Nobela lekcijas
19.05.2009

Dzejnieks un politiķis. Nobela lekcija 1959. gadā

Komentē
0

„Bezgalīga ir nakts, kurai neseko diena,” – tie ir Šekspīra vārdi no „Makbeta”, un tie palīdz mums ieskicēt dzejnieka stāvokli; no savas vientulības valstības viņš redz lasītāju kā bērnības draugu ar tā seju un manierēm. Iespējams, ka tas ir viens no jūtīgākajiem draugiem – tāds, kurš māk uztvert zemtekstus, kuru satrauc domas par pasaules varmācības atspoguļojumu vārdos, kuros mēģināts ielikt noteiktu, ar loģikas paņēmieniem neizsakāmu jēgu. [..]

Šodien dzejniekam ir dīvaini lasītāji, ar kuriem viņam ir saspringtas attiecības. Tie ir kritiķi, provinces skolotāji, literāti. Lielākā daļa no šiem ļaudīm dzejnieka radošās augsmes gados vēršas pret viņa metafiziskumu, apstrīd viņa iztēles radītos tēlus, tiesā abstrakto viņa dzejā, balstoties uz tradicionālām poētikām, labo „kļūdaino” dzeju.

Dzeja nenoliedzami ir arī dzejnieka fiziskā būtība, un, kaut gan personīgo atdalīt nevar, tomēr centīšos nelikt uzsvaru uz autobiogrāfisko, runājot par savu dzimteni, kurā, kā ikvienam zināms, katrs gadsimts ir bagāts ar tādiem cilvēkiem kā Džovanni della Kaza, ar literātiem, kuru dzeja ir metriski tīra un patiesi ģeniāla. Šiem tradīcijas aizstāvjiem piemīt gaišredzība un fantāzija, un viņi īpaši aizraujas ar līdzībām par gaidāmo pasaules galu. Viņi necieš hronikas, bet dod priekšroku ideāliem tēliem un pozām; dzejas vēsture viņiem ir spoku galerija. Mana dzeja ar viņiem it kā netieši polemizē, un šai polemikai ir savs pamats, ja ņem vērā, ka mani poētiskie meklējumi noritēja diktatūras laikā un iezīmēja hermētisma kustības aizsākumus kultūrā.

Sākot ar manu pirmo grāmatu, kura publicēta 1930. gadā, līdz otrajai, trešajai un pat ceturtajai („Grieķu lirikas” tulkojums 1940. gadā) man neizdevās caur blīvo politisko slāni un vispārējo nepatiku pret asām un no klasiskajām kompozīcijām atrautām dzejas formām saskatīt neko citu kā tikai noslāņošanos, padevīgu un godkārīgu lasītāju auditoriju. „Grieķu lirika” bija aizsākums patiesākai klasiķu lasīšanai visā Eiropā, tas bija kaut kas jauns tā laika literārajā paaudzē. Es zināju, ka jaunieši rakstīja mīlestības vēstules, citēdami vārsmas no manas lirikas, bet, rakstītas ar politisko ieslodzīto roku, tās parādījās arī uz cietumu mūriem. Kādā laikmetā gan bija jāsacer dzeja! Mēs rakstījām vārsmas, lai bez žēlastības nonāktu pašā skaudrākajā vientulībā. Kur gan bija garīgums, patiesība? Senā, brīvā Eiropas dzeja neko nezināja par mūsu klātbūtni, cēzarisma paverdzinātā latīņu province jau briedināja asinspirti, nevis humānisma paraugstundas.

