Recenzija
16.06.2015

Dzejnieka un nāras sindroms

Komentē
0

Nepiepildītas dzīves, atkarības, noslēpumi un ilgas. Tas, ko tikai es zinu par sevi. Un tas, ko tikai tu zini par sevi. Tiekšanās un ilgošanās. Pēc tā, ko nevar dabūt, nevar sasniegt. Man šķiet, abu lielo Latvijas Imantu – Kalniņa un Ziedoņa – "Dzejnieks un Nāra" ir par to. Padomju gados mācīja, ka oratorija ir par radoša gara tiekšanos uz pilnību. Drīzāk gan tā ir tiekšanās uz neordināro, citādo, atšķirīgo, nārisko – bieži nepieejamo, bet ārkārtīgi vilinošo.

"Dzejnieka un Nāras" jauno versiju, kas tika pirmatskaņota mūzikas namā "Daile" komponista dzimšanas dienā, daudzi cenšas salīdzināt ar agrākajiem izpildījumu variantiem. Bet labāk nevajag, jo darbs ir kļuvis cits: 1973. gadā radītajai oratorijai "Dzejnieks un Nāra" Kalniņš pierakstījis klāt otro daļu kā stāsta turpinājumu. Agrāk zināmajā darbā galvenie varoņi vien ilgojas un tiecas viens pie otra. Jaunajā otrajā daļā viņiem dzimst bērns – nāru puika –, kura stāsts tad arī kļūst par centrālo visā jaundarbā. Nāru puikam piemīt gan Dzejnieka, gan Nāras ilgošanās stihija, taču tai pievienojas vēl kāda skumja eksistenciāla apziņa, kāda bezspēcība pret nolemto un naiva, bērnišķīga, tālab arī bezcerīga cerība. Līdzīgi kā Dullais Dauka tiecas uz horizontu, Nāru puika tiecas uz krastu – pavisam liekot aizmirst pieaugušo dvēseļu agrāko spēli ar visādām vēlmēm un alkām. Aizkustinošākā epizode vakara gaitā man bija Nāru puikas dziesma, nevis aplausus un atkārtošanu izpelnījusies finālā piekombinētā "Buramdziesmiņa", kura galvā joprojām skan Olgas Rajeckas balsī kopā ar seno grupu "Turaidas roze", spītīgi nesaslēdzoties ar konceptuālo oratoriju, – tā šķiet pievienota vien apzinātai publikas saraudināšanai. Daudz īstāks, sāpīgāks un aktuālāks bija Nāru puikas dziedātais: "Es, nāru puika, man naktī, māt, sāp spuras; [..] mēness naktī sirdī duras!" Kaut kā nepamet sajūta, ka Latvijā daudziem, kuri atļaujas būt atšķirīgi, iespējams, "naktīs sāp spuras". Bet, atgriežoties pie "Buramdziesmiņas", tā pēc būtības šobrīd vēl līdz galam nepieder "Dzejniekam un Nārai".

Apbrīnojams ir "Dzejnieka un Nāras"’ ievelkošais spēks – gandrīz viscaur partitūrā izmantotais ostinato: gan ritmiska, gan melodiska atkārtošanās. Tāds ostinato, kas raksturīgs minimālismam vai dažādu senu tautu hipnotiskajiem rituāldziedājumiem. Sakāpinātākajā versijā ostinato ir nosacījums transa stāvokļa sasniegšanai vai solītis uz psihodēlisku noskaņojumu. Bet Kalniņa ostinato pārsvarā ir gaiši, lai arī neatlaidīgi, tie nešķiet tik bīstami. Bieži tie ir gandrīz nemanāmi, jo tos aptver brīnišķīgas melodijas kā intonatīvi ziedoši vijumi. Kalniņa oriģinālās melodikas un ostinato salikums ir kā salda inde, kā smaržas, kurām nav iespējams pretoties.

Dzejnieka – Daumanta Kalniņa – dziedājums, pateicoties viņa aktīvajai pēdējo gadu solo darbībai, ir pazīstams un profesionāli vienmērīgs, bet atklājums ir pati Nāra – soprāns Linda Berkule, kuras balss tembrs ir neparasts: instrumentāli tiešs kā uzvilkta stīga bez lieka vibrato. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņu, dziedot solo manas mammas vadītajā korī Lielā ezera pilsētā Alūksnē, sadzirdējis Jānis Lūsēns un vēlāk ieteicis Sigvardam Kļavam. Pavisam jauna, bez profesionālās rutīnas, gaiša, smalka un nepieradināta, viņas Nāra ir īsta jau no paša sākuma, lai arī mazliet neprecīza intonācijā, tā skan tik sirreāli, tik vilinoši, it kā būtu ieradusies no citas dimensijas, nevis no Alūksnes.

Vēl nesalīdzināmu ar agrāko oratoriju šo darbu dara tembru salikumi – Andris Sējāns un Valts Pūce mūziku aranžējis grupai "Raxtu raxti", kurā agrāko vokāli simfonisko partitūru īsteno vijole, stabule, flauta, lietuskoks, grabuļi, dūcēji, vargāns un citi vēl mazāk zināmi tautas instrumenti. Visu kopā savelk Jēkaba Nīmaņa un Sigvarda Kļavas smalki veidotās intermēdijas, kas notikumu parāda elektroniskā kadrējumā ar visādām mūsdienīgām skaņu švīkām un caururbjošiem tembriem. Un, pateicoties šai realitātei, stāsts kļūst skaists, jo ir abstrakts un nosacīts. Latviski konkrētā un tautiskā Kalniņa septiņdesmitajos dzimušās saskaņas tagad šķiet fascinējoši laikmetīgas, tās atkal attiecas uz mums, un tām ir kāda jauna nozīme. Līdz ar šo instrumentāciju Dzejnieks un Nāra ir sācis jaunu dzīvi.

Tēmas

Ieva Rozentāle

Ieva Rozentāle ir producente, redaktore, muzikoloģe. Šobrīd Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja. Brīvajā laikā dodas uz koncertiem, darbojas balvas “Kilograms kultūras” žūrijā, raksta pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!