Dzejā valoda domā par sevi

Liāna Langa. Foto: Jānis Deinats.

Liāna Langa dzimusi Rīgā. Publicējas kopš 1988. gada. Deviņdesmito gadu pirmo pusi pavadījusi ASV, mācījusies New School College Ņujorkā, kur studējusi filozofiju un amerikāņu XX gs. literatūru. Bijusi literatūras raidījuma „Melns uz balta” vadītāja Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Dokumentālas filmas „Tramvajs vārdā Kalpotājs” (2004) producente, idejas un scenārija autore. NRSD un Hardija Lediņa CD „ Dziesmas neuzrakstītai lugai“ producente un dziesmu tekstu autore. Pašlaik ir izdevniecības "Apostrofs" vadītāja un strādā literārā žurnāla "Latvju Teksti" redakcijā. Saņēmusi Dzejas dienu balvu (1998 un 2006) un Literatūras Gada balvu (2001). Ceļojumu eseju krājuma „Es varēju nesteigties”(apgāds „Lietusdārzs,”2008) autore. Dzejas izlases iznākušas Lietuvā un Čehijā - „vienišieji/bezpiederīgie” (”Nemunas”, 2008) un „Sešit Anten” („Agite/Fra”, 2010). Dzejoļu publikācijas periodikā un antoloģijās franču, angļu, lietuvju, turku, ungāru, itāliešu, vācu, zviedru, krievu, ivritā un citās valodās, daudzu starptautisku dzejas festivālu dalībniece. Raimonda Paula mūzikla „Leo. Pēdējā bohēma” dziesmu tekstu autore. Kopš 2001.gada Dzejas dienu pasākuma „Klasisks dzejas vakars” organizatore. 2010. gadā iznācis krājums "Vilkogas" (Neputns, 2010), kurā apkopoti dzejoļi, kas sarakstīti laikā no 2006. līdz 2010. gadam pēc iepriekšējā krājuma "Antenu burtnīca" iznākšanas. 2010. gadā izdota arī Liānas Langas klausāmgrāmata "Es pēkšņi atmodos no dziļa miega", kurā autores lasījumā dzirdami dzejoļi no krājumiem "Iepūt taurītē, Skorpion!" (2001), "Antenu burtnīca" (2006) un "Vilkogas" (2010), kas nominēts Literatūras gada balvai 2010. Liānu Langu uzklausīja Guntis Berelis

Guntis Berelis. Sākšu ar pavisam prastu jautājumu, uz kuru noteikti var atrast daudzas smalkas atbildes. Kāpēc tu vispār raksti dzeju?

Liāna Langa. Esmu pateicīga dzejai. Droši vien, ja nebūtu šīs poēzijas prakses, domāju, nebūtu arī manis.

G. B. Tu gribi teikt, ka, pateicoties pantiņiem, vispār esi dzīva?

L. L. Lielā mērā jā. Tādā veidā – ar dzeju – man vienkārši ir interesanti. Nebūšu oriģināla – to jau ir teikuši mani priekšteči – kaut kādā mērā esmu izlasīto un arī pašas uzrakstīto darbu kopums.

G. B. Ja mēs patinam filmu atpakaļ – tev vēl ir prātā, kādā ceļā tu vispār nonāci līdz dzejošanai?

L. L. Jā, šo mirkli es atceros ļoti spilgti. Kurts Fridrihsons man uzdāvināja franču modernās dzejas izlasi „Es tevi turpinu”, kuru viņš bija ilustrējis. Tas bija 1970. gadā. Braucu no Fridrihsona tramvajā mājup, šķirstīju grāmatu un – 10 gadu vecumā! – izlasīju Rembo „Piedzērušos kuģi” Maijas Silmales atdzejojumā. Nesapratu neko, bet pilnībā nokļuvu šā teksta suģestijas laukā. Jutos gluži kā nohipnotizēta. Vienkārši nokļuvu citā kosmosā. Jau tobrīd – lai gan biju bērns – man intuitīvi kļuva skaidrs, ka gribu dzīvot šādas intensitātes valodā. Cik es tobrīd spēju saprast? Maz. Bet man ļoti gribējās saprast. Un vēlāk gribējās rakstīt. Šī dzeja bija kaut kas tik radikāli atšķirīgs no apkārt esošās realitātes, ka man gribējās nokļūt viņā iekšā. Tālāk lasīju aizvien vairāk un vairāk, kamēr vidusskolas pēdējās klasēs pati sāku mēģināt kaut ko rakstīt. Rakstīju gadiem – un metu ārā, rakstīju – un dedzināju. Viss, ko sacerēju no kādas devītās klases līdz 25 gadu vecumam, tika iznīcināts. Mani nekas neapmierināja.

