Recenzija
30.09.2016

Dzeja paverdzina

Komentē
6
Saglabā

Atskats uz 2016. gada Dzejas dienām

2016. gada Dzejas dienas tika pieteiktas ar saukli "Dzeja pavedina", kas šķita ļoti atbilstošs un intriģējošs vārdu salikums kārtējām dzejiskajām septembra nedēļām. Tomēr, neraugoties uz savu līdzšinējo "padevību" dzejai un dzejnieku pavedināšanai, šīs Dzejas dienas atstāja diezgan nomācošu verdzības pēcgaršu. Zināms, ka Dzejas dienu organizatoru pulks šogad ir mainījies, tādēļ es nevēlētos nobiedēt vai aizskart jauno organizatoru saimi, tomēr gribu norādīt uz atsevišķiem trūkumiem, kas, turpmāk rīkojot pasākumus, būtu jāņem vērā. Tamdēļ sākšu ar problēmām.

Pirmkārt, Dzejas dienu reklāma šogad noteikti nebija 21. gadsimta iespējām un vajadzībām atbilstoša. Tas ir, programma tika izsludināta un joprojām papildināta vēl septembrī (atšķirībā no pagājušā gada, kad jau augusta pēdējā nedēļā bija iespējams saplānot savu septembra kultūras dzīves kalendāru). Nepiedodami vēlu informācija nonāca portālā "Facebook", kas (diemžēl un par laimi) ir kļuvis par vienu no informācijas aprites svarīgākajiem un ātrākajiem medijiem, Dzejas dienu mājaslapa dzejasdienas.lv nav atbilstoši pielāgota tās apskatei viedtālrunī vai kādā citā "viedā" ierīcē, izņemot datoru. Otra reklāmas problēma ir tā, ka šogad nebija pieejama programma arī drukātā formātā, ko vismaz pēdējos gados Dzejas dienas veiksmīgi praktizēja. Tātad interesentiem tika atņemta vēl viena iespēja plānot savu laiku uz priekšu un izvēle starp vairākiem paralēli notiekošiem pasākumiem tika izdarīta nejauši, pēc principa "ko pirmo ieraudzīju, tur iešu". Tā, piemēram, nācās palaist garām viesu vakaru Kaņepes Kultūras centrā, kurā piedalījās Rolands Rastausks (Lietuva), Benedikts Januševičs (Lietuva), Katerīna Babkina (Ukraina) un Džeimss Hopkinss (ASV), jo Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā notika Ingas Ābeles un Edvīna Raupa divdzejas autorvakars.

Treškārt, man kā Dzejas dienu ikgadējam apmeklētājam ir grūti samierināties ar programmas veidotāju vēlmi ATKAL apvienot paaudzes, jo tas tika darīts jau Raiņa, t.i., pagājušajā, gadā. Gan 2016., gan 2015. gadā lasījumi pie Raiņa pieminekļa Esplanādē dzejnieka dzimšanas dienā izvērtās par dzejnieku paaudžu skati. Interesantāk būtu pēc kādiem gadiem pieciem atkārtot šādu parādi, jo gada laikā acīmredzot latviešu dzejnieku pulciņš piedzīvo ne pārāk lielas izmaiņas, lai neteiktu, ka tādu nav nemaz. Bet, runājot par lasījumu pie Raiņa, laba ideja bija turpināt dzejas svinības atjaunotajā Raiņa un Aspazijas dzīvoklī, kas apvienoja sevī gan dzejas pasākumu "Nokāpt pilsētā", kurā varēja klausīties Annas Auziņas, Reiņa Runča, Ulvja Zirņa, Anitas Mileikas un Elīnas Bākules-Veiras dzejā, gan iespēju aplūkot tikko atjaunoto lielā dzejnieku pāra dzīvokli, kura telpās iemitinājies Raiņa un Aspazijas muzejs. Beidzot Raiņa dzimšanas dienā varēja piefiksēt oriģinālas idejas un eiropeisku skatu uz muzejniecības nākotni.

