Dzejas katedras dibināšanas diskotēka. Foto: Elizabete Džeina Rubene
 
Dzeja
26.09.2019

Dzejas dienas rullē

Komentē
3
Saglabā

Riskējot tikt pamatoti apvainots slinkumā, atskatā uz 2019. gada Dzejas dienām rakstu par pasākumiem, kuri spēcīgāk iespiedušies atmiņā. Centrālie pasākumi gadu no gada praktiski nemainās, un tas pats sakāms arī par tajos redzamajām sejām. Taču jebkuras lietas aprises, kā zināms, var saskatīt, tikai lūkojoties uz tās malām. Sekojošo tātad var uzskatīt par marginālijām, rakstītām par nebūt ne centrālu Latvijas kultūrdzīves pasākumu, bet – ja bija interesanti rakstīt, varbūt būs interesanti lasīt.

***

Pirmajā manis apmeklētajā pasākumā 7 melnā tērpti jaunie dzejnieki un dzejnieces lasīja dzejoļus, kas tematiski grupējās ap nāves grēkiem. Fonā spēlēja ģitāru, bija projekcijas. Par formāta specifiku esmu izteicies iepriekš, neatkārtošos.

Sveču apgaismotajā Raiņa un Aspazijas mājā lasījumu dalībnieki pārmaiņus izlika skatuves priekšā vienu no septiņiem krēsliem. Katram krēslam bija piekārta šilte, kas nosauc kādu grēku, tā ka viņu teksts it kā ieguva konkrētā nāves grēka nokrāsu.

Uzstāšanās apstākļi nostrādāja veiksmīgi, piemēram, kādā Negausības dzejolī liriskais varonis, fonā dūcot drūmam ģitāras drounam, virknēja ar patīkamām sajūtām un mīļumu asociētus našķus, ar kuriem gan acīmredzot ir patoloģiskās attiecībās. Taču formāts ātri palika fonā, priekšā izvirzoties dalībnieku sakāmajam.

Turpinājumā cita starpā priecēja (visus nenosaukšu), piemēram, teksts, kurā liriskais varonis īstenoja senu dzejnieka sūtību, vēstot par pasaules, proti, sevis rašanos. Tāpat tika lasīts mentāli spraigs vāzes iepazīšanās sludinājums ("Dzimums: Nosakāms pēc formas."). Kopumā netrūka nedz interesantu dzejoļu, nedz mīļuma un saldas neveiklības, abiem pēdējiem radot ko līdzīgu klases vakara intīmajai atmosfērai.

Pasākumā lasītā seksa dzeja, manuprāt, nebija ne dzejiska, ne seksīga. Ja kāds no diviem pasākumā pārstāvētajiem šādu tekstu autoriem reiz publicēs mīlas dzejoli, kas patiktu Annai Auziņai, es publiski apēdīšu vienu 2008. gadā latviski izdotās Aristoteļa "Poētikas" eksemplāru.

Turpinot par l'ambiance de la soirée – vīrietis, kuram sēdēju blakus, par atbildi uz tieši 666 maniem mēģinājumiem papļāpāt vien nepiedienīgi vaibstījās. Sāka runāt tikai tad, kad uzdevu jautājumu par to, kurš nāves grēks viņam ir tuvākais.

– Neviens.

Es sliektos uz Lepnību.

***

Nedēļu vēlāk tajā pašā Raiņa un Aspazijas mājas telpā ar demokrātiskāku ievirzi notika līdzīgs pasākums, "Parādīšu tev bildes aplaistīsim jautājumus man ir dažas atbildes". Dzejnieki gan bija tikai divi, un ģitāras vietā lasījumus papildināja bungas. Savukārt projekcijas, kas transformējās bungu ritmā, tika raidītas uz griestiem (tā ka daži apmeklētāji tās nevarēja redzēt, jo krēsli lauztās līnijās un dažādos virzienos bija izvietoti pa visu telpu). Performanci neparastāku vērta profesionālas dejotājas/horeogrāfes piedalīšanās.

Demokrātiskāks par lielu daļu līdzīgu uzstāšanos šis pasākums bija vismaz divos veidos. Pirmkārt, dzejnieki – un dejotāja it sevišķi – brīvi pārvietojās pa telpu, ļaujot apmeklētājiem viņus burtiski apošņāt. Tas ir pretstatā ierastajam lasījumu veidam, kur lasa aiz mikrofona un, iespējams, uz paaugstinājuma vai kā citādi norobežojoties (piemēram, blenžot grīdā). Otrkārt, pasākuma pieteikumā nebija paskaidrojumu par gaidāmajiem tekstiem, mazāk pasakot priekšā un atvēlot klausītājiem vairāk iztēles brīvības (tekstos gan skaidra bija bērnības, pieaugšanas tēma).