G. B. No kurienes tīņa vecumā vispār var rasties tik agresīvi kvalitātes kritēriji?

L. L. Tīri intuitīvi... Nē, kvalitātes kritērijs bija tā dzeja, kuru es pastiprināti lasīju. Sapratu, ka mani kricelējumi i blakus nestāv. Pat desmitajā rakstīšanas gadā neatļāvos domāt, ka šie teksti kaut kur var tikt publicēti. Vēl mācīdamās vidusskolā, aizgāju pie Māra Čaklā, kurš bija konsultants Benjamiņu mājā. Man bija tādi īsi dzejolīši – it kā japāņu tankas vai kas, bija arī garāki, Čaklais tos analizēja – un piepeši piedāvāja publicēt. Apvainojos – un atkal sadedzināju.

G. B. Iesācējs apvainojas? Par piedāvājumu publicēt?!!! Nu jau nu gan...

L. L. Man pat prātā nenāca, ka mani teksti varētu būt publicējami.  Gribēju padomu, ļoti vēlējos, lai parāda virzienu, kurā doties tālāk, kā attīstīt pantmērus, formu... Bet viņš man – tas ir labi, šis ir vēl labāk, bet to jau varētu publicēt. Biju nikna! Vispār pirmā publikācija man bija tāds patriotisks dzejolītis pirmajā LNNK avīzes numurā, kas iznāca Zviedrijā – pašā Atmodas sākumā. Pagāja vēl daudz gadu, atbraucu no Amerikas un pirmais dzejoļu krājums „Te debesis, te ciparnīca” iznāca 1997. gadā, vēlu – jau 37 gadu vecumā. Un arī pateicoties tikai un vienīgi Viesturam Vecgrāvim, tolaik apgāda „Daugava” vadītājam, kurš cirta dūri galdā un teica: „Manuskriptu uz galda!” Pēc tāda argumenta nekas cits neatlika – vācu kopā un kārtoju dzejoļus, kas bija saglabājušies.

G. B. Pārlūkojot tavas biogrāfijas faktus, liekas, ka tava esamība bijusi diezgan aktīva – te mācies glezniecību pie Birutas Delles, te strādā par restauratori Krimā, te apgūsti filozofiju un amerikāņu 20. gadsimta literatūru ASV, te darbojies televīzijā vai inspirē dokumentālo filmu... Vārdsakot, tu ne tuvu neatgādini trauslo un ēterisko dzejniecīti, kas naktī sveču gaismā raksta aizgrābjošos pantus, bet dienā drūmi blenž tukšā ledusskapī.

L. L. Jā, daudzas dzīves vienā dzīvē. Astoņdesmito gadu vidū trīs gadus arī nodzīvoju un nokalpoju pareizticīgo baznīcā, tam laikam tā bija gana eksotiska situācija. Biju sliktā jauniete, absolūta margināle padomju sabiedrībā. Pirms tam bija posms, kad patiešām gleznoju, bet tad sapratu, ka poēzija ņem virsroku. Tajā glezniecības ceļā nonācu strupceļā, kas visdrīzāk gan bija manī pašā. Turpretī dzejas valodā ieraudzīju iespēju bezgalību.