Turklāt mani lasītāji galvenokārt bija filologi. Bet vai tiešām citi cilvēki manu dzeju negaidīja – studenti, kalpotāji, strādnieki? Vai tā būtu pārāk neiespējama varbūtība? Viena no nekautrīgākajām iedomām? Īstenībā tas ir piemērs, kā cilvēku ar varu padara vientuļu. Vientulība, Šekspīra „nebeidzamā nakts”, kura politiķim ir nepanesama, skaidri iezīmējās dzejā, tā tika pieņemta tādās formās, ka šķita – turpinās Eiropas dekadence, bet īstenībā tie bija pirmie neohumānisma iedīgļi. Es vienmēr esmu teicis, ka karš liek cilvēkam visu pārvērtēt atkarībā no tā, vai viņš pieder uzvarēto vai uzvarētāju zemei. Poēzija un filozofija sairst, kad „krīt koki un mūri”, un būtu pārāk vienkārši sākt no jauna pārrāvuma punktā, kurā notika pirmā atomu sadursme, savācot to, kas saistīja cilvēku pie ārēji cēla un vārdos varonīga laikmeta.

Pēc nāves uzbangojuma arī morālie principi un tāpat reliģijas neapstrīdamība tiek pārvērtēta, literātus, kas apjūsmo skaistus brīžus, atstumj malā dzejas satrauktā klātbūtne. Dzejnieks iznāk no nakts, tas nozīmē – no vientulības – dienā un atver visiem kūtrajiem acis – nāves dienasgaismu, tumsību nomaina saruna. Politiķis un aleksandrieši ar savām simbolu bruņām un misticismu izliekas, ka neko nezina par dzejnieku. Šis stāsts vienmēr atkārtojas no jauna, tāpat kā gaiļa dziesma, un ir tikpat vecs kā stāsts par trešajiem gaiļiem.

Dzejnieks stāv ārpus likumībām un neiekļaujas neīstajā literārās kultūras ādā; rodas iespaids, ka viņš noārda pats savas formas, bet īstenībā viņš tās turpina, no lirikas pāriedams uz epiku, lai runātu ar pasauli un tiem, kuri pasaulē cieš. No šī brīža dzejnieks kļūst bīstams. Politiķis raugās uz kultūras brīvību ar neuzticību un ar konformistiskās kritikas palīdzību mēģina padarīt nemainīgu pašu dzejas koncepciju, uzskatot, ka radošais moments pastāv ārpus laika, un nogaida, it kā dzejnieks atšķirībā no citiem cilvēkiem būtu abstrakcija.

Dzejnieks ir noteikta laikmeta cilvēku kopsumma, viņa valoda nav jāsaista ar avangardu – tā ir klasiski tieša. Eliots šajā sakarībā saka par Dantes valodu, ka „tā ir parasta valoda nevainojamā formā [..] tomēr vienkāršais stils, kura meistars ir Dante, ir ļoti grūts stils”. Tāpēc jābalstās uz šo valodu, kas atšķiras no visu zemju parnasiešu un valodas krīžu izgudrotāju valodas, kura līdzinās literāriem hieroglifiem un kuras izmantošana rada vienīgi šaubas. Bet filologi, manuprāt, nekad nebūs rakstītās valodas atjaunotāji, šīs tiesības pieder vienīgi dzejniekam. Dzejnieka valoda ir grūta nevis no filoloģiskā viedokļa vai domas neskaidrības dēļ, bet gan pēc sava satura. Dzejnieku iespējams pārtulkot, taču neiespējami ir pārtulkot tos, kuri producē literāri nevainojamus tekstus, tāpēc, ka viņi, lai izteiktu savu intelektuālo prasmi, izmanto citu dzejnieku tehniskos paņēmienus, tāpēc, ka viņi mehāniski pieslejas simbolismam vai dekadentismam un viņu darbos trūkst tā satura, trūkst to domu, kas papildinātu cilvēcisko domu krātuvi, trūkst īsta patiesuma, jo viņi to uzņēmuši teorētiski, piesaucot Gēti un lielos 19. gadsimta franču dzejniekus. Dzejnieks tiecas saglabāt savu patību, izvairoties no pārnacionālā, bet iepriekš pieminētie literāro tekstu sacerētāji savukārt iztēlojas, ka Eiropas un pasaules poētikas ir noslēgušās sevī, it kā dzeja būtu identisks „priekšmets” visā pasaulē. Turklāt, šādi izprotot poētiku, savā formālistiskajā tieksmē viņi dod priekšroku noteiktām tēmām, bet pārējās nikni noraida, taču problēma abās barikādes pusēs vienmēr ir un paliek saturs.

