Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Georgioss Roiloss "Dzejnieki" (1919)
 
Komentē
1
Saglabā

Piezīmes par Dzejas dienām 2015

2015. gada Dzejas dienas beidzās jau pirms vairākām nedēļām, taču iespaidi joprojām ir spēcīgi. Šogad piedalījos atdzejas darbnīcā – paņēmis bezalgas atvaļinājumu, apņēmos kompensēt pagājušā gada slinkumu un apmeklēt lielāko daļu lasījumu. Daļēji darbnīcas un daļēji tādas vēlmes dēļ īpašu uzmanību veltīju viesiem un viņu lasījumiem – iemīļoto pašmāju krājumi ir pārlasīti neskaitāmas reizes, balsu tembri un intonācijas iegaumētas, bet jaunos censoņus būs iespējas dzirdēt arī turpmāk (tiesa, šogad festivāls ar debitantu skaitu neizcēlās).

Kā jau ierasts pēdējo gadu laikā, arī šoreiz nepilnu divu nedēļu laikā bija iespējams apmeklēt iespaidīgu daudzumu notikumu – teju katru dienu festivāla organizatori piedāvāja vairākus lasījumus, performances un citas ar dzeju saistītas norises. Nereti dzirdēti pārmetumi par pārlieku pieblīvētu festivāla grafiku, taču pie šādām pārdomām drīzāk noved savādā Latvijas prakse septembrī un oktobrī iespiest lielāko daļu no visa gada kultūras piedāvājuma (Dzejas dienas, "Baltijas pērle", "Riga IFF", "Lielais Kristaps", "Skaņu mežs", "Zemlika", Rudens kamermūzikas festivāls u.c.), taču tas jau ir cits stāsts.

Katru gadu šis festivāls mums sniedz ieskatu tieši šobrīd aktuālajā dzejā. Pašmāju populārākie autori, dzīvie klasiķi, citu valstu pārstāvji, kas iepazīstina mūs gan ar jaunākajām vēsmām, gan ārzemju tradīcijām, par kurām mums citādi nebūtu iespējas uzzināt. Šī gada Dzejas dienu sauklis "Dzeja nemelo", varu apliecināt, attiecās uz ja ne visiem, tad krietnu vairākumu autoru gan. Taču šogad acīs jo īpaši dūrās otrā iesaistīto puse – klausītāji.

Joprojām turpinās pretrunīgi vērtētā tradīcija, kuras ietvaros skolotājas no savām skolām uz lasījumiem sūta skolēnus. Īpaši ievērojami bija Rīgas 19. vidusskolas censoņi, kuru uzdevums bija iegūt dzejnieku parakstus un kopīgi nofotografēties. Nezinu, vai viņi šādā veidā tiek pie vieglas atzīmes vai tas ir obligāts pasākums, taču skolēnu bariņi bija redzami gandrīz visos lasījumos. Bija prieks redzēt, ka daži no tiem tiešām uzmanīgi un vērīgi klausījās notiekošo, bet regulāri varēja manīt arī tādus jaunos cilvēkus, kuri visa lasījuma laiku runāja un nodevās klejojumiem internetā savos telefonos. Nevienam nav tiesības viņus tiesāt, bet es ceru, ka skolotājām ir pamatojums šai praksei, jo brīžiem pārņem sajūta, ka šādā veidā lielākā daļa uz lasījumiem izsūtīto skolēnu ne par milimetru netuvojas literatūrai.

No otras puses, jāatzīst, ka mūsdienu dzejas lasījumi ne vienmēr ir tīra bauda un izprieca. Daži šobrīd aktuālie literāti ir arī lieliski oratori – Kārļa Vērdiņa konceptuālās dzejas lasījumi paša festivāla izskaņā lika atraut acis no telefoniem pat sevī iegrimušākajiem klausītājiem –, taču daļa no tiem skolas daiļrunu konkursos iegūtu neapmierinošu vērtējumu. Tiesa gan, manuprāt, arī šādus lasījumus ir svarīgi dzirdēt.

Piemēram, Valmieras Dzejas dienu organizatore Vita Ziediņa kādā sarunā sirsnīgi atzinās, ka lasījumos nespējot "notvert dzejoļus", viņai tos vajag lasīt. Šādi izteikumi ir dzirdēti vairākkārt – arī es nespēju piefiksēt un izbaudīt katru dzejoli, ko dzirdu lasījumos. Taču tas nemaina to, cik svarīgi ir dzirdēt autora intonāciju, ritmiskos uzsvarus un balsi, kas bagātina lasīšanas pieredzi vēlāk, īpaši ņemot vērā verlibra popularitāti mūsdienu dzejā.