G. B. Ko mākslā vispār nozīmē šis jēdziens – strupceļš?

L. L. Pašā žanrā vairs nav tāda grandioza attīstības potenciāla. Bet valodā šis potenciāls ir.

G. B. Un, no otras puses, kas ir bezgalība?

L. L. Kaut kas, saistīts ar transcendenci. Mans tētis bija tāds Poruka sapņotāja zēns, brīnišķīgs cilvēks, bet vienlaikus apveltīts ar matemātisku prātu, un, kad man bija pieci seši gadi un pirms gulētiešanas es jautāju, ko lai dara, lai es spētu aizmigt, viņš teica, lai mēģinu iztēloties bezgalību. Un tad es mēģināju. Klīdu pa kaut kādiem tuneļiem bez beigām, līdz nokļuvu sapņu realitātē. Pirmo spilgto sapni spilgti arī atceros – lidoju uz slotas kāta pa Hāpsalas ielas nama, kurā dzīvojām, trepju telpu, blakus strauji lidoja manas lelles un citas rotaļlietas. 

G. B. Man radies iespaids, ka tu ļoti cītīgi sargā savu personīgo dzīvi, katrā ziņā – nedz tavi teksti, nedz intervijas neļauj tajā ieskatīties. „Privātajai dzīvei” tu ļautos intervēties?

L. L. Nē.

G. B. Kāpēc?

L. L. Vispirmām kārtām jau tāpēc, ka visu cilvēku dzīves ir samērā līdzīgas, notikumi ir ierobežotā skaitā un dažādās kombinācijās – līdzīgā stilistikā. Atklāti runājot, man personīgi šķiet, ka izplāt visiem savas dzīves traģikomiskās peripetijas ir vulgāri, bet tā jau nu ir katra paša darīšana. Labākā manis daļa ir dzeja, bet pārējais lai paliek man.

G. B. Starp latviešu poētiem ir tādi, kurus tu izjūti kā savējos?

L. L. Daudzi. Jo ilgāk dzīvoju, jo viņu pulks kļūst lielāks. Laikabiedrus nenosaukšu – pārāk gara virkne sanāks un gan jau kādu piemirsīšu. No tiem, kas jau viņsaulē, būtu triviāli pieminēt klasiķus, bet tomēr vienu nevar apiet. Cik svešs ar savām idejām man savulaik šķita Rainis, tik tagad viņš man kļūst tuvāks. Raiņa Saules kults, kuru viņš kopa un uzturēja, – to kādreiz galīgi nesapratu. Tikai tagad es viņu pamazām sāku saprast.

G. B. Pirms gadiem pieciem kāds izdevums piedāvāja man uzrakstīt recenziju par tavu „Antenu burtnīcu”. Apsolīju – un apmānīju. „Antenu burtnīca” izrādījās viena no retajām grāmatām, kuras priekšā es kapitulēju – pilnīgi un galīgi. Galvenokārt tāpēc, ka pret taviem tekstiem absolūti nav iespējama racionāla attieksme, tāda tīri intelektuāla interpretācija nestrādā. Ja nu vienīgi var atsperties uz taviem pantiņiem un spert laukā savu dzeju.

L. L. Esmu par to domājusi – ne savā, bet Andra Zeibota sakarā. Uzskatu viņu par vienu no daudzplākšņainākajiem un filosofiskākajiem latviešu poētiem. Rediģēju viņa dzejoļu krājumu „Ūdens ķirzaka” un nekad neaizmirsīšu, kā – šis manuskripts bija man līdzi uz Ēģipti, kas, protams, ir Saules dieva Ra zeme un tā tālāk – netraucēti varēju iedziļināties viņa dzejā, gāju cauri ļoti nopietni, un man bija tās sajūtas, kādas mēdz būt, lasot izcilu dzeju. Kritiķi ļoti bieži nepieļauj domu, ka viņi varētu arī kaut ko nesaprast un ka ir teksti, kuriem varētu trūkt instrumentārija šā teksta striktai analīzei. Arī man pietrūkst akadēmisku vai zinātnisku argumentu, lai precīzi definētu, kāpēc tā ir laba dzeja. Viņš ir tāds... okeānisks. Kad pirmo reizi izlasīju viņa publikāciju, tad – līdzīgi kā ar Vigulu – man bija tāds kā klikšķis: jā, ir! Kāpēc ir? Vienkārši zinu. Ar Vigulu sanāca tā, ka pirmā reakcija bija: nevar būt! Nevar būt, ka tik jauns džeks raksta tādu  dzeju. Milzīgs prieks par to. Bet nevar jau tos jaunos talantus pārlieku saslavēt. Pārāk agri var „sakāpt galvā”. Un tas ir beigu sākums.

