Ar Jāni Elsbergu sarunājās Reinis Tukišs.
Tavi jaunie dzejoļi acīmredzami kļuvuši vienkāršāki. Tu apzināti ej šajā virzienā?
Apzināti tas noteikti nav. Man vienmēr ir bijis diezgan daudz vienkāršu dzejoļu ― bet bijuši arī nevienkārši. Varbūt, ka šajā grāmatā esmu vienu savu aspektu vairāk izcēlis.
Kādu?
To vienkāršību.
Rezultāts izskatās konceptuāls.
Nekādas koncepcijas nav, patiesība ir gaužām primitīva. Mana iepriekšējā grāmata iznāca 2000. gadā. Bija pagājuši astoņi gadi, panti iekrājušies, un es jutu, ka ir pēdējais laiks izdot jaunu grāmatu. Pārskatot secināju, ka ar jaunajiem darbiem vien grāmatai nepietiek, tāpēc liku kopā ar vecajiem tekstiem, kas pašlaik vairs nav tik pieejami.
Kādi bija atlases kritēriji?
Dzejoļu kvalitāte pati par sevi. Un otrs kritērijs ir tīri intuitīvs ― izvēlēties dzejoļus, no kuriem es neesmu atsvešinājies. Trešais ― atmest to mazākumu, kas „rīvējas” ar vairākumu. Ir kaudzīte dzejoļu, kuros no tehnikas un poētikas viedokļa viss ir kārtībā un kurus tomēr neesmu šajā krājumā ielicis.
Kādam ir jābūt dzejolim, lai no tā neatsvešinātos? Ir taču tādi, kuriem it kā nav ne vainas, un tomēr ir neērti pēc laika tos pārlasīt. Kas padara atsevišķus dzejoļus tuvus arī pēc ilga laika?
Attiecībā uz saviem dzejoļiem man ir pagrūti nošķirt tā saucamo personīgo motīvu lomu vēlākā novērtējumā… Ja kāds autors tos noliedz, tad viņš ir veikls vai mazāk veikls melis.
Dzejnieka dzīvē ir laimīgi gadījumi, kad izdodas noķert toņus un tembrus, kas turpina vibrēt neatkarīgi no paša cilvēciskas attālināšanās. Bet man tiešām grūti ir atšķirt, kuros dzejoļos tas ir izdevies un kuros runā tikai mana personīgā saikne ar sākotnējo pārdzīvojumu vai iedvesmas „lielisko mirkli”.
Ko tu uzskati par spēcīgākajiem faktoriem, kas virzījuši tavas poētikas attīstību kopumā un šajā krājumā?
Virzītāji ir tie paši, kas virza jebkuru cilvēku ikdienas dzīvē, ― biogrāfijas gaita, cilvēki, kas apkārt, notikumi… Tiem pievienojas „literārajā biogrāfijā” notiekošais ― autori, ko es lasu vai kurus es tulkoju. Tie atstāj savu iespaidu.
Tu pats nošķir šīs ietekmes, nekļūsti pret tām akls savos dzejoļos?
Nē, akls es nekļūstu. Gan „Pantos”, gan „Daugavas bulvārī”, domāju, ir diezgan redzams, kuru autoru balsis kurā brīdī tur ieskanas. Tāpat kā jaunajiem dzejniekiem uz ilgu laiku pielīp intonācijas no tiem, ko viņi ir salasījušies, tā man jau kādus desmit gadus nāk virsū Kunnosa intonācijas. Jūtu, ka jāuzmanās, lai tās pārāk tieši nenonāk dzejoļos. Viņš ir „iesēdies prātā”; vienubrīd mēģināju Kunnosu vairs nelasīt, taču nesen izvēlējos pretējo stratēģiju un nopirku divas pagājušogad iznākušās palielās grāmatas, lai tad nu būtu izlasījis viņu visu un varbūt ― sev viņu atmaskojis?
Cik daudz tev ir jācīnās ar citu autoru balsīm, lai tīru noturētu savu?
Tā kā es neesmu sevišķi ražīgs dzejnieks, man nav daudz ar tām jācīnās. Rakstu reti. Kad pārlasu un redzu, ka nav kaut kas kārtībā, es vienkārši to izmetu ārā, un lieta darīta. Neticu, ka no apšaubāma izejmateriāla varētu izslīpēt labu tekstu. Ja kaut ko pierakstu, pārlasu un konstatēju, ka esmu kāda cita motīvus vai intonācijas stilizējis, izlemju, vai šī stilizācija man ir vajadzīga. Ja nē, atvados no tās.
Kā nonāci pie tik nemetaforizētas formas, runājot par „lielajām tēmām”?
Teiksim, „Tong―len”, tāpat kā poēmai „Daugavas bulvāris”, shēma ir vienkārša ― ir pamata motīvs, pirmajā gadījumā tibetiešu meditācija, otrajā Daugavas aizbēršanas ideja, un šis motīvs dod telpu, kurā var ietilpināt visu, kas tobrīd sakāms.