Runājot par bērnības tēmu, kas iezīmē prāvu daļu jauno dzejnieku tekstu, tas nav, kā Orvels reiz visai kokaini izteicās par daļu miera laika literatūras, tāpēc ka autors aiz muguras atstājis intensīvākās visādi citādi paredzamas un vienmuļas dzīves pieredzes. Nē, pirmspieaugšanas reminiscences ir ērta platforma sockritikai (sargiet bērnus!), kā arī parocīgas identitātes konstruēšanai, proti, tam, ko feisbukā un instagramā tagad dara katrs un ko vairāki jaunie dzejnieki dara no apakšas.

***

Tāpat par sociālām tēmām bija jādomā Gulbenes ceļojumā ar dzejniekiem (filiāls gājiens šogad Ziepniekkalnā noturētajam lielajam ceļojumam), kad pārgājiena pieturpunktā blakus zupas virtuvei kādu dzejnieci lasījuma laikā apsauca pusaudžu bars. Varbūt Dzejas dienu plašā programma atļautu spert soļus arī sociāli aktīvā virzienā, kaut drusciņ mēģinot mazināt tādas plaisas, kādas šķir, piemēram, mūs no šiem pusaudžiem – pašas nozīmīgākās iespējamās auditorijas.

***

Divos pasākumos dzejnieki bija klātesoši in absentia. Metafiziskās dzejas lasījumi, kā ierasts, notika baznīcai līdzīgajā Vijoļšķūnī, ko kūrē Ulža Bērziņa ģimene. Kad bija izskanējuši dalībnieku teksti un gaisīgi atdzejojumi, lasītāji dalījās arī ar iemīļotiem Ulža Bērziņa dzejoļiem, un viņa prombūtne kļuva gandrīz sataustāma. Eksodā kāds pāris dejoja pie Take Five, un nevarēju neatcerēties epizodi no Arvja Kolmaņa romāna, kur pie šī džeza standarta dejo eleganti veļi.

Savukārt nelaiķa Anda Surgunta krājuma "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm" atvēršanā emocionālo lādiņu sniedza Preiļu konceptuālisma pīlāra Eināra Pelša atmiņu stāsti, kuros Surgunts, arī no Preiļiem, iezīmējās kā savā ziņā svētais, savā – talantīgs dīvainis. Tāpat vairāki ar Surguntu un viņa dzeju saistīti cilvēki lasīja viņa asprātīgos un rotaļīgos tekstus. Par viņa balsi varam priecāties, reizē bēdājoties, ka nesekos turpinājums.

Ar šī krājuma atvēršanu Dzejas dienu ietvaros sevi pieteica arī bārs "Sniedziņš". Tas ir kultūrvietas "Bolderāja" mākslas projekts, kas pastāvēs līdz oktobra sākumam. Turpat satiku nomocītu Arvi Vigulu, Dzejas dienu balvas saņēmēju, kurš šogad piedalījās kādos 10 pasākumos. Tas mani noved pie otra ieteikuma – iespējams, programmu varētu izretināt. Ne tikai, lai pasargātu dalībniekus no izdegšanas sindroma likstas, bet arī lai situācijā, kurā festivālam jākonkurē ar "Homo novus" un "Baltic Sea Docs", apmeklētāji nebūtu spiesti izvēlēties, tā sacīt, kura roka jānocērt.

***

Man personīgi Dzejas dienu augstākais punkts, pirms vilnis plīsa un krastā izskaloja beigtu zivi, bija šāds. Naktī pie drauga gulšņājām un viens otram lasījām dzeju. Apspriedām "auziņisku skaidrību", apmainījāmies domām par aizgājušu un, iespējams, nākošu mīlestību, klusu izmisuši arī par citiem dzejniekiem: viens pēc šķiršanās blusainā viesnīcā, otrs pārkārtojies tā, ka, tiklīdz nostabilizēsies, vientulībā degs. Ir stulbi censties atmaidzināt sāpes, kurām ir visas iespējas vērsties par ko jēgpilnu. Paijāju jūs un skauju, un čukstu mīļus vārdus.

Bet ko tad īsti grib Negausības sistie dzejnieki un dzejnieces, šķiezdamies apkārt nezin kā meklējumos?

Teikt, ka ikviens grib lielāku kumosu, nebūtu pat puspatiesība, jo dažus tukšumus nepieēst, dažas prombūtnes paliek vienmēr klātesošas. Bet tas, ka par to iespējams runāt, ir daudz. Un kas ir slava, ja ne labums par citam sniegtu dāvanu? Katra diena ir dzejai, Dzejas dienas rullē.

(P. S. Meklēju tulkošanas u. c. gadījumdarbus. Mērķvalodas: latviešu un angļu, avota – nosauktās plus grieķu un krievu.)

Lauris Veips

Lauris Veips ir 27 gadus vecs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!