G. B. Pieņemu, ka dzejoļa atnākšana lielā mērā ir iracionāls un vārdiski neformulējams process vai, pareizāk sakot, šo procesu vislabāk izklāsta pats dzejolis. Bet, ja nu viņš ir atnācis, – tu sēdies pie galda ar domu „es tagad rakstīšu dzeju”?

L. L. Kad es rakstīju, bet vēl nepublicējos, man bija tāds uzstādījums – katru dienu jauns dzejolis. Dzejniekam ir jāpārvalda forma, jāuztrenē rakstītprasme. Man ir bijuši „darba uzdevumi” – uzrakstīt par galdu, uzrakstīt par ceriņkrūmu – un tad es mocīdamās, bet tomēr par to arī uzrakstu. „Vilkogās” ir cikls „Izpildītājs”. Tā ir tēma, par kuru esmu domājusi gadiem: izpildītāja loma vēsturē, un punkts vēl nav pielikts.

G. B. Labi, pieņemsim, dzejolis ir atnācis, bet kā tu vari zināt, kurā mirklī jāliek punkts un nedrīkst mainīt vairs ne vārda?

L. L. Kā šuvēja zina, kad kleita ir uzšūta?

G. B. Tak ar aci redzams.

L. L. Nu, lūk. Tu vienkārši zini.

G. B. Pēters Brūveris katru grāmatu veido kā veselumu, kā daudzdaļīgu un polifonisku simfoniju, savukārt grāmatas apvienojas augstāka līmeņa ciklos. Kā tev noris šī atsevišķo tekstu vienošanās veselumā?

L. L. Man ir tāds kā „ražošanas cikls” – ik pēc četriem gadiem paskatos sarakstītos dzejoļus un izrādās, ka sakrājusies grāmata. Bet tas nenotiek mērķtiecīgi – es nezinu, vai vēl pēc četriem gadiem atkal būs jauna grāmata. Nekad nerakstu grāmatu, rakstu dzeju. Grāmatā, protams, ir cikli, ir tēmas, kuras es izvēršu, ir arī atsevišķi dzejoļi. Bet par to varētu ilgi diskutēt. Man nav domas, kas es rakstītu simfonijas daļu, bet reizēm beigās izrādās, ka tā sanācis. Tāda ir tā radīšanas mistērija. Ir daudzas lietas, kas no mums nav atkarīgas vai atkarīgas līdz zināmai pakāpei. Mēs jau esam tikai instruments valodas rokās.

G. B. Ārpus dzejas – kas tu vēl esi?

L. L. Reiz, runājot ar Jāni Ogu par to, ka ārzemēs ir ļoti populāras audio grāmatas, sapratām, ka Latvijā šī niša ir pilnībā tukša. Kaut kādas audio grāmatas bērniem bija, bet nekāda pozicionējuma šim produktam nebija. Tā radās doma par audio grāmatu jeb klausāmgrāmatu izdevniecību „Apostrofs”. Jau ir iznākušas 17 klausāmgrāmatas. To lielākā daļa ir nekomerciāli produkti, tomēr, kaut ļoti lēnām, tos pērk. Vienkārši – ir forša sajūta kaut ko ražot. Tu kaut ko uzražo, turi to reāli rokās, tas pastāv, turklāt par paliekošu vērtību es uzskatu arī to, ka klausāmgrāmatas nereti ielasa paši autori. Vai aktieri. Viņu balsis un izteiksme tiek saglabāta. Kopā ar Ogu arī izlolojām žurnāla „Latvju Teksti” projektu un piesaistījām foršu redkolēģiju.