„Pantos” tu vietām par ikdienišķo runā nestilizēti ikdienišķi ― kā tas, piemēram, ir „Vingrinājumu” ciklā. Tevis sacītā tiešums garākas formas darbos šejienes dzejas kontekstā pārsteidz.
Man gan šķiet, ka tā ir tā pati liroepika, ar ko pašlaik latviešu literatūrā ir pašvaki, bet kas bijusi pietiekami attīstīta 60.― 70. gados un agrāk, starpkaru dzejā, tāpēc es, protams, nejūtos kā celmlauzis.
Attiecībā uz garākajiem dzejoļiem jūtu, ka šeit gan mani paraugi ir amerikāņu dzejā ― tostarp Ginsberga un Gregorija Korso dzejoļi, kas savukārt sakņojas Vitmena liroepikā. Amerikāņu dzejā pat ir vesels virziens ― confessional poetry ―, kam ir tieši tāds uzstādījums: šī dzeja ir atzīšanās, un dzejoļi ir piesātināti ar personīgās dzīves detaļām. Tādā kontekstā man nav iebildumu, ja kāds pētīs vai salīdzinās, kā to daru es un kā to darījuši citi.
„Vingrinājumi” ir atšķirīga tēma. Ja „Tong―len” ir tapis pāris lielos uzrāvienos, tad „Vingrinājumi” ir 12 mazas „iedvesmiņas”, un dzejoļos sakāmais piegriezts sešrindu formā; te formas (nevis intonācijas) iedvesmas avots ir Brodskis.
„Pantos” ir vairāki dzejoļi, kuru sakarā jājautā par „ebreju tēmas” nozīmi tavā dzīvē.
Grāmatā tiešām ir vairāki dzejoļi, kuros šī tēma ir pieminēta un dažādos līmeņos risināta. Tāds ir gan „Bula laiks” no aptuveni 1994. gada, gan „Lieldienu pastaiga”, tapusi 2000.gadā, gan „Tong―len”. Arī agrāk, kad nebiju par to domājis personīgā līmenī, man jautājums par ebrejiem Latvijā šķita pārdomu vērts. Vēl nezinot, ka mans vecaistēvs ir bijis SD (lai arī nezinu, ko tieši viņš ir darījis, A.Ezergaiļa grāmatā Jānis Belševics ir pieminēts līdzās citiem), esmu jutis sašutumu par cenšanos norobežoties no jebkuras vēstures daļas vai par tendenci sniegt par kāda perioda vēstures liecībām klaji nepietiekamus vai vienpusīgus izskaidrojumus.
Līdz ar ziņu par mātestēvu man holokausta tēma kļuva personīgi aktuāla un mani brīžam plosa, tādēļ, protams, es par to rakstu. Drīzāk pat jāteic ― kad rakstu, arī tēma ir klātesoša. Rūpīgi lasītāji pamanīs, ka, lai arī vecajos dzejoļos tikpat kā neko neesmu mainījis, vienā no tiem, kur teksts atļauj, esmu nomainījis vārdu „žīdi” pret vārdu „ebreji” ― par spīti latviešu valodnieku un vēsturnieku ieskatiem un piemēriem, šejienes ebreju kopiena uzskata, ka vārdam „žīdi” laika gaitā radusies negatīva konotācija, un viņi paši labprātāk lieto vārdu „ebreji”; ņemu to vērā.
Ar ko sākas dzejolis ― ar domu, tēmu vai sajūtu?
Pārsvarā ar sajūtu, gandrīz fizisku īpatnēju noskaņojumu, ko es atpazīstu, un, ja sajūta sakrīt ar iespēju atrast brīvu laiku un tajā pakavēties, var gadīties, ka parādās kāds tēls, frāze, kāds mezgliņš, kam var sekot pārējais teksts.
Kā tev šķiet ― vai dzejniekiem vajadzētu kā savas uztvert arī sabiedriskas un politiskas problēmas? Vai tas, ka tā bieži nenotiek vai ka šāda aktualizācija tiktu uzskatīta par angažētību, neliecina par norobežošanos kā stratēģiju?
Manuprāt, šeit jānošķir situācijas: pasaulē ir gana daudz vietu, kur dzejniekiem par kaut ko ir jācīnās un visbiežāk jācīnās pret kādu režīmu; tie, kam šādas nepieciešamības nav, tāpat ir nolemti cīņai ar sevi, kā jebkurš cilvēks. Man grūti komentēt Latvijas mūsdienu dzejas tematiku. Tas, par ko es rakstu, man ir aktuāli un svarīgi, varētu pat teikt ― tā ir mana problēma.
