***
ātri ātri izņem no kabatas ārā, pārliec glāzē
kustināt nevajag, pāragri, nevajag vispār
bet tu —
izbāz mēli un piesēdi
viss ir normāli, tu tak pie letes gāji
kusties, kusties, apej
apej apkārt
izbrīvē rokas, atklāj nemanot seju
izelpo tā, lai ceriņu krāsas
smarža plūst no mutes**
tikai korķis rokā tik ilgi, ka gandrīz jau ieaudzis plaukstā
taču drupas ir uzbūvētas no jauna, grausti ir apdzīvoti
viss normāli, un tev atrasts aizstājējs arī
Atdz. Jānis Rokpelnis
***
nedomā, ka viņš ir bezpajumtnieks
tikai pazaudējis atslēgas
un ceturto mēnesi nakšņo uz mēbeļu veikala
kāpnēm
liekas, viņam nav ērti
tik nedabiskā pozā
taču īstenībā viņš ir akrobāts
un tā viņam gulēt daudz parocīgāk
kur tu ņēmi, ka viņš miris
padomā tik, neelpo
ko gan citu var gaidīt no advancētiem jogiem
kas prot aizturēt elpu uz daudziem gadiem,
precīzāk, gandrīz uz mūžu
Atdz. Aivars Eipurs
***
pagaidi
apsēdināja uz krēsla
uzklāja galdu
noguri?
lūk, tev — piestūma —
pjedestāls
pēckara laikos
galīgi tukši, robaini
pjedestāli stāv
paliec vecāks?
lūk, tev, ko atlaisties — postaments
un klāt tieši tev —
pistole
lai būtu, ar ko pilināt karogā
un tad varbūt arī gulta
ko tāds pelēks?
ko apstājies?
laiki ta grūti
maiga
maiga kā pidžama
viņa tevi apskāva
un piespieda sev klāt
šķēres neizlaižot no rokām
Atdz. Marts Pujāts
***
aizmurrāts līdz neatmaņai, līdz ausu ļipiņu notirpumam
polārais orākuls izkāps šodien ar kreiso kāju no gultas
špikera murskuli izspļaus un smalcinātājam iebaros
zābaku šņorēdams, gulsies uz betona vēsā, skaļruni
pieliks pie mutes, izmēģinot pie sevis: "matus izlaist"
"brīvdienas izkaulēt", "tinti viņiem nolaist"
tinte zaudē krāsu no viņa kūdīšanas. šodien
arī tās pastāvīgums nav mūžīgs. skaļrunis ar špikeri aizbāzts.
izskaidroties nāksies ar pirkstiem, jūsu vietā
krakstēs iepriekšējā karā izmežģīts mazais pirkstiņš.
juceklīgi mādams zeltītām rociņām
nopakaļ zīmju vilcieniem strupceļa atzarā,
garāmgājējs caur zobiem izgrūdīs sakramentālu atā.
un atkal tik sadod solījumus un pats notici tiem.
Atdz. Jānis Elsbergs
***
kāpēc es klaigāju ka esmu elektriķis
es elektriķis neesmu nemaz
nez kas man uznāca
ar rokām rādīju uz rozetēm
pie spuldzēm skāros, skāvu skaitītāju
neviens man netic
lūk, izziņas, lūk, redziet, dokumenti
no visām kabatām man vadi ārā lien
tie klusēdami skatās
es vienā mirklī māku noslēgt visas klemmes
vēl neattapsieties kad tūlīt sākšu lodēt
kas jūs par cilvēkiem
tie šaubās galvas šūpodami
mums tevi nevajag, šie saka
mums vajag elektriķi
Atdz. Kārlis Vērdiņš
***
ne pārslēgties, ne noregulēties
kā vecs radio, spogulis
gaitenī apjucis stāvi
blakus zābakiem un pakaramajam
agrāk rādīja taču, pārraidīja
krāsainas bildītes atsistu maliņu
norija vārdus ar akcentu
nežēlīgi šņāca
netarkšķ, nefonē, nedod laukā
netranslē it neko
ejot gar miegaino spoguli
pēkšņi tas skatās uz tevi
vai tad iemesls te brīnīties
par rakstiem vienveidīgajiem
it kā būtu aizmirsuši izkārt
aiz loga žāvēties segu
Atdz. Arvis Viguls
***
īrnieki viņu atrada jau gultā — bet viņa negulēja
kalsniem pirkstiem ņurcīja segas pārvalku
skatiens, eņģeļa miers vai stūrainie pleci
kas no šā visa piederēja zaglei un kas — viņas līdzzinātājam?
redz, seja sakritusies, pavej. nost paejiet, jo ne jau viņa slima
ne jau viņai būs auklīte. kad noalgoja kopēju
diezin vai ņēma vērā zaudējumu, vēl jo vairāk neizprotamu tāpēc
ka arī noziedzīgais darījums, sagūstīšana un atveseļošanās —
viss bija agrāk, ne pirmdien, bet daudz, daudz, daudz agrāk
Atdz. Liāna Langa
***
iesim uz balsi
skat, arī paši sāksim runāt
nerēķināsimies
jo tāpat diezin vai aiziesim
bet pat ja nonāksim tur
kur tā apstrādāta
pārciparota
nepazīstama skan visu laiku
arī tad
tikai runāsim pa vidu
Atdz. Pēteris Draguns
2