanis Hese

Burvja Bērnība. Hermaņa Heses autobiogrāfijaMani ir audzinājuši ne tikai vecāki un skolotāji, bet arī augstāki, slepeni un noslēpumaini gari, pie kuriem piederēja pat Pāns1, tikai mūsmājās viņš atradā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!