Arī dzejas procesam kā tādam ir savas likumības un sava iekšējā loģika; ja dzejniekam šķiet, ka viņa tēma dzejā gluži nav izpaužama, var izvēlēties citu taktiku un citu mediju. Starp tiem dzejniekiem, kuri ir talantīgi un nozīmīgi latviešu dzejai, man ir grūti iztēloties kādu, kurš, saskāries ar sāpīgu vai sabiedriski nozīmīgu tēmu, tīši no tās izvairītos un negribētu par to runāt nekādā veidā.
Man patīk doma, ka dzejai nav pienākumu, bet šķiet svarīgi arī, ka dzejnieki meklē atbildes uz nopietniem jautājumiem. Ir labi, ja jūtu, ka autors uzskata mani, lasītāju, par pietiekami gudru sarunu biedru.
Tu biji paziņojis, ka dzeju vairs nerakstīsi. Kādēļ paziņoji, ka nerakstīsi, un kāpēc pārdomāji?
Tas jau nebija tik gluži kategoriski ― ka „nekad”. Taču 90. gadu beigās, 2000. gadā rakstīju ļoti maz. Ražīgs „jaunais dzejnieks” es biju tikai deviņdesmito sākumā. Ap tūkstošgades miju ieilga nerakstīšanas periods, svaigi iznācis bija „Daugavas bulvāris”, un nodomāju, ka nav vērts ar to vairs noņemties. Un turpmākajos piecos gados tiešām sarakstīju tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus dzejoļus. Bet 2001. gadā, nākot ar šo bēdīgi slaveno paziņojumu, laikam jau neapzināti gribējās, lai cilvēki man uzdod bažīgus jautājumus un gaida tekstus (smejas). Tagad, uzlūkojot manas biogrāfijas faktus, redzams ― nomira mamma un tad es atraisījos.
Cik iepriekšnoteikta, ģimenes rosināta tev liekas nodarbošanās ar literatūru?
Nekas nav iepriekš noteikts. Bet ģimenē kā jau ģimenē ― bērns vēro vecākus, tuviniekus, un tāpēc man nebija nekādu ilūziju, ko nozīmē būt par rakstnieku ― tas nešķita ne pārlieku viegli, ne grūti, ne romantiski. Mana dabiskā vide bija tā, kur pie sienām nav redzamas tapetes, bet gan grāmatu plaukti, un grāmatas mani noteikti ietekmēja. Sākumā es gribēju kļūt par folkloristu vai latviešu valodas vai angļu valodas skolotāju, bet mērķa kļūt par rakstnieku man nebija, līdz es 21 gada vecumā sāku intensīvi rakstīt.
Vai, strādājot ar atdzejojumiem, kas rodas kā pasūtījuma darbi vai dzejas festivālu „uzdevumi”, ir gadījies kāds paliekošs tuvs autors?
Ja runājam par festivālos sastaptajiem, noteikti jāpiemin slovēņu dzejnieks Iztoks Osojniks, ar kuru iepazinos Vilenicas literatūras festivālā; sadraudzējāmies, un viņš mani ietekmēja arī kā dzejnieks. Vēlāk kādā atdzejas seminārā sāku tulkot viņa darbus publikācijai „Karogā”. Projektu sakarā gadās izdarīt lietas, kam citādi nepieķertos ― piemēram, tulkot Oskara Miloša dzeju no franču valodas, ko darīju Andra Dzenīša koncertam.
Kā izdodas izvairīties no savas „balss” uzspiešanas tulkotajiem dzejoļiem?
Protams, daudz vieglāk ir atdzejot autorus, ar kuriem ir intonatīva radniecība ― no amerikāņiem, teiksim, Šimiču, Bukovski, Snaideru, Krīliju… Bet tur, kur intonācijas nesakrīt nemaz, arī nospieduma iespēja mazāka. Pati par sevi atdzejotāja intonācijas klātbūtne nav nekas slikts ― nu un tad, ka daudzi Ulda Bērziņa atdzejojumi izklausās pēc Bērziņa; tie tik un tā ir ģeniāli!
Svarīgāk, cik iespējams, atdzejojumos nenovirzīties no oriģināla satura un nepapildināt to; atkāpes zilbju skaita un atskaņu precizitātes ziņā man šķiet pieļaujamākas. Man pašam vajag sajūtu, ka viss, kas ir atdzejojumā, ir arī oriģināltekstā, un lai tas, kas ir, piederētu pašam autoram un latviski skanētu lasāmi.
Dzejā ir iespējams melot un izlikties?
Jā, to laikam sauc par stilizāciju (smejas). Ir taču iespējams dzejā velnu dzīt, humoru taisīt utt. Tomēr, manuprāt, dzejā nevar būt ļaunu nolūku.
Dzejas iekšējo patiesumu lasītāji pamana un novērtē vienmēr; neīstumu arī pamana, vienalga, ļoti vienkāršā vai ļoti sarežģītā tekstā.
0