Cits pārmetums, ko bieži gadās dzirdēt Dzejas dienu sakarā, ir mūsdienu dzejas "murgainība" vai "nesaprotamība" – žurnāla "Punctum" rīkotajā lasījumā tā redaktors Artis Ostups veltīja šim tematam veselu eseju, kuru noteikti iesaku izlasīt – tā tiks publicēta tuvākajā laikā. Tas, kas man liek apšaubīt šo mūsdienu dzejas vispārināto kritiku, ir tās autoru klātneesamība lasījumos. Pat pieņemot, ka šī nosodošā sabiedrības daļa regulāri seko līdzi jaunākajai latviešu dzejai un lasa svaigākos krājumus, tieši Dzejas dienu laikā notiek vairāki lasījumi, kuri, manuprāt, skaidri pierāda, cik daudzveidīgs un interesants ir mūsdienu dzejas piedāvājums.

Atgriežoties pie šīgada festivāla: programmas vidū izcēlās vairāki spilgti notikumi, par kuriem gribu pastāstīt nedaudz vairāk.

Dzejas izrāde "Dīvainie svētki" (pirmā apvienības "Skaistais dzīvnieks" izrāde. Apvienībā darbojas režisors Varis Piņķis un tikko studēt beigušie jaunie profesionāļi: Ance Strazda, Reinis Boters, Āris Matesovičs, Klāvs Mellis) – tāda kā skice vai skatītājiem atrādīts mēģinājums nopietnākam uzvedumam, kas pie skatītājiem nonāks nākotnē. Varis Piņķis, kurš savu talantu uz skatuves izdzīvot dzeju spilgti apliecināja izrādē "Klāvs", piedāvāja skatītājiem nelielu, samērā abstraktu ludziņu, kurā četri aktieri deklamēja Kārļa Vērdiņa dzeju. Sliktās asociācijas ar jēdzienu "dzejas izrāde" šoreiz nepiepildījās – ar vieglu humoru, izpratni par tekstiem un devu smeldzes apvienībai izdevās pārsteigt un gluži vienkārši izklaidēt.

Dažas dienas vēlāk Zirgu ielas koncertzālē diezgan apjomīgu skatītāju loku pulcēja pasākums, kas programmā ierakstīts vienkārši kā "Filipa Glāsa mūzika un amerikāņu autoru dzeja". Arvis Viguls un Kārlis Vērdiņš, kuri ir atdzejojuši iespaidīgu amerikāņu dzejas izlasi (faktiski materiāla pietiktu arī nelielai antoloģijai), uzvalkos tērpti, sēdēja zāles vidū un deklamēja, savukārt Jānis Ozoliņš uz melna flīģeļa ik pa brīdim nospēlēja kādu Glāsa skaņdarbu. Nešaubos, ka tik pamatīgu (pasākums ilga teju divas stundas) ieskatu amerikāņu 19. un 20. gadsimta dzejā (sākot no Volta Vitmena līdz Alenam Ginsbergam un vēl tālāk) novērtētu arī šīs jomas speciālisti, taču tiem, kuri neko daudz no iespēju zemes poēzijas lasījuši nav, šī bija reta un unikāla iespēja ar to iepazīties.

Patriotiskos toņos ieturētajā lasījumā "Cilvēks un piemineklis", kurā visu paaudžu dzejnieki skaitīja rindas pie Raiņa kājām, bet koris dziedāja dziesmas ar Jāņa Pliekšāna tekstiem, bija aizkustinoši redzēt gados vecākās kundzītes, kas pēc lasījuma ar lielu cieņu sniedza dzīvajiem klasiķiem ziedus, taču vēl svarīgāka bija iespēja dzirdēt Knuta Skujenieka lasījumu. Jānis Rokpelnis pēc tā klusi noteica, ka "tā ir iracionāla sajūta, kas negadās bieži, – sastapt ģēniju", un atliek izteikt līdzjūtību tiem, kas to neredzēja, – Skujenieks tomēr pēdējo gadu laikā uzstājas visai reti.

Taču, kā jau vairākkārt minēju, arī šogad ļoti spilgti bija tieši ārzemju viesu priekšnesumi.

Ungāru izcelsmes Somijā dzīvojošā rakstnieka, komponista un režisora Šāndora Vāji un somu dzejnieka, tulkotāja un izdevēja J. K. Ihalainena performance Kaņepes Kultūras centrā noteikti bija mana dzejas dienu virsotne.