Tāpēc dzejnieka vārds spēj klauvēt pie ikkatra cilvēka sirds, kamēr literāro tekstu sacerētājs uzskata, ka viņam pieder pasaule un dzejnieks ir ieslēgts provincē ar sillabiskām vārsmām nosprostotu muti.

Politiķis balstās tieši uz šādu „literātu”, kuram trūkst šodienīgas garīgās stājas – tā ir novecojusi vismaz par pāris paaudzēm – un kurš kultūras veselumu pārvērš par smalku un aizplīvurotu spēli. Reliģiskais faktors var tikai veicināt cilvēka prāta ierobežotību.

Reliģiskā, pilsoniskā, liriskā vai dramatiskā dzeja – tās ir dažādas cilvēka gara izpausmes jomas, kuras ir pamatotas tādā gadījumā, ja pamatots ir šāds dzejas formālais iedalījums. Kļūdaini ir domāt, ka absolūts metafiziskums kā īpašs un individuāls jūtu stāvoklis spētu pieņemt „sabiedriskus” apmērus. Askētisms, cilvēka atteikšanās no cilvēciskā ir nāves formula. Šāds metafiziski „karojošs” gars vienmēr nonāk strupceļā, viņa vēstījums bieži ir misticisma varā, atkarīgs no tādas dvēseles, kura pati nav brīva. Tāds gars biedē savu sarunu biedru ar fiziskās iznīcības ainām, ar tīksmīgiem šausmu aprakstiem. Šādi rakstošs dzejnieks nebīstas no nāves – un ne jau tāpēc, ka viņš dzīvo savu varoņu pasaulē, bet gan tāpēc, ka nāve pastāvīgi apmeklē viņa domas un tādējādi rodas dabiskas sarunas iespaids. Bet savu atrautību no dzīves šāds dzejnieks kompensē, radot tāda cilvēka tēlu, kurš pastāv vien iztēlē, tādējādi glābjoties no dzīves likstām, un šāds tēls vairs nevar viņam kalpot par dzīves apliecinājuma simbolu.

Lai izprastu politiķa lielo iespaidu, pietiek, ja atceramies veselu gadu tūkstoti ilgo klusēšanu dzejas un mākslas laukā pēc klasiskās pasaules gala vai arī dižo 15. gadsimta glezniecību laikā, kad baznīca kā vienīgā darba devēja noteica tās saturu.

Formālā kritika mēģina noliegt mākslas koncepciju par formu motivāciju un izvirza ierunas par satura noturību, lai vārda vistiešākajā nozīmē iedarbotos uz tās patstāvību. Patiesībā dzeja noraida politiķa „misionāriskos” mēģinājumus, kā arī kritikas iejaukšanos, lai kāda filozofija būtu tās pamatā. Dzejnieks necieš morālas un estētiskas dabas novirzes, un tādēļ laiku pa laikam viņš var nonākt dubultā vientulībā – gan attiecībā pret pasauli, gan – pret formālo kritiku.

Vai mūsdienu estētika vispār pastāv? Un kurā filozofijā dzeja lai smeļas aktīvu ierosmi? Tādas poēzijas kā eksistenciālā vai marksistiskā vēl nav ieņēmušas precīzu vietu literārajā laikrādī. Jauno paaudžu dialogs vai koris ļauj paredzēt krīzi, kas ir arī cilvēka krīze, bet politiķis izmanto šo jucekli, lai ar aizplīvurotas dzejas palīdzību radītu iluzoras stabilitātes zonas.