Prieks, ka programmā saglabāta tāda nemainīga vērtība kā "Ceļojums ar dzejniekiem", kas šogad klaiņoja pa 10. septembra Āgenskalnu. Lai gan ir nedaudz žēl atvadīties no ikgadējā un tik šarmantā Ērikas Bērziņas rupora, jaunā tehnoloģija ar mikrofonu un skaņas pastiprinātāju noteikti ir daudz piemērotāka tam cilvēku baram, kas ar katru gadu kļūst arvien lielāks un mēdz bloķēt satiksmi un izgudrot savus ceļu satiksmes noteikumus dažādos Rīgas nostūros. Noteikti jāizsaka pateicība par to, ka šī gada ceļojuma pieturas punkti visi bija brīvā dabā, plaši un patīkami. Jautājums tikai par to, kādēļ ikgadējais svētdienas pastaigas rīts tika nomainīts uz sestdienas rītu, kad gandrīz vai visa Rīga bija izdomājusi apmeklēt Kalnciema ielas tirdziņu. Šīs pašas dienas vakarā Dzejas dienu un Baltās nakts ietvaros programmā parādījās arī dzejas diskotēka "Blumbergs = Bezgalība", kas lielajam Baltās nakts klaiņotāju baram piedāvāja iepazīt latviešu dzejniekus jaunā – dīdžeja – ampluā un izdejoties fonda "Mākslai vajag telpu" vasaras mājā. Šķiet, ka organizatoriem ir izdevies arī Baltās nakts programmā "iebīdīt" dažādus dzejas pasākumus, kas laikam jau ir labi (es gan patiešām neciešu visus šos masu nakts pasākumus, bet dzejas integrācija tādos mūsdienās, visticamāk, ir nepieciešama).

Otrs prieks ir pasākuma "Atvērt nevar aizvērt" esamība programmā, kas nemainīgi piedāvā gada laikā iznākušo grāmatu autoru lasījumus, lai gan pašai šo programmas vienību apmeklēt neizdevās, jo gribējās atrasties Edvīna Raupa jaunākā dzejas krājuma "Ugunsnedrošs pulss" atvēršanā A. Čaka memoriālajā dzīvoklī-muzejā, kas gan dīvainā kārtā nebija iekļauta Dzejas dienu programmā. Toties programmā bija iekļauts Ingas Ābeles un Edvīna Raupa divdzejas autorvakars "Divi" Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, kas man atklāja pavisam jaunu pasauli. Pirmkārt, man līdz šim nebija laimējies dzirdēt Ingu Ābeli uzstājamies un sarunājamies par radošo procesu, otrkārt, pirmo reizi sastapos ar divdzeju. Galvenais secinājums pēc šī pasākuma, šķiet, ir tāds, ka divdzejas kvalitāti, iespējams, spēj nodrošināt tikai tik absolūti pretēju cilvēku savienojums, kāds ir Ābeles un Raupa tandēms. Par spīti tam, ka gan pats Raups atzina, gan arī man radās tāds iespaids, ka divdzejas rakstīšanas process dzejniekam ir vairāk kā rotaļa un treniņš, abu autoru nolasītais kameroperas librets "Saules vējš" lika saprast – šāda veida treniņa un rotaļas apvienojums spēj radīt jaunu dimensiju tekstam. Jo teksta ierastajām funkcijām pievienojas autoru personības un to savstarpējā mijiedarbe.

Par izciliem pasākumiem 2016. gada Dzejas dienās es vēlētos uzskatīt abas nodevas bērniem. Gan dzejas gadagrāmatas "Garā pupa" atvēršanas svētki "Garā pupa pāraug čīkstēšanu un top par brīvu drīkstēšanu" 8. septembrī, kas pulcēja ļoti daudz interesentu, gan Hardija Lediņa un Jura Boiko dzejoļu grāmatas "Ūdenslīdējs" atvēršanas svētki 9. septembrī, kas, tāpat kā "Garā pupa", norisinājās mākslas galerijā "Noass", man šķita paši sirsnīgākie un saturīgākie pasākumi Dzejas dienu programmā. Biedrības "Ascendum" (atbildīgi par "Garo pupu") un apgāda "Liels un mazs" (atbildīgi par "Ūdenslīdēju") ieguldījums bērnu literatūrā mani tik ļoti aizrāva, ka pašai gribējās vai nu atgriezties bērnībā, lai pilnībā izbaudītu visu, kas šobrīd ir aktuāls, vai arī sākt domāt par pēcnācējiem, ar kuriem kopā iemesties šajā pārsteigumiem bagātajā literatūras pasaules sadaļā. Turklāt prieks ir par to, ka abu pasākumu veidotāji nebaidās no interaktīvas sadarbības ar mērķauditoriju, kas kā vienā, tā otrā gadījumā izvērtās par izglītojošu atrakciju gan dalībniekiem, gan skatītājiem. Vecāki, lūdzu, pērciet saviem bērniem apgāda "Liels un mazs" grāmatas, lasiet dzeju!