Pēdējos gados cenšos dzīvot pēc iespējas dabā. Lai gan, protams, arī pilsēta ir cilvēku veidota „daba”. Esmu pametusi Rīgu un praktiski dzīvoju laukos. Patīk braukt ar divriteni pa dambi gar Daugavu, vērot gadalaiku maiņas, sarunāties ar draugiem un savu suni, audzēt dārzeņus... Pamazām kļūstu par dārznieku – aizvien vairāk patīk skatīties, kā aug manis stādītās liepas un lazdas. Skaisti. Apmēram tā. Ārpus literatūras man ir atsevišķi sabiedrisko attiecību projekti, jo man ir grūti iedomāties sevi kā profesionālu literāti, kas darbojas tikai un vienīgi šajā laukā. Tāpēc esmu priecīga, ka man ir šis sabiedrisko attiecību arods, savukārt literārā darbība nav saistīta ne ar kādiem merkantiliem aspektiem. Dzeju nevar ne pārdot, ne nopirkt. Tāda tīra lieta. Nu, dziesmu tekstus gan var pārdot, tā nu tas ir.

G. B. Tev izdodas tik strikti nodalīt Liānu Langu, kas pelna naudu tai Liānai Langai, kas dzejo? Viena otrai neko nezog – laiku, spēku vai vēl ko?

L. L. Redz, cik dīvaini – es tur nekādu problēmu vai pretrunu nesaskatu, bet tu par to vaicā. Bet, ja mēs runājam par dzejnieku sociālajiem statusiem, – dzeja ir universāla, dzejnieku sociālā gradācija taču ir neaptverama, no aristokrātiem un diplomātiem līdz bomžiem. Visas iespējamās kombinācijas pasaule jau ir pieredzējusi.

G. B. Priekš kam dzejnieks vajadzīgs pasaulei?

L. L. Bezjēdzīgumam un dailei. (Liāna nosmejas. Tas ir mājiens uz 2006. gadā Liānas sarūpēto grāmatiņu „Septiņas esejas par dzejas bezjēdzīgumu un daili”, kurā lasāmas septiņu latviešu un krievu dzejnieku esejas par dzejas būtību un sūtību.)

Protams, dzeja saglabā un uzlādē valodu un paplašina gan valodas, gan pieredzes – rakstītāja un lasītāja – robežas. Tas tā ir, bet man negribas atkārtot lietas, ko citi jau daudzkārt ir teikuši, turklāt vienmēr ir arī kaut kas vairāk. Interesantāk taču ir domāt nevis par to, ko zinām, bet gan par to, ko nezinām, un dzeja lielā mērā to dara. Dzejā valoda domā par to, kas viņa patiesībā ir. Brodskis ir teicis, ka dzeja ir laika organizācijas forma. Dzeja tās ārkārtīgi blīvās, intensīvās un transcedentālās valodas dēļ tiešām veido tādas kā ejas. Izlasi vienu Verlēna, Raiņa vai Čaka dzejoli – un tu nokļūsti tur. Spēj absolūti identificēties – nokļūsti tajā laikā, valodā, apstākļos, dienā, brīdī. Literatūra ir valodas laika mašīna. Ar tās palīdzību var lieliski ceļot laiktelpā, nemaz nerunājot par to, ka dzīvot starp labām grāmatām un autoriem ir iespēja vadīt savas dzīves dienas izcilā sabiedrībā. Plus vēl dzeja kā prakse ir reāla iespēja distancēties no pasaules jezgas. Dzeja neļauj tajā jezgā tev izšķīst. Kā tur bija Cvetajevai? „Šīs pasaules vājprātam – nē!” Publiskais priekšstats par nelaimīgajiem un izmocītajiem dzejniekiem... Nu, lai jau tā būtu, kaut arī tas ir sekls. Lai jau būtu. Es protu būt priecīga. Saprotams, dzīve ir dziļi traģiska kaut vai tās īslaicīguma dēļ. Caur dzeju laika gaitā esmu šo traģiku pieņēmusi.