Duālisms starp politiķi un dzejnieku jebkura laikmeta kultūrā ir acīmredzams, bet šodien abi šie spēki, kas pārvalda pasauli, veido pretrunīgus brīvības pamatus un kļūst skaidrs, ka politiķim ir tikai viena brīvība un tikai vienā nozīmē. Šo pretrunu, kas ar asinīm ir aptraipījusi civilizācijas vēsturi, ir grūti likvidēt. Pastāv vismaz divi viedokļi par kultūras brīvību. Viens: brīvība, kas valda zemēs, kur notiek dziļas sociālas izmaiņas (Lielā franču revolūcija vai Oktobra revolūcija); otrs: brīvība ilgstoši aizstāvas savos nocietinājumos, pirms panāk izmaiņas pasaules uztveres veidā.

Vai var notikt darbības saskaņošana starp politiķi un dzejnieku? Iespējams, ka var – kādas sabiedrības veidošanās sākuma posmā, taču nekādā gadījumā uz absolūtās brīvības pamata. Mūsdienu pasaulē politiķa darbībai var būt dažādi aspekti, bet vienošanās ar dzejnieku nav iespējama, jo viens nodarbojas ar cilvēka iekšējās pasaules kārtību, bet otrs – ar cilvēka izrīkošanu. Cilvēka iekšējā sakārtotība noteiktā vēstures posmā var sakrist ar jaunas sabiedrības kārtošanu, t.i., celšanu.

Reliģiskā vara, kas, kā jau teicu, ļoti bieži līdzinās politiskajai varai, vienmēr ir bijusi šīs smagās cīņas līdzdalībniece, kaut arī varētu šķist malā stāvētāja. Iemesli, kāpēc dzejnieks kā savas tautas morāles radītājs kļūst bīstams politiķim, palikuši tie paši, kuri minēti Džovanni Villāni „Hronikā” par Danti, kas „lieliski uzjautrinājās par saviem laikabiedriem, iespējams, pat pārlieku, bet varbūt trimda viņu uz to pamudināja”.

Dante nerakstīja hronikas kā Villāni, un savas hermētiskās jaunā, maigā stila vārsmas viņš vēlāk papildinās ar cilvēcīgi asām politiskām invektīvām, nebūt neatsakoties no savas garīgās viengabalainības, jo tās nebūs diktējis vis riebums, bet gan iekšējā un reliģiskā taisnīguma izjūta. Šos svelmainos sacerējumus estēti piesardzīgi izstūma ārpus dzejas. Daudz poētiski viņiem šķita tādi dzejoļi kā „Trivija smejas mūžīgo nimfu vidū”, nevis Pizas iedzīvotāju nopelšana vai īsti dzīvās uguns izvirdumi pār florenciešiem, tādējādi uz gadsimtiem apzīmogojot Beatričes pilsētu. Dantes dzeja izraisīja aizdomas ar savu lielumu, un arī šodien viņa piemiņas neīstais kults ir tīra retorika, jo tik maz ir to, kuri ieklausās viņa cilvēciskajā „Komēdijā”. Katrai nācijai ir dzejnieki, kas atrodas uz viena civilizācijas pakāpiena ar Danti. Atcerēsimies Šilleru vāciešiem, Šekspīru angļiem, Moljēru un Korneiju Francijai, Servantesu Spānijai, Dostojevski Krievijai, bet mūsdienu dzejniekus visos zemeslodes nostūros šobrīd nepieminēsim.

Mēģinājumi atšķirt, tuvināt vai attālināt politiķi un dzejnieku – šos divus visu laikmetu „tipus” – tātad vismaz noder, lai noteiktu vēsturisko situāciju. Ja es vēlētos abiem jēdzieniem pievienot apzīmējumu „cilvēcisks”, tad līdz ar to paaugstinātu dzejnieka īpašo spriegumu, bet politiķi savukārt pazeminātu līdz politiskam darbonim, kaut gan arī politiķis manā izpratnē ir kopsaucējs noteiktam politiķu lokam, tas ir, tādiem cilvēkiem, kurus vieno vairāk vai mazāk līdzīga ideoloģija.