Ja līdz šim Dzejas dienās izvairījos no ārzemju viesu lasījumiem, jo šķita, ka būtiskāk ir dzirdēt visu, kas notiek pašu dzejas telpā, tad šogad beidzot nonācu pie secinājuma – pārsvarā visus latviešu dzejniekus esmu jau dzirdējusi iepriekšējo gadu Dzejas dienās un zinu, ka dzejniekiem ar radošo procesu veicas samērā lēni, tādēļ interesanti būtu paskatīties un dzirdēt ārvalstu māksliniekus. Šogad izvēle krita par labu Starptautiskās atdzejas darbnīcas dalībnieku lasījumam "Nice Place Mansards" telpās 12. septembrī, kurā piedalījās Raiens van Vinkls, Alise Konrana un Rīss Trimbls (Lielbritānija), Inga Gaile, Anna Auziņa, Krišjānis Zeļģis, Valts Ernštreits (Latvija) un viesu vakaram "Teātra bārā", kur piedalījās Marko Pogačars (Horvātija), Aleksandars Kukuļevs (Maķedonija), Nikola Madzirovs (Maķedonija) un Arvis Viguls (Latvija). Nonācu pie dažādiem subjektīviem secinājumiem par atdzejotājiem un atdzejojamo materiālu izvēli, kā arī atkal apstiprināju sev, ka klubu un bāru pagrabu telpas nav dzejai atbilstošas (to var lasīt "Latvju Tekstu" priekšpēdējā numurā). Vēl sapratu, ka atdzejas darbnīcai un tās darba organizēšanā ļoti būtiska ir tieši dzejnieku savstarpējā komunikācija, radās iespaids, ka tieši tā būtu jāsadarbojas jebkuriem atdzejotājiem un autoriem, strādājot un uzturoties kopā ilgāku laiku, lai spētu izprast atsevišķas tekstu nianses un īpatnības.

Paldies Dzejas dienu organizatoriem par iespēju apskatīt dzejas instalāciju "Poēzijas orākuli" digitālā formātā pēc festivāla beigām. Gribētos vēl ieteikt programmas veidotājiem pēdējo oficiālo Dzejas dienu pasākumu nerīkot mazās telpās, kā tas šogad bija ar Artūra Puntes "Ieceļotājiem" Kaņepes Kultūras centra kinozālē, jo, kā pierādīja garā rinda uz zāli, Rīgas skolu skolotāji aizvien aktīvāk liek saviem audzēkņiem apmeklēt Dzejas dienas, pēc tam vērtējot viņu recenzijas vai apskatus (interesanti būtu zināt, cik daudzas skolotājas pašas apmeklē kaut vienu programmā iekļauto pasākumu?…), un, tā kā cilvēka (jo īpaši skolēna) dabā ir visu atstāt uz pēdējo brīdi, tad pavisam likumsakarīga ir pēdējā pasākuma masveida apmeklējums. Stāvot uz trepēm ar cerību – kāds aizies un tomēr tikšu zālē –, var dzirdēt sarunas, kurās izskan aptuveni šādas frāzes: "Man jāredz obligāti, neesmu nekur citur bijis." Lai gan negribu arī apgalvot, ka ļaužu bija tik daudz, tikai pateicoties skolotāju uzliktajiem pienākumiem, noteikti ne: domāju, ka "Ieceļotāji" bija viens no gaidītākajiem Dzejas dienu pasākumiem tieši tā multimediālās un starpdisciplinārās dabas dēļ. Bet es diemžēl iekšā vairs netiku…

Jāsaka, pirmo reizi, rakstot atskatu par Dzejas dienām, man ir grūti izteikties. Jo Dzejas dienu programma šogad nešķita pārāk aizraujoša, pasākumu bijis daudz, liela daļa no tiem ir bijuši ļoti nogurdinoši, enerģijas apmaiņa notikusi ļoti retos gadījumos. Lielāku prieku sagādāja pasākumu oficiālās daļas beigas, kad bija iespēja personīgi iepazīties ar Latvijas un arī ārzemju dzejniekiem. Šogad festivāls raisīja arī pārdomas par to, ka, iespējams, būtu nepieciešams veidot alternatīvas dzejas dienas, neatstājot visu atbildību uz vienas organizatoru saimes pleciem. Bet tās ir tikai sapņainas ilūzijas par nezināmo nākotni. Galu galā nav jau slikti reizēm arī tapt paverdzinātam, lai gan piesolītā pavedināšana izklausījās daudzsološāk.

Tēmas

Juta Ance Romberga

Juta Ance Romberga šobrīd studē teātra režiju LKA maģistrantūrā, iepriekš apgrozījusies LU HZF gaiteņos kā Baltu filoloģijas studente. Raksta par kultūras norisēm, galvenokārt teātri un dzejas pasākum

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!