Lai gan Latvijā regulāri ir iespējams redzēt dažādas dzejas "performances", kuru jēga ir visai apšaubāma (abstrakts video, abstrakta mūzika, abstrakts dzejolis – tas arī viss), somu vecmeistaru priekšnesums lieliski atgādināja, kāda jēga ir šādām nodarbēm. Šāndora Vāji radītā, brīžiem agresīvā mūzika, asprātīgi un pārdomāti atlasīti videomateriāli kopā ar Ihalainena fonētiski iespaidīgo deklamāciju veidoja tīru, spēcīgu, brīžiem huligānisku, brīžiem aizkustinošu poētisku piedzīvojumu. Viņa dzeja, kuru latviski atdzejojis Valts Ernštreits, ir noslīpēta līdz meistarībai, vienlaikus nezaudējot dzīvesprieku un asumu. Ihalainena kontā ir 34 dzejas krājumi, viņš ir arī sarakstījis grāmatu kopā ar Viljamu Borouzu. Šī bija otrā iespēja baudīt dueta priekšnesumu, abi somi Latvijā viesojās jau pērn, "Orbītas" projekta "Dzejas karte" ietvaros.

Cits somu viesis – Olli Heikonens – savukārt uzstājās ar pavisam vienkāršu lasījumu, taču viņa dzejas spēcīgais ritms, fonētika un dabas iespaidotā tēlu pasaule spēja aizraut tāpat. Lieliska, tīra un augstvērtīga dzeja. Ne velti Heikonena dzeja atdzejota 18 valodās, publicēta vairākās antoloģijās un literārajos žurnālos. Tāpat Latvijā viesojās, piemēram, baltkrievu dzejniece Volha Hapejeva (septiņu grāmatu autore, Vācijas, Austrijas un Latvijas kultūras programmu stipendiāte un Baltkrievijas literatūras balvas laureāte, Baltkrievijas PEN centra un Baltkrievijas Rakstnieku savienības biedre) – kopumā Dzejas dienās viesojās teju divi desmiti ārzemju autori, cits par citu interesantāki un savdabīgāki.

Poļu brīnumbērns – Martina Buližaņska – ir dzimusi 1994. gadā, viņas debijas krājums iznācis 2013. gadā. Asociācijām blīvi, sarežģīti un sirreāli dzejoļi viņas izpildījumā lika man kārtējo reizi pārdomāt savus uzskatus par dzeju, tekstu un tā iespējām. Vienā no viņas lasījumiem, kas notika Aspazijas mājā, Jūrmalā, bija sanākuši Latvijas Poļu savienības biedri, kuru aizkustinājums, gūstot iespēju parunāt ar kādu dzimtenes pārstāvi, lika vēlreiz pārdomāt "dzejas nozīmi", par kuru tik bieži smīkņā.

Šādi slavējot Dzejas dienu programmu, acīs duras man neizprotama parādība – lasījumos ļoti reti ir redzami radošo profesiju pārstāvji. Būtu absurdi cerēt, ka pēkšņi atdzimtu Anšlava Eglīša aprakstītā inteliģences dzīve, bet mani pārsteidz tik uzskatāms ar kultūru saistītu cilvēku intereses trūkums. Iespējams, šāds izteikums izklausās pēc aizvainotas murmināšanas, bet es tīri godīgi uzskatu, ka festivāla programma jau vairākus gadus pēc kārtas ir pietiekami spēcīga un pilnasinīga, lai saistītu jebkura mākslas un kultūras mīloša cilvēka uzmanību.

Varbūt pie vainas šim apstāklim ir Dzejas dienu PR, nereti dzirdēta šāda versija. Tādā gadījumā gribētu ieteikt festivāla organizatoriem par to lieku reizi aizdomāties, bet tas ir teju vienīgais vājais punkts festivāla norisē, ko varu iedomāties.

Aizvadīto Dzejas dienu sauklis "Dzeja nemelo" jau ir izmocīts dažādās metaforās un sarunās. Manuprāt, melu vai patiesības piesaukšana dzejā nav pats būtiskākais – būtiskāka ir cilvēku savstarpējā komunikācija. Starp dzejniekiem un klausītājiem, starp sarunu biedriem un kritiķiem. Dzeja notiek tajā brīdī, kad lasītājs to lasa, kad klausītājs to dzird. Atvilktņu dziļumos vai grāmatu plauktu putekļos dzeja kļūst par vienkārši apdrukātu papīru. Šīgada Dzejas dienu laikā dzeja notika bieži, notika daudz un notika intensīvi. Par to jāteic vien paldies organizatoriem un jāgaida nākamais septembris.

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks un interneta žurnāla "Satori.lv" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!