Visiem ir zināma dzejnieka loma pastāvošajā sociālajā struktūrā vai tās evolūcijas gaitā. Bodlēra, Malarmē, Rembo kā franču nacionālā dzīves veida struktūras radītāju nozīme pašlaik ir saskatāma daudz skaidrāk nekā viņu laikā. Toreiz varēja šķist, ka viņu dzeja ir tikai literārā avangarda līkloči, valodas piemērošana iespējamai lirikas sintaksei. Vai politiķis atzīst šo dzejnieka aktīvo lomu sabiedrībā? Šķiet, ka jā, un, lai to pierādītu, atliek tikai atcerēties dažādos kultūras cilvēku pakļaušanas un izmantošanas veidus – šeit es esmu spiests atkārtoties – visu laikmetu sabiedrībās.

Radošā inteliģence vienmēr ir tikusi uzskatīta par bīstamu. Tāpēc, lai to pakļautu un izmantotu, tā ir jāņem aizstāvībā. No šejienes izriet viduslaiku galmu mecenātisma iemesls, tāda mecenātisma, kurš turpinājās līdz mūsu gadsimta slieksnim, kad, pateicoties inteliģences spēka atblāzmai, buržuāzija cēla savu brīvības valsti. Atskatoties pagātnē, varam konstatēt, ka arī Platons – ideālās Valsts radītājs – izslēdza no tās dzejniekus kā nekārtības iedīgļus (kaut īstenībā viņus vajadzētu dēvēt par kārtības iedīgļiem, ņemot vērā viņu spējas sašķobīt uz antidemokrātiskiem pamatiem radītu sabiedrību).

Vai šodien dzejnieks ir brīvs? Atkarībā no sabiedrības, kura viņu radījusi, brīvs var būt tāds dzejnieks, kurš ir pseidoeksistenciālisma ideju izplatīšanas turpinātājs, cilvēka rāmo jūtu apdziedātājs, vai ari tāds, kurš neiedziļinās sava laikmeta pretrunās, baidīdamies no politikas vai arī būdams pārāk inerts. Tādā nozīmē „brīvs”, piemēram, bija 15. gadsimta dzejnieks Andželo Policjāno, kurš „Stancēs par Džuljāno dei Mediči turnīru” apdomīgi licis doties uz svētdienas misi apmulsušai nimfai sava gadsimta dāmu vidū, bet nevis Leonardo da Vinči, pavisam cita tipa dzejnieks. Tādējādi brīvības jēdziens iegūst savu īsto saturu, t.i., politiskās varas atbalstu, kas ļauj dzejniekam ieiet sabiedrībā neapbruņotam. Šādā nozīmē brīvi nebija nedz Ariosto, nedz Taso, nedz Parīni, nedz Alf jēri, nedz Foskolo. Ar cietēju skanīgo vārdu viņus ierindo to balsu virknē, kuras it kā uzrunājušas tukšumu, bet īstenībā ārdījušas nepatiesību.

Taču vai politiķis savukārt ir brīvs? Nē, viņš atrodas kastu ielenkumā, un tās izlemj sabiedrības likteni, iedarbojoties uz diktatoru. Ap šiem abiem nebrīvajiem un pretišķīgajiem vēstures varoņiem (ar dzejnieku saprotot visus noteikta laikmeta rakstniekus) plosās un uzliesmo kaislības, bet miers iestājas tikai revolūciju vai kara laikā, kad revolūcija ir kārtības, bet karš – juku nesējs.

Pēdējais karš bija sistēmu, politiku, sabiedrisko iekārtu, nāciju karš, tā bija vardarbība, lai likvidētu pašas minimālākās brīvības. No jauna priekšplānā izvirzījās dzīves jēga, kuru raksturo iekšēja pretošanās iekarotājam, vai tas būtu svešinieks vai savējais. Tā bija kultūras un zemnieciskā humānisma pretošanās, kura, kā teicis Vergilijs, „sacēlās nelīdzenajos laukos” pret pasaules varenajiem. No šīs bruņotās kustības visās zemēs atdalās kultūras strāvojums, kuram nav īslaicīgs raksturs, kā to uzskata mūžīgās „nemainīgās” civilizācijas hipotēzes pārstāvji. Es uzsveru, ka tas nav īslaicīgs strāvojums, jo mūsdienu kultūras kodols (ieskaitot eksistenciālisma filozofiju) nevis pievēršas dvēseles un gara nelaimēm, bet gan cenšas atjaunot sadrumstaloto cilvēku. Bailes, malā stāvēšana, vienaldzība, nevarība neļaus dzejniekam tikt pie vārda, lai sludinātu cilvēkiem dialektisku likteni.

Dzejnieks var teikt, ka cilvēks sākas šodien, bet politiķis var teikt vai saka, ka cilvēks vienmēr ir bijis un vienmēr var kļūt par savas zemiskās morāles upuri, kaut arī tā nav iedzimta, bet pakāpeniski gadsimtu gaitā iezīmējusies īpašība.

Tā ir viena no patiesībām, kas slēpjas politiskās gudrības nesasniedzamajos augstumos, un no tās izriet pirmais slēdziens, t.i., ka dzejnieks var runāt tikai necilvēcību starplaikos. Pretošanās ir morāla drošība un nevis poētika, tāpat kā dzejnieks pēc savas sūtības cilvēkus neuzrunā ar vārdu, lai tos sodītu. Viņa tiesa ir radoša, tā nav izteikta dekalogā, lai radītu „pravietojumus”.

Eiropieši labi zina šīs pretošanās apmērus, tā patiešām ir modernās apziņas zelta fonds. Kaut arī pretošanās ienaidnieks brēc un kliedz, tomēr šodien viņš ir tikai nevarīga ēna, viņa balss ir kļuvusi vēl bezpersoniskāka par viņa piedāvājumiem. Tautu nevar apmānīt, tā pietiekami labi redz gan dzejnieka, gan politiķa patieso stāvokli. Kad pretrunas pieaug, tad dzeja aizstāj politiķim pakļauto domāšanu, no kuras izriet, ka dzeja jāapslāpē un jāizmanto.

Pretošanās ir precīzs konflikta atainojums starp esošo un pagājušo. Asins valoda ir ne vien drāma fiziskā nozīmē, bet arī galējais kopsavilkums cilvēka „morālās” tehnikas pastāvīgajam procesam. Eiropa ir dzimusi no pretošanās, un tās kārtības neskaidro simbolu lišķība, ko karš gribēja iedibināt, ir izrauta ar visām saknēm. Nāves miegs pastāv pats par sevi, tāpēc necilvēcīgi ir to pasteidzināt ar politiskās loģikas un izveicības palīdzību. Dzejas godīgums izpaužas tajā apstāklī, ka tā pastāv ārpus nāves netaisnības un nodomiem. Politiķis grib, lai cilvēks ar drosmi mirst, bet dzejnieks grib, lai cilvēks ar drosmi dzīvo.

Dzejnieks apzinās politiķa varu, bet politiķis pamana dzejnieku tikai tad, kad viņa balss ir aizsniegusi visdažādākos sociālos slāņus, kad izceļas ne tikai dzejas liriskās vai episkās formas, bet gan tās saturs. No šī brīža sākas slēpta cīņa starp politiķi un dzejnieku. Mūsdienās politiķa norobežošanās no kultūras un arī no dzejnieka noris slēpti un vairākos veidos. Pats vieglākais no tiem ir degradēt priekšstatu par kultūru. Zinātniski mehāniskie līdzekļi, radio un televīzija palīdz viņam izjaukt mākslu vienotību, veicināt tādas dzejas attīstību, kura pat mušai nenodarīs pāri. No šī dzejas tipa pati iecienītākā ir tā, kas apdzied Arkādijas jaukumus, lai radoši izdeldētu mūsu laikmetu. Tādā nozīmē jāsaprot arī Eshila dzejas rinda „Es saku, ka mirušie nogalina dzīvos”, kas izmantota kā epigrāfs manā jaunākajā dzejas grāmatā „La terra impareggiabile” („Nesalīdzināmā zeme”).

Kultūras jēdziena degradācija, kuru izplata masās, lai tās ticētu, ka sasniegušas zināšanu griestus, nav modernās politikas atklājums, taču jauni un iedarbīgi ir paņēmieni, ar kuru palīdzību kliedēt cilvēka vēlēšanos domāt. Optimisms ir kļuvis pilnīgi taustāms, tas pārvērties par atmiņas rotaļu, mīti un pasakas (mēs varētu teikt – bailes no pārdabiskā) nolaidušās līdz „detektīvu līmenim”, pārtopot par pirmatklājēju un noziegumu atveidojumiem kinofilmās un romānos. Starp dzejnieku un politiķi nav iespējama alternatīva. „Augstākās sabiedrības” ironija, kas dažkārt ir uzspēlētas vienaldzības maska, iedzen kultūru vēstures tumšākajā stūrī, apgalvojot, ka nesaskaņu „robeža” esot pārspīlēta, ka cilvēks un viņa sāpes bijušas un būs savās ierastajās izpausmes formās, tāpat kā šodien un rīt, mūžīgi mūžos. Protams, taču dzejnieks zina, ka tā ir drāma, izmisīga drāma, zina, ka kultūras lišķi ir tās fanātiskie grāvēji, skribentu „kolāža”, kas ir daļa no jebkura režīma un ārēji un iekšēji demoralizē literātu grupas, kuras caur smalku dvēseles kaligrāfiju rosina mūžību ar savas prāta dzīves neiedomājamo spozmi. īpašos vēstures brīžos kultūra slepeni apvienojas ar politiķi, tā ir īslaicīga savienība, kas kalpo kā triecienspēks, lai sagrautu diktatūras mūrus. Tāds spēks veidojas jebkurā diktatūrā, ja tas sakrīt ar elementārajām cilvēka brīvības prasībām. Šī vienība izzūd tad, kad diktators ir satriekts un rodas vesela grupējumu rinda.

Dzejnieks ir viens, ap viņu slejas ienaida mūris, kas sakrājies no uzpirkto literāro grupu sviestajiem akmeņiem. No šā mūra augstumiem dzejnieks noraugās pasaulē un, neiziedams laukumos – kā grieķu dziesminieks, neapmeklēdams augstāko sabiedrību – kā literāti, tieši no šī ziloņkaula torņa, kas ir tik iecienīts romantisko dvēseļu mocītāju vidū, viņš nokļūst tautā, tās vēlmju un politiskās brīvības centienu degpunktā.

Tie nav tikai skanīgi vārdi, cilvēces hronika liecina, ka katrā nācijā ap dzejnieku pastāv klusējošs ielenkums. Bet tie literāti, kuri pieder politiķim, kalpo – es uzsveru vārdu „kalpo” – vienam mērķim: lai par kādu laika sprīdi novilcinātu dzejnieka balss izskanēšanu pasaulē. Ar laiku, pēc Leonardo domām, „ikviena netaisnība tiek izlīdzināta”.

 

No itāļu valodas tulkojusi Astra Šmite

© The Nobel Foundation, 1959

Salvatore Kvazimodo

Salvatore Kvazimodo (1901-1968) – itāļu dzejnieks, viens no tā saucamā hermētisma virziena spilgtākajiem pārstāvjiem itāļu dzejā. Viņa daiļradē dominē skumju, grūtsirdības un vientulības izjūtas